Aklais slepkava

Aklais slepkava: Cieti vārita ola

Nu, tad ko? viņš jautā. Smokingus un romantiku vai kuģa vrakus tuksnesīgā krastā? Vari izvēlēties: džungļus, tropu salas, kalnus. Vai citu telpas dimensiju — tas man padodas vislabāk.

Citu telpas dimensiju? Ko tu neteiksi!

Nemaz nesmejies, to der izmēģināt. Tur var notikt viss, ko vēlies. Kosmosa kuģi un cieši pieguloši skafandri, lāzerstaru ieroči, marsieši kā milzu tinteszivis, tādā garā.

Izvēlies labāk tu, viņa saka. Tu jau esi profesionālis. Kā būtu ar tuksnesi? Vienmēr esmu vēlējusies tur pabūt. Ar oāzi, protams. Jauki, ja tur būtu arī dažas dateļpalmas. Viņa lupina nost savas sviestmaizes garoziņu. Garozas viņai negaršo.

Tuksnešos diez kā nevar izvērsties. Tur ir maz interesanta, ja vien nepievieno kādus kapakmeņus. Tad tev būtu vesels bars kailu sieviešu, mirušu jau pirms trim tūkstošiem gadu, ar lokanu, valdzinošu augumu, rubīnsarkanām lūpām, debesziliem matiem, samudžinājušās cirtas gluži kā putas, un acis viņām kā bedres, kas pilnas ar čūskām. Tomēr diez vai es varētu tevi uz to pierunāt. Šaušalas nav tavā stilā.

Nesaki vis. Varbūt tās sievietes man iepatīkas.

Šaubos. Tās domātas ļaužu masām. Toties tās ir iecienīts motīvs vākam — klūp puisim virsū tik neganti, ka jāatgaiņā ar šau­tenes laidi.

Vai es, lūdzu, varētu izraudzīties citu telpas dimensiju, bet kopā ar kapakmeņiem un mirušajām sievietēm?

Grūts uzdevums, taču paskatīšos, ko tur var darīt. Es varētu piemest klāt vēl dažas upurējamās jaunavas ar metāla krūšu bru­ņām un sudraba ķēdītēm ap potīti, un caurspīdīgās drānās. Un papildus vēl baru izsalkušu vilku.

Redzu, ka tev šķēršļi nepastāv.

Tad tu labāk gribi smokingus? Izklaides braucienus ar kuģiem, baltus galdautus, roku skūpstīšanu un liekulīgu jūtināšanos?

Nē. Labs ir. Dari tā, kā tev šķiet labāk.

Cigareti?

Viņa noliedzoši papurina galvu. Viņš aizsmēķē, uzšķīlis sēr­kociņu pret īkšķa nagu.

Tā tu vienreiz aizdegsies pats, viņa saka.

Ne reizi vēl neesmu aizdedzies.

Viņa paraugās uz vīrieša atrotīto krekla piedurkni, baltu vai gaiši zilu, tad uz viņa delnas locītavu, uz plaukstu, kur āda brūnāka. No viņa plūst starojums, droši vien saules atspulgs. Kāpēc visi neskatās šurp? Visviens, viņš ir pārāk uzkrītošs, lai atrastos šeit, ārā — atklātībā. Apkārt ir citi cilvēki, sēd vai zviln zālē, atbal­stījušies uz viena elkoņa, — citi piknika baudītāji palsās vasaras drēbēs. Viss ir ļoti piedienīgi. Tomēr viņa jūtas tā, it kā abi būtu vienatnē; it kā ābele, zem kuras viņi sēž, būtu nevis koks, bet gan telts; it kā viņiem apkārt ar krītu būtu novilkta līnija. Šīs līnijas iekšpusē viņi ir neredzami.

Nu, tad telpu, viņš saka. Ar kapakmeņiem, jaunavām un vilkiem — bet pa daļām. Ar mieru?

Pa daļām?

Nu, līdzīgi kā nomaksa par mēbelēm.

Viņa iesmejas.

Nē, es runāju nopietni. Netielējies nu, tā var paiet vairākas dienas. Mums nāksies tikties vēlreiz.

Viņa vilcinās. Lai notiek, viņa saka. Ja es varēšu. Ja varēšu izbrīvēt laiku.

Labi, viņš noteic. Tagad man jāpadomā. Viņa tonis ir gluži ikdienišķs. Pārāk liela dedzība šeit nāktu tikai par sliktu.

Uz planētas ar nosaukumu… paskatīsimies. Saturns nē, tas ir pārāk tuvu. Uz planētas ar nosaukumu Zikrons, kas atrodas citā telpas dimensijā, ir līdzenums, klāts ar akmens šķembām. Ziemeļos atrodas okeāns, tas ir violetā krāsā. Rietumos ir kalnu grēda, un stāsta, ka pēc saulrieta tur klīstot rijīgās, nemirušās sievietes, kuras mīt kalnos zem apdrupušajiem kapakmeņiem. Redzi, kapakmeņus esmu pievienojis nekavējoties.

Ļoti apzinīga rīcība, viņa saka.

Es turu doto vārdu. Dienvidos atrodas svelmains smilšu kla­jums, bet austrumos — vairākas stāvas ielejas, kur reiz varbūt plūdušas upes.

Tur droši vien ir kanāli tāpat kā uz Marsa?

O, gan kanāli, gan viss kas cits. Papilnam pēdu, ko atstājusi sena, augsti attīstīta civilizācija, tomēr tagad šajā apvidū mājo vairs tikai primitīvu klejotāju grupas. Līdzenuma vidū paceļas liels akmeņu kalns. Zeme tam apkārt ir izkaltusi, tur aug vienīgi daži panīkuši krūmi. Ne gluži tuksnesis, bet gandrīz. Vai ir vēl atlikusi kāda siermaize?

Viņa ieskatās papīra maisiņā. Nē, viņa saka, bet ir viena cieti vārīta ola. Tik laimīga viņa nav jutusies nekad. Viss atkal ir jauns un svaigs, tas vēl jānotēlo.

Tieši tas, ko ieteicis ārsts, viņš saka. Pudele limonādes, cieti vārīta ola un tu. Viņš viļā olu plaukstās, saspiezdams čaumalu, tad noloba to. Viņa vēro viņa muti, žokli, zobus.

Tu sēdi man blakus publiskā parkā un dziedi, viņa saka. Te tev būs sāls.

Paldies. Tu neko neesi piemirsusi.

Uz šo izkaltušo līdzenumu nepretendē neviens, viņš turpina. Vai, pareizāk sakot, to grib iekarot piecas dažādas ciltis, no kurām neviena nav pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu pārējās. Tās visas laiku pa laikam dodas garām šai akmeņu kaudzei, dzīdamas savus talkus — zilus, aitām līdzīgus radījumus, neganti niknus, — vai vezdami mazvērtīgas preces, kas sakrautas mugurā nastu nesējiem dzīvniekiem, tādiem kā trīsacainiem kamieļiem.

Akmeņu krāvumu dažādajās cilšu valodās dēvē par Lidojošo čūsku midzeni, Drupu kaudzi, Gaudojošo māšu mājokli, Aizmir­stības durvīm un Apgrauzto kaulu bedri. Katra cilts stāsta par to līdzīgu teiksmu. Viņi saka — zem akmeņiem esot apglabāts ķēniņš, ķēniņš bez vārda. Ne tikai ķēniņš, bet arī tas, kas palicis pāri no diženās pilsētas, kurā šis ķēniņš reiz valdījis. Pilsēta tikusi nopost ii.i kauja, bet ķēniņš saiiemts gūstā un pakārts dateļpalmā par triumfa zīmi. Uzlecot mēnesim, virve pārgriezta un viņš apbedīts, un, lai iezīmētu kapa vietu, uz tās sakrauti akmeņi. Bet visi parejie pilsētas iedzīvotāji tikuši nogalināti. Nokauti — vīrieši, sievietes, bērni, zīdaiņi, pat dzīvnieki. Nodurti ar zobenu, sakapāti gabalos. Neesot tikusi pasaudzēta neviena dzīva būtne.

Tas ir šausmīgi.

Tiklīdz iedur lāpstu zemē jebkurā vietā, skatienam parādās kaut kas šausmīgs. Amatam tas nāk par labu, ar kauliem mēs pelnām sev iztiku; bez tiem nebūtu nekādu teiksmu. Limonāde vēl ir?

Nē, viņa saka. Mēs esam izdzēruši visu. Turpini.

Pilsētas īsto nosaukumu iekarotāji ir izdzēsuši no ļaužu atmiņas, un tāpēc — kā pauž stāstnieki — šī vieta tagad ir pazīstama tikai ar savas iznīcināšanas vārdu. Tādējādi akmeņu kaudze iezīmē gan tīšu piemiņu, gan tīšu aizmiršanu. Turieniešiem patīk paradoksi. Katra no piecām ciltīm apgalvo, ka tieši tā esot uzbrukusi pil­sētai un svinējusi uzvaru. Katra ar baudu atceras asinspirti. Katra tic, ka tās dievs lēmis šo slaktiņu kā taisnīgu atriebību, jo pilsētā piekopta bezdievība. Ļaunums jāšķīstī ar asinīm, viņi saka. Tai dienā asinis plūdušas kā ūdens, tātad pēc tam pilsēta noteikti bijusi ļoti šķīsta.

Katrs lopu dzinējs vai tirgotājs, kas iet garām, piemet kaudzei vēl vienu akmeni. Tā ir veca paraža — tas tiek darīts, lai pie­minētu mirušos, savus mirušos, — taču, tā kā neviens nezina, kas īstenībā bijuši šie mirušie zem akmeņu krāvuma, tad visi atstāj savus akmeņus uz labu laimi. Bet paši to izskaidro, teikdami, ka tur viss noticis pēc viņu dieva gribas un ka, atstādami akmeni, viņi apliecinot cieņu šai gribai.

