Aklais slepkava

Bali dzeltena cepure

Ziemassvētki bija pienākuši un aizgājuši. Es pūlējos tos ne­ievērot. Tomēr Mairu nevarēja atraidīt. Viņa man uzdāvināja mazu pudiņu, ko pati pagatavojusi no sīrupa un želatīna maisījuma un izrotājusi ar cukurotu ķiršu pusītēm, spilgti sarkanām kā aplīši uz vecā stila striptīzdejotājas krūšgaliem, un vēl izkrāsotu divdimensiju koka kaki ar nimbu un eņģeļa spārniem. Viņa teica, ka Piparkūku namiņā šos kaķus visi pirkuši kā traki, un viņai tie liekoties burvīgi, viens palicis pāri, tam esot mazītiņa plaisiņa, ko tikpat kā nevarot saredzēt, un tas noteikti izskatīšoties jauki pie sienas virs manas plīts.

Laba vieta, es viņai teicu. Augšā eņģelis, turklāt vēl gaļēdājs eņģelis — būtu pēdējais laiks tikt skaidrībā ar šo jautājumu! Apakšā plīts, atbilstoši visiem ticamākajiem viedokļiem. Un mēs, visi pārējie, pa vidu, iestrēguši Vidējā Zemē, pannas līmenī. Na­baga Maira apstulba kā allaž, dzirdot teoloģiskas pārrunas. Viņai pa prātam ir viņas vienkāršais Dievs — vienkāršs un svaigs kā redīss.

Ziema, kuru mēs gaidījām, pienāca Vecgada vakarā — stiprs sals, kam sekoja pamatīgs sniegs nākamajā dienā. Tas virpuļoja lejup aiz loga, spainis pēc spaiņa, it kā Dievs bērnu teātra izrādes noslē­gumā kaisītu ziepju pārslas. Es ieslēdzu meteoroloģisko kanālu, lai iegūtu pilnu pārskatu, — ceļi slēgti, mašīnas iesnigušas, elektrības padeve pārtrūkusi, tirdzniecība apstājusies, strādnieki biezās drēbēs bradā apkārt kā milzīgi bērni, kuri satuntuļojušies, lai ietu ārā spēlēties. Izklāstīdami to, ko eifēmiski apzīmēja par "pašreizējo stā­vokli", jauniņie diktori nezaudēja savu pašpārliecināto optimismu — kā jau parasti, lai kāda katastrofa būtu notikusi. Viņiem piemīt tik bezgalīga bezrūpība kā trubadūriem vai atrakciju parka čigānietēm, vai apdrošināšanas aģentiem, vai biržas gudriniekiem — viņi izsaka

pārspīlētus pareģojumus, skaidri zinādami, ka nekas no tā, ko viņi mums stāsta, var ari nepiepildīties.

( Piezvanīja Maira, lai apjautātos, vai ar mani viss kārtībā. Viņa

teica, ka, līdzko beigšot snigt, atbraukšot Volters, lai izraktu mani laukā.

"Nemuļķojies, Maira," es sacīju. "Es ļoti labi varu izrakties laukā pati." (Meli — es netaisījos kustināt ne pirkstu. Man bija krietni zemesriekstu sviesta krājumi, es varēju nogaidīt. Tomēr kompānija nekaitētu, un draudi, ka sākšu rīkoties pati, parasti paātrināja Voltera ierašanos.)

"Neuzdrošinies ņemt rokā lāpstu!" Maira piekodināja. "Simtiem vecu… tava vecuma cilvēku katru gadu nomirst no sirdslēkmes, lāpstojot sniegu! Un, ja nodzisīs elektrība, apejies ar svecēm uzmanīgi!"

"Mani vēl nav piemeklējusi vecuma plānprātība," es atcirtu. "Ja es nodedzināšu māju, tad tas būs tīšām."

Volters atbrauca, Volters lāpstoja sniegu. Viņš bija atvedis papīra maisu ar virtuļcaurumiem; mēs tos ēdām pie virtuves galda, es piesardzīgi, Volters pilnām mutēm, tomēr domīgi. Viņš ir tāds vīrietis, kuram košļāšana ir domāšanas paveids.

Tad man atmiņā atausa pantiņš, kas parasti bija izlikts Svaigo, mīksto virtuļu bodītes logā Sanīsaidas izpriecu parkā — kurā gadā? — 1935. gada vasarā:

Kur vien tev klejot, brālīt, Ko vien tu pasāktu — Uz virtuli tu raugies Un ne uz caurumu.

Paradokss, šis virtuļa caurums. Reiz tas bija tukšums, bet nu ļaudis ir iemācījušies iztirgot pat to. Daudzums ar mīnuszīmi; nekas, padarīts ēdams. Es prātoju, vai virtuļcaurumus varētu iz­mantot — metaforiski, protams, — lai pierādītu Dieva eksis­tenci. Vai tad, ja tukšuma aplim piešķir vārdu, tas sāk eksistēt?

