Aklais slepkava

Kaķēns

Pienāca septembris, pēc tam oktobris. Lora atkal gāja skolā, citā skolā. Svārki tur bija ar pelēkām un zilām, nevis sarkan­brūnām un melnām rūtīm; citādi šī skola, cik varēju spriest, bija gandrīz tāda pati kā iepriekšējā.

Novembrī tūdaļ pēc savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas Lora paziņoja, ka Ričards veltīgi šķiežot savu naudu. Viņa turpi­nāšot iet skolā, ja Ričards to pieprasīšot; fiziski viņa tiešām sēdēšot solā, bet neko derīgu neiemācīšoties. To viņa pateica mierīgi un bez ļaunprātības, un Ričards visai pārsteidzošā kārtā piekāpās. "Viņai jau tik un tā nav nepieciešamības iet skolā," viņš sacīja. "Viņai taču nekad nevajadzēs pelnīt sev iztiku."

Tomēr Loru, tāpat kā mani, vajadzēja ar kaut ko nodarbināt. Viņa tika iesaistīta vienā no Vinifredas pasākumiem, brīvprātīgā organizācijā ar nosaukumu Ebigeilas, kam bija kaut kāds sakars ar slimnīcu apmeklēšanu. Ebigeilas bija ņiprs pulciņš: meitenes no labām ģimenēm tur vingrinājās kļūt par nākamajām Vinifredām. Apsējušās pienotavas meitu priekšautus ar tulpju aplikācijām, viņas devās ceļā uz slimnīcu palātām, kur viņām bija jātērzē ar pacien­tiem, varbūt jāpalasa viņiem priekšā un jāuzlabo oma — nebija gan norādīts, kā tieši.

Izrādījās, ka Lorai tas padodas lieliski. Pats par sevi saprotams, ka pārējās ebigeilas viņai nepatika, toties viņai iepatikās priekšauts. Kā jau paredzams, viņa tiecās uz nabagu nodaļām, no kurām pārējās ebigeilas centās izvairīties, jo tur smakoja un vispār bija briesmīgi. Šīs nodaļas bija pilnas ar kusliem večiem: ar vecām, plānprātīgām sievām, ar trūkumā un nelaimē nonākušiem veterā­niem, ar vīriešiem, kuriem vairs nebija deguna, jo sifiliss pārgājis trešajā stadijā, un tamlīdzīgi. Tajās slimnīcas vietās trūka slimokopēju, un drīz Lora ķērās pie tādiem uzdevumiem, kuri, stingri ņemot, nebija viņas darīšana. Šķita, viņu neatbaida nedz "piles" un vēmekļi, nedz lādēšanās, trakošana un vispārējā nepiedienīgā uzvešanās. Ne jau šādu situāciju bija iecerējusi Vinifreda, tomēr drīz mēs bijām iestrēguši tieši šādā.

Slimokopējas uzskatīja Loru par eņģeli (vismaz dažas; citas vien­kārši domāja, ka viņa maisās pa kājām). Vinifreda, kura centās paturēt visu acīs un kurai bija savi spiegi, zināja stāstīt, ka Lora īpaši labi tiekot galā ar bezcerīgajiem gadījumiem. Liekas, viņa neapjēdz, ka tie ļautiņi mirst, Vinifreda teica. Viņu stāvokli Lora uztvēra kā parastu, pat normālu, un tas — pēc Vinifredas domām — viņiem šķita savā ziņā mierinoši, atšķirībā no cilvēkiem, kuri vēl ir pie pilna prāta. Vinifredas acīs šīs Loras spējas vai talants bija vēl viens pierādījums tam, ka Lora ir savādniece pēc dabas.

"Viņai laikam ir dzelzs nervi," Vinifreda teica. "Es to nevarētu nekādā gadījumā. Es nespētu to panest. Iedomājieties to netīrību!"

Tikmēr tika kalti plāni Loras ievešanai sabiedrībā. Pašai Lorai par šiem plāniem vēl nekas nebija sacīts: es biju likusi Vinifredai noprast, ka reakcija no Loras puses nebūs pozitīva. Vinifreda noteica, ka tādā gadījumā viss ir jānoorganizē un tad jāpasniedz kā fait accompli', vai, vēl labāk, bez Loras debijas varētu iztikt vispār, ja jau iepriekš būtu sasniegts tās galvenais mērķis, un gal­venais mērķis bija — izdevīgas laulības.

Mēs ēdām pusdienas Arkādijas dārzā; Vinifreda bija uzaicinājusi mani ieturēt maltīti divatā, lai izgudrotu kara viltību Lorai, kā viņa izteicās.

"Kara viltību?" es sacīju.

"Tu zini, ko es domāju," Vinifreda attrauca. "Neko briesmīgu." Labākais, uz ko Loras gadījumā varētu cerēt, ņemot vērā visus apstākļus, — teica Vinifreda, — būtu tas, ka jauks, bagāts vīrietis samierinātos ar likteni, bildinātu Loru un vestu viņu pie altāra. Vēl labāk — kāds jauks, bagāts un dumjš vīrietis, kurš pat nepa­manītu, ka ir jāsamierinās ar likteni, līdz būtu jau par vēlu.

"Par kādu likteni tu runā?" es jautāju. Klusībā es prātoju, vai pēc šāda plāna ir rīkojusies arī Vinifreda pati, medīdama izvairīgo misteru Praieru. Vai savu liktenīgo dabu viņa bija slēpusi līdz medusmēnesim un tad atklājusi to viņam pārāk pēkšņi? Vai tāpēc viņš bija redzams vienīgi fotogrāfijās?

"Tev jāatzīst," Vinifreda sacīja, "ka Lora ir vairāk nekā mazliet dīvaina." Viņa apklusa, lai man pā\ plecu kādam uzsmaidītu un sveicienā paņirbinātu pirkstus. Noškindēja viņas sudraba rokas­sprādzes; viņa valkāja pārāk daudzas.

"Kā tu to domā?" es maigi vaicāju. Krāt Vinifredas paskaidro­jumus par to, ko īsti viņa domājusi, — tas man bija kļuvis par nosodāmu vaļasprieku.

Vinifreda savilka lūpas urskulī. Lūpu pomāde bija oranža, lūpas viņai sāka červelēties. Tagad mēs teiktu, ka viņa par daudz sauļojās, bet tolaik cilvēki vēl nebija atklājuši šo sakarību, un Vini­fredai patika iedegt bronzas tonī; viņai patika metāliskā patina. "Lora neatbilst kura katra vīrieša gaumei. Viņa mēdz rīkoties ārkārtīgi savādi. Viņai trūkst — viņai trūkst piesardzības."

Vinifredai kājās bija zaļās krokodilādas kurpes, taču tās man vairs nešķita elegantas; tagad tās man šķita bezgaumīgas. Daudz kas tāds, kas Vinifredā man agrāk bija licies noslēpumains un valdzinošs, tagad likās acīm redzams, tikai tāpēc, ka es zināju pārāk daudz. Viņas spozme bija ieplaisājusi emalja, viņas mirdzums bija tikai laķējums. Es biju ieskatījusies aiz priekškara, es biju redzējusi auklas un grieztuves, stieples un korsetes. Man bija izveidojusies pašai sava gaume.

"Piemēram?" es jautāju. "Kāda ir tā savādā rīcība?"

"Vakar viņa man pateica, ka laulība neesot svarīga, svarīga esot tikai mīlestība. Viņa teica, ka Jēzus viņai piekrītot," Vinifreda sacīja.

"Nu, tāda ir viņas nostāja," es atbildēju. "Viņa neklīrējas. Taču, saproti, viņa ar to nedomā seksu. Viņa nedomā erosu."

Ja gadījās kaut kas tāds, ko Vinifreda nesaprata, tad viņa vai nu smējās, vai nelikās to dzirdam. So viņa nelikās dzirdam. "Viņas visas domā seksu, vai nu pašas to apzinās vai ne," viņa attrauca. "Ja tādai meitenei kā Lora ir šāda nostāja, tad tas draud ar lielām nepatikšanām."

"Gan viņai ar laiku pāries," es sacīju, lai gan patiesībā tam neticēju.

"Ne sevišķi drīz. Ar meitenēm, kuras dzīvo kā pa mākoņiem, ir vissliktāk — vīrieši izmanto izdevību. Lai tik parādās kāds pieglaimīgs, mazs Romeo. Tas vienā rāvienā sagandētu viņai dzīvi."

"Tad ko tu iesaki?" es jautāju, bez kādas izteiksmes raudzī­damās viņā. Šo neizteiksmīgo skatienu es parasti liku lieta, lai apslēptu aizkaitinājumu vai pat dusmas, taču Vinifredu tas tikai iedrošināja.

"Kā jau teicu — viņu vajag apprecināt ar kādu jauku vīrieti, kurš neko nenojaustu. Ar savām mīlestības būšanām viņa varēs noņemties vēlāk, ja gribēs. Ja vien viņa to darīs pa kluso, tad neviens viņai nepiekasīsies."

Es bikstīju vistas gaļas pīrāga paliekas savā šķīvī. Pēdējā laikā Vinifreda bija sākusi lietot krietni daudz žargona vārdu. Manu­prāt, viņai šķita, ka tas ir mūsdienīgi: viņa bija sasniegusi to vecumu, