Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXIV nodaļa Orkāns. — Piespiedu starts. — Viena enkura zaudē­jums. — Skumjas pārdomas. — Lēmums. — Viesujstabs. — Ieputinātā karavāna. — Labvēlīgs pretvējš. — Atpakaļ uz dienvidiem. — Kenedijs savā vietā.

Trijos no rīta sacēlās tik negants vējš, ka «Viktorija» nedrīkstēja ilgāk palikt vietā, kur tai draudēja briesmas; garie meldri, rīvējoties gar apvalku, varēja to saplēst.

— Mums jālido prom, Dik, — doktors noteica, — tā­dos apstākļos ir bīstami šeit kavēties.

— Bet kas notiks ar Džo, Semjuel?

— Mēs viņu nepametīsim. Nē, nekādā ziņā! Mēs at­griezīsimies, kaut arī orkāns mūs aizrautu simtiem jūdžu uz ziemeļiem. Bet, paliekot te, briesmas draud mums visiem.

— Laisties prom bez Džo? — skots, dziļi sarūgtināts, iesaucās.

— Vai tiešām tu domā, ka mana sirds nesāp tāpat kā tavējā? — Fērgusons sacīja. — Vai doties projām mums neliek vislielākā nepieciešamība?

— Esmu tavā rīcībā, — mednieks vairs neiebilda. — Laižamies!

Bet pacelties gaisā nemaz nebija tik viegli. Stingri iesprūdis dūņās, enkurs ne par ko nepadevās, turklāt vējš «Viktoriju» rautin rāva augšup, tādā kārtā vēl vai­rāk apgrūtinot pacelšanos. Kenedijam nekādi neizdevās atsvabināt enkuru; jāpiebilst, ka pašreizējos apstākļos to darīt bija pārāk riskanti: «Viktorija» varētu izrauties un aizlidot, pirms Diks pagūtu ierāpties grozā.

Nevēlēdamies riskēt, doktors lika skotam kāpt atpakaļ aerostatā un pārcirst trosi. «Viktorija» palēkdamās uz­šāvās trīssimt pēdu augstumā un aizlidoja tieši ziemeļu virzienā.

Fērgusonam atlika vienīgi ļauties vētras varai, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un iegrima skumjās pār­domās.

īsu brīdi klusējis, doktors pievērsās draugam, kas bija tikpat nerunīgs.

— Patiesi, Dik, mums laikam nevajadzēja izaicināt dievu, — viņš teica. — Cilvēkiem neklājas uzņemties tādu ceļojumu.

Un Fērgusons smagi nopūtās.

-— Vēl pirms dažām dienām, — mednieks piebilda,, •— mēs priecājāmies, ka esam pārvarējuši tik daudz briesmu, mēs apsveicām cits citu …

•— Nabaga Džo! Viņš bija lielisks biedrs. Godīgs un atklāts. Bagātība viņu pirmajā mirklī apžilbināja, bet vēlāk viņš bez ierunām upurēja visus savus dārgumus. Un nu viņš klīst kaut kur tālumā, kamēr vējš mūs ne­pārvaramā ātrumā dzen prom…

— Paklāu, Semjuel, pieņemsim, ka Džo patvēries pie ezera piekrastes ciltīm, vai tādā gadījumā viņš nevarētu rīkoties tā kā citi mūsu priekšgājēji,, pie­mēram, Denhems, Bārts? Viņi tomēr atgriezās dzim­tenē.

— Ak, dārgo Dik! Džo taču nesaprot ne vārda ieze­miešu valodā! Viņš te būs vientuļš un bez jebkādiem līdzekļiem. Ceļotāji, kurus tu pieminēji, tuvodamies kā­dai apdzīvotai vietai, vispirms sūtīja dāvanas nēģeru vadonim un tikai pēc tam ieradās paši eskorta pavadībā, bruņoti un labi sagatavoti ekspedīcijai. Un arī tad vēl viņi nebija pasargāti no ciešanām un ļauno mežoņu nik­najiem uzbrukumiem. Ko gan var sagaidīt mūsu nelai­mīgais biedrs? Iedomājoties vien, šermuļi skrien pār kauliem, manuprāt, tā ir lielākā no visām nelaimēm, kā­das mani jebkad piemeklējušas.

—- Bet mēs taču vēl atgriezīsimies, Semjuel.

— Protams, atgriezīsimies, Dik, kaut arī vajadzētu pamest «Viktoriju», kājām sasniegt Čada ezeru un uzņemt sakarus ar Bornu zemes sultānu! Arābiem ne­var būt sliktu atmiņu par pirmajiem eiropiešu iece­ļotājiem.

— Esmu ar mieru tev visur doties līdzi, Semjuel, — mednieks dedzīgi apgalvoja, — tu vari uz mani paļau­ties. Labāk nemaz neatgriezties mājās nekā pamest Džo! Viņš uzupurējās mūsu labā, mums savukārt jāuzupu­rējas viņa dēļ.

Tāda apņemšanās abus vīrus mazliet uzmundrināja. Viņus spārnoja viena un tā pati apņemšanās. Fērgusons darīja visu, lai iekļūtu pretējā gaisa strāvā, kas viņus aiznestu uz Čada ezeru; tobrīd tas tomēr neizdevās, tur­klāt -nolaistiēs atklātā vietā tik spēcīga orkāna laikā ari nebija iespējams.