Nākamajā dienā es uzdrīkstējos iziet ārā starp aukstajām, krāš­ņajām kāpām. Neprātība, taču es gribēju piedalīties — sniegs ir tik pievilcīgs, pirms izčākst un apkvēpst. Mauriņš manas mājas

priekšā bija mirdzoša lavīna, kurā izrakts Alpu tunelis. Es tiku līdz ietvei, pagaidām tīri nekas, bet dažas mājas tālāk uz ziemeļiem no manējās kaimiņi nebija bijuši tik centīgi sniega racēji kā Volters, tāpēc es iestigu kupenā, klupu, paslīdēju un biju gar zemi. Nekas nebija salauzts vai sastiepts — tā man šķita —, tomēr es nejaudāju piecelties. Es gulējusniegā, tirinādama rokas un kājas kā bruņurupucis, kas apgāzies uz muguras. Tā dara bērni, bet tīšām — plivinās kā putni, atstājot sniegā sava auguma nospie­dumus. Viņiem tas ir prieks.

Es jau sāku bažīties par hipotermiju, kad divi sveši vīrieši piecēla mani kājās un pavadīja atpakaļ līdz manām durvīm. Es iekliboju dzīvojamā istabā un sabruku uz sofas, nenovilkusi botes un mēteli. Kā parasti, saodusi nelaimi pat no attāluma, ieradās Maira, līdzi nesdama pusduci tuklu kēksiņu, kas palikuši pāri no kādiem ģimenes saišu stiprināšanas svētkiem. Viņa sagatavoja man karstu termoforu un tēju, un tika ataicināts ārsts, un viņi abi rosījās man apkārt, bārstīdami palīdzīgus padomus un sirsnīgi, nosodoši vaimanādami, un varen apmierināti paši ar sevi.

Nu es esmu piesieta pie mājas. Un pārskaitusies uz sevi. Vai varbūt ne uz sevi — bet gan uz savu ķermeni par to, ka tas man izdarījis tādu lāča pakalpojumu. Ķermenis, šis egomaniaks, uzkundzējas mums, skaļi pieprasa, lai tiktu apmierinātas tā vajadzības, iesmērē mums savas nekrietnās un postošās slimības un tad izspēlē pēdējo triku — vienkārši izvairās no saviem uzde­vumiem. Tieši tad, kad tas tev ir vajadzīgs, kad lieti noderētu roka vai kāja, ķermenim piepeši atrodas kāds cits darāmais. Tas sastomās, tas saļimst zem tevis; tas izkūst, kā taisīts no sniega, atstādams pavisam maz. Divus ogļu gabaliņus, vecu cepuri, smaidu, kas izlikts no oļiem. Kauli ir sausi sprunguļi, ko viegli salauzt.

Tas viss ir aizvainojoši. Vāji ceļgali, artrītiskas pirkstu locītavas, varikozās vēnas, nesaturēšana, cieņas apvainojumi — tas viss nav mūsu, mēs nekad neesam to gribējušas vai pieprasījušas. Prātā mēs glabājam sevi pilnveidotas — savos labākajos gados un arī labā­kajā gaismā: tur mēs nekad neesam pieķertas neveiklā situācijā, viena kāja izbāzta pa mašīnas durtiņām, otra vēl salonā, tur mēs nekad nebakstām zobus, nestāvam sakumpušas, neurbinām degunu, nekasām pēcpusi. Ja esam kailas, tad graciozi zvilnam, saskatāmas vienīgi caur tādu kā dūmaku, un tas ir kinozvaigžņu nopelns: šādas pozas viņas pieņem mūsu vietā. Viņas ir mūsu jaunības gadu patības, kuras attālinās, sāk zaigot, kļūst mītiskas.

Bērnībā Lora jautātu: Cik man būs gadu debesīs?

Lora stāvēja uz Aviljonas lievenēm starp divām akmens urnām, kur nebija iestādītas puķes, un gaidīja mūs. Par spīti garajam augumam viņa izskatījās ļoti jauna, ļoti trausla un vientuļa. Un arī zemnieciska, nabadzīga. Viņa bija ģērbusies gaišzilā mājas kleitā, apdrukātā ar izbalējušiem gaiši violetiem tauriņiem — pirms trim vasarām šo kleitu biju valkājusi es, — un kājas viņai bija basas. (Vai tas bija kāds jauns miesas pakļaušanas veids vai vienkārša dīvainība, vai viņai vienkārši bija piemirsies?) Mati Lorai bija sapīti vienā bizē, kas pār plecu nokarājās uz krūtīm kā akmens nimfai pie mūsu ūdensrožu dīķa.

Dievs vien zina, cik ilgi viņa bija tur stāvējusi. Mēs nevarējām iepriekš precīzi pateikt, cikos ieradīsimies, jo braucām ar mašīnu, kas tajā gada laikā bija iespējams: ceļi nebija nedz pārplūduši, nedz vienos dubļos, kas sniegtos līdz asīm, un daži tolaik jau bija pat asfaltēti.

