Piecas nedēļas gaisa balonā

XXII nodaļa Gaismas kālis. — Misionārs. — Nolaupīšana starmeša gaismā. — Lācaristu mācītājs. — Vājas cerības uz izve­seļošanos, — Doktora gādība. — Pašaizliedzīgā dzīve. —• Lidojums virs vulkāna.

Doktors Fērgusons gaismas kūli virzīja uz visām debesu pusēm, līdz beidzot apturēja kādā vietā, no kurienes acu­mirklī atskanēja šausmu kliedzieni. Diks un Džo ziņkā­rīgi'vēroja ainu, kas norisa lejā.

Baobabs, virs kura gandrīz nekustīgi gaisā turējās «Vik­torija», auga meža klajuma vidū; starp sezama un cukur­niedru plantācijām vīdēja apmēram piecdesmit zemas, koniskas būdas, pie kurām mudžēja nēģeri..

Simt pēdu zem aerostata slējās stabs. Zem tā bija saļi- mis kāds puskails, ižģindis cilvēks, ne vairāk kā gadus trīsdesmit vecs, gariem, melniem matiem, uz krūtīm no­liektu galvu kā krustā sistais, asiņains un vienās brūcēs.

Pakausī izcirptie mati liecināja, ka vēl nesen tur bijusi tonzūra.

— Tas ir misionārs! Mācītājs! — Džo iesaucās.

— Nabaga nelaimīgais! — mednieks piebalsoja.

— .Mēs viņu izglābsim, Dik! — doktors 'apgalvoja. — Mēs viņu izglābsim!

Ieraugot balonu, kas atgādināja milzu komētu ar žilbi­nošu asti, nēģeri, protams, šausmīgi pārbijās. Sadzirdējis viņu kliedzienus, gūsteknis izslēja galvu. Acīs viņam at­mirdzēja cerība, un, īsti neapjaUzdams, kas notiek, viņš izstiepa rokas pretī negaidītajiem glābējiem.

— Viņš vēl ir dzīvs! Vēl dzīvs! — Fērgusons iesaucās. — Paldies dievam! Bet mežoņus pārņēmušas dziļas šaus­mas. Mēs viņu izglābsim! Draugi, vai esat gatavi?

— Esam gatavi, Semjuel.

— Džo, noslāpē degli!

Doktora pavēli nekavējoties izpildīja. Tikko jaušamas vēsmiņas «Viktoriju» lēnām virzīja aizvien tuvāk gūstek­nim, tad, gāzei atdziestot, aerostats sāka pakāpeniski no­laisties. Vēl minūtes desmit tas planēja gaismas staros.. Fērgusons pievērsa pūlim savu žilbinošo starmeti, no kura visapkārt krita kustīgi spilgtas gaismas apļi. Nēģeri neiz-' sakāmās bailēs cits pēc cita nozuda būdās, un laukums ap stabu kļuva tukss. Tātad, paļaujoties uz pārdabisko iespaidu, ko radīja «Viktorijas» pēkšņā parādīšanās, me­tot dziļajā nakts tumsā saules starus, doktors nebija mal­dījies.

Balona grozs tuvojās zemei. Taču daži drosmīgākie nēģeri, saprazdami, ka upuris viņiem slīd laukā no ro­kām, skaļi kliedzot, atgriezās. Kenedijs jau paķēra šau­teni, bet doktors viņam aizliedza šaut.

Uz ceļiem saļimušais misionārs, kurš vairs nespēja stā­vēt, nebija pat piesiets pie staba, jo viņa nespēks bija tik liels, ka saites būtu liekas. Tiklīdz grozs skāra zemi, Ke­nedijs nometa šauteni un, satvēris ar abām rokām misio­nāru, ievilka to grozā, bet Džo tikmēr veicīgi izsvieda no groza divi simti mārciņu balasta. Doktors bija pārlie­cināts, ka «Viktorija» tūlīt pat neparastā ātrumā šausies gaisā, taču pretēji viņa apsvērumiem tā; pacēlusies pēdas trīs četras virs zemes, pēkšņi apstājās.

— Kas mūs aiztur? — doktors izbijies iesaucās.

Neganti kliegdami, «Viktorijai» klāt skrēja^ vairāki nē­ģeri-

— Ak vai! •— pārliecies pār bortu, Džo vaimanāja. — Viens no šiem sasodītajiem pieķēries groza dibenam.

— Dik! Dik! — doktors kliedza. — Drīzāk šurp ūdens tvertni! *

Acumirklī sapratis drauga nolūku, Diks satvēra vienu no ūdens rezervuāriem, kurš svēra vairāk nekā simt mār­ciņu, un pārsvieda to pāri bortam.

