Aklais slepkava: Lupukrasas sirds

Cik laika mums ir? viņš vaicā.

Daudz, viņa atbild. Divas vai trīs stundas. Viņi visi kaut kur aizbraukuši.

Kādā nolūkā?

Nezinu. Taisīt naudu. Pirkt mantas. Darīt labus darbus. Vai ko nu viņi tur nodomājuši. Viņa atglauž aiz auss matu šķipsnu, izslienas staltāk. Viņa jūtas kā izsaukta, it kā viņai būtu pasvilpts. Lētuma izjūta. Kam pieder šī mašīna? viņa jautā.

Vienam draugam. Es esmu svarīga persona, man ir draugs ar mašīnu.

Tu velc mani uz zoba, viņa saka. Viņš neatbild. Viņa parausta cimda pirkstu. Ja nu kāds mūs ierauga?

Viņi redzēs tikai mašīnu. Un šis autiņš ir īsta klaberkaste, nabagu vāģis. Pat ja kāds skatīsies tev taisni virsū, viņš tevi ne­redzēs, jo tādu sievieti kā tu nemaz nav iespējams pieķert tādā mašīnā kā šī.

Dažreiz es tev diez kā nepatīku, viņa ieminas.

Pēdējā laikā es tikpat kā nespēju domāt ne par ko citu, viņš saka. Bet patikt — tas ir citādi. Patikšanai vajadzīgs laiks. Man nepietiek laika, lai tu man patiktu. Es nespēju uz to koncen­trēties.

Tur nē, viņa brīdina. Paskaties uz ceļa rādītāju.

Ceļa rādītāji ir domāti citiem, viņš attrauc. Šeit — ejam šeit.

Patiesībā tā ir vaga, nevis taka. Nosviesti papīra mutautiņi, košļeņu papīriņi, izlietoti prezervatīvi kā zivju pūšļi. Pudeles un oļi; sakaltuši dubļi, saplaisājuši un grambaini. Viņas kurpes, viņas kurpju papēži tādai iešanai nav piemēroti. Viņš saņem meiteni aiz elkoņa un pietur. Viņa sakustas, lai pavirzītos nostāk.

Tur taču ir tikpat kā klajums. Kāds ieraudzīs.

Kas ieraudzīs? Mēs esam zem tilta.

Policists. Nevajag. Vēl ne.

Policisti neložņā apkārt gaišā dienas laikā, viņš saka. Tikai pa nakti, ar lukturiem, tad viņi meklē bezdievīgus pervertus.

Drīzāk klaidoņus, viņa piebilst. Maniakus.

Šeit, viņš saka. Te apakšā. Ēnā.

Vai tur nav indīgo efeju?

Itin nemaz. Goda vārds. Un arī neviena klaidoņa vai maniaka, ja neņem vērā mani.

Kā tu zini? Par indīgajām efejām. Vai tu tur jau esi bijis?

Neraizējies tik daudz, viņš saka. Gulsties.

Nevajag. Tu saplēsīsi. Pagaidi mirklīti.

Viņa dzird pati savu balsi. Tā nav viņas balss, tā ir pārāk aiz­elsusies.

Uz cementa ar lūpukrāsu uzzīmēta sirds, tai vidū četri iniciāļi. Tos savieno M: M nozīmē Mīl. Tikai tie, uz kuriem tas attiecas, zinātu, kam pieder šie iniciāļi — ka viņi ir bijuši šeit, ka iz­darījuši to. Sludinājuši mīlu, neizpaužot detaļas.

Sirds ārpusē ir četri citi burti, gluži kā četras kompasa debe­spuses:

P I

S T

Vārds pārplēsts, izvērsts uz āru: seksa nepielūdzamā topogrāfija.

Dūmu garša uz viņa lūpām, sāls viņas mutē; visapkārt sašķai­dītas zāles, kaķu un nomaļu nostūru smārds. Miklums un za­ļums, zemes uz ceļgaliem, netīras un sulīgas; garkājainas pienenes stiepjas pret sauli.

Zemāk par to vietu, kur viņi guļ, urdz strauts. Augšā lapoti zari, tieviņi vīteņaugi ar violetiem ziediem; augšup ceļas tilta slai­die balsti, dzelzs fermas, virs galvas aizripo riteņi; zilās debesis šķembās. Cieta zeme viņai zem muguras.

Viņš noglāsta viņai pieri, novelk ar pirkstu pār vaigu. Tev nevajadzētu mani pielūgt, viņš saka. Man jau nepieder vienīgais daikts pasaulē. Kādu dienu tu to uzzināsi.

Runa nav par to, viņa atteic. Turklāt — es tevi nepielūdzu. Viņš jau bīda viņu prom, nākotnē.

Nu, lai kas tas būtu, tu to dabūsi vēl, līdzko es vairs nejaukšu tev galvu.

Ko tieši tu domā? Tu nemaz nejauc man galvu.

Ka arī pēc dzīves ir dzīve, viņš atbild. Pēc mūsu dzīves.

Runāsim par kaut ko citu.

Labi, viņš saka. Atgulies vēl. Noliec galvu šeit. Pavelk sānis savu miklo kreklu. Viena roka apskāvusi viņu, otra izzvejo no kabatas cigaretes, tad uzšķiļ sērkociņu pret īkšķa nagu. Viņas auss viņa pleca bedrītē.

Viņš jautā — kur es paliku?

Pie paklāju audējiem. Pie aklajiem bērniem.

Ak jā. Atceros.

Viņš saka: Sekel-Nornas bagātība balstījās uz vergiem un jo sevišķi uz vergiem bērniem, kuri auda slavenos paklājus. Taču labāk bija to nepieminēt. Snilfardi apgalvoja, ka viņu bagātību avots esot nevis vergi, bet gan viņu pašu tikumi un pareizā domāšana — proti, īstie upuri, kas tiekot nesti dieviem.

Dievu bija daudz. Dievi vienmēr ir parocīgi, tie attaisno gan­drīz visu, un Sekel-Nornas dievi nebija izņēmums. Tie visi bija gaļēdāji; tiem patika dzīvnieku upuri, tomēr visaugstāk tie vērtēja cilvēku asinis. Stāstīja, ka, dibinot pilsētu, kas bija noticis tik sen, ka jau pārvērties par leģendu, deviņi ticīgi tēvi upurējuši savus pašu bērnus, lai tie kā svēti sargi tiktu apbedīti zem pilsētas devi­ņiem vārtiem.

Uz katru no četrām debespusēm veda divi šādi vārti — vieni iziešanai un otri ieiešanai: ja kāds aizgāja pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem bija ieradies, tad tas nozīmēja pāragru nāvi. Devītie vārti bija līmeniska marmora plātne pakalna galā pilsētas vidū; tā atvērās pati no sevis un šūpojās starp dzīvību un nāvi, starp miesu un garu. Pa šīm durvīm nāca un gāja dievi: tiem nevajadzēja divus vārtus, jo atšķirībā no mirstīgajiem tie spēja vienlaikus atrasties abās vārtu pusēs. Sekel-Nornas praviešiem bija paruna: Kura ir cilvēka īstā elpa — izelpa vai ieelpa? Tāda bija dievu daba.

Šie devītie vārti reizē bija arī altāris, uz kura tika lietas upuru asinis. Mazi puisēni tika ziedoti Triju sauļu dievam, kurš bija dienas, spilgtas gaismas, piļu, dzīru, pavardu, karu, dzērienu, ieeju un vārdu dievs; mazas meitenītes tika ziedotas Piecu mēnešu dievietei — nakts, miglu un ēnu, bada, alu, dzemdību, izeju un klusuma aizbildnei. Puisēniem uz altāra ar milnu sašķaidīja sma­dzenes, tad viņus iesvieda dieva mutē, kura veda liesmojošā krās­nī. Meitenītēm pārgrieza rīkli un izlēja asinis, lai piepildītu piecus dilstošos mēnešus, liedzot tiem izdzist un pagaist uz visiem laikiem.

Par godu deviņām meitenēm, kas apbedītas pie pilsētas vār­tiem, katru gadu tika upurētas deviņas meitenes. Upurētās tika dēvētas par "Dievietes kalponēm", un viņām tika ziedotas lūgšanas, ziedi un vīraks, lai viņas aizbilstu par dzīvajiem. Pēdējie trīs gada mēneši tika uzskatīti par "bezsejas mēnešiem"; šajos mēnešos ne­auga labība, un tika pieņemts, ka Dieviete gavē. Šai laikā valdīja Saules dievs savā kara omā, ar krāsnīm pa rokai, un puisēnu mātes ģērba dēlēnus meiteņu drānās, lai pasargātu.

Ar likumu bija noteikts, ka dižciltīgākajām snilfardu ģimenēm jāupurē vismaz viena no savām meitām. Ziedot meiteni, kurai piemita kāda vaina vai trūkums, nozīmēja aizvainot Dievieti, un, laikam ritot, snilfardi sāka kropļot savas meitas, lai glābtu viņām dzīvību: meitenēm nogrieza pirkstu vai auss ļipiņu, vai kādu citu sīku ķermeņa daļu. Drīz šī kropļošana kļuva tīri simboliska: garens, zils tetovējums atslēgas kaula iedobītē. Ja šāda kastas zīme bija sievietei, kura nepiederēja pie snilfardiem, tas bija noziegums, par kuru pienācās nāvessods, taču bordeļu īpašnieki, allaž čakli gādā­dami par savu uzņēmumu, ar tinti uzzīmēja šādus tetovējumus tām savām jaunākajām priekameitām, kuras prata tēlot augstprātību. Tas gāja pie sirds tādiem klientiem, kuri vēlējās justies tā, it kā izvarotu kādu zilasiņu snilfardu princesi.

Tai pašā laikā snilfardi pasāka adoptēt atradenes — lielā­koties verdzeņu un viņu saimnieku pēcnācējas — un izmantot tās par upuri savu likumīgo meitu vietā. Tā bija blēdība, tomēr dižciltīgajām ģimenēm piederēja liela vara, tāpēc varasvīri uz šādu krāpšanos skatījās caur pirkstiem.

Tad augstmaņu ģimenes kļuva vēl slinkākas. Tās vairs negri­bēja uzņemties liekas rūpes un audzināt šīs meitenes savā mājā, tāpēc vienkārši nodeva tās Dievietes tempļa rīcībā, dāsni samak­sājot par uzturu. Tā kā meitenei bija dots ģimenes vārds, tad tieši ģimenei pienācās gods par ziedojumu. Tas bija apmēram tāpat kā audzēt sacīkšu zirgus. Šāda prakse bija tikai bāla atblāzma no cēlā pirmsākuma, taču tai laikā Sekel-Nornā par naudu jau bija pērkams pilnīgi viss.

Ziedošanai nolemtās meitenes tika ieslēgtas atsevišķā tempļa telpā, mielotas ar pašiem labākajiem ēdieniem, lai paliktu glītas un veselīgas, un rūpīgi apmācītas, lai būtu gatavas lielajai dienai — spējīgas pildīt savu pienākumu atbilstoši etiķetei, nedrebot aiz bailēm. Saskaņā ar teoriju ideālai upurēšanai bija jābūt kā dejai: cēlai un liriskai, harmoniskai un graciozai. Viņas jau nebija dzīv­nieki, ko rupji nokauj; dzīvība viņām bija jāatdod brīvprātīgi. Daudzas ticēja tam, ko viņām teica: ka no viņu pašaizliedzības ir atkarīga visas ķēniņvalsts labklājība. Ilgas stundas viņas pavadīja lūgšanās, pareizi noskaņodamas savu prātu; viņām mācīja staigāt nolaistām acīm, smaidīt maigā melanholijā un dziedāt Dievietes dziesmas, kuras vēstīja par prombūtni un klusumu, par nepie­pildītu mīlu un neizpaustu nožēlu un par bezvārdību, — tās bija dziesmas par dziedāšanas neiespējamību.

Atkal aizritēja laiks. Tagad vairs tikai nedaudzi uztvēra dievus nopietni, un katru, kurš bija pārlieku dievbijīgs vai ticīgs, uzska­tīja par ķertu. Pilsētnieki turpināja veikt senos rituālus, jo allaž bija tā darījuši, tomēr tamlīdzīgas lietas nebūt nebija pilsētas galvenā nodarbošanās.

Par spīti noslēgtībai no ārpasaules dažas meitenes pēdīgi at­skārta, ka tiek slepkavotas novecojušu priekšstatu vārdā. Dažas, ieraugot dunci, mēģināja bēgt. Citas sāka kliegt, kad tika sagrābtas aiz matiem un atmuguriski vilktas uz altāra pusi, un vēl citas nolādēja pašu ķēniņu, kurš šajos gadījumos pildīja augstā priestera pienākumus. Viena bija viņam pat iekodusi. Vienkāršie ļaudis ņēma ļaunā šos retos panikas un dusmu izpaudumus, jo tiem taču sekoja briesmīgas nelaimes. Tādām vismaz vajadzētu sekot, ja pieņem, ka Dieviete eksistē. Lai nu kā, šādi jūtu izvirdumi varēja sabojāt svētkus: upurēšanā ar labpatiku noskatījās visi, pat ignirodi, pat vergi, jo tiem bija iedota brīvdiena un atļauts piedzerties.

Tāpēc tika ieviests paradums trīs mēnešus pirms noteiktā upu­rēšanas laika nogriezt meitenēm mēli. Priesteri apgalvoja, ka tā esot nevis kropļošana, bet gan uzlabojums, — kas gan cits tik labi piedienētu Klusuma dievietes kalponēm?

Tā nu katra meitene, palikusi bez mēles, pārpilna ar vārdiem, kurus nekad vairs nespēs izrunāt, ietīta plīvuros, greznota ar zie­diem, skanot svinīgai mūzikai, tika vesta procesijā augšup pa spi­rālveida kāpnēm uz pilsētas devītajiem vārtiem. Mūsdienās varētu sacīt, ka viņa atgādināja izlutinātu līgavu no augstākajām aprindām.

Viņa pieceļas sēdus. Tas patiesībā ir neiederīgi, viņa saka. Tu tikai ķircini mani. Tev vienkārši patīk iztēloties, kā tiek nogali­nātas šīs nabaga meitenes savos līgavu plīvuros. Varu derēt, ka viņas bija blondīnes.

Es tevi neķircinu, viņš saka. Būtībā ne. Turklāt es to visu neesmu izdomājis, tam ir stingrs vēsturisks pamats. Heti…

Nu, protams, bet tu tik un tā visu laiku aplaizi lūpas. Tu esi atriebīgs — nē, tu esi greizsirdīgs, Dievs vien zina, kāpēc. Man nospļauties par hetiem un vēsturi, un visu pārējo — tas ir tikai aizbildinājums.

Pagaidi mirklīti. Tu piekriti upura jaunavām, tu iekļāvi tās ēdienkartē. Es tikai pildu pasūtinājumu. Pret ko tu iebilsti — pret garderobi? Pārāk daudz tilla?

Nestrīdēsimies, viņa saka. Juzdama, ka nāk raudiens, viņa sažņaudz dūres, lai to apvaldītu.

Es negribēju sabojāt tev garastāvokli. Būs jau labi.

Viņa atgrūž viņa roku. Tu gribēji sabojāt man garastāvokli. Tev ir patīkami apzināties, ka tu to spēj.

Man likās — tas tevi uzjautrina. Klausīties, kā es uzstājos. Kā žonglēju ar īpašības vārdiem. Tēloju tev ākstu.

Viņa sarausta lejup svārkus, sabāž aiz jostas blūzi. Mirušas meitenes līgavu plīvuros, kāpēc lai tas mani uzjautrinātu? Ar no­grieztām mēlēm. Tu laikam domā, ka es esmu kāds nezvērs.

Es svītrošu to laukā. Es to mainīšu. Tevis dēļ pārrakstīšu vēs­turi. Labi?

To tu nemaz nevari, viņa saka. Vārdi ir izskanējuši. Tu nevari paņemt atpakaļ ne pusi rindiņas. Es eju prom. Tagad viņa stāv uz ceļgaliem, gatavodamās piecelties.

Laika vēl daudz. Atgulies. Viņš satver viņas delnas locītavu.

Nē. Laid. Paskaties, kur jau saule. Viņi atgriezīsies. Man var izcelties nepatikšanas, lai gan tev kaut kas tāds droši vien neno­zīmē nekādas nepatikšanas: tas nemaz neskaitās. Tev ir vienalga — tev vajag tikai ātru, ātru…

Nu, spļauj vien laukā.

Tu zini, ko es domāju, viņa gurdi saka.

Tas nav tiesa. Piedod. Es pats esmu nezvērs, es aizrāvos. Turklāt tas ir tikai stāsts.

Viņa piespiež pieri pie ceļgaliem. Pēc mirkļa ierunājas: Ko lai es iesāku? Pēc tam kad — kad tevis te vairs nebūs?

Tu tiksi tam pāri, viņš atbild. Tu dzīvosi. Nāc, notīrīšu tev drēbes.

Tās nav notīrāmas tāpat vien.

Aizpogāsim tev podziņas, viņš saka. Neskumsti.

Pulkveža Henrija Parkmena vidusskolas Majas un skolas un Absolventu asociācijas biļetens, Taikonderoga, 1998. gada maijā

MAIRA STĒRDŽESA, ABSOLVENTU ASOCIĀCIJAS VICEPREZIDENTE

TIKS PASNIEGTA LORAS ČEISAS PIEMIŅAS BALVA

Pulkveža Henrija Pārkmena vidusskola ir iemantojusi vērtīgu, jaunu balvu. To mums savā testamentā augstsirdīgi novēlējusi ne­laiķe misis Vinifreda Grifena Praiera no Toronto; mūsu atmiņā allaž paliek viņas ievērojamais brālis Ričards E. Grifens, jo šeit, Taikonderogā, viņš bieži pavadīja brīvdienas un labprāt burāja pa mūsu upi. Šī godalga — Loras Čeisas piemiņas balva par labāko domrakstu — ir divsimt dolāru vērtībā un tiks pasniegta izlaiduma klases audzēknim vai audzēknei par labāko īso stāstu; iesniegtos darbus izskatīs trīs Absolventu asociācijas locekļi, ņemot vērā gan to literārās, gan morālās vērtības. Mūsu direktors, misters Efs Evanss, apliecina: "Mēs esam pateicīgi misis Praierai, ka savā dāsnajā labdarībā viņa atcerējusies arī mūs."

Šī balva, kam nosaukums dots par godu slavenajai vietējai rakst­niecei Lorai Čeisai, pirmo reizi tiks pasniegta izlaiduma svinībās jūnijā. Rakstnieces māsa, misis Airisa Grifena no Ceisu ģimenes, kas agrāk tik daudz darījusi mūsu pilsētas labā, ir laipni piekritusi pasniegt balvu laimīgajam uzvarētājam vai uzvarētājai, un atlikušas ir vairs tikai dažas nedēļas, tāpēc sakiet saviem audzēkņiem, lai uzrota piedurknes un sparīgi ķeras pie radošā darba!

Absolventu asociācija rīko tējas vakaru vingrošanas zālē tūdaļ pēc izlaiduma svinībām, biļetes pie Mairas Stērdžesas Piparkūku namiņā, visi ienākumi tiks izmantoti jauniem futbola tērpiem, kuri mums tiešām nepieciešami! Visi laipni aicināti ziedot cepumus un smalkmaizītes, lūdzu skaidri norādīt, kuriem izstrādājumiem pievienoti rieksti.

Загрузка...