Es saku mēs, jo man līdzi brauca Ričards. Viņš teica, ka viņam nenāktu ne prātā sūtīt mani vienu pašu tādos pārbaudījumos, tikai ne šādā brīdī. Viņš bija vairāk nekā gādīgs.

Viņš pats sēdēja pie stūres savā divdurvju mašīnā — vienā no savām jaunākajām rotaļlietām. Bagāžniekā mums aiz muguras bija divas ceļasomas, mazās, tikai vienai nakšņošanai, — viņa sarkan­brūnais ādas koferis, mans gaiši dzeltenais. Es biju ģērbusies bāli dzeltenā linu kostīmā, — bez šaubām, to pieminēt ir frivoli, taču tas bija pirkts Parīzē un man ārkārtīgi patika, — un es zināju, ka tad, kad nonāksim galā, mugurpusē tas būs saburzījies. Linaudekla kurpes ar stīviem auduma pušķiem un vaļējiem purngaliem. Pieskaņotā bāli dzeltenā cepure bija nolikta man uz ceļgaliem kā trausla dāvanu kārba.

Ričards bija nervozs braucējs. Viņam nepatika, ja viņu trau­cēja, — viņš teica, ka tas novēršot uzmanību, — un tāpēc mēs gandrīz visu laiku braucām klusēdami. Ceļojums ilga vairāk par četrām stundām, tagad tam vajadzīgs mazāk par divām. Debesis bija skaidras, spožas un bez dziļuma kā metāls; saule plūda lejup kā lava. Virs asfalta virmoja tveice; mazās pilsētiņas bija aizsegušās no saules, aizkari aizvilkti. Atceros to apsvilušos maurus un lie­veņus ar baltiem stabiem, un vientulīgās benzlnstacijas, sūkņi kā cilindriski vienroči roboti, stikla augšdaļas kā katliņcepures bez malām, un kapsētas, kuras izskatījās tā, ka šķita — tajās nekad neviens vairs netiks apglabāts. Lāgiem mums ceļā gadījās kāds ezers, no tā strāvoja beigtu grunduļu un siltu ūdenszāļu smārds.

Kad atbraucām, Lora nemāja. Viņa stāvēja un gaidīja, kamēr Ričards apturēja mašīnu, izkāpa ārā un apgāja tai apkārt, lai atvērtu durtiņas manā pusē. Es patlaban cēlu ārā kājas, sāniski, sa­kļautiem ceļgaliem, kā mācīts, un sniedzos pēc Ričarda pastieptās rokas, kad Lora piepeši atdzīvojās. Viņa noskrēja lejā pa pakāpie­niem, satvēra mani aiz otras rokas, izrāva no mašīnas, pilnīgi igno­rēdama Ričardu, apķērās man ap kaklu un turējās pie manis kā slīkdama. Nevienas asaras, tikai šis dzelžainais apkampiens.

Mana bāli dzeltenā cepure nokrita grantī, un Lora uzkāpa tai virsū. Atskanēja krakšķis, Ričards strauji ievilka elpu. Es cietu klusu. Šai mirklī es vairs neraizējos par cepuri.

Aplikušas roku viena otrai ap vidukli, mēs ar Loru uzkāpām lievenī un iegājām mājā. Halles tālajā galā, virtuves durvīs stāvēja Rīnija, bet viņa bija pietiekami prātīga, lai tobrīd liktu mums mieru. Viņa droši vien veltīja savu uzmanību Ričardam — iz­klaidēja viņu ar kādu glāzīti vai ko citu. Nūjā, un viņš, jādomā, vēlējās apskatīt māju un apstaigāt tās apkārtni — tagad, kad bija to visu mantojis pa īstam.

Mēs devāmies taisnā ceļā uz Loras istabu un apsēdāmies uz viņas gultas. Mēs cieši turējām viena otras roku — kreiso labajā, labo kreisajā. Lora neraudāja, kā bija raudājusi pa telefonu. Viņa bija mierīga, gluži kā no koka.

"Viņš bija tornītī," Lora sacīja. "Viņš bija ieslēdzies."

"Tā viņš darīja vienmēr," es teicu.

"Bet šoreiz viņš nenāca ārā. Rīnija, kā parasti, atstāja ēdiena paplātes pie durvīm, bet viņš neko neēda un arī nedzēra — vis­maz mēs neredzējām, ka viņš būtu kaut ko ņēmis. Tā nu mums nācās uzlauzt durvis."

"Tev un Rīnijai?"

"Atnāca Rīnijas draugs — Rons Hinkss — tas, ar kuru viņa precēsies. Viņš tās uzlauza. Un tēvs gulēja uz grīdas. Ārsts teica, ka viņš tur gulējis vismaz divas dienas. Viņš izskatījās šausmīgi."

