Gramofons

Vakar vakarā ieraduma pēc skatījos televīzijas meteoroloģisko kanālu. Citur pasaulē notiek plūdi: putojošs, brūns ūdens, garām peld uzpūtušās govis, izdzīvojušie, cieši kopā saspiedušies, tup uz jumtiem. Tūkstoši ir noslīkuši. Tajā tiek vainota globālā sasilšana: stāsta, ka cilvēkiem esot jāizbeidz dedzināt lietas. Benzīnu, naftu, veselus mežus. Taču viņi nedomā izbeigt. Kā parasti, viņus uz priekšu trenc alkatība un bads.

Kur es paliku? Pašķiru lapu atpakaļ: joprojām plosās karš. Plosās, tā mēdza teikt par kariem; un saka vēl arvien, cik man zināms. Taču šajā lappusē, jaunā, tīrā lappusē es likšu karam beigties — es viena, ar vienu savas melnās plastmasas pildspalvas vilcienu. Man tikai jāuzraksta: 1918. gads. 11. novembris. Pamiera diena.

Tā. Tas ir cauri. Ieroči klusē. Vīri, kas palikuši dzīvi, skatās debesīs, sejas nokvēpušas, drēbes izmirkušas; viņi izrāpjas no saviem ierakumiem un netīrajām alām. Abas puses jūt, ka ir cietušas sakāvi. Pilsētās, laukos, šeit un aiz okeāna, sāk zvanīt visi baznīcu zvani. (Es atceros, kā zvanīja zvani. Tā ir viena no manām pirmajām atmiņu ainām. Tas bija tik savādi — gaiss bija tik pilns ar skaņām un reizē tik tukšs. Rīnija izveda mani ārā paklausīties. Viņai pār vaigiem ritēja asaras. Paldies Dievam, viņa teica. Diena bija auksta, uz kritušajām lapām salna, ūdensrožu dīķī ledus kārtiņa. Es sašķaidīju to ar nūju. Kur bija māte?)

Tēvs bija ievainots pie Sommas, tomēr atveseļojies un paaugstināts par jaunāko leitnantu. Pie Vimī pakalniem viņu ievainoja vēlreiz, bet ne smagi, un viņš tika paaugstināts par kapteini. Tad viņu ievainoja pie Burlonas meža, šoreiz nopietnāk. Kamēr viņš ārstējās Anglijā, karš beidzās.

Viņš nepaguva ierasties uz gaviļpilno karaspēka sagaidīšanu Halifaksā, uz uzvaras parādēm un tā tālāk, toties Taikonderogā tika sarīkots īpašs apsveikums viņam vienam pašam. Vilciens apstājās. Atskanēja gaviļu saucieni. Augšup sniedzās rokas, lai palīdzētu viņam izkāpt, tad ļaudis sastomījās. Parādījās viņš. Viņam bija viena vesela acs un viena vesela kāja. Seja izdēdējusi, rētaina, fanātiska.

Atvadas var būt satriecošas, bet atgriešanās neapšaubāmi ir vēl ļaunākas. Dzīva miesa nekad nespēj mēroties ar spožo ēnu, ko met tās prombūtne. Laiks un attālums izpludina aprises; un tad pēkšņi mījotais ir ieradies, un ir dienasvidus ar savu nežēlīgo gaismu, un katrs plankumiņš un pora, un krunciņa, un rugājs ir skaidri saskatāmi.

Tāpat notika ar manu māti un tēvu. Kā lai katrs no viņiem izpirktu otra priekšā vainu par to, ka ir tik ļoti mainījies? Par to, ka viņš nav tāds, kā gaidīts. Kā lai tur nerastos nepatika? Klusi un netaisni lolota nepatika, jo nebija jau neviena, ko vainot, vismaz neviena, uz kuru varētu norādīt tieši. Karš jau nebija persona. Kāpēc uzvelt vainu viesuļvētrai?