Atbrīvojusies no balasta, «Viktorija» ar spēju palēcienu pacēlās trīssimt pēdu augstumā, bet pūlis, redzot, ka žil­binošais gaismas staru kūlis aizrauj prom gūstekni, sāka meŽĢnīgi- aurot.

— Urā! — Kenedijs un Džo iesaucās.

Tad balons ar jaunu palēcienu uzlidoja vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā.

— Ko tas nozīmē? — ar mokām noturējies kājās, Ke­nedijs brīnījās. x

— Neko sevišķu, —• Fērgusons atbildēja. — Tikai tas neģēlis beidzot mūs pametis.

Spēji noliecies pār groza malu, Džo redzēja, ka mežo­nis atplestām rokām virpuļo lejup un pēdīgi atsitas pret zemi.

Doktors atvienoja elektrisko vadu galus, un iestājās dziļa tumsa. Bij-a pirmā rīta stunda.

Paģībušais franču misionārs beidzot atvēra acis.

— Jūs esat glābts, — Fērgusons viņam teica.

— Glābts, — skumji pasmaidījis, misionārs angliski at­bildēja,'— glābts no briesmīgas nāves! Brāļi, es jums pateicos; tomēr manas dienas, pat stundas ir skaitītas, jā gan, mana dzīve izbeigsies pavisam drīz.

Un spēku izsīkumā misionārs atkal zaudēja samaņu.

— Viņš mirst! — Diks iesaucās.

i •— Nē, nē! — noliecies pie misionāra, Fērgusons sacīja. •— Viņš tikai ir ļoti vārgs; noliksim viņu nojumē.

Šo nožēlojami izģindušo ķermeni, kas bija Jklāts rētām un vēl asiņojošām brūcēm — šīm neskaitāmām nažu un uguns atstātām sāpīgām pēdām, viņi uzmanīgi nolika uz segām. Vispirms rūpīgi pārmazgājis ievainojumus, Fēr­gusons uzlika brūcēm no sava kabataslakata noplēsto šar- piju; viņš rīkojās prasmīgi un veikli kā īsts ārsts; pēc tam, sameklējis aptieciņā spēcinošu līdzekli, ielēja misio­nāram mutē dažus pilienus.

Vārgi pavēris lūpas, misionārs tikko dzirdami izdvesa:

s— Pateicos! Pateicos!

Doktors saprata, ka slimnieks jāatstāj pilnīgā mierā; viņš aizvilka nojumes aizkaru un atgriezās savā postenī pie degļa.

Sakarā ar ceturto pasažieri «Viktorija» bija atslogota no simt astoņdesmit mārciņām balasta un tagad turējās- gaisā bez degļa palīdzības. Rītausmā vējš to mierīgi nesa uz ziemeļrietumiem. Fērgusons piegāja pie guļošā misio­nāra un brīdi viņu vēroja.

— Kaut nu izdotos glābt šo cilvēku! — Kenedijs teica.

— Vai ir kādas cerības?

— Protams, Dik, ar rūpīgu ārstēšanu, turklāt svaigā gaisā — kāpēc gan ne?

— Cik daudz viņš izcietis! — Džo aizkustināts teica.

— Viņš taču ir daudz varonīgāks par mums, ja viens pats iedrošinājies doties pie mežoņiem, vai nav tiesa?

— Bez šaubām, — mednieks piekrita.

Līdz pat vakaram doktors neatļāva traucēt misionāra miegu, kaut gan patiesībā tā bija tikai dziļāka snauda, kuru lāgiem pārtrauca klusi vaidi, modinot Fērgusona nopietnas bažas par nelaimīgā veselību.

Pret vakaru apstājusies, «Viktorija» visu nakti mierīgi nostāvēja tumsā; Džo un Kenedijs pa kārtai uzraudzīja slimo, bet Fērgusons viens pats viņus apsargāja.

Nākamajā rītā «Viktorija» bija nedaudz pavirzījusies uz rietumiem. Diena solījās būt rāma un skaidra. Mazliet atlabis, slimnieks sāka runāt ar saviem jaunajiem drau­giem. Kad tika atvilkts nojumes aizkars, viņš ar baudu ieelpoja spirgto rīta gaisu.

— Kā jūtaties? — Fērgusons pavaicāja.

— Šķiet, ka labāk, — slimnieks atbildēja. — Bet vēl arvien man rādās, ka redzu jūs sapnī, draugi. Gandrīz nespēju ticēt tam, ka notikušais ir īstenība. Sakiet, kas jūs esat, lai varu jūsu vārdus pieminēt savā pēdējā aiz­lūgšanā..