Nebiju aptvērusi, ka Rons Hinkss ir Rīnijas draugs — pa­tiesībā līgavainis. Cik ilgi tas jau risinājās, un kā es biju palaidusi to garām?

"Viņš bija miris, to tu gribi sacīt?"

"Sākumā es tā nedomāju, jo acis viņam bija vaļā. Taču viņš bija beigts. Viņš izskatījās… Nespēju tev pateikt, kā viņš izskatījās. It kā ieklausītos kādā skaņā, kas viņu izbiedējusi. Viņš izskatījās modrs."

"Vai viņš bija nošauts?" Pati nezinu, kāpēc to pajautāju.

"Nē. Vienkārši miris. Avīzē tā bija nodēvēta par dabisku nāvi — pēkšņi, dabiskā nāvē, tur bija rakstīts, — un Rīnija teica misis Hilkoutai, ka tā tik tiešām esot dabiska nāve, jo dzeršana tēvam bijusi kā otra daba, un, spriežot pēc visām tukšajām pude­lēm, viņš esot iztempis tik daudz sīvā, ka pat zirgs tur būtu pagalam."

"Viņš nodzērās līdz nāvei," es sacīju. Tas nebija jautājums. "Kad tas notika?"

"Tūdaļ pēc tam, kad tika paziņots par fabriku galīgu slēgšanu. Viņu nogalināja tas. Tieši tas, es zinu!"

"Ko?" es vaicāju. "Kāda galīga slēgšana? Kādas fabrikas?"

"Visas," Lora atbildēja. "Visas mūsējās. Visas, kuras mums pil­sētā pieder. Es domāju, ka tev tas noteikti būs zināms."

"Es nezināju," es teicu.

"Mūsējās tagad ir apvienotas ar Ričarda fabrikām. Viss pārcelts uz Toronto. Tagad tā visa ir Grifena-Ceisa Karaliskā apvienotā kompānija." Citiem vārdiem sakot, vairs nekādu Dēlu. Tos Ričards bija aizmēzis pa tīro.

"Tātad tas nozīmē bezdarbu," es sacīju. "Vismaz šeit. Svītra pāri."

"Viņi skaidroja, ka tas esot izmaksu jautājums. Kad nodega pogu fabrika — viņi skaidroja, ka vajadzētu pārāk daudz naudas, lai to izremontētu."

"Kas ir viņi?'

"Es nezinu," Lora atbildēja. "Vai tad tas nebija Ričards?"

"Noruna nebija tāda," es teicu. Nabaga tēvs — viņš ticēja rokasspiedieniem un godavārdiem, un vārdos neizteiktiem pieņē­mumiem. Man sāka kļūt skaidrs, ka tādā veidā nekas vairs netiek risināts. Varbūt nekad ari nav ticis risināts.

"Kāda noruna?" Lora vaicāja.

"Nē, nekas."

Tātad ar Ričardu es biju apprecējusies pilnīgi veltīgi — es nebiju izglābusi fabrikas un nekādā ziņā nebiju izglābusi tēvu. Taču palika vēl Lora; viņa vēl nebija uz ielas. Man jādomā par to. "Vai viņš kaut ko atstāja — kādu vēstuli vai zīmīti?" "Nē."

"Vai tu pameklēji?"

"Rīnija meklēja," Lora smalkā balstiņā teica; tas nozīmēja, ka pašai nav pieticis dūšas.

Protams, es nodomāju. Rīnija noteikti ir meklējusi. Un, ja tiešām būtu kaut ko tamlīdzīgu atradusi, tad sadedzinātu to.

Reibums

Taču tēvs neatstātu zīmīti. Viņš būtu apzinājies sekas. Viņš nebūtu gribējis, lai tiek konstatēta pašnāvība, jo, kā izrādījās, viņam bija dzīvības apdrošināšanas polise: iemaksas viņš bija veicis gadiem ilgi, tāpēc neviens nevarēja izteikt apsūdzību, ka viņš to izkārtojis pēdējā brīdī. Naudas izmantošanu viņš bija ierobežojis ar noteikumu — tai uzreiz jānonāk aizbildņa pārvaldīšanā, un tai drīkst pieskarties vienīgi Lora, turklāt tikai tad, kad viņai apritēs divdesmit viens gads. Tolaik viņš acīmredzot jau vairs neuzticējās Ričardam un secināja, ka nebūtu nekāda labuma no tā, ja daļu naudas novēlētu man. Es joprojām biju nepilngadīga, un es biju Ričarda sieva. Likumi tolaik bija citādi. Tas, kas piederēja man, piederēja arī viņam, jebkuriem nolūkiem un mērķiem.

Kā jau esmu teikusi, man bija novēlētas tēva medaļas. Par ko tās bija piešķirtas? Par drosmi. Par vīrišķību kaujā. Par cēliem pašuzupurēšanās žestiem. Man šķiet, no manis tika gaidīts, ka būšu šo medaļu cienīga.