Tur nu viņi stāv, uz dzelzceļa perona. Spēlē pilsētiņas orķestris, lielākoties pūšamie instrumenti. Viņš ir mundierī; medaļas kā caurumi, kas izšauti audumā, caur kuru saskatāms viņa īstā metāla ķermeņa blāvais spīdums. Viņam līdzās neredzami stāv brāļi — abi zudušie zēni, tie, kuru zaudējumu viņš jūt. Tur ir mana māte savā labākajā kleitā ar jostu un atlokiem, cepurē ar košu lenti. Viņas smaids dreb. Neviens īsti nezina, ko darīt. Avīžnieka fotokamera notver viņus savā zibsnī; viņi iepleš acis, kā pieķerti nozieguma vietā. Tēva labo aci sedz melns apsējs. Kreisā acs nikni un drūmi blenž. Zem apsēja, vēl neatsegts, ir ievainotas miesas tīkls, zaudētā acs ir zirneklis.

"Atgriezies varonis, Ceisu mantinieks," taurēs avīze. Vēl viens apstāklis: mans tēvs tagad ir mantinieks, proti, palicis gan bez tēva, gan bez brāļiem. Karaļvalsts ir viņa rokās. Viņš jūtas kā mēsls.

Vai mana māte raudāja? Iespējams. Viņi droši vien neveikli saskūpstījās, kā atnākuši uz boksa maču, uz kuru viņš nopircis aplamu biļeti. Viņš atcerējās ko citu, nevis šo izdarīgo, rūpēs pagurušo sievieti, kam sudraba ķēdītē ap kaklu mirdz pensnejs taisni kā tādai vecmeitās palikušai tantei. Tagad viņi bija sveši un — tas noteikti ienāca prātā abiem — vienmēr bija tādi bijuši. Cik spilgta bija gaisma. Cik loti viņi bija novecojuši. Nebija vairs ne miņas no jaunā vīrieša, kurš reiz tik godbijīgi nometies ceļos uz ledus, lai sašņorētu viņai slidzābakus, un no jaunās sievietes, kura piemīlīgi pieņēmusi šo cieņas apliecinājumu.

Starp viņiem gluži kā zobens materializējās vēl kaut kas cits. Protams, viņam bija bijušas citas sievietes, tādas, kuras blandās ap kaujas laukiem, izmantodamas gadījumu. Maukas, bez aplinkiem lietojot šo vārdu, kuru mana māte nemūžam neņemtu mutē. To viņa droši vien nojauta, sajutusi viņa pirmo pie­skārienu: biklums, godbijība bija pagaisusi. Iespējams, viņš bija pretojies kārdinājumam Bermudās, pēc tam Anglijā, līdz tam laikam, kad Edijs un Pērsijs krita un viņš pats tika ievainots. Pēc tam viņš bija krampjaini tvēries pie dzīves, pie katras sau­jiņas, kuru izdevās aizsniegt. Kā lai viņa nesaprastu, cik tas bijis nepieciešams tādos apstākļos?

Viņa saprata, vismaz saprata, ka ir jāsaprot. Viņa saprata un nebilda par to ne vārda, un lūdza Dievu, lai pietiek spēka piedot, un piedeva. Tomēr viņam noteikti nebija diez cik viegli sadzīvot ar šo viņas piedošanu. Brokastis piedošanas miglā: kafija ar piedošanu, biezputra ar piedošanu, piedošana uz grauzdiņa, kas apziests ar sviestu. Pret to viņš droši vien bija bezpalīdzīgs, jo kā lai noliedz kaut ko tādu, kas nekad netiek izrunāts skaļi? Mana māte ļaunojās ari uz to žēlsirdīgo māsu vai daudzajām māsām, kuras aprūpējušas tēvu dažādajos hospitāļos. Viņa vēlējās, lai par savu izveseļošanos viņš būtu parādā vienīgi viņai — viņas gādībai, viņas nenogurstošajai uzticībai. Tā ir pašaizliedzības otra puse: tās tirānija.

