Aklais slepkava

Vijoles jaunkundze

Mēs ar Loru negājām skolā, toties mums tika sagādāta vesela rinda mājskolotāju, cits pēc cita, gan vīrieši, gan sievietes. Mums viņi nelikās nepieciešami, un mēs centāmies, cik spēka, lai laupītu viņiem drosmi. Mēs urbāmies viņos ar saviem gaišzilajiem skatie­niem vai izlikāmies par kurlām vai dumjām; mēs nekad neskatījā­mies viņiem acīs, mēs skatījāmies viņiem pierē. Nereti vajadzēja neticami ilgu laiku, lai tiktu no viņiem vaļā: parasti viņi pacieta no mums pietiekami daudz, jo dzīve bija viņus krietni iebiedējusi un viņiem bija vajadzīga alga. Mums nebija iebildumu pret viņiem kā pret cilvēkiem; mēs gluži vienkārši negribējām tādu apgrūti­nājumu kā skolotājs.

Ja mēs nebijām kopā ar šiem skolotājiem, tad mums vajadzēja palikt Aviljonā — vai nu mājā, vai tās tuvumā. Bet kurš gan spēja mūs tik stingri uzraudzīt? No skolotājiem bija viegli aizmukt, viņi nezināja mūsu slepenās takas, bet Rīnija nejaudāja uzraudzīt mūs katru mīļu brītiņu, kā pati bieži uzsvēra. Kad vien radās izde­vība, mēs aizzagāmies prom no Aviljonas un klaiņojām pa pilsētu par spīti Rīnijas pārliecībai, ka pasaulē mudžēt mudž noziedznieki un anarhisti, un ļauni austrumnieki ar opija pīpēm, tievām ūsām, kas atgādina savītas aukliņas, un gariem, smailiem nagiem, un narkomāni, un balto vergu tirgotāji, kuri to vien gaida, kad varēs mūs nolaupīt un pieprasīt izpirkuma naudu no tēva.

Vienam no Rīnijas daudzajiem brāļiem bija kaut kāds sakars ar lētiem žurnāliem, ar tām nevērtīgajām bulvārpreses burtnīciņām, ko var nopirkt bodītēs, un vēl sliktāko paveidu, ko pārdod tikai zem rokas. Ar ko tad viņš īsti nodarbojās? Ar izplatīšanu, kā to dēvēja Rīnija. Tagad man šķiet, viņš tos slepus ieveda valstī. Lai nu kā, pārpalikumus viņš dažreiz atdeva Rīnijai, un par spīti viņas pūlēm tos nobēdzināt mēs agrāk vai vēlāk tikām tiem klāt.

Dažos bija stāstīts par romantisku mīlu, un Rīnija tos kāri lasīja, turpretī mums no tiem nebija lielas jēgas. Mums — vai, pareizāk sakot, man, jo Lora tikai piebiedrojās, — labāk patika tie, kuros bija stāsti par citām zemēm vai pat citām planētām. Kosmosa kuģi no nākotnes, kurā sievietes valkā ļoti īsus spīdīga auduma svārkus un viss zaigo; asteroīdi, uz kuriem augi prot runāt un apkārt klīst briesmoņi ar milzīgām acīm un ilkņiem; senlaiku valstis, kur dzīvo lunkanas meitenes ar topāzu acīm un opāla ādu, ģērbušās marles biksēs un mazos metāla krūšturos, līdzīgos divām piltuvēm, kas savienotas ar važiņu. Varoņi skarbos tērpos, spārnotās ķiveres klātas ar dzelkšņiem.

Dumji, par tiem izteicās Rīnija. Kur pasaulē redzēts kaut kas tāds. Bet tieši tas man tajos patika.

Noziedznieki un balto vergu tirgotāji bija detektīvu žurnālos, kam vāki kā nosēti ar pistolēm un izmērcēti asinīs. Tajos lielacainas bagātību mantinieces mūždien tika iemidzinātas ar ēteri un sasietas ar veļas auklu — daudz garāku, nekā nepieciešams, — un ieslēgtas jahtu kajītēs vai pamestās baznīcu kriptās, vai piļu drēgnajos pagrabos. Mēs ar Loru ticējām, ka šādi vīrieši tiešām pastāv, taču pārāk nebaidījāmies no viņiem, jo zinājām, kas gaidāms. Viņiem būs lielas, tumšas automašīnas, viņi būs ģērbušies mēteļos un biezos cimdos, un melnās platmalēs, un mēs viņus uzreiz pamanīsim un varēsim aizbēgt.

Tomēr mēs tos nekad neieraudzījām. Vienīgie naidīgie spēki, ar kuriem mēs saskārāmies, bija fabrikas strādnieku bērni, mazākie, kuri vēl nezināja, ka mēs esam neaizskaramas. Viņi sekoja mums pa diviem vai trim, klusi un ziņkārīgi, vai arī apsaukājās; lāgiem viņi svieda mums ar akmeņiem, lai gan nekad netrāpīja. Vis­vieglāk mums varēja uzbrukt, kad mēs klīdām pa šauro taku Luveto krastā, kur slējās klints — no tās mums virsū varēja kaut ko uzmest —, vai pa nomaļām ieliņām, no kurām iemācījāmies vairīties.

Mēs staigājām pa Ēristrītu, pētīdamas skatlogus: vislabāk mums patika sīkpreču veikals. Citreiz mēs caur stiepļu režģa žogu lūrējām uz pamatskolu, paredzētu parastiem bērniem — strādnieku bēr­niem; tai bija izdedžu rotaļlaukums un augstas, kokgriezumiem rotātas durvis ar uzrakstiem Zēni un Meitenes. Starpbrīdī sākās

skaļa klaigāšana, un šie bērni neizskatījās tīri, sevišķi pēc tam, ja bija kāvušies vai nogrūsti gar zemi izdedžos. Mēs jutāmies patei­cīgas, ka mums nav jāiet šajā skolā. (Vai mēs tiešām jutāmies pateicīgas? Vai varbūt gluži otrādi — atstumtas? Varbūt abējādi.)

Šajās ekskursijās mums galvā bija cepures. Mums šķita, ka tās mūs pasargā; ka savā ziņā dara mūs neredzamas. Dāma nekad neiet ārā bez cepures, teica Rīnija. Viņa teica arī bez cimdiem, taču tos mēs nevīžojām uzvilkt katru reizi. No tiem laikiem es atceros salmu platmales: nevis no palsiem salmiem, bet gan brūnā krāsā. Un jūnija mitro tveici, gaiss miegains no putekšņiem. Debesu zilo žilbu. Laiskumu, slaistīšanos.

Cik ļoti es vēlētos, lai atgriežas šīs bezjēdzīgās pēcpusdienas — šī garlaicība, šī bezmērķība, šīs iespējamības, kuras vēl nav iegu­vušas aprises! Un savā ziņā es esmu tās atguvusi; tikai tagad vairs nav atlicis daudz tāda, kas notiks pēc tam.

Privātskolotāja, kura mūs mācīja šoreiz, bija noturējusies ilgāk nekā vairums pārējo. Tā bija četrdesmit gadu veca sieviete, kuras garderobi veidoja izbalējušas kašmira jakas, tās liecināja par agrāku, turīgāku dzīvi; pakausī viņai bija sasprausts peļu pelēks matu ritulītis. Viņu sauca par mis Gorhemu — par mis Violetu Gorhemu. Aiz muguras es iedēvēju viņu par Vijoles jaunkundzi, jo īstais vārds man šķita nepiemēroti cildens, un pēc tam vairs tikpat kā nespēju skatīties uz viņu bez spurgšanas. Tomēr iesauka pielipa; es to iemācīju Lorai, un pēc tam to, protams, uzzināja Rīnija. Viņa rājās, ka esot nepieklājīgi tā uzjautrināties par mis Gorhemu; viņa, nabadzīte, esot nonākusi trūkumā un pelnījusi mūsu līdzcietību, jo palikusi vecmeitās. Kas tās tādas? Sievietes bez vīra. Mis Gorhemai esot lemta vecmeitas dzīve, Rīnija teica bez mazākā nicinājuma.

"Bet tev jau arī nav vīra," Lora ieminējās.

"Tas ir citādi," Rīnija sacīja. "Es vēl nekad neesmu redzējusi vīrieti, kurš būtu cienīgs man ūdeni pienest, un savu tiesu esmu atraidījusi. Bildinājumu man ir pieticis."

"Varbūt Vijoles jaunkundzei arī," es teicu tikai izrunāšanās labad. Es jau tuvojos tam vecumam.

"Nē," Rīnija attrauca, "viņai to nemaz nav bijis."

"Kā tu zini?" Lora jautāja.

"To var redzēt pēc viņas izskata," Rīnija atbildēja. "Turklāt, ja viņu kāds būtu bildinājis, tad viņa būtu skriešus izskrējusi pie vira, pat ja tam būtu trīs galvas un aste."

Ar Vijoles jaunkundzi mēs satikām labi, jo viņa lāva mums darīt, ko gribam. Viņa jau agri aptvēra, ka viņai trūkst spēka, lai mūs valdītu, un viedi nolēma nemaz nepūlēties. Mācības mums notika rītos, bibliotēkā, kas reiz bija piederējusi vectēvam Bendžaminam un tagad piederēja tēvam, un Vijoles jaunkundze vienkārši deva mums brīvu vaļu. Plaukti bija pilni ar smagām, ādā iesietām grāmatām, virsraksti iespiesti ar apsūbējušiem zelta burtiem, un es šaubos, vai vectēvs Bendžamins jebkad bija tās lasījis: tās iemiesoja vienīgi vecāsmātes Edīlijas priekšstatu par to, kas viņam būtu jālasa.

Es mēdzu izvēlēties grāmatas, kuras mani interesēja: Čārlza Dikensa Stāstu par divām pilsētām; Makolija vēsturiskos stāstus; Meksikas iekarošanu un Peru iekarošanu ar ilustrācijām. Es lasīju arī dzeju, un Vijoles jaunkundze reizēm nedroši mēģināja nodar­boties ar izglītošanu, likdama man lasīt skaļi. Liek valstī Ksanadū, lai ceļ Tam prieka pili Kubla Hans. Plaukst magoņziedi Flandrijā Starp krustiem, rinda rindiņā.

"Nesteidzies," Vijoles jaunkundze teica. "Rindiņām ir jāplūst, dārgā. Iztēlojies, ka tu esi strūklaka." Lai gan viņai pašai trūka ārēja spožuma un elegances, viņai tomēr bija augsti izsmalcinātības standarti un garš saraksts ar lietām, par kurām mums vajadzēja sevi iztēloties: par ziedošiem kokiem, tauriņiem, maigām vēja pūsmām. Par jebko, tikai ne par mazām meitenītēm ar netīriem ceļgaliem un degunā iebāztu pirkstu: personiskās higiēnas jautāju­mos viņa bija pedantiska.

"Nekodī krāsu zīmuļus, dārgā," Vijoles jaunkundze sacīja Lorai. "Tu taču neesi nekāds grauzējs. Paskat, tev visa mute zaļa. Tas kaitē zobiem."

Es lasīju Henrija Vedzvērta Longfelova Evandželīnu; es lasīju Elizabetes Baretas Brauningas Portugāļu sonetus. Kā tevi mīlu?

Uzskaitīšu, kā. "Skaisti," nopūtās Vijoles jaunkundze. Par Eliza­beti Brauningu — un arī par E. Polīnu Džonsoni, mohavku princesi, — viņa jūsmoja, vismaz tik lielā mērā, cik pieļāva viņas apspiestā daba.

Ai, laiva ātrāk, ātrāk skrien, Griež upe straumi riņķiem vien — Griež, grieži Kā viļņi putas šķiež Un baigās ūdens vērpēs sviež!

"Saviļņojoši, dārgā," teica Vijoles jaunkundze.

Citkārt es lasīju Alfrēdu, lordu Tenisonu, vīrieti, ar kuru, pēc Vijoles jaunkundzes domām, diženumā varēja mēroties vienīgi Dievs.

Redz puķu dobi aizaugušu Ar biezu, melnu sūnu vien; Krīt laukā naglas, mezgli pušu, Kas bumbieri pie spāres sien… "Nav dzīves man," čukst viņa klusi. "Viņš nenāks," viņa teic; "Es nogurusi, nogurusi, Lai nāve mani veic!"

"Kāpēc viņa to vēlējās?" jautāja Lora, kura parasti nemēdza izrādīt īpašu interesi par maniem daiļlasījumiem.

"Tā bija mīla, dārgā," Vijoles jaunkundze atbildēja. "Tā bija bezgalīga mīla. Taču tā palika bez atbildes."

"Kāpēc?"

Vijoles jaunkundze nopūtās. "Tas ir dzejolis, dārgā," viņa sa­cīja. "To uzrakstījis lords Tenisons, un viņš, manuprāt, zināja vislabāk. Dzejolis nemeklē iemeslus. Ir skaistums patiesība, patiesība skaistums — tas viss, ko zinām un kas jāzin pasaulē!"

Lora nikni paskatījās uz viņu un atsāka krāsot zīmējumu. Es pāršķīru lapu: jau biju pārlaidusi acis visam dzejolim un atklājusi, ka tajā vairāk nekas nenotiek.

Brāz, brāz, brāz,

Jūra, akmeņos bangas šķiest!

Kā es gribu, lai mana mute spēj izteikt

To domu, kas manī briest!

"Burvīgi, dārgā," teica Vijoles jaunkundze. Viņai ļoti patika bezgalīga mīla, tomēr tikpat labi viņai patika arī bezcerīga grūt­sirdība.

Bija kāda plāna grāmatiņa, iesieta šņaucam tabakas krāsas ādā, piederējusi vecaimātei Edīlijai: Edvards Ficdžeralds, Omara Haijāma Rubajas. (Edvards Ficdžeralds īstenībā nebija tās sacerējis un tomēr nodēvēts par autoru. Kā to varēja izskaidrot? Es nemaz nemē­ģināju.) Vijoles jaunkundze dažkārt lasīja priekšā no šīs grāmatas, lai parādītu man, kā jāskandē dzeja:

Ja dzeju krājumu es paņēmis, Vēl Vīnu, Maizi, Tevi — tad ir viss. Un ja Tu man šai tukšā klajā dziedi — Ai, Paradīzē vēršas tuksnesis!

Šo ai viņa izdvesa tā, it kā būtu dabūjusi spērienu pa krūtīm; un tieši tāpat arī vārdu Tu. Man šķita, ka te nu gan tiek celta milzu kņada parasta piknika dēļ, un prātoju, kas gan viņiem uz­likts uz tās maizes. "Dārgā, tas, protams, nebija īsts vīns," Vijoles jaunkundze teica. "Šeit ir runāts par svēto vakarēdienu."

Lai spārnots Eņģelis var atlidot Un, manu Liktens rakstu apturot, Liek bargam Rakstītājam rakstīt citu Vai arī to pavisam nosvītrot!

Kā, Mīla, mums ar Viņu sarunāt Lai tiekam mēs pie Lietu gaitas klāt? Vai nevaram to drumslās sist un pēcāk Pie mūsu siržu vēlmēm tuvināt?

"Cik patiesi," ar nopūtu teica Vijoles jaunkundze. Bet viņa jau nopūtās par visu. Viņa lieliski iederējās Aviljonā — tās noveco­jušā Viktorijas laiku krāšņumā, tās gaisotnē, kurā bija jaušama estētiska sairšana, aizgājusi pievilcība, gurda nožēla. Viņas pozas un pat izbalējušās kašmira jakas piestāvēja pie tapetēm.

Lora necik daudz nelasīja. Toties viņa kopēja attēlus vai ar saviem krāsu zīmuļiem izkrāsoja melnbaltās ilustrācijas biezās, gudrās grāmatās, kur bija stāstīts par ceļojumiem un vēsturi. (Vijoles jaunkundze to viņai atļāva, pieņemot, ka neviens cits to nepa­manīs.) Lorai bija savādi, taču ļoti noteikti priekšstati par to, kādas krāsas vajadzīgas: kokus viņa izkrāsoja zilus vai sarkanus, debesis — sārtas vai zaļas. Ja attēlā bija redzams kāds, kurš viņai nepatika, seju viņa izkrāsoja violetu vai tumši pelēku, lai izdzēstu vaibstus.

Viņai patika pārzīmēt piramīdas no grāmatas par Ēģipti; viņai patika izkrāsot ēģiptiešu elkus. Un arī asīriešu skulptūras ar spār­notu lauvu ķermeņiem un ērgļu vai cilvēku galvām. Tādas bija atrodamas grāmatā, ko sarakstījis sers Henrijs Leierds, kurš Nīnives drupās atradis šīs skulptūras un aizvedis tās uz Angliju; tur bija rakstīts, ka šajās skulptūrās attēloti eņģeļi, kas aprakstīti Ecekiēla grāmatā. Vijoles jaunkundzei šie attēli nelikās īpaši jauki — skulptūras izskatījās pagāniskas un arī asinskāras —, tomēr Lora palika nesatricināma. Dzirdēdama kritiskas piezīmes, viņa tikai nolīka vēl zemāk pār lapu un turpināja krāsot tik dedzīgi, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība.

"Taisnu muguru, dārgā," Vijoles jaunkundze mēdza teikt. "Iz­tēlojies, ka tava mugura ir koks, kas aug pretim saulei." Taču tāda veida iztēles ainas Loru neinteresēja.

"Es negribu būt koks," viņa sacīja.

"Dārgā, labāk jau koks, nevis līkmugure," Vijoles jaunkundze nopūtās, "un par to tu beigās pārvērtīsies, ja nepievērsīsi uzmanību savai stājai."

Daudz laika Vijoles jaunkundze pavadīja, sēdēdama pie loga un lasīdama romantiskus romānus, paņemtus pilsētas bibliotēkā. Viņai patika arī šķirstīt manas vecāsmātes Edīlijas albumus, iesietus rakstainos ādas vākos; albumos bija rūpīgi ielīmēti smalki, reljefi ielūgumi, viesību ēdienkartes bija drukātas avīžu tipogrāfijā, un tām sekoja laikrakstu izgriezumi — labdarības tējas pēcpusdienas, iz­glītojošas lekcijas ar diapozitīvu demonstrējumiem — drosmīgie, pievilcīgie Parīzes, Grieķijas un pat Indijas apceļotāji, svēdenborgieši, fabiāņi, veģetārieši, daudzie un dažādie personības attīstības sludinātāji, lāgiem pat kaut kas patiesi neiedomājams — kāds misionārs, kurš, atgriezies no Āfrikas, Sahāras vai Jaungvinejas, ap­rakstīja, kā iedzimtie nodarbojas ar burvestībām vai paslēpj savas sievietes aiz smalki izstrādātām koka maskām, vai rotā savu senču galvaskausus ar sarkanu krāsu un kauri gliemežvākiem. Visas šīs dzeltējošās papīra liecības par to grezno, ambiciozo, rosīgo dzīvi, kurai Vijoles jaunkundze urbās cauri sprīdi pa sprīdim, it kā atcerēdamās to, smaidīdama liegā, pastarpinātā tīksmē.

Viņai bija paciņa ar vizuļu zvaigznītēm zelta un sudraba krāsā, ar tām viņa atzīmēja mūsu veikumu. Lāgiem viņa aizveda mūs vākt lauku puķes, kuras mēs ievietojām starp divām dzēšpapīra lapām un virsū uzlikām kādu smagu grāmatu. Viņa mums iepa­tikās, lai gan mēs neraudājām, kad viņa brauca prom. Toties viņa raudāja — lēja īstas asaras bez kādas elegances, tāpat kā darīja visu citu.

Man apritēja trīspadsmit gadu. Es biju izaugusi arī tādā ziņā, kurā nebūt nebiju vainojama, tomēr tēvu tas šķita kaitinām tāpat kā tad, ja tur būtu vainojama es. Viņš sāka pievērst uzmanību manai stājai, valodai, vispārējai uzvedībai. Manām drānām bija jābūt vienkāršām un atturīgām — baltas blūzes un tumši ieloču svārki, un tumšas samta kleitas, kurās iet uz baznīcu. Drānas, kuras izskatījās pēc formastērpiem — pēc matrožu uzvalkiem, lai gan patiesībā tādas nebija. Maniem pleciem bija jābūt taisniem, nevis sagumušiem. Es nedrīkstēju sēdēt, kā pagadās, košļāt gu­miju, dīdīties un pļāpāt. Viņš pieprasīja tādas pašas īpašības kā armijā: kārtību, paklausību, klusumu un nekādu redzamu seksua­litātes pazīmju. Seksualitāte, lai gan par to nekad netika bilsts neviens vārds, bija jāiznīdē jau asnā. Viņš pārāk ilgi bija atstājis mani savā vaļā. Nu bija pienācis laiks saņemt mani grožos.

