Aklais slepkava

Aklais slepkava: Ksenora ķirzakcilveki

Nedēļām ilgi viņa staigā pa veikaliem. Aiziet uz tuvāko sīkpreču bodi, nopērk dažus nagu pulējamos stienīšus vai kādu oranžu nūjiņu, ar ko atbīdāmi ienadži, kaut ko mazu, tad lēnām dodas garām žurnāliem, nepieskardamās, cenzdamās būt piesardzīga, lai neviens nepieķertu viņu skatāmies, bet ar acīm sijā virsrakstus, meklējot viņa vārdu. Kādu no viņa vārdiem. Tagad viņa tos zina, vismaz lielāko daļu: viņa taču parasti nesa uz banku čekus.

Teiksmas par brīnumiem. Savādi stāsti. Satriecoši pārsteigumi. Viņa izpēta to visu.

Beidzot viņa kaut ko pamana. Tas noteikti ir īstais: Ksenora ķirzakcilvēki. Pirmā aizraujošā dala no Zikrona karu hronikām. Uz vāka — blondīne pseidobabiloniskā stilā, baltais tērps zem neticamu izmēru krūtīm cieši sajozts ar zelta ķēdi, ap kaldu lazurīta rotaslietu virtenes, no galvas dīgst sudraba pusmēness. Lūpas valgas, mute pavērta, acis lielas, viņu ir sagrābuši divi radījumi, kuriem katrai rokai trīs smaili pirksti un acīm ver­tikālas zīlītes. Tie ir ģērbušies vienīgi sarkanos šortos. Sejas tiem kā saplacināti diski, ādu klāj zvīņas tumši zaļganzilā krāsā ar alvainu spīdumu. Tie glumi spīd kā aplaistīti ar taukiem; zem pelēkzilās ādas izspiežas lāsmojoši muskuļi. Mutes bez lūpām, zobi ir daudzi un asi kā adatas.

Tos viņa pazītu jebkur.

Kā tikt pie grāmatas? Tikai ne šajā veikalā, kur viņu pazīst. Nekādā gadījumā nedrīkst dot vielu tenkām, jebkādā veidā iztu­roties savādi. Nākamajā iepirkšanās reizē viņa iegriežas dzelzceļa stacijā un atrod žurnālu tur, preses stendā. Viena plāna burtnīciņa; viņa samaksā, nenovilkusi cimdus, Sigli saritina žurnālu, paslēpj to rokassomiņā. Pārdevējs uzmet viņai dīvainu mirkli, bet tā jau vīrieši mēdz darīt.

Braukdama atpakaļ ar taksometru, viņa visu ceļu spiež žur­nālu sev pie krūtīm, slepus uznes to augšā pa kāpnēm, ieslēdzas ar to vannas istabā. Viņa zina, ka rokas drebēs, pāršķirot lapas. Tas ir tāds stāsts, kādu klaidoņi lasa preču vagonos vai skolas vecuma puikas — kabatas lukturīša gaismā. Fabrikas sargi pus­naktī, lai paliktu nomodā; tirdzniecības aģenti ceļotāju viesnīcās pēc neauglīgas dienas; kaklasaite noņemta, krekls atpogāts, kājas saceltas, viskijs zobu skalojamā glāzē. Policisti garlaicīgā vakarā. Neviens no viņiem nepamanīs vēsti, kura noteikti būs paslēpta kaut kur starp drukātajām rindiņām. Tā būs vēsts, kas domāta vienīgi viņai.

Papīrs ir tik mīksts, ka gandrīz izjūk viņai rokās.

Šeit, aizslēgtajā vannas istabā, nolikta viņai uz ceļgaliem, nodrukāta melniem burtiem, ir Sekel-Norna, tūkstoš krāšņumu pilsēta — tās dievi, tās ieražas, tās brīnumainā paklāju aušana, tās paverdzinātie un izmantotie bērni, jaunavas, kuras tiks upurētas. Tās septiņas jūras, tās pieci mēneši, tās trīs saules; rietumu kalni un to drūmie kapakmeņi, kur gaudo vilki un uzglūn daiļas, nemirušas sievietes. Pils sazvērestība izstiepj savus taustekļus, ķēniņš nesteidzas un cenšas uzminēt, kādi spēlei pret viņu izvērsti; Augstā Priesteriene bāž kabatā savus kukuļus.