Tomēr tēvs nemaz nebija tik vesels. Patiesībā viņš bija pil­nīgs grausts, par ko liecināja kliedzieni tumsā, murgi, pēkšņās dusmu lēkmes, bļoda vai glāze, kas mesta pret sienu vai grīdu, bet nekad ne mātes virzienā. Viņš bija salauzts, un viņu vajadzēja salabot: tāpēc mana māte joprojām varēja būt noderīga. Viņa radīja ap tēvu mierpilnu gaisotni, izdabāja viņam, lutināja viņu, lika uz brokastgalda viņa iemīļotos ziedus un gādāja viņa iecienītās vakariņu maltītes. Viņš vismaz nebija saķēris sliktu slimību.

Taču bija noticis kaut kas daudz ļaunāks: tagad mans tēvs bija ateists. Virs ierakumiem Dievs bija pārsprādzis kā balons, un no viņa nepalika pāri nekas vairāk kā vien nosmulētas, mazas liekulības skrandiņas. Reliģija bija tikai nūja, ar ko sist zaldātus, un ikvienam, kurš apgalvoja pretējo, pauris bija pilns ar svētu­līgām blēņām. Kam kalpojusi Edija un Pērsija drosme — viņu vīrišķība, viņu drausmīgā nāve? Kas bija sasniegts? Viņus bija nogalinājušas kļūdas, ko pieļāvis bars noziedzīgu nejēgas veču, kuri tikpat labi būtu varējuši pārgriezt viņiem rīkli un pārmest viņus pār tvaikoņa Kaledonietis bortu. No visām šīm runām par cīnīšanos Dieva un cilvēces vārdā manam tēvam nāca vēmiens.

Manu māti pārņēma šausmas. Vai viņš gribēja sacīt, ka Pērsijs un Edijs nav gājuši bojā augstāka mērķa labad? Ka visi šie nabaga vīri ir krituši veltīgi? Bet, runājot par Dievu, — kurš gan cits bija palīdzējis viņiem izturēt šo pārbaudījumu un ciešanu laiku? Viņa lūgšus lūdzās, lai tēvs vismaz paturot savu ateismu pie sevis. Un tad dziļi nokaunējās, ka ir to lūgusi, — it kā viņai pats svarīgākais būtu kaimiņu viedoklis, nevis mana tēva dzīvās dvēseles attiecības ar Dievu.

Tomēr tēvs ņēma vērā šo vēlmi. Viņš izprata tās nepie­ciešamību. Turklāt tādā garā viņš runāja tikai tad, ja bija dzēris. Pirms kara viņš nemēdza dzert, katrā ziņā ne regulāri un apņēmīgi, toties dzēra tagad. Viņš dzēra un soļoja šurpu turpu pa istabu, pievilkdams kroplo kāju. Pēc brīža viņš sāka drebēt. Mana māte mēģināja viņu nomierināt, bet viņš negribēja mieri­nājumu. Viņš uzrāpās Aviljonas strupajā tornītī, apgalvojis, ka gri­bot uzsmēķēt. Patiesībā tas bija aizbildinājums, lai pabūtu vienatnē. Tur, augšā, viņš sarunājās pats ar sevi un triecās pret sienām, un pēdīgi piedzērās līdz nesamaņai. Lai šādi rīkotos, viņš izvairījās no manas mātes klātbūtnes, jo, pēc paša domām, vēl arvien bija džentlmenis vai vismaz turpināja tīties šīs maskas skrandās. Viņš negribēja māti nobiedēt. Un, manuprāt, reizē smeldzīgi apzinājās, cik neganti viņu kaitina mātes labi domātā palīdzība.

Viegls solis, smags solis, viegls solis, smags solis, kā dzīvniekam, kuram viena ķepa lamatās. Vaidi un apslāpēti kliedzieni. Plīstoši stikli. Šīs skaņas mēdza mani pamodināt: tornīša grīda atradās virs manas istabas.