Sava daļa šo draudu skāra ari Loru, kaut gan viņa vēl nebija sasniegusi attiecīgo vecumu. (Kāds tad bija attiecīgais vecums? Pubertāte, tas man tagad ir skaidrs. Bet toreiz es jutos vienkārši apjukusi. Kādu noziegumu es biju izdarījusi? Kāpēc pret mani izturējās kā pret kādas dīvainas labošanas iestādes audzēkni?)

"Tu esi pārāk bargs pret tām knīpām," teica Kallista. "Viņas jau nav puikas."

"Diemžēl," attrauca tēvs.

Tieši pie Kallistas es devos tai dienā, kad atklāju, ka man pie­metusies šausmīga slimība, jo no kājstarpes sūcās asinis: nu man noteikti būs jāmirst! Kallista smējās. Un pēc tam paskaidroja. "Tas ir tikai tāds traucēklis," viņa teica. Un sacīja, lai es to dēvējot par "savu draugu" vai "ciemiņu". Rīnijas priekšstati vairāk atbilda prezbiteru ticībai. "Tas ir lāsts," viņa paziņoja. Un bezmaz piebilda, ka tas ir kārtējais dīvainais Dieva izdomājums, lai dzīve kļūtu vēl nepatīkamāka: tā nu tas esot, viņa teica. Bet par tām asinīm — vienkārši vajagot saplēst lupatiņas. (Viņa neteica asinis, viņa teica netīrība.) Viņa uzvārīja man tasi kumelīšu tējas, kas garšoja tā, kā ož iebojāti salāti; un iedeva karstu termoforu — pret sāpēm. Nepalīdzēja ne viens, ne otrs.

Lora ieraudzīja uz maniem palagiem asins traipu un sāka rau­dāt. Viņa nosprieda, ka es mirstu. Es nomiršot tāpat kā mamma, iepriekš nemaz nebrīdinājusi, tā viņa šņukstēdama sacīja. Man būšot mazs, pelēks bērniņš kā kaķēns, un pēc tam es nomiršot.

Es pateicu, lai viņa izbeidz gvelzt muļķības. Es teicu, ka šīm asinīm nav nekāda sakara ar bērniem. (Šim tematam Kallista nebija pieskārusies, acīmredzot uzskatīdama, ka pārāk liela tādas informācijas deva, sniegta vienā paņēmienā, var iedragāt manu psihi.)

"Reiz tāpat būs arī tev," es klāstīju Lorai. "Kad būsi manā vecumā. Tā ar meitenēm notiek."

Lora bija sašutusi. Viņa liedzās tam ticēt. Tāpat kā tik daudzē­jādā citā ziņā, viņa bija pārliecināta, ka būs izņēmums.

Tai laikā ir uzņemts kāds studijas portrets, kurā esam redzamas mēs ar Loru. Man mugurā ir obligātā tumša samta kleita, pēc stila piemērota mazākām meitenēm: man jau skaidri saredzams tas, ko agrāk dēvēja par krūšu izciļņiem. Lora sēd man blakus, ģērbta tieši tādā pašā kleitā. Mums abām ir baltas, pusgaras zeķītes, lakādas sandales; kājas piedienīgi sakrustotas pie potītēm, labā uz kreisās, kā mācīts. Esmu aplikusi roku Lorai ap vidu, taču negribīgi, it kā man būtu pavēlēts tā darīt. Savukārt Loras rokas ir saliktas klēpī. Gaišie mati mums abām pāršķirti ar celiņu vidū un stingri atglausti nost no sejas. Mēs abas smaidām tik bažīgi, kā mēdz smaidīt bērni, kuriem piekodināts būt rātniem un smaidīt, it kā abi šie jēdzieni apzīmētu vienu un to pašu: šo smaidu ir radījis nosodījuma drauds. Gan drauds, gan nosodījums nāktu no tēva. Mēs no tiem baidījāmies, taču nezinājām, kā no tiem izvairīties.