Kāda cita teiksma vēsta, ka patiesībā pilsēta nemaz neesot nopostīta. Pateicoties kādai burvestībai, ko zinājis vienīgi ķēniņš, pilsēta līdz ar visiem iedzīvotājiem nozudusi no zemes virsas un cilvēku vietā atstāti viņu pašu rēgi, tāpēc īstenībā sadedzi­nāti un nomaitāti vienīgi šie rēgi. īstā pilsēta sarukusi maza mazītiņa un novietota alā zem lielās akmeņu kaudzes. Viss, kas reiz pastāvējis, pastāvot joprojām: pilis un dārzi, pilni ar kokiem un puķēm; ļaudis, ne lielāki par skudrām, kuri turpina dzīvot tāpat kā iepriekš — nēsā savas mazās drēbītes, rīko savus mazos

banketiņus, stāsta savus mazos stāstiņus, dzied savas mazās dzies­miņas.

Ķēniņš zina, kas ir noticis, un tāpēc viņu moka murgi, toties visi pārējie to nezina. Viņi nezina, ka ir kļuvuši tik mazi. Viņi nezina, ka viņiem bijis jāmirst. Viņi pat nezina, ka tikuši izglābti. Akmens griestus viņi uzskata par debesim: pa sīku spraudziņu starp akmeņiem iespīd gaisma, un viņi domā, ka tā ir saule.

Iešalcas ābeles lapas. Viņa paraugās debesīs, tad ieskatās savā pulkstenīti. Man ir auksti, viņa saka. Un es jau kavēju. Vai tu varētu aizvākt pierādījumus? Viņa salasa olu čaumalas, saņurca sviestpapīru.

Nevar būt, ka tu steidzies! Te nemaz nav auksti.

No ūdens puses velk, viņa saka. Laikam mainījies vēja virziens. Viņa paliecas uz priekšu, sakustas, lai pieceltos.

Neej vēl, viņš iebilst — pārāk steidzīgi.

Man jāiet. Mani jau meklēs. Ja novēlošos, viņi gribēs zināt, kur es biju.

Viņa nogludina svārkus, sakrustotām rokām aptver savu vidukli, pagriežas uz promiešanu, mazie, zaļie ābolīši vēro viņu kā acis.

The Globe and Mail, 1947. gada 4. jūnija

GRIFENS ATRASTS BURULAIVĀ

SPECIĀLI LAIKRAKSTAM THE GLOBE AND MAIL

Pēc vairāku dienu prombūtnes, kuras iemesli netika paskaidroti, rūpnieks Ričards E. Grifens tika atrasts miris netālu no savas vasaras rezidences "Aviljona" Taikonderogā, kur viņš pavadīja brīv­dienas. Tiek ziņots, ka Ričarda E. Grifena (47) kā Progresīvās konservatīvās partijas pārstāvja kandidatūru bijis paredzēts atbalstīt vēlēšanās Toronto Sentdeividas vēlēšanu apgabalā. Misters Grifens tika atrasts uz savas burulaivas "Nāriņa", pietauvotas viņa privā­tajā piestātnē Zogsas upes krastā. Viņš acīmredzot miris no asins­izplūduma smadzenēs. Policija ziņo, ka nepastāv aizdomas par slepkavību.

Mistera Grifena spožā karjera vainagojās ar vadītāja amatu tirdzniecības impērijā, kura ietvēra daudzas nozares, ieskaitot tek­stilijas, apģērbus un vieglo rūpniecību; viņš saņēma atzinību par savu veikumu, kara laikā apgādājot sabiedroto bruņotos spēkus ar formastērpu un ieroču dalām. Viņš bieži piedalījās Pagvašas konfe­rencēs un bija viena no vadošajām personām gan Impērijas klubā, gan Granīta klubā. Viņš bija labs golfa spēlētājs un labi pazīstams Karaliskajā Kanādas jahtklubā. Premjerministrs, runādams ar mums pa telefonu no savas savrupmājas "Kingsmīra", izteicās: "Misters Grifens bija šīs valsts spējīgāko cilvēku skaitā. Viņa nāve mums ir smags trieciens."

Mistera Grifena sievasmāsa bija nelaiķe Lora Ceisa, kuras pir­mais romāns tika publicēts šai pavasari, jau pēc autores nāves. Par mistera Grifena nāvi sēro viņa māsa, ievērojamā augstāko aprindu pārstāve misis Vinifreda Praiera (dz. Grifena) un viņa sieva misis Airisa Grifena (dz. Ceisa), kā ari desmit gadu vecā meita Emē. Bēru ceremonija notiks trešdien, Sv. Apustuļa Simona baznīcā Toronto.