Pēc tam soli kāpa lejup; tad iestājās klusums, aiz manas guļamistabas durvju aizvērtā taisnstūra iezīmējās melns siluets. Es viņu tur nesaredzēju, taču sajutu — klibu briesmoni ar vienu aci, tik skumju. Es biju pieradusi pie šiem trokšņiem, neticēju, ka viņš kādreiz varētu nodarīt man pāri, tomēr visviens izturējos pret viņu piesardzīgi.

Nevēlos radīt iespaidu, ka tā viņš darīja katru vakaru. Un šie gadījumi — varbūt lēkmes — ar laiku arī gāja mazumā un kļuva arvien retāki. Tomēr bija manāms, ka tas atkal tuvojas, jo manai mātei sakniebās lūpas. Viņai bija sava veida radars, viņa spēja uztvert tēva augošā niknuma viļņus.

Vai es gribu sacīt, ka tēvs viņu nemīlēja? Nebūt ne. Tēvs viņu mīlēja; dažā ziņā pat bija viņai bezgala uzticīgs. Taču tēvs nespēja viņu sasniegt, un par māti ir sakāms tas pats. Skita, it kā abi būtu iedzēruši kādu liktenīgu burvju dzērienu, kas izšķīris viņus uz mūžu, kaut arī abi dzīvoja vienā mājā, ēda pie viena galda, gulēja vienā gultā.

Kā gan tas būtu — ilgoties, alkt pēc kāda, kurš diendienā ir tepat tavu acu priekšā? To es nekad neuzzināšu.

Pēc dažiem mēnešiem mans tēvs sāka doties savos apkau­nojošos klaiņojumos. Bet ne jau mūsu pilsētiņā, vismaz sākumā ne. Ar vilcienu aizbraucis uz Toronto "darīšanās", viņš sāka žūpot un arī runčoties, kā to dēvēja tolaik. Valodas izplatījās pārsteid­zoši ātri, kā jau pieklājas skandālam. Savādi, taču gan manu māti, gan tēvu pilsētā tāpēc sāka cienīt vēl vairāk. Kurš gan varēja tēvu vainot, ņemot vērā to, kas noticis? Kas attiecas uz māti, tad par spīti visam, ko viņa pārcietusi, no viņas lūpām nekad nebija dzirdēta ne mazākā sūdzība. Un tas bija tieši tā, kā tam jābūt.

(Kā es to visu zinu? Es to nezinu, ne parastajā zināšanas izpratnē. Bet tādās mājās kā mūsējā vairāk par vārdiem nereti izpauž klusēšana — sakniebtas lūpas, sānis pagriezta galva, ašs, slepens skatiens. Pleci, uzrauti tā, it kā tos nospiestu smaga nasta. Nav brīnums, ka mēs ar Loru pasākām noklausīties pie durvīm.)

Manam tēvam piederēja vairāki pastaigas spieķi ar īpašiem rokturiem — no ziloņkaula, sudraba, melnkoka. Viņš uzskatīja par svarīgu akurāti ģērbties. Viņš nekad nebija domājis, ka beigu beigās vadīs ģimenes uzņēmumu, bet tagad, kad tas bija noticis, viņš bija apņēmies veikt savu uzdevumu labi. Viņš būtu varējis fabrikas pārdot, bet nebija pircēju — tajos laikos, par viņa prasīto cenu. Turklāt viņš juta pienākumu, ja ne pret sava tēva piemiņu, tad pret savu kritušo brāļu piemiņu. Nosaukumu uzņēmuma veid­lapās viņš nomainīja pret Ceisu un Dēliem, kaut gan atlicis bija tikai viens dēls. Viņš vēlējās pats savus dēlus, vislabāk divus, lai tie aizstātu mirušos. Viņš nedomāja atkāpties.

