Piecas nedēļas gaisa balonā

XXXVI nodaļa Pie apvāršņa kaut kas rēgojas. — Arābu grupa. — Vajā­šana. — Tas ir viņš! — Kritiens no zirga. — Nožņaugtais arābs. — Kenedija šāviens. — Manevrs. — Nolaupīšana lidojumā. — Džo glābts.

Kenedijs no sava posteņa groza priekšgalā uzmanīgi vēroja apvārsni.

Pēc brītiņa, pievērsies doktoram, viņš pavēstīja:

— Ja nemaldos, tur kaut kas kustas, bet, vai tie ir cil­vēki vai dzīvnieki, noteikt nevaru. Katrā ziņā kustība ir ļoti strauja, ja aiz tiem smiltis vien put.

— Vai tik vainīgs, atkal nav pretvējš, — Semjuels ieminējās, — varbūt jauns viesuļstabs mūs aizraus uz ziemeļiem?

Lai labāk saredzētu, kas notiek tālumā, Fērgusons pie­cēlās kājās.

— Neticu vis, Semjuel, — Kenedijs iebilda. — Manu­prāt, tās ir gazeles vai meža vērši.

— Iespejams, Dik, bet es pat talskati neko īsti nespēju atšķirt, jo līdz turienei būs deviņas vai desmit jūdzes.

— Šā vai tā, Semjuel, es no turienes nenovērsīšu acis; tur notiek kas savāds, un tas mani saista; brīžam šķiet, ka tie būtu kavalērijas manevri. E! Nudien, neesmu mal­dījies! Tie, bez šaubām, ir jātnieki! Paskaties pats!

Doktors uzmanīgi palūkojās norādītajā virzienā.

— Šķiet, ka tev taisnība, — viņš noteica. Tā būs vai nu arābu, vai tibū nēģeru grupa, viņi auļo mūsu lido­juma virzienā; bet «Viktorijas» ātrums ir lielāks, un mēs viņus drīz panāksim. Pēc pusstundas jātnieki mums būs redzami kā uz delnas, tad izlemsim, ko iesākt.

Kenedijs, atkal pielicis tālskati pie acīm, uzmanīgi vē­roja. Jātnieki jau bija saskatāmi skaidrāk. Daži no tiem nošķīrās no kopējā bara.

— Acīmredzot tur notiek manevri vai arī medības, — Kenedijs sprieda. — Rādās, ka šie jātnieki kādu vajā. — Ceļotāji bija ieinteresēti par notiekošo.

— Pacieties, Dik! Tūlīt mēs viņus panāksim un aizli­dosim pat garām, ja vien tie nemainīs virzienu; mūsu ātrums ir divdesmit jūdžu stundā, bet tik ātru gaitu ne­viens zirgs nespētu izturēt.

Atkal pielicis tālskati pie acīm, Kenedijs pēc dažām minūtēm pavēstīja:

— Tie ir arābi, viņi neganti auļo. Es skaidri tos sa­redzu. Tur būs ap piecdesmit jātnieku. Redzu, kā vējā plīvo viņu burnusi. Tās ir kavalēristu apmācības; priekš­galā jāj vadonis, bet pārējie steidz viņa pēdās.

— Lai būtu kas būdams, Dik, mums no viņiem nav jābīstas, nepieciešamības gadījumā varam acumirklī pa­celties augstāk.

— Pag, pag, Semjuel! Tur tomēr, norisinās kas dī­vains, — vēl brīdi pavērojis, Diks piemetināja, — ne­saprotu, ko tas nozīmē. Viņi nejāj vis ciešās rindās, bet auļo jukjukām ar pilnu jaudu, un tāpēc man šķiet, ka tie nav manevri, bet tur kādam dzen pēdas.

— Vai esi par to pārliecināts, Dik?

— Pilnīgi. Es nemaldos! Tur notiek medības, tikai vajātais ir cilvēks. Tas, kurš jāj priekšgalā, nav nekāds vadonis, bet ir bēglis.

— Bēglis? — Semjuels satraukts atkārtoja.

— Tieši tā.

— Neizlaid viņus no acīm! Nogaidīsim!

Pēc trim četrām jūdzēm «Viktorija» bija sasniegusi ap­brīnojamā ātrumā auļojošos jātniekus.

— Semjuel! Semjuel! — Kenedijs trīcošā balsi iesaucās.

— Kas tev kait, Dik?

— Vai tā ir halucinācija? Vai tas maz iespējams?

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Pagaidi!

Un mednieks no jauna pielika tālskati pie acīm, iepriekš ātri noslaucījis stikliņus.

— Nu, ko tu tur saskati? — doktors vaicāja.

— Tas ir viņš, Semjuel!

— Viņš?! — doktors iesaucās. '

Šis sauciens izteica visu, minēt vārdu nebija vaja­dzības.

— Viņš jāj gandrīz simt pēdu vajātājiem pa priekšu. Viņš bēg no tiem.

— Nav šaubu, tas ir Džo! — doktors nobālis sacīja.;

— Tā auļojot, viņš mūs nepamanīs.

— Gan paiaanīs, — samazinot degļa liesmu, Fērgusons atteica.

— Bet kā?

— Pēc piecām minūtēm mēs būsim piecdesmit pēdu augstumā un piecpadsmit minūšu laikā lidosim tieši virs viņa.

— Vajag brīdināt viņu ar šāvienu.

— Nē, nevajag, jo griezties atpakaļ būtu par vēlu, ceļš viņam nogriezts.

— Ko tad lai iesāk?

— Jānogaida.

— Jānogaida? Bet arābi?

— Mēs viņus panāksim, aizsteigsimies garām. Atliku­šas vēl divas jūdzes, pat mazāk, kaut tikai Džo zirgam pietiktu izturības!

— Augstais dievs! — Kenedijs iekliedzās.

— Kas notiek?

Izmisīgais kliedziens Kenedijam bija izlauzies, redzot Džo krītam no zirga; turpat bija nogāzies arī putās no­dzītais zirgs.

— Džo mūs pamanījis! — doktors iesaucās. — Ceļoties kājās, viņš māj mums ar roku.

_ — Tūlīt, tūlīt viņu sagrābs arābi! Ko viņš vēl gaida? A! Bravo! Tas ir vareni! — mednieks nespēja valdīties.

Pēc kritiena steidzīgi piecēlies, Džo veikli kā pantera pašāvās sāņus, kad viens no arābiem ātri piejāja viņam klāt; žigli uzlēcis arāba zirgā no pakaļpuses, Džo trīco­šām rokām aptvēra sava vajātāja kaklu, ar dzelžainiem pirkstiem nožņaudza viņu, nometa zemē un mežonīgā ātrumā aizauļo ja.

Gaisu, satricināja arābu skaļie kliedzieni; neganti va­jājot bēgli, jātnieki nebija ievērojuši «Viktoriju», kas lidoja ne vairāk kā trīsdesmit pēdu augstumā — ap pieci simti pēdu atstatumā no viņiem; arābi bēgli jau bija gan­drīz panākuši.

Viens no jātniekiem strauji tuvojās Džo, grasīdamies uzdurt viņu uz pīķa, bet Kenedija vērīgā acs notēmēja un drošā roka ar lodi notrieca arābu smiltīs. Džo nelikās manām pat šāviena troksni. Ieraudzījuši «Viktoriju», puse no arābiem nolēca no zirga un pieplaka ar seju pie zemes, kamēr pārējie turpināja vajāt Džo.

— Un ko dara Džo? — Kenedijs iesaucās. — Pat ne­domā apstāties!

— Viņš rīkojas prātīgi, Dik. Es viņu saprotu. Viņš aulekšo tajā virzienā, kurā lidojam mēs. Viņš paļaujas uz mūsu atjautību. Tas tik ir gudrinieks! Tūlīt mēs viņu nocelsim arābiem no deguna. Līdz viņam vairs nav ne divi simti soļu.

— Ko tagad darīt? — Kenedijs vaicāja.

— Liec nost šauteni!

— Klausos! — nolikdams ieroci, mednieks atbildēja.

— Vai esi spējīgs noturēt rokās simt piecdesmit mār­ciņu balasta?

—- Pat vairāk.

Pietiks ar to pašu.

Un Fērgusons apkrāva Kenediju ar smilšu maisiem.

— Ej nostājies groza priekšgalā un esi gatavs vienā rāvienā aizmest visu balastu pār bortu. Tikai zvēri pie savas dzīvības, ka nedarīsi .to pirms manas pavēles!

— Par to neuztraucies!

-- Citādi mēs neuzķersim Džo un viņš aizies bojā.

— Vari uz mani paļauties.

«Viktorija» tobrīd jau atradās virs jātnieku galvām, viņi auļoja Džo pēdās, cik jaudas. Nostājies groza priekšgalā, doktors atritināja zīda kāpnītes, lai īstā brīdī nomestu tās lejā, Džo turējās aptuveni piecdesmit pēdu

Džo iecelšana aerostatā

attālumā no vajātājiem. «Viktorija» aizlidoja tiem garām.

— Uzmanību! —-. Fērgusons Kenedijam uzsauca.

— Esmu gatavs!

— Uzmanies, Džo! — nomezdams pār bortu kāpņu

galu, kas, atduroties smiltīs, sacēla veselu putekļu mā­koni, doktors skaļi uzsauca;

Sadzirdējis viņa saucienu, Džo, zirgu neapturēdams, atskatījās, kāpnītes viņam tuvojās, un, tiklīdz viņš tām pieķērās, doktors Kenedijam pavēlēja:

— Met!

— Darīts!

Atbrīvojusies no balasta, kas bija smagāks par Džo, «Viktorija» acumirklī uzlidoja simt piecdesmit pēdu aug­stumā.

Džo turas stingri, pieķēries kāpnītēm, kaut gan «Vik­torija» vējā stipri šūpojas, tad, pamājis neaprakstāmu atvadu sveicienu arābiem, viņš veikli kā akrobāts uz­rāpjas pa kāpnītēm un sasniedz savus draugus, kuri slēdz viņu savos apkampienos. Arābiem izlaužas pārsteiguma un dusmu kliedzieni. Izrāvis bēgli no viņu rokām, lido­jošais briesmonis ātri nozūd tālumā.

— 'Mister Semjuel! Mister Dik! — tas ir vienīgais, ko Džo spēj izteikt.

Saviļņojumā un pagurumā viņš paģībst, kamēr Kene­dijs vai traks aiz prieka kliedz:

— Glābts! Viņš ir glābts!

— Kā gan citādi, — atguvis parasto aukstasinību, dok­tors Fērgusons nosaka.

Džo bija gandrīz kails; asinīm notraipītās rokas, zilu­miem klātais ķermenis — viss liecināja, ko viņš izcietis. Pārsējis Džo ievainojumus, doktors noguldīja viņu no­jumē.

Pēc brīža atguvis samaņu, Džo palūdza glāzīti degvīna, ko doktors neliedza, jo Džo nebija tāds kā citi, viņu va­jadzēja ārstēt ar īpašiem paņēmieniem. Iedzēris degvīnu, Džo sirsnīgi spieda draugiem rokas un grasījās uzsākt savu piedzīvojumu stāstu. Bet draugi neļāva viņam ru­nāt, ūn drosmīgais puisis cieši iemiga; miegs viņam bija ļoti nepieciešams.

Pēc tam, atkal ierauta spēcīgā vēja plūsmā, «Vikto­rija» mazliet novirzījās uz rietumiem, pārlidoja dzelkšņu krūmiem apaugušo tuksneša pierobežu un oāzes, kur or­kāns bija saliecis vai izrāvis ar saknēm palmas; tā aizli­dojuši gandrīz divi simti jūdžu no tās vietas, kur bija nolaupīts Džo, ceļotāji pievakarē sasniedza desmito me­ridiānu.