Piecas nedēļas gaisa balonā

XLI nodaļa Senegālai tuvojoties. — «Viktorija» slīd aizvien zemāk. — Nepieciešamība to nemitīgi atslogot. — Marabu E1 Ha- āži. — Paskāls, Vensāns, Lambērs. — Muhameda sāncen­sis. — 'Grūti pārvarami kalni. — Kenēdija ieroči. — Džo manevrs. — Atpūta virs mežu galotnēm.

27. maijā ap deviņiem rītā zemes izskats mainījās. Tālu stiepās lēzenas nogāzes, pāriedamas pakalnos, kas vēstīja kalnu tuvošanos; aerostatam stāvēja priekšā kalnu grēda, kura šķīra Senegālas un Nigēras baseinus, novir­zot šos ūdens ceļus vai nu uz Gvinejas līci, vai uz Zaļo ragu.

Šo Āfrikas apgabalu līdz pat Senegālai uzskata par ļoti bīstamu; doktoram Fērgusonam tas bija zināms no priekš­gājēju stāstiem; ceļotāji šajā mežoņu zemē bija cietuši daudz smagu zaudējumu un pakļāvušies neskaitāmām briesmām; kaitīgais* klimats te bija pazudinājis lielāko daļu Mungo Pārka biedru. Tāpēc Fērgusons bija nelo­kāmi apņēmies neviesmīlīgajā apgabalā nenolaisties.

Taču viņam. ne mirkli nebija miera. «Viktorija» ma­nāmi tuvojās zemei; atkal vajadzēja aizmest pār bortu veselu kaudzi vairāk vai mazāk vajadzīgu priekšmetu, it īpaši, kad bija jāpārvar kalnu galotnes, bet vairāk nekā simt divdesmit jūdžu lidojuma laikā tas gadījās bieži; tādas augšup un lejup laišanās viņus stipri nogurdināja; «Viktorija», gluži kā Sīzifa akmens, nemitīgi atkal slī­dēja lejup; gāzes apsīkuma dēļ balona atslābušie sāni iekrita, un vējš cirta apvalka dziļajās ielocēs.

— Vai tik balons nav ieplīsis? — Kenedijam paspruka jautājums.

— Nav vis, — doktors atbildēja, — bet acīmredzot gutaperča pārāk augstajā temperatūrā izkususi un ūdeņ­radis sūcas cauri balona apvalkam.

— Kā to novērst?

— Nekas nelīdzēs. Vienīgā iespēja — atslogot aero- statu; metīsim laukā visu, bez kā var iztikt.

— Vai tad te vēl ir kas metams? — apskatīdams jau krietni iztukšoto grozu, Kenedijs domīgi novilka.

— Atbrīvosimies no nojumes, tā ir diezgan smaga.

Džo, uz kuru šis norādījums attiecās, uzrāpies uz riņķa,

kas saturēja balona tīklu, viegli piekļuva nojumei un, nocēlis abas puses, pārsvieda tās pāri bortam.

— Kāda laime nēģeriem! — viņš iesaucās. -— Ar šo nojumi viņi varēs apģērbt veselu cilti, melnajiem taču daudz drēbju nevajag.

Balons mazliet pacēlās, taču drīz vien atkal manāmi tuvojās zemei.

— Nolaidīsimies, — Kenedijs ieteica, — un paraudzī­simies, vai apvalku nevar kaut kā salabot.

— Vēlreiz atkārtoju, Dik, — tas nav iespējams.

— Ko tad lai darām?

*— Upurēsim visu, kas nav sevišķi nepieciešams; šajā apkaimē mēs nedrīkstam nolaisties ne par kādu maksu. Meži, virs kuru galotnēm lidojam, nebūt nav drošs pa­tvērums.

Džo noplēš groza nojumi

— Kas īsti tur mājo — lauvas, hiēnas? — Džo ironiski novilka.

— Vel daudz ļaunāk, manu zēn, cilvēki, turklāt paši negantākie visā Āfrikā,

•— Kā jūs to zināt?

— No .mūsu priekšgājēju stāstiem, kā ari no Senegā- las kolonijā dzīvojošiem frančiem, kuri uztur ciešus sa­karus ar apkaimes ciltīm. Pulkveža Federbes laikā šīs zemes izpēte veicās sekmīgi; tādi virsnieki kā Paskāls, Vensāns, Lambērs pārveda vērtīgus materiālus no savām ekspedīcijām. Viņi pamatīgi izpētījuši apgabalu Senegā- las upes līkumā, kur karš un laupīšanas atstājušas vie­nīgi drupas.

— Kas īsti tur notika.

— Tad paklausies: 1854. gadā E1 Hadži, kas bija aiz­gājis no senegāliešu Futas, apgalvodams, ka viņu, tāpat kā Muhamedu, iedvesmojusi augstākā vara, kūdīja ciltis karā pret neticīgajiem, proti, pret eiropiešiem. Apgabalā starp Senegālas upi un tās pieteku Falemē viņš sagrāva un nopostīja itin visu. Viņa vadībā trīs fanātiķu ordas slepkavojot un laupot šķērsoja zemi, netaupīdamas ne­vienu ciematu, nevienu būdu; viņš ielauzās arī Nigēras ielejā līdz pat Segu pilsētai, kas ilgu laiku bija apdrau­dēta. 1857. gadā E1 Hadži, virzoties uz ziemeļiem, ielenca Medinas cietoksni, ko upes piekrastē uzcēluši fraņči. Šo cietoksni varonīgi aizstāvēja Pols Hoils, noturēdamies tur vairākus mēnešus bez pārtikas un gandrīz bez munī­cijas, līdz beidzot viņu atbrīvoja pulkvedis Federbs. Tad E1 Hadži un viņa bandas atkal šķērsoja Senegālu un, at­griezušās Kārtā, turpināja savus posta un slepkavošanas darbus, bet tieši šajā apvidū, kuru pašreiz pārlidojam, viņš patvēries kopā ar savām laupītāju bandām, un gal­voju jums, ka krist viņa rokās nebūtu patīkami.

— Tas nenotiks, — Džo sacījar — kaut arī man nāktos upurēt savus zābakus, lai «Viktorija» noturētos gaisā.

— Senegālas upe nav vairs tālu, — doktors teica, — es tomēr paredzu, ka mūsu aerostatam pietrūks jaudas to pārlidot.

— Mēģināsim vismaz nokļūt līdz upes krastam, — mednieks sacīja, — arī tas jau būs sasniegums.

— Tieši tā mēs arī darīsim, — doktors piekrita, — tikai viens apstāklis mani satrauc.

— Un kāds?

*— Mums vajadzēs pārvarēt kalnus, bet tas nebūs viegli, jo balona celtspēju vairs nav iespējams palieli­nāt pat visaugstākajā temperatūrā.

— Nogaidīsim, — Kenedijs noteica, — gan tad re­dzēsim.

— Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās. — Esmu to iemīļojis kā jūrnieks savu kuģi, šķiršanās būs sāpīga. Kaut arī mūsu aerostats nav vairs gluži tāds, kā izlidojot no Zanzibāras, tomēr nopelt mēs to nevaram. Tas mums ir lieliški kalpojis, un mana sirds lūzīs, to pametot.

— Nomierinies, Džo! Ja mēs «Viktoriju» pametīsim, tad tikai vislielākās nepieciešamības gadījumā. Aerostats mums kalpos tik ilgi, cik vien spēs; Kaut nu tas vēl iztu­rētu divdesmit četras stundas!

— «Viktorijas» spēki izsīkst, — vērodams aerostatu, Džo sacīja. — Balons saraujas, tas izlaiž garu. Nabaga «Viktorija»!

— Ja nemaldos, — Kenedijs ierunājās, — pie apvār­šņa redzami kalni, šķiet, tie paši, kurus tu minēji, Semjuel.

— Jā, tie paši gan, — palūkojies tālskatī, doktors ap­stiprināja, -— bet rādās, ka tie ir ļoti augsti, būs grūti tos pārvarēt.

— Vai nevaram kaut kā tos apiet?

— Nedomāju vis, Dik, vai neredzi, kādu milzu platību tie aizņem, gandrīz pusi apvāršņa!

— Izskatās pat, ka tie mūs ielenktu, — Džo piezīmēja. — Tie mācas mums virsū gan no labās, gan kreisās puses.

— Būs katrā ziņā jālido tiem pāri.

Bīstamais šķērslis šķita tuvojamies apbrīnojamā āt­rumā, pareizāk sakot, ļoti spēcīgs vējš rāva «Viktoriju»- tieši virsū asajām smailēm. Lai neietriektos tajās, par katru cenu vajadzēja pacelties augstāk,

— Iztukšojiet ūdens rezervuāru, — Fērgusons pavē­lēja, — atstājiet tikai vienas dienas devu!

— Darīts! — izpildīdams pavēli, Džo teica.

— Vai balons pacēlās? — Kenedijs vaicāja.

— Mazliet, ne vairāk kā par piecdesmit pēdām, — ne- izlaizdams no acīm barometru, doktors atbildēja. — Bet ar to nepietiek.

Patiesi — klinšainās kores draudīgi traucās gaisa ku­ģim pretī, tās atradās daudz augstāk par «Viktoriju»; lai tiktu kalnam pāri, vajadzēja pacelties vēl piecsimt pēdu augstāk.

Viņi izlēja laukā arī deglim nepieciešamos ūdens krā­jumus, atstādami tikai dažas pintes, bet arī tas vēl ne­līdzēja.

— Lai tur vai kas, kalnam pāri tomēr jātiek, — dok­tors neatlaidās.

— Izmetīsim ūdens tvertnes, jo tās ir iztukšotas! *— Kenedijs iesaucās.

— Metiet laukā!

—: Darīts! — Džo pavēstīja. — Tomēr skumji visu tā aizsviest gabalu pa gabalam, —. viņš piebilda.

— Paklau, Džo, neiedomājies tikai vēlreiz uzupurēties kā todien! Zvēri, ka nepametīsi mūs, lai notiktu kas notikdams!

— Nomierinieties, mister Semjuel, es no jums ne- šķiršos.

«Viktorija» pacēlās vēl divdesmit tuāžu augstāk, bet kalna galotnei kā netika, tā netika pāri. Tā bija diezgan slaida smaile, kas vainagoja stāvu klinšu sienu. Kalns vēl aizvien slējās ap divsimt pēdu virs ceļotāju galvām.

«Ja desmit minūšu laikā nepacelsimies virs šīm klin­tīm,» doktors nodomāja, «tad grozs ietrieksies tajās un sašķīdīs.»

— Ko tagad pavēlēsiet, mister Semjuel? — Džo vaicāja.

— Met laukā visus smagos gaļas krājumus, atstāj tikai pemmikānu!

Atslogots vēl par piecdesmit mārciņām, aerostats uz­šāvās diezgan augstu, bet arī tam nebija nozīmes, jo kalna kores līnija vēl nebija pārsniegta. Stāvoklis kļuva draudīgs; «Viktorija» lidoja ļoti lielā ātrumā, šķita, ka tūlīt, tūlīt tā uzskries klintīm un sašķīdīs ga­balos; tāda sadursme patiesi būtu briesmīga.

Doktors pārlaida skatienu grozam. Tas bija gandrīz tukšs.

— Ja vajadzēs, Dik, esi gatavs upurēt savus ieročus!

— Ieročus? — mednieks sašutis iesaucās.

— Mans draugs, ja es to pieprasu, tad tā ir nepiecie­šamība.

— Semjuel, Semjuel!

— Tavi ieroči, ložu un pulvera krājumi var maksāt mums dzīvību.

— Mēs tuvojamies kalnam! —« Džo sauca. — Mēs tu­vojamies!

Bet kalna galotne vēl joprojām slējās desmit tuāžu augstāk par «Viktoriju».

Džo, paķēris segas, aizmeta tās pār bortu. Kenedijam neko nesacījis, viņš tikpat veikli aizsvieda prom vairā­kus maisus ar lodēm un skrotīm.

«Viktorija» pacēlās vēl augstāk; beidzot tā pārspēja bīstamo virsotni, balona galotni jau glāstīja saules stari.

Nemaz tik grūti nebija

Taču grozs vēl aizvien atradās mazliet zemāk par klintīm, kurās tam nenovēršami vajadzēja ietriek­ties.

— Kenedij, Kenedij! — doktors sauca. — Met laukā savus ieročus — vai mēs būsim pagalam!

— Pagaidiet, mister Dik, pagaidiet! — Džo mednieku aizturēja.

Un Diks atskatījies redzēja, ka Džo spēji pazūd zem groza.

— Džo! Džo! — Kenedijs iekliedzās.

— Ak, nelaimīgais! — doktoram izlauzās.

Kalnu kore šajā vietā bija aptuveni divdesmit pēdu plata, bet pretējā pusē pat vēl platāka. Sasniegusi līdzenā lauka līmeni, «Viktorija» nosēdās uz asajiem akmeņiem, kuri čirkstēja vien, kad tā slīdēja tiem pāri.

— Mēs šķērsojam kalnus! Mēs lidojam tiem pāri! Rau, tie jau pārvarēti! — lejā atskanēja balss, un Fēr­gusons kļuva priecīgāks.

Atbrīvojis grozu no sava svara, drošsirdīgais Džo skrēja pa laukumu, pieķēries groza apakšmalai; viņš bija spiests to stingri turēt ciet, jo grozs tiecās izrau­ties viņam no rokām.

Nonācis pie pretējās kalna nogāzes, kur viņa priekšā atklājās bezdibenis, Džo, spēcīgi savicinājis rokas, pa­lēcās un, satvēris trosi, acumirklī ierāpās atpakaļ pie biedriem.

— Tas nemaz nebija tik grūti! — viņš iesaucās.

— Mans krietnais Džo! Labais draugs! — Doktors bija dziļi saviļņots.

— Tikai nedomājiet, ka es to darīju jūsu dēļ, — Džo sacīja. — Nē, vienīgi mistera Dika karabīnes dēļ. Esmu taču viņa parādnieks kopš notikuma ar arābiem. Es labprāt atmaksāju savus parādus, un nu mēs esam no­rēķinājušies. — Un, pasniegdams medniekam viņa dārgo karabīni, Džo piebilda: —- Redzot jūs bez tās, man kļūtu pārāk skumji.

Nespēdams izteikt ne vārda, Kenedijs cieši paspieda Džo roku.