Tā nu «Viktorija» šķērsoja Tibū cilts zemes, pārlidoja Beladeldžeridu, dzelkšņainu, vientuļu zemi uz Sudānas sliekšņa, un beidzot nonāca virs tuksneša, kur smiltīs vīdēja garas karavānu sliedes. Dienvidu pusē pie apvār-» šņa drīz vien nozuda pēdējā augu valsts josla, un drīz bija redzama lielākā oāze šajā Āfrikas daļā ar piecdes­mit akām varenu koku pavēnī; taču nolaisties viņi tur nevarēja. Tuksneša vienmuļībā, dzīvību viesa kādas arābu apmetnes svītraina audekla teltis un kamieļi, kuri, izlocījuši garos kaklus kā čūskas, gulēja smiltīs; bet «Viktorija» aiztrauca tiem garām līdzīgi krītošai zvaigznei, trīs stundu laikā veikdama sešdesmit jū­dzes, un apvaldīt šo straujo skrējienu nebija Fērgusona spēkos. ' -

— Mēs nevaram apstāties! — viņš teica. — Nav iespē­jams nolaisties! Tuvumā neredz neviena koka, neviena zemes pauguriņa! Vai tiešām atkal būs jāšķērso Sahāra? Nav šaubu, debesis pret mums sazvērējušās!

Tā bezcerīgās dusmās runājot, Fērgusons pēkšņi ievē­roja, ka ziemeļu pusē pretēju gaisa strāvu ietekmē no bieza putekļu mākoņa gaisā paceļas smilšu stabs. Tur plosījās virpūļviesulis, zem smilšu lavīnas bojā gāja kāda karavāna — salauzta, izmētāta, sagāzta. Iztram­dītie kamieļi, valstīdamies smiltīs, neskanīgi, žēli īdēja. No smacējošā smilšu . mākoņa izlauzās kliedzieni un vaidi. Šur tur haosa pavīdēja raibas, košas krāsas drānas, bet pāri visai posta ainai kauca un plosījās viesulis.

Drīz vien smiltis savēlās blīvā masā un, kur vēl nesen bija klajš līdzenums, izauga kustīgs uzkalniņš — milzīgs ieputiņātas karavānas kaps.

Vērojot drausmo ainu, doktors un Kenedijs nobāla; viņi vairs nespēja savaldīt balonu, kas pretēju gaisa strāvu ietekmē virpuļoja, nepakļaudamies nekādām gā­zes izplešanās pakāpēm. Viesulī ierautais aerostats grie­zās galvu reibinošā ātrumā, bet grozs šūpojās uz visām pusēm; nojumē piekārtie instrumenti, atsitoties cits pret citu, draudēja saplīst, spirāliskās caurules saliecās un ik mirkli varēja pārsprāgt, bet ūdens tvertnes dārdēdamas vēlās grozā no malas uz malu; stāvot divu pēdu atsta­tumā viens no otra, abi ceļotāji nevarēja sadzirdēt savas balsis un, krampjaini pieķērušies trosēm, lūkoja turēties pretī negantajam orkānam.

Kenedijs izspūrušiem matiem klusēdams raudzījās vienā punktā'; Fērgusonam draudīgais stāvoklis palīdzēja atgūt ierasto drosmi; ne vaibstiņš viņa sejā nenodeva lielo satraukumu, kad, pēdējoreiz sagriezusies, «Vikto­rija» spēji apstājās negaidītā klusumā. Bija uzvarējis zie­melis, kas tikpat strauji kā no rīta sāka viņus dzīt atpa­kaļ pa noieto ceļu.

— Kurp tagad mūs nes? — Kenedijs iesaucās.

— Paļausimies uz providenci, dārgo Dik, es velti to apšaubīju; tā labāk par mums zina, kas darāms; vai ne­redzi — mēs atgriežamies uz tām vietām, kuras vairs necerējām ieraudzīt. v

Tuksnesis, kas vēl pirms dažām stundām bija klajš un līdzens, tagad atgādināja pēc vētras sabangotu jūru; ve-' sela virkne nupat radušos smilšu pauguriņu iezīmējās tuksnesī it kā ceļa rādītāji. Vējš bija spēcīgs, un «Vik­torija» lidoja aizvien tālāk izplatījumā. Tās virziens maz­liet atšķīrās no iepriekšējā, tāpēc deviņos vakarā Čada ezera piekrastes vietā ceļotāju priekšā vēl aizvien iz­pletās tuksnesis.

'Kenedijs pievērsa tam drauga uzmanību.

— Nav svarīgi, — doktors atbildēja. — Kaut tik mēs varētu pagriezties atkal uz dienvidiem., kaut ceļā gadī- tos Bornu, Vudi vai Kuka, tad mēs nekavējoties nolais­tos kādā no šīm pilsētām.

— Ja virziens tevi apmierina, tad arī man nav iebil­dumu, — mednieks noteica. — Tomēr, lai dievs dod, ka mums nebūtu jāšķērso tuksnesis kā šiem nelaimīgajiem arābiem! Skats, ko redzējām, bija drausmīgs.

— Tamlīdzīgi skati šeit atkārtojas bieži, Dik. Ceļotā­jam tuksnesis ir daudz bīstamāks nekā okeāns: tuksnesī draud tās pašas briesmas, kas okeānā, pat noslīkšana, turklāt arī nogurums un smagi zaudējumi.

— Šķiet, ka vējš sāk rimties, — Kenedijs teica, pu­tekļu mākoņi vairs nav tik blīvi, smilšu viļņi kļūst jau zemāki, apvārsnis noskaidrojas.

— Jo labāk; tagad ar tālskati uzmanīgi pasekosim kat­ram punktam, lai nekas mums nepaiet secen!

— Par to es parūpēšos, Semjuel, un, tiklīdz saskatīšu kādu koku, tūlīt tev pavēstīšu.

Un Kenedijs ar tālskati rokās nostājās groza priekš­galā.