— Esam angļu ceļotāji, — Fērgusons atbildēja, — un mēģinām gaisa balonā pārlidot Āfriku, un tā, lūk, pa ceļam laimējās jūs izglābt.

— Zinātnei varoņu nekad nav trūcis, — misionārs pie­zīmēja.

— Tāpat kā reliģijai mocekļu, — Kenedijs piemetināja.

— Jūs esat misionārs? — doktors pavaicāja.

— Esmu Lācaristu misijas mācītājs. Lai slavēts augstais dievs, kas man jūs atsūtījis! Bet nu mana dzīve beidzas.

Jūs nākat no Eiropas, no Francijas! Jau piecus gadus man nav nekādu ziņu par dzimteni.

— Piecus gadus! Viens pats starp mežoņiem! — Diks iesaucās.

— Viņu dvēselēm nepieciešama grēku izpirkšana, —- mācītājs teica, — tie ir mūsu brāļi, neizglītoti un mežo­nīgi, viņus izmācīt un civilizēt spēj vienīgi baznīca.

Izpildot mācītāja vēlēšanos, Semjuels Fērgusons ilgi stāstīja par Franciju.

Nelaimīgais kāri tvēra ik vārdu, un pār vaigiem viņam lija asaras. Brīžiem viņš savās degošajās plaukstās spieda gan Kenedija, gan Džo rokas; doktors uzvārīja dažas tases tējas, kuras slimnieks labprāt izdzēra, pēc tam, saņēmis pēdējos spēkus, viņš pacēlās puszviļus un pat pasmaidīja, redzot sevi lidojam skaidrajās debesīs.

— Jūs esat drosmīgi ceļotāji, — viņš teica,— jūsu varonīgais pasākums beigsies laimīgi; jūs atgriezīsieties dzimtenē pie tuviniekiem, pie draugiem, jūs …

Pēkšņi misionāru pārņēma tāds vārgums, ka nekavē­joties vajadzēja viņu noguldīt. Nespēks bija tik liels, ka slimnieks vairākas stundas nogulēja doktora rokās kā miris. Fērgusons izjuta sāpīgu pārdzīvojumu; viņš jauta, ka šī dzīvība dziest. Vai tiešām tik ātri būs jāzaudē cil­vēks, kuru viņi izrāvuši no spīdzinātāju rokām? ■ Fērgu­sons vēlreiz pārsēja mocekļa dziļās brūces un bija spiests upurēt lielu daļu ūdens krājuma, lai atsvaidzinātu cie­tušā drudzī degošo miesu. Doktors kopa slimo, cik rūpīgi un gudri vien spēja. Pamazām slimniekā atgriezās apziņa.

Saraustītos teicienos misionārs izstāstīja Fērgusonam savu dzīves stāstu.

— Runājiet labāk mātes valodā, — Fērgusons viņam ieteica, — es taču to saprotu, un jums tā būs. vieglāk.

Misionārs bija trūcīgs jauneklis no Aradonas ciemata, kas atrodas Bretaņā, Morbihanas departamenta centrā; jau ļoti agrā jaunībā viņš sajuta aicinājumu kļūt par ga­rīdznieku. Bet mācītāja pašaizliedzīgā dzīve viņu neap­mierināja, vilpiš alka briesmu un tāpēc iestājās misionāru ordenī, kura slavenais dibinātājs bija svētais Pāvils; div­desmit gadu vecumā pametis_dzimteni, jaunais misionārs dodas uz neviesmīlīgajām Āfrikas piekrastēm. Un no turienes, soļojot kājām, pārvarot dažādus šķēršļus, cīno­ties ar trūkumu un pielūdzot dievu, viņš pamazām nonāk līdz mežonīgo cilšu apmetnēm Nīlas augšteces pieteku krastos. Divu gadu laikā misionāra sludināto mācību ne­viens nepieņem, uz viņa dedzīgajiem aicinājumiem ne­viens neatsaucas un viņa cilvēkmīlestību iztulko nepa­reizi; beidzot misionārs nokļūst njambaras cilts gūstā, tā ir viena no nežēlīgākajām mežoņu ciltīm, kas ļoti ļauni pret viņu izturas. Bet misionārs nemitējas sludināt evaņ­ģēliju un pielūgt dievu. Reiz pēc kādas kaujas — tādas nereti notiek starp kaimiņu ciltīm —.nēģeri, kuru gūstā" atradies misionārs, izklīst, atstādami viņu kaujas laukā kā kritušo; misionārs tomēr neuzskatījis par vajadzīgu bēgt un . atgriezties dzimtenē, bet sludinājis tālāk dieva vārdu. Mierīgāks posms viņa dzīvē iestājies, kad viņu noturējuši par ārprātīgo. Tad viņš apguvis nēģeru dia­lektus un joprojām neatlaidīgi sludinājis ticības mācību. Pārcilvēcisks spēks, ar kuru viņu apveltījis dievs, vēl divus garus gadus vada misionāru cauri mežonīgajiem apgabaliem. Pēdējo gadu viņš nodzīvo pie barafri cilts nēģeriem, kuri pieder pie mežonīgākajām «ņamņarn» cil­tīm. Pirms dažām dienām pēkšņi bija miris cilts vadonis, un šajā nāvē nepamatoti tika apvainots nelaimīgais mi­sionārs, tāpēc bija nolemts viņu upurēt; spīdzināšana ilgusi četrdesmit stundas; un, kā jau doktors bija pare­dzējis, mežoņi bija gatavojušies misionāru upurēt nāka­majā dienā saules gaismā. Iždzirdējis šāvienu, misionārs instinktīvi bija iekliedzies: «Šurp, šurp, pie manis! Pa­līgā!» Bet, kad no debesīm atlidojuši mierinoši vārdi, viņam šķitis, ka dzird, tos sapnī.

— Savu aizejošo dzīvību es nenožēloju, — misionārs teica. — Tā pieder dievam.

— Nezaudējiet cerības, — doktors viņu mierināja, — mēs taču esam ar jums un izrausim jūs no nāves ska­vām, kā izrāvām no spīdzinātāju rokām.

— Tik daudz es debesīm nelūdzu, — mācītājs īsi atbil­dēja. — Esmu pateicīgs dievam, ka pirms nāves man ļauts spiest draugu rokas un dzirdēt dzimto valodu.

Misionāru atkal pārņēma nespēks. Diena pagāja cerībās un bailēs. Kenedijs jutās gluži nomākts, bet Džo paslepen slaucīja asaras.

Aerostats virzījās uz priekšu diezgan lēnām, šķita, ka vējš grib saudzēt mirstošo.

Pret vakaru Džo rietumos ievēroja ļoti spilgtu gaismu." Augstākos ziemeļu platuma grādos to varētu noturēt par

ziemeļblāzmu; debesis šķita liesmojam. Doktors uzma-^ nīgi vēroja šo dabas parādību.

— Tas nevar būt nekas cits kā vulkāna izvirdums, — viņš pēdīgi sacīja.

— Un vējš nes mūs tieši turp, — Kenedijs nemierīgi piebilda.

— Nu, un tad? Mēs to pārlidosim tādā augstumā, kur nekas mūs neapdraudēs.

Pēc trim stundām «Viktorija» jau atradās virs kalniem; tās tiešās koordinātes bija 24°15' austrumu garuma un 4°42/ ziemeļu platuma; tai priekšā no liesmojoša krātera ārā šļācās izkusušas lavas straumes un augstu gaisā lidoja akmens šķembas. Ugunīgās straumes atgādināja žilbino­šus ūdenskritumus. Skats bija lielisks, taču bīstams, jo vējš neatlaidīgi nesa balonu tieši uz šo sakveldēto atmosfēru.

Nenovēršamo šķērsli vajadzēja pārvarēt; Kad degļa liesma sasniedza vislielāko karstumu, «Viktorija», pa­cēlusies seši tūkstoši pēdu augstumā, pārlidoja kalnu trīssimt tuāžu atstatumā no vulkāna.

Mirstošais misionārs, guļot savā vietā, varēja sare­dzēt liesmojošo krāteri, no kura šņākdami šāvās laukā žilbinoši uguns kūļi.

'— Kāds skaistums, — viņš teica, — dieva vara ir bez­galīga, tā jaušama pat dabas baismīgākajās izpausmēs.

Degošā lava it kā ar ugunīgu paklāju pārsedza kalna nogāzes. «Viktorijas» balona apakšējā daļa, atspulgojot liesmu jūru, mirdzēja nakts tumsā; svelmainais kar­stums bija sajūtams arī grozā, tāpēc doktors Fērgusons pēc iespējas ātrāk centās tikt projām no bīstamās vietas.

Ap desmitiem vakarā vulkāns pie apvāršņa bija vairs redzams tikai kā sarkans punkts, un «Viktorijā», nolai­dusies zemāk, mierīgi turpināja ceļu.