Piecas nedēļas gaisa balonā

XXVIII nodaja Jauks vakars. — Džo — kulinārs. — Saruna par jēlu gaļu. — Džeimsa Brjūsa piedzīvojums. — Bivuaks. — Džo sapiļi. — Barometrs krītas. — Gatavošanās lidojumam. —Orkāns.

Pēc sātīgām vakariņām, kurās netrūka ne tējas, ne groka, draugi pavadīja brīnišķīgu vakaru zem svaigi za­ļajām lapotnēm.

Kenedijs bija apstaigājis visu nelielo oāzi; viņš bija pārmeklējis krūmāju; vienīgās dzīvās būtnes šīs zemes paradīzē bija viņi — trīs ceļotāji; apgūlušies uz segām, draugi aizmirsa pārdzīvotās briesmas un mierīgi pava­dīja nakti.

Septītā maija rītā saule uzlēca visā savā spožumā, taču biezās koku lapotnes nelaida cauri tās svelmainos starus. Ceļotājiem pārtikas netrūka, tāpēc doktors nolēma šeit sagaidīt labu ceļavēju.

Džo izcēla no groza ceļojuma plītiņu un, ūdeni netau­pīdams, aizrautīgi noņēmās ar kulinārijas mākslu.

— Cik neparasta bēdu un prieka nomaiņa! — Kene-_ dijs sprieda. — Pēc tik liela trūkuma — milzu bagātība! Pēc nabadzības — tāda greznība! Ak, es taču bija tuvu ārprātam!

— Dārgo Dik, — doktors ierunājās, — ja Džo tevi ne­glābtu, tevis šai pasaulē vairs nebūtu un tu tagad neva­rētu filozofēt par pasaulīgo labumu nepastāvīgumu.

-— Kā lai tev pateicos, krietnais draugs! — sniedzot savam glābējam roku, Diks teica.

— Sīkums, — Džo atbildēja. — Gan kādreiz norēķi­nāsimies, bet tāds gadījums labāk lai neatkārtojas.

— Cik nožēlojamas būtnes tomēr ir cilvēki! — Fērgu­sons piezīmēja. — Nieka dēļ mēs zaudējam dūšu.

— Jūs gribat teikt, ka ūdens ir nieks? Kā redzams, šis elements dzīvībai ļoti nepieciešams.

— Protams, Džo, pat badu cilvēks spēj paciest ilgāk nekā slāpes.

— Ticu, turklāt izbadis cilvēks spēj apēst visu, kas pagadās, pat sev līdzīgo, kaut arī pēc tādām uzkodām viņu vēl ilgi mocītu nelabums.

— Mežoņi šai ziņā nav sevišķi izvēlīgi, — Kenedijs piebilda.

— Jā, bet viņi jau paraduši ēst jēlu gaļu; pretīgs pa­radums! ,

— Tiesa gan, pat pārāk pretīgs, — doktors piekrita, — tieši tāpēc pirmo Āfrikas pētnieku nostāstiem neviens neticēja un to, ka vairākas nēģeru ciltis pārtiek no jēlas gaļas, vispār neatzina par patiesību. Bet tad neparasts piedzīvojums gadījās Džeimsam Brjūsam.

— Pastāstiet, ser! Mēs labprāt paklausītos, — tīksmi atlaizdamies drēgnajā zālē, Džo lūdza.