Uz bērēm atnāca visa pilsēta, stāstīja Rīnija. Nu, gandrīz visa, jo dažuviet valdīja arī ievērojams sarūgtinājums; un tomēr viņi ļoti cienīja tēvu un tolaik bija paguvuši saprast, ka ne jau viņš ir šādi aizvēris fabrikas uz visiem laikiem. Viņi bija sapratuši, ka tēvs tur nav iejaukts — viņš vienkārši nav spējis to apturēt, tas arī viss. Tēvu izpostīja tas, ka viņam piederēja pārāk liela akciju daļa.

Pilsētā visiem esot žēl Loras, Rīnija teica. (Bet manis nē pali­ka neizteikts. Pēc viņu domām, es biju guvusi tikai labumu. Lai nu kāds tas būtu.)

Lūk, ko nolēma Ričards.

Lora nāks dzīvot pie mums. Skaidrs, ka tas viņai būs jādara: viņa taču nevar palikt Aviljonā viena, viņai ir tikai piecpadsmit gadu.

"Es varētu palikt kopā ar Rlniju," Lora ieminējās, bet Ričards pateica, ka par to nevarot būt ne runas. Rīnija taisoties precēties; viņai neatlikšot laika pieskatīt Loru. Lora sacīja, ka viņu nemaz nevajagot pieskatīt, taču Ričards tikai smaidīja.

"Rīnija varētu braukt uz Toronto," Lora teica, bet Ričards at­bildēja, ka Rīnija to nemaz nevēloties. (Ričards nevēlējās, lai viņa brauc. Viņi ar Vinifredu jau bija izvēlējušies, pēc pašu domām, piemērotus kalpotājus viņa saimniecības vadīšanai — ļaudis, kuri zina, ko un kā vajag, viņš teica. Tas nozīmēja, ka viņi zina, ko un kā vajag Ričardam un arī Vinifredai.)

Ričards sacīja, ka jau esot visu pārrunājis ar Rīniju un viņi esot atraduši apmierinošu risinājumu. Rīnija ar savu jauno vīru pieskatīšot mūsu māju un uzraudzīšot remonta gaitu, — Avil­jonā brūkot kopā, tāpēc daudz kas esot jāremontē, vispirms jau jumts, — un tādējādi abi būšot pie rokas, lai pēc vajadzības saga­tavotu māju mūsu atbraukšanai, jo tā mums būšot vasaras mītne. Mēs braukšot uz Aviljonu, lai vizinātos ar jahtu un tā tālāk, viņš sacīja iecietīga tēvoča tonī. Tādā veidā mums ar Loru netikšot laupīts mūsu senču nams. Vārdus senču nams viņš izrunāja ar smaidu. Vai mums tas nebūšot pa prātam?

Lora viņam nepateicās. Viņa cieši raudzījās Ričardam pierē ar to ievingrināti neizteiksmīgo skatienu, kādu reiz bija izmantojusi pret misteru Ērskinu, un es redzēju, ka mums briest nepatikšanas.

Tiklīdz viss būšot nokārtots, Ričards turpināja, mēs abi ar auto­mašīnu atgriezīšoties Toronto. Viņam vispirms esot jātiekas ar tēva advokātiem, bet mums neesot nepieciešams būt tur klāt: ņemot vērā nesenos notikumus, tas mums būtu pārāk mokoši, un viņš gribot aiztaupīt mums pēc iespējas vairāk. Rīnija mums ar Loru bija izpaudusi, ka viens no šiem advokātiem esot ieprecējies mūsu mātes rados — viņš esot otrās pakāpes māsīcas vīrs —, tāpēc noteikti nezaudēšot modrību.

Lora palikšot Aviljonā, līdz abas ar Rīniju sakravāšot viņas mantas; tad viņa ar vilcienu atbraukšot uz pilsētu, stacijā viņu sagaidīšot. Viņa dzīvošot pie mums, mūsu mājā — tur esot brīva guļamistaba, kura viņai lieliski derēšot, kad būšot iekārtota no jauna. Un viņa — beidzot — mācīšoties kārtīgā skolā. Viņš esot izvēlējies Sv. Cecīlijas skolu, iepriekš konsultējies ar Vinifredu, kura labi pārzinot tādus jautājumus. Varbūt Lorai vajadzēšot papildstundas, bet viņš esot pārliecināts, ka ar laiku viss atrisināšoties. Tādā veidā viņa varēšot izmantot visus labumus, visas priekš­rocības…

"Kādas priekšrocības?" Lora iejautājās.

"Sava stāvokļa priekšrocības," Ričards atbildēja.

"Neredzu, ka man būtu kāds stāvoklis," Lora teica.

"Ko īsti tu ar to domā?" Ričards noprasīja, vairs ne tik iecie-

tīgi.