Un nu ir nakts pirms upurēšanas; izraudzītā gaida savā lik­tenīgajā gultā. Bet kur ir aklais slepkava? Kas noticis ar viņu un ar viņa mīlestību pret nevainīgo meiteni? To daļu viņš laikam pataupījis vēlākam, viņa nospriež.

Tad, drīzāk, nekā viņa gaidījusi, uzbrūk nežēlīgie barbari, sava apsēstā vadoņa skubināti. Bet, līdzko viņi ir tikuši iekšā pa pil­sētas vārtiem, viņus gaida pārsteigums: austrumu līdzenumā nolaižas trīs kosmosa kuģi. Pēc formas tie atgādina ceptu olu vai uz pusēm pārgrieztu Saturnu, un tie nāk no-Ksenora. No tiem izbirst ķirzak­cilvēki ar ņirbošiem, pelēkiem muskuļiem, metāla peldbiksēs, ar neredzētiem ieročiem. Viņiem ir lāzerpistoles, elektriski laso, vien­vietīgi lidaparāti. Visvisādi pārmoderni verķi.

Pēkšņais iebrukums maina zikroniešu nodomus. Barbari un pil­sētnieki, amatpersonas un dumpinieki, saimnieki un vergi — visi aizmirst atšķirības un sāk kopīgu cīņu. Šķiru robežas izzūd — snilfardi atmet senos titulus kopā ar savām maskām un, atrotījuši piedurknes, stājas uz barikādēm plecu pie pleca ar ignirodiem. Visi uzrunā cits citu ar vārdu tristoks, kas nozīmē (aptuveni) — tas, ar kuru esmu mijis asinis, tātad biedrs vai brālis. Sievietes tiek aizvestas uz Templi un ieslēgtas tajā pašu drošības labad, tāpat arī bērni. Vadību uzņemas ķēniņš. Barbaru karaspēks pil­sētā tiek sagaidīts ar prieku, jo viņi ir prasmīgi cīnītāji. Ķēniņš sarokojas ar Līksmes Kalpu, un viņi nolemj dalīties varā. Dūre ir stiprāka nekā visi tās pirksti kopā, saka ķēniņš, citēdams senu sakāmvārdu. Pēc īsa brīža aizveras visi astoņi smagie pilsētas vārti.

Ķirzakcilvēki sākumā gūst panākumus nomaļajos laukos, jo viņiem palīdz pārsteiguma efekts. Viņi saņem gūstā dažas pie­vilcīgas sievietes, kuras tiek ieslodzītas sprostos; caur restēm uz viņām kāri glūn duči ķirzaku karotāju. Taču tad ksenoriešu ar­mija cieš neveiksmi: lāzerieroči, uz kuriem viņi paļāvušies, uz Zikrona nedarbojas diez cik labi, jo šeit ir citādi gravitācijas spēki; elektriskos laso var izmantot tikai nelielā attālumā, un SekelNornas iedzīvotāji tagad atrodas aiz ļoti bieza mūra. Ķirzakcilvēkiem nepietiek vienvietīgo lidaparātu, lai pārvestu triecienspēkus, kas varētu ieņemt pilsētu. īsts uguns lietus no pilsētas mūriem sagaida katru ķirzakcilvēku, kas pieiet gana tuvu: zikronieši ir atklājuši, ka ksenoriešu metāla bikses augstā temperatūrā uzliesmo, un apmētā viņus ar degošas darvas pikām.

Ķirzaku vadonis aiz niknuma histēriski kliedz, un pieci ķirzaku zinātnieki tiek sodīti ar nāvi: uz Ksenora acīmredzot nevalda demokrātija. Tie, kas palikuši dzīvi, ķeras pie darba, lai atrisinātu tehniskās problēmas. Viņi apgalvo — ja būšot pietiekami daudz laika un nepieciešamie piederumi, tad viņi izdomāšot, kā sagraut Sekel-Nornas mūrus. Viņi prot arī radīt gāzi, kura laupītu zikroniešiem apziņu. Tad viņi varētu plosīties tik nešpetni, cik vien sirds kāro.

Tās ir pirmās daļas beigas. Bet kas noticis ar mīlas stāstu? Kur ir aklais slepkava un mēmā meitene? Meitene šajās jukās ir pilnīgi piemirsta — pēdējoreiz viņa redzēta slēpjamies zem sarkanās brokāta gultas —, un aklais vīrietis nav parādījies vispār. Viņa šķir lapas atpakaļ: varbūt ir kaut ko palaidusi garām. Bet nē, abi ir vienkārši izgaisuši.

Varbūt viss beigsies labi, aizraujošā turpinājumā. Varbūt viņš dos ziņu.

Viņa saprot, ka šajās gaidās ir kaut kas neprātīgs — viņš nesūtīs viņai ziņu, bet, ja arī sūtīs, tad tā nepienāks šādi —, tomēr viņa nespēj no tām atbrīvoties. Šīs fantāzijas vērpj cerība, šo mirāžu rada ilgas — nedibināta cerība, ilgas, kuras izstaro vakuumā. Varbūt viņai aptumšojas prāts, varbūt viņa gāžas nost no sliedēm, varbūt krīt laukā no eņģēm. Laukā no eņģēm, kā uz­lauztas durvis, kā sadragāti vārti, kā rūsējošs seifs. Ja esi laukā no eņģēm, no tevis izkļūst tādas lietas, kuras būtu paturamas iekšienē, toties iekšā tiek tādas, kuras tur nedrīkstētu ielaist. Slēdzenes zaudē savu spēku. Sargi iemieg. Paroles vairs nedarbojas.

Viņa domā: Varbūt es esmu pamesta. Tas ir novazāts vārds — pamesta, tomēr precīzi apraksta viņas nožēlojamo stāvokli. Ir iespē­jams iztēloties, kā viņš pamet viņu. Impulsa vadīts, viņš spētu mirt viņas dēļ, taču dzīvot viņas dēļ — tas būtu kaut kas pavisam cits. Uz vienmuļību viņam nav talanta.

Par spīti veselajam saprātam viņa gaida un vēro, mēnesi pēc mēneša. Viņa staigā pa sīkpreču bodītēm, pa dzelzceļa staciju, izpēta katru nejaušu preses kiosku. Tomēr aizraujošais turpinājums tā arī neparādās.

Mayfair, 1937. gada maijs

JORKA

TORONTO JAUNĀKĀS TENKAS

Aprīlis šogad pienāca, lēkādams tik draiski kā jēriņš, un, ņemot par priekšzīmi tā možo, bezbēdīgo noskaņojumu, arī pavasara sezonā netrūka līksmas rosības, sagaidot atbraucējus un pavadot aizbraucējus. Misters Henrijs Ridels ar kundzi ir atgriezušies no Meksikas, kur uzturējušies pa ziemu; misters Džonsons Rīvzs ar kundzi ir atbraukuši no sava Floridas patvēruma Palmbīčā; misters T. Perijs Greindžs ar kundzi ir atpakaļ no izpriecu brauciena pa saulainajām Kārību salām; toties misis R. Vesterfīlda un viņas meita Dafne ir devušās paciemoties Francijā, kā arī Itālijā, "ar Musolīni atļauju", un misters V. Makklelands ar kundzi ir aizbraukuši uz pasakaino Grieķiju. Dumont īpašnieki Flečeri ir pavadījuši brī­nišķīgu sezonu Londonā un atkal atgriezušies uz mūsu vietējās skatuves, tieši laikā, lai pagūtu uz Domīniju Drāmas festivālu, kura žūrijas komisijā piedalījās arī misters Flečers.

Tikmēr cita veida ienākšana sabiedrībā tika svinēta Arkādijas dārzā, uz ceriņkrāsas un sudrabaina fona, kur Ričarda Grifena kundze (agrākā mis Airisa Monfora Čeisa) bija redzama svinīgās pusdienās, kuras rīkoja viņas vīramāsa misis Vinifreda "Fredija" Grifena Praiera. Jaunā misis Grifena, tikpat burvīga kā allaž, viena no pagājušās sezonas ievērojamākām līgavām, bija ģērbusies elegantā debeszila zīda kostīmā ar Nīlas zaļu cepurīti un pieņēma apsveikumus sakarā ar meitas Emē Edīlijas piedzimšanu.

Plejādes jūsmīgi sagaidīja ierodamies savu izcilo viešņu mis Frānsisu Houmeru, slaveno monologu aktrisi, kura ītonas zālē atkal uzstājās ar priekšnesumu no cilda Likteņa sievietes, kurā portretē tās sievietes, kuras iegājušas vēsturē, pateicoties ietekmei, ko atstājušas uz tik pasaulslaveniem un nozīmīgiem cilvēkiem kā Napoleons, Spānijas Ferdinands, Horeišio Nelsons un Šekspīrs. Mis Houmera dzirkstīja asprātībā un dzīvīgumā, atainodama Nellu Gvinu; viņa bija dramatiska Spānijas Izabellas tēlā; burvīga bija viņas Džozefīnes miniatūra; un viņa ar patiesu smeldzi tēloja lēdiju Emmu Hamiltoni. Kopumā tā bija spilgta un valdzinoša izklaide.

Vakars noslēdzās Apaļajā zālē ar bufetes vakariņām, kurās piedalījās Plejādes un viņu viesi; vakariņu dāsnā rīkotāja bija misis Vinifreda Grifena Praiera.

Vēstulē no Bella Vista

Direktora birojs Klīnika Bella Vista Ārnpraiera, Ontārio 1937. gada 12. maijā

Misteram Ričardam E. Grifenam Prezidentam un valdes priekšsēdim Grifena-Ceisa Karaliskā apvienotā kompānija Rietumu Kingstrīta 20 Toronto, Ontārio

Dārgo Ričard!

Bija ļoti patīkami tikties ar Jums februārī — lai gan tik skumjos apstākļos — un pēc tik daudziem gadiem atkal spiest Jums roku. Kopš "vecajiem labajiem zelta laikiem" dzīve mūs tiešām ir aizvedusi dažādos virzienos.

Runājot lietišķāk, man ar nožēlu jāpaziņo, ka Jūsu sievasmāsas mis Loras Ceisas stāvoklis nav uzlabojies; drīzāk tas ir pat nedaudz pasliktinājies. Mānija, no kuras viņa cieš, ir dziļi iesakņojusies. Pēc mūsu domām, viņa joprojām apdraud pati savu dzīvību, tāpēc viņai jāpaliek pastāvīgā novērošanā un nepieciešamības gadījumā jālieto nomierinoši līdzekļi. Logus viņa vairs nav dauzījusi, tomēr notika viens negadījums ar šķērēm; taču mēs pēc labākās sirds­apziņas gādāsim, lai tas vairs neatkārtotos.

Mēs turpinām darīt visu, kas ir mūsu spēkos. Tagad ir pie­ejamas vairākas jaunas metodes, kurām, kā mēs ceram, būs po­zitīva iedarbība, sevišķi "elektrošoka terapijai", kuras aparatūru mums drīz piegādās. Ar Jūsu atļauju mēs to izmantosim kā papildinājumu insulīna terapijai. Mēs noteikti ceram, ka stā­voklis beidzot uzlabosies, lai gan prognozējam, ka mis Ceisas veselība nekad nebūs stipra.

Lai cik nepatīkami tas būtu, man jālūdz Jūs un Jūsu dzīves­biedri pagaidām atturēties no apmeklējumiem un pat no vēstuļu sūtīšanas mis Čeisai, jo kontakts ar jebkuru no Jums visādā ziņā atstās postošu ietekmi uz terapiju. Kā Jums jau zināms, mis Čeisas uzmācīgāko fantāziju centrā esat tieši Jūs pats.

Šajā trešdienā es būšu Toronto un ceru tikties ar Jums privātā sarunā — Jūsu birojā, jo Jūsu dzīvesbiedri, kura nesen kļuvusi par māti, būtu lieki satraukt ar šādiem nepatīkamiem jautājumiem. Mūsu tikšanās laikā es lūgšu Jūs kā pacientes radinieku parakstīt dokumentus, kas apliecina, ka piekrītat mūsu ieteiktajām ārstēšanas metodēm.

Atļaušos pievienot šai vēstulei pēdējā mēneša rēķinu tūlītējai apmaksai.

Ar patiesu cieņu,

Dr. Džeralds P. Viterspūns, direktors

/