— Lai notiek! Džeimss Brjūss "bija skots no Sterlinga grāfistes. No tūkstoš septiņsimt sešdesmit astotā līdz sep­tiņdesmit otram gadam viņš ceļoja pa Abesīniju un, meklējot Nīlas izteku, nonāca pie Tanas ezera; pēc tam Brjūss atgriezās Anglijā, kur tikai tūkstoš septiņsimt de­viņdesmitajā gadā publicēja savu ceļojumu aprakstus. Tos uzņēma ar vislielāko neuzticību — tieši tāpat droši vien tiks uzņemti arī mūsējie. Abesīniešu paradumi krasi atšķīrās no angļu tikumiem un parašām, tāpēc Brjūsa stāstus uzskatīja par tukšām pasakām. Starp citu, Brjūss apgalvoja, ka Austrumāfrikas nēģeri ēd jēlu gaļu. Šis fakts izraisīja sašutumu. Brjūss varot melot, cik tīk, ne­viens tikpat šos faktus nepārbaudīšot. Brjūss bija bez­gala drosmīgs, taču nesavaldīgs. Visvairāk viņu kaiti­nāja neticība. Reiz pazīstamā Edinburgas salonā kāds skots Brjūsa klātienē pajokoja par viņa nepamatotajiem faktiem un, runājot par jēlu gaļu, atklāti pavēstīja, ka tāds apgalvojums ir skaidri meli. Nebildis ne vārda, Brjūss uz brītiņu izgājis, bet drīzumā atgriezies ar jēlu bifšteku, kas pēc afrikāņu parauga bijis pārkaisīts ar sāli un pipariem. «Cienītais,» viņš skotam teicis, «apšau­bot manu rakstu, jūs mani smagi apvainojāt; ja uzska­tāt minēto faktu par neiespējamu, tad dziļi maldāties. Un, pierādot šos maldus, jūs tūlīt pat apēdīsiet jēlu bif­šteku vai arī atbildēsiet man par saviem vārdiem.» Skots nobijies un, šausmīgi viebdamies, jēlo gaļu bez iebildu­miem apēdis. Pēc tam Džeimss Brjūss vēsā mierā sacījis: «Pieņemot,' ka šis fakts neatbilst patiesībai, jūs vismaz tagad vairs neapgalvosiet, ka tas, nav iespējams.»

— Lieliska atbilde, — Džo noteica. — Skotam droši vien sabojājās kuņģis, bet viņš to bija pelnījis. Un ja pēc atgriešanās Anglijā kāds mēģinās apšaubīt mūsu ceļojumu…

— Ko tad tu darīsi, Džo?

— … likšu šim neticīgajam apēst gabalu «Viktorijas» bez sāls un pipariem.

Draugus Džo atjautība uzjautrināja.

Tā patīkamās sarunās pagāja diena; līdz ar spēku pie­plūdumu atgriezās cerības, līdz ar cerībām — drosme. Pagātne izdzisa nākotnes priekšā.

Džo bija ar mieru palikt šajā burvīgajā nostūrī kaut vai līdz mūža galam; te bija viņa sapņu valstība, te viņš jutās kā mājās; pēc viņa lūguma Fērgusons aplēsa oāzes- atrašanās vietu, un Džo, rādīdams nepasakāmi nopietnu seju, savā piezīmju grāmatiņā atzīmēja: 15°43' austrumu garums, 8°32/ ziemeļu platums.

Kenedijs nožēloja tikai vienu — šajā mazajā mežā vi­ņam trūka medību iespējas; pēc viņa domām, šeit derēja mazliet vairāk plēsīgo zvēru.

— TU tomēr esi pārāk aizmāršīgs, dārgo Dik, — dok­tors piezīmēja. — Bet lauva un lauvene?

— Ak tie?! r-* ar īstu mednieka nicīgumu pret savu upuri Diks iesaucās. — Starp citu, zvēru atrašanās oāzē var liecināt, ka neesam visai tālu no auglīgākiem ap­vidiem.

— Tavs arguments nav visai pārliecinošs, Dik. Šie dzīvnieki aiz bada vai slāpēm nereti veic lielus attālu­mus; nākamajā naktī mums jābūt ļoti modriem un jā­aizdedzina ugunskuri.

— Tik karstā laikā? — Džo iebilda. — Bez šaubām, ja tas nepieciešams, mēs to izdarīsim, ser. Kaut gan jā­atzīstas, būtu ļoti žēl nodedzināt jauko mežu, kas snie­dzis mums tik spirdzinošu veldzi.

— Rīkosimies uzmanīgi, lai to nenodedzinātu, — dok­tors atbildēja, — arī citiem šeit tuksneša vidū jārod patvērums.

— Par to mēs parūpēsimies, ser; bet vai jums šķiet, ka šī oāze ir pazīstama?

— Katrā ziņā. Tas ir bivuaks — karavānu atpūtas vieta ceļā uz Āfrikas centru, bet galvoju tev, Džo, ka tikšanās ar kādu no tām nebūtu patīkama.

— Vai šeit vēl arvien ir sastopamas mežonīgās «ņam- ņam» ciltis?

— Bez šaubām, šis nosaukums ir kopīgs visām ciltīm, un, dzīvojot līdzīgā klimatā, radnieciskās ciltis noteikti piesavinās vienus un tos pašus paradumus im tikumus.

— Tfū! — Džo nospļāvās..— Beigu beigās tas pilnīgi saprotams. Ja mežonim būtu tāda pati gaume kā džentl­menim, tad kā viņus vienu no otra varētu atšķirt? Jā­domā gan, ka šie «ņamņam» neliktu sevi lūgties un ar baudu notiesātu kā skota bifšteku, tā skotu pašu pie­devām.