"Stāvoklis ir Airisai," Lora sacīja. "Viņa jau ir tā misis Grifena. Es esmu tikai piedēklis."

"Es saprotu, ka tu gluži pamatoti esi satraukta," Ričards dzedri teica, "ņemot vērā skumjos apstākļus, kuri bijuši grūti visiem, bet tāpēc vēl nav jāizturas nejauki. Viegli nav arī Airisai un man. Es tikai cenšos darīt jūsu labā visu labāko, kas manos spēkos."

"Viņš domā, ka es būšu traucēklis," Lora man teica tovakar virtuvē, kurp bijām devušās meklēt patvērumu no Ričarda. Mums bija nepatīkami skatīties, kā viņš sastāda savus sarakstus — kas izmetams, kas remontējams, kas aizstājams ar citu. Skatīties un ciest klusu. Viņš izturas tā, it kā šī būtu viņa māja, Rīnija sašu­tusi teica. Bet ir jau arī, es atbildēju.

"Kam tad tu traucētu?" es sacīju. "Tā nu viņš noteikti ne­domā."

"Es traucētu viņam," Lora teica. "Es traucētu jums abiem."

"Viss būs labi," apgalvoja Rīnija. To viņa izrunāja kā iekaltu frāzi. Balss viņai bija gurda, bez kādas pārliecības, un es redzēju, ka no viņas vairs nevar gaidīt palīdzību. Tovakar virtuvē viņa iz­skatījās veca un diezgan resna, un arī sakauta. Kā drīz atklājās, viņa jau bija stāvoklī ar Mairu. Viņa bija pieļāvusi, lai viņai sagroza galvu. Galvu var sagrozīt tikai vēja rādītājam, viņa mēdza sacīt, taču nu bija pārkāpusi pati savus principus. Viņas domas droši vien kavējās pavisam citur, piemēram, vai viņa pagūs tikt pie altāra, un, ja ne, ko iesākt tad. Grūti laiki, ko tur liegties. Toreiz starp piedienīgu dzīvi un postu nebija mūra: ja tu paslīdēji, tad kriti, un, ja nokriti, tad bridi kulies ar rokām un kājām, līdz nogrimi. Rīnijai būtu gaužām grūti izkulties, jo pat tad, ja dzemdēt viņa aizbrauktu kaut kur citur un no bērna atteiktos, baumas tik un tā izplatītos, un pilsētiņas iedzīvotāji kaut ko tādu neaizmirstu nemūžam. Tikpat labi viņa varētu izlikt izkārtni: lūrētāju rinda stāvētu ap visu kvartālu. Ja reiz sieviete bija noklīdusi uz slide­na ceļa, tad tika gādāts, lai uz tā viņa arī paliktu. Kālab pirkt govi, ja pienu var dabūt par brīvu, tā viņa droši vien domāja.

Tā nu viņa bija no mums atteikusies, atdevusi mūs. Gadiem ilgi viņa bija darījusi, ko spējusi, bet nu viņas vara bija beigusies.

Atgriezusies Toronto, es gaidīju atbraucam Loru. Tveices vilnis turpinājās. Svelmains laiks, miklas pieres, duša pirms džina ar toniku sētaspuses verandā ar skatu uz izkaltušo dārzu. Gaiss bija kā slapja uguns; viss novītis vai nodzeltējis. Guļamistabā bija ventilators, kurš izdvesa tādas skaņas, it kā vecs vīrs ar koka kāju kāptu augšup pa kāpnēm: aizelsusies sēkšana, klankšķis, atkal sēkšana. Smagajās bezzvaigžņu naktīs es skatījos griestos, kamēr Ričards darīja savu darāmo.

Viņš reibstot no manis, viņš teica. Reibums — it kā viņš būtu piedzēries. It kā viņam pret mani nemaz nebūtu šādu jūtu, ja viņš būtu skaidrā un pie pilnas apziņas.

Es pētīju sevi spogulī, prātodama: Kas gan manī ir? Kas manī ir tik reibinošs? Spogulī es varēju sevi redzēt visā augumā: es pūlējos ieraudzīt sevi no mugurpuses, taču tas, protams, nav iespē­jams. Sevi nekad nav iespējams ieraudzīt tādu, kā redz citi — vīrietis, kurš uz tevi skatās tad, kad tu to nenojaut, — jo spogulī tava galva vienmēr ir pagriezta pār plecu. Valšķīga, aicinoša poza. Tu vari ielūkoties otrā spogulī, lai redzētu sevi no mugurpuses, taču tad tu ieraudzīsi to, ko labprāt gleznojuši tik daudzi māk­slinieki — Sievieti, kura skatās spogulī, ko dēvē par iedomības alegoriju. Diez vai tā ir iedomība, drīzāk tieši pretējais: trūkumu meklēšana. Jautājumu Kas manī ir? tik viegli var iztulkot kā jau­tājumu Kā manī nav?

Ričards sacīja, ka sievietes varot iedalīt ābolos un bumbieros, atkarībā no viņu pēcpuses formas. Es esot bumbieris, viņš teica, taču nenobriedis. Tieši tas viņam manī patīkot — šis zaļums, šis tvirtums. Man šķiet, viņš ar to domāja apakšgalu, bet var jau būt, ka visu kopā.

Pēc dušas, pēc saru likvidēšanas, pēc sukāšanās un ķemmēšanās es tagad rūpīgi aizvācu no grīdas visus matiņus. Es izlasīju mazās matu šķipsniņas no vannas vai izlietnes un aizskaloju tualetē, jo Ričards bija piezīmējis, ka sievietes mūždien piemētājot visu ar saviem matiem. Vārdos neizteiktā piebilde bija — kā dzīvnieki, kuri met spalvu.

Kā viņš zināja? Kā viņš zināja par bumbieriem un āboliem, un nomestajiem matiem? Kas bija šīs sievietes, šīs citas sievietes? Ja neņem vērā virspusēju ziņkārību, tas mani pārāk neuztrauca.

Es centos nedomāt par tēvu, par to, kā viņš nomiris, par to, ko darījis pirms šī notikuma, kā juties, par visu to, ko Ričards nebija uzskatījis par piemērotu manām ausīm.

Vinifreda bija čakla kā bitīte. Par spīti tveicei viņa izskatījās vēsa, ietinusies gaismā un gaisīgos tērpos kā tāda parodija par feju krustmāmiņu. Ričards allaž daudzināja, cik viņa esot brīnišķīga, cik daudz darba un rūpju man aiztaupot, taču viņa mani nervo­zēja aizvien vairāk. Viņa pastāvīgi šaudījās iekšā ārā pa mūsu namdurvīm; es nekad nezināju, kad viņa var parādīties, iebāzt durvju spraugā galvu ar možu smaidu uz lūpām. Mans vienīgais patvērums bija vannas istaba, jo tur es drīkstēju apgriezt atslēgu, un tas netika uzskatīts par nepiedienīgu rupjību. Vinifreda uz­raudzīja pārējo telpu iekārtošanu, pasūtināja mēbeles Loras istabai. (Tualetes galdiņš ar sārti puķainām rišām visapkārt, pieskaņoti aizkari un gultas pārklājs. Spogulis baltā, vītņotā ietvarā, ar zelta maliņu. Tas esot lieliski piemērots Lorai, vai es tā nedomājot? Es tā nedomāju, bet to bija bezjēdzīgi teikt.)

Viņa plānoja arī dārzu; jau bija uzskicējusi vairākus parau­gus — tikai dažas mazas idejas, viņa teica, iegrūda papīra lapas man rokās, tad paņēma tās atpakaļ un rūpīgi ielika vākos, kuri jau bija piestūķēti ar citām mazām idejām. Dārzā burvīgi iederētos strūklaka, viņa sacīja, — kaut kas francisks, bet tad tam jabut autentiskam. Vai es tā nedomājot?

Es vēlējos, kaut jel atbrauktu Lora. Viņas ierašanās diena tagad bija atlikta jau trīs reizes — viņa vēl nebija sakravājusi mantas, viņa bija saaukstējusies, viņa bija pazaudējusi biļeti. Es runāju ar viņu pa balto telefonu; viņas balss bija apslāpēta, tāla.

Darbu jau bija sākuši abi kalpotāji — īgna virēja un reizē saimniecības vadītāja un liela auguma vīrs ar masīvu zodu, kurš tika uzskatīts par dārznieku/šoferi. Viņu uzvārds bija Margatroidi, un tika apgalvots, ka viņi esot vīrs un sieva, lai gan izskatījās pēc brāļa un māsas. Pret mani viņi izturējās ar neuzticību, un es atmaksāju ar to pašu. Pa dienu, kad Ričards bija savā birojā un Vinifreda bija visur, es centos tikt prom no mājas, kad vien varēju. Es teicu, ka braukšu uz pilsētas centru — iepirkties, es sacīju, un tas tika atzīts par pieņemamu veidu, kā man pavadīt laiku. Es liku, lai šoferis izlaiž mani pie Simpsonsa lielveikala, un brīdināju, ka mājās braukšu ar taksi. Tad es devos iekšā, žigli kaut ko no­pirku: zeķes un cimdi vienmēr bija pārliecinošs pierādījums manai degsmei. Tad es izsoļoju cauri visam veikalam un izgāju ārā pa pretējām durvīm.

Es atkal nodevos saviem agrākajiem ieradumiem — bezmērķīgai klaiņošanai, skatlogu un kino afišu pētīšanai. Es pat gāju uz kino, viena pati; mani vairs nebaidīja vīrieši, kuri varētu sākt gramstīties, viņi bija zaudējuši savu dēmoniskās maģijas auru, jo tagad es zināju, kas viņiem prātā. Mani nudien neinteresēja vēl lielāka deva no tā paša — no šīs pašas uzmācīgās skaustīšanās un taustīšanās. Pievāciet rokas, citādi kliegšu derēja tikmēr, kamēr tu biji gatava pildīt šos savus draudus. Viņi laikam noprata, ka es tos pildīšu. Tolaik mana iemīļotā kinozvaigzne bija Džouna Kroforda. Ievai­notas acis, letāla mute.

Dažreiz es devos uz Karalisko Ontārio muzeju. Es aplūkoju bruņas, izbāztus dzīvniekus, antīkus mūzikas instrumentus. Tas mani īpaši neaizrāva. Citkārt es aizgāju uz Diana Siveets iedzert limonādi vai tasi kafijas: tā bija smalka konditoreja tieši iepre­tim lielveikaliem, tur apgrozījās daudzas dāmas, un tur man diez vai varētu uzmākties klaidoņi. Reizēm es soļoju pa Karalienes parku, strauji un mērķtiecīgi. Ja es ietu pārāk gausi, visādā ziņā parādītos kāds vīrietis. Mušpapīrs, tā Rīnija mēdza nodēvēt dažu labu jaunu sievieti. Puiši jāskrāpē nost ar skrāpēšanu. Reiz kāds vīrietis atkailinājās tieši manā priekšā, acu līmenī. (Es biju pieļā­vusi kļūdu un apsēdusies uz savrupa soliņa universitātes teritorijā.) Viņš nemaz nebija klaidonis, bija diezgan labi ģērbies. "Piedodiet," es viņam teicu. "Tas mani neinteresē." Viņš izskatījās tik vīlies. Droši vien bija vēlējies, lai es paģībstu.

Teorētiski es varēju iet, kur tīk, bet praksē pastāvēja nere­dzamas barjeras. Es turējos uz galvenajām ielām, greznākos rajonos: patiesībā šajās robežās nebija sevišķi daudz vietu, kur es justos nesaistīta. Es vēroju citus cilvēkus — ne tik daudz vīriešus, cik sievietes. Vai viņas ir precējušās? Kurp viņas iet? Vai viņām ir darbs? Skatoties uz viņām, es nespēju izdibināt necik daudz, ja nu vienīgi apavu cenu.

Es jutos tā, it kā būtu ņemta un pārcelta svešā zemē, kur visi runā citā valodā.

Lāgiem es pamanīju pārīšus, kas gāja zem rokas — smejoši, laimīgi, iemīlējušies. Milzīgas krāpšanas upuri un reizē tās vaini­nieki, vismaz man tā šķita. Uz viņiem es skatījos ļauni.

Tad kādu dienu — tā bija ceturtdiena — es ieraudzīju Alekšu Tomasu. Viņš stāvēja ielas pretējā pusē, gaidīdams zaļo gaismu. Tas bija Kvīnstrītā, pie Jonga veikala. Drēbes viņam bija apval­kātas — zils krekls kā strādniekam un noplukuši platmale —, tomēr tas neapšaubāmi bija Alekss Tomass. Viņš izskatījās apgais­mots, it kā no kāda neredzama avota uz viņu kristu gaismas strēle, darot viņu baismīgi saredzamu. Arī visi pārējie, kas gāja pa ielu, noteikti skatījās uz viņu — un visi noteikti zināja, kas viņš tāds ir! Kuru katru mirkli viņi Alekšu pazīs, sāks kliegt, dzīsies pakaļ.

Mana pirmā doma bija — brīdināt viņu. Bet tad es sapratu, ka brīdināt vajag mūs abus, jo, lai kādās nepatikšanās viņš būtu iejaukts, tajās pēkšņi biju iejaukta arī es.

Es būtu varējusi nepievērst uzmanību. Es būtu varējusi aiz­griezties. Tas būtu gudri darīts. Taču tāda gudrība man tolaik nebija pieejama.

Es nokāpu no ietves un devos pār ielu uz viņa pusi. Iedegās sarkanā gaisma: es paliku ielas vidū. Automašīnas taurēja; skanēja saucieni; satiksme aizdambējās. Nezināju, iet uz priekšu vai atpakaļ.

Tad viņš pagriezās, un sākumā es nebiju pārliecināta, vai viņš mani redz. Es izstiepu rokas gluži kā slīcēja, kas lūdzas glābiņu. Šai mirklī savā sirdī es jau biju lauzusi uzticību.

Vai tā bija nodevība vai varoņdarbs? Varbūt abi. Ne viens, ne otrs netiek apdomāts iepriekš: tādas lietas notiek acumirklī, zibenīgi. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka mēs jau esam tās iz­mēģinājuši, neskaitāmas reizes, klusumā un tumsā; tādā klusumā, tādā tumsā, ka paši to neapzināmies. Akli, bet drošu soli mēs dodamies uz priekšu, kā laizdamies dejā, kura ataususi atmiņā.