Vīri tēva fabrikās sākumā izturējās pret viņu ar cieņu. Ne jau tikai medaļu dēļ. Tiklīdz beidzās karš, sievietes atkāpās malā pašas vai tika pagrūstas, un viņu darbavietas aizpildīja atgriezušies vīrieši — proti, tie, kuri vēl spēja strādāt. Tomēr visiem darba nepietika: kara laika pieprasījums bija izsīcis. Visā valstī tika slēg­tas fabrikas vai uz laiku apturēta ražošana, bet ne mana tēva fabrikās. Viņš pieņēma darbā jaunus strādniekus, pieņēma pār­lieku daudz. Pieņēma veterānus. Viņš sacīja, ka valsts nepateicība esot nicināma un ka tās uzņēmējiem tagad vajadzētu atlīdzināt par daļu no tā, kas viņiem pieder. Tomēr tā rīkojās tikai gaužām nedaudzi. Viņi izlikās to neredzam, bet mans tēvs, kurš tiešām neredzēja ar vienu aci, nespēja izlikties par aklu. Tā viņu pamazām sāka uzskatīt par renegātu un par drusku ķertu.

Ārēji es biju īsta tēva meita. Es biju vairāk līdzīga viņam; biju mantojusi viņa drūmo skatienu, viņa ietiepīgo skepsi. (Tāpat kā beigās arī viņa medaļas. Tās viņš bija novēlējis man.) Kad es liedzos klausīt, Rīnija mēdza sacīt, ka man esot cieta daba un viņa gan zinot, kur man tāda radusies. Turpretī Lora bija mātes meita. Dažā ziņā viņai piemita mātes dievbijība; viņai bija mātes augstā, skaidrā piere.

Taču āriene viļ. Es nekad nebūtu spējusi nobraukt lejā no tilta. Tēvs to būtu spējis. Māte ne.

Te nu mēs esam 1919. gada augustā, visi trīs kopā — mans tēvs, mana māte, es — un cenšamies. Ir novembris; gandrīz klāt

gulētiešanas laiks. Mēs sēžam Aviljonas rīta istabā. Tur ir kamīns, tajā deg uguns, jo laiks kļuvis vēss. Māte veseļojas pēc nesenas, noslēpumainas slimības, kurai esot kāds sakars ar nerviem. Viņa lāpa drēbes. Tas nemaz nebūtu jādara — viņa varētu kādu nolīgt —, taču viņa grib to darīt; viņai patīk, ja ir kaut kas, ar ko nodarbināt rokas. Viņa šuj klāt pogu, kas notrūkusi vienai manai kleitai: par mani mēdz teikt, ka es netaupot drēbes. Uz apaļā galda viņai pie elkoņa ir rokdarbu groziņš, kam augšmala pīta no vaniļas stiebriem, indiešu izstrādājums, tajā viņa glabā šķēres, diegu spolītes un koka lāpāmo olu; un arī savas jaunās, apaļās brilles, lai nenomētājas. Smalkiem darbiem tās viņai nav nepieciešamas.

Kleita viņai ir debeszila, ar platu, baltu apkakli un baltām aprocēm, apšūtām ar pikē audumu. Mati pāragri sākuši sirmot. Doma par matu krāsošanu viņai būtu tikpat neiespējama kā doma par to, ka varētu nocirst roku, tāpēc viņai ir jaunas sievie­tes seja, ko ieskauj dzelkšņu pūku ērkulis. Tie ir pāršķirti vidū, šie mati, un platos, elastīgos viļņos plūst uz pakausi, kur savieno­jas sarežģītā loku un cilpu mezglā. (Piecus gadus vēlāk, kad māte nomira, mati bija apgriezti īsi, modernāki, mazāk valdzinoši.) Plaksti viņai nolaisti, vaigi apaļīgi tāpat kā vēders; vieglais smaids ir maigs. Elektriskā lampa ar dzeltensārto abažūru met viņai sejā liegu blāzmu.

Viņai iepretim uz mazā dīvāniņa sēd mans tēvs. Viņš zviln spilvenos, taču ir nemierīgs. Viena plauksta nolikta uz maitātās kājas ceļa; kāja šūpojas augšup, lejup. (.Maitātā kāja — šis apzīmējums mani interesē. Vai šī kāja ir samaitāta vai izdarījusi kaut ko sliktu? Varbūt tās slēptā kroplība patiesībā ir sods?)

Es sēžu viņam blakus, bet ne pārāk tuvu. Viņa roka gul uz dīvāna atzveltnes man aiz muguras, taču nepieskaras. Man klēpī ir ābece; es lasu viņam no tās priekšā, lai parādītu, ka protu lasīt. īstenībā es to nemaz neprotu, esmu tikai ielāgojusi burtu apveidus un vārdus, kuri ir zem attēliem. Uz dīvāngaldiņa ir gramofons, taure ceļas no tā augšup kā liels metāla zieds. Mana pašas balss man atgādina to balsi, kura reizēm plūst no šīs tau­res: sīka un smalka, un tāla; kaut kas tāds, ko iespējams izslēgt ar vienu pirkstu.

A — tas ir Ābolrausis, Ko siltu galdā liek; Tiek vienam drupatiņa, Bet citam rieciens tiek.

Es paskatos uz tēvu, lai redzētu, vai viņš klausās. Lāgiem viņš nedzird, ka ar viņu runā. Viņš notver manu skatienu un vāri uzsmaida man.

B — tas ir Bērniņš, Ko mīlam mēs; Tam divas roķelītes Un divas kājeles.

Tēvs atkal raugās ārā pa logu. (Vai viņš iedomājās sevi stā­vam ārpusē aiz šī loga un raugāmies iekšā? Kā bāreni, izraidītu uz mūžiem — kā nakts klejotāju? Tika taču uzskatīts, ka viņš cīnījies tieši par visu šo — par šo idilli pie kamīna, par šo omulīgo ainu no kviešu pārslu reklāmbildes: apaļīgā sārtvaidze sieva, tik sirsnīga un laba, rātnais, pielūgsmes pilnais bērns. Cik banāli, cik garlaicīgi. Vai varētu būt, ka viņš jūt zināmu nostalģiju pēc kara par spīti tā smirdoņai un bezjēdzīgajām asinspirtīm? Pēc tās instinktu dzīves, kurā nav vietas šaubām?)

U — tas ir Uguns, labs kalps, slikts saiminieks; Ja to laiž vaļā, Tam postīt prieks.

Grāmatas attēlā redzams lēkājošs vīrs vienās liesmās — uguns spārni izšāvušies viņam no papēžiem un pleciem, no galvas dīgst mazi, ugunīgi radziņi. Viņš skatās pār plecu ar šķelmīgu, vili­nošu smaidu, un viņam mugurā nav drēbju. Uguns nespēj nodarīt viņam pāri, nekas nespēj nodarīt viņam pāri. Sī iemes­la dēl es esmu viņā iemīlējusies. Ar vaska krītiņiem esmu piezīmējusi klāt vēl dažas liesmas.

Māte izdur adatu caur pogu, nogriež pavedienu. Es turpinu lasīt arvien bažīgākā balsī — par laipnajiem M un N, par ērmīgo Q un cieto R un par draudīgi svilpojošo S. Tēvs stingi skatās liesmās, vērodams, kā lauki un meži, mājas un pilsētas, vīri un brāļi izkūp dūmos, maitātā kāja kustas pati savā nodabā kā sunim, kurš pa sapņiem skrien. Šajā aplenktajā pilī ir viņa mājas; viņš ir tās vilkatis. Dzestrais citronkrāsas saulriets aiz loga izbalo pelēks. Es to vēl nezinu, bet drīz piedzims Lora.

Загрузка...