Pēc tādas prātošanas Džo devās iekurināt ugunskurus.. Viņš centās tos kraut pēc iespējas zemākus. Par laimi, piesardzība bija lieka, un visi trīs ceļotāji mierīgi izgu­lējās.

Arī nākamajā dienā laiks nemainījās. Tas spītīgi pie­turējās rāms un skaidrs. Aerostats' nekustīgi stāvēja uz vietas, liecinot, ka gaisā nav ne mazākās vēsmiņas.

Doktoram atkal uzmācās bažas. Ja ceļojums ievilksi.es, var pietrūkt pārtikas. Vai tiešām viņiem, kas paglābās no slāpēm, būs lemts mirt bada nāvē.

Bet, redzot, ka dzīvsudraba stabiņš barometrā manāmi krītas, Fērgusons nomierinājās: drošas pazīmes rādīja, ka tuvākajā laikā atmosfērā gaidāmas pārmaiņas, tāpēc doktors nolēma sagatavoties lidojumam, lai pie pirmās izdevības dotos ceļā; degļa barotāja un dzeramā ūdens tvertnes viņš lika piepildīt līdz malām. Pēc tām varēja sākt aerostata līdzsvarošanu, un nu Džo atkal bija spiests upurēt daļu vērtīgās rūdas. Līdz ar spēku viņā bija at­griezušās godkārās ieceres; īgni saviebies, viņš kavējās izpildīt saimnieka pavēli, bet doktors pierādīja, ka ba­lons tik lielu svaru nespēs celt; viņš lika Džo izvēlēties: ūdeni vai zeltu; tad Džo, ne mirkli nevilcinoties, izmeta laukā lielu daļu savu dārgumu.

— Lai zelta rūda paliek tiem, kas šeit ieradīsies pēc * mums, — viņš sacīja. — Atrodot šai vietā tādu milzu bagātību, viņi būs ārkārtīgi pārsteigti.

— Bet ja nu rūdu atrod kāds ceļojošs zinātnieks? .ī — Kenedijs ieminējās.

— Nav šaubu, ka viņš būs bezgala pārsteigts un pub­licēs neskaitāmus foiiantus par vērtīgo atradumu. Bet mēs kādu dienu dzirdēsim, ka Āfrikas tuksneša smiltis atrastas apbrīnojamas zelta rūdas nogulsnes.

— Un vainīgs pie tā būs Džo.

__ Iedomājoties vien, ka viņš varbūt uzdos mīklu kādam Āfrikas pētniekam, lāga puisis nomierinājās un pat pa­smaidīja.

Augu dienu doktors, velti izgaidījās pārmaiņas atmo­sfērā. Gaisa temperatūra cēlās, un bez krēslainās oāzes svelme nebūtu izturama. Termometrs saulē rādīja četr­desmit deviņus grādus. Šķita, ka gaisu šķel ugunslietus. Tā bija pati augstākā temperatūra, kas līdz tam novērota.

Tāpat kā iepriekšējā vakarā, Džo atkal sakūra uguns­kurus, taču doktora un Kenedija sardzes laikā nekas ļauns negadījās.

Bet ap trijiem rītā, kad dežurēja Džo, temperatūra spēji kritās, debesis -apmācās un tumsa kļuva dziļāka.

— Augšā! — modinot biedrus, Džo sauca. — Augšā! Ceļas vējš!

— Beidzot! — jvērodams debesis, doktors noteica. — Tuvojas vētra. Ātrāk uz «Viktoriju»! Uz «Viktoriju»!

Vilcināties nedrīkstēja ne mirkli. Orkāns lieca balonu pie zemes, raujot sev līdzi grozu, kas, izvagodams smil­tis, vilkās pa zemi. Ja daļa balasta nejauši izkristu laukā, «Viktorija» aizlidotu un nebūtu nekādu cerību to atrast.

Taču veiklais Džo, mezdamies grozam pakaļ, cik jau­das, apturēja to, kaut gan balona apvalks, spēji pieplo- kot pie zemes, gandrīz saplīsa. Doktors ieņēma savu pa­rasto vietu, pielaida deglim uguni un lika izmest lieko balastu.

Ceļotāji pēdējo reizi pievērsa acis oāzes kokiem, ku­rus locīja orkāns, bet drīz vien, pacēlušies divi simti pēdu augstumā un ierauti austrumu vēja plūsmā, viņi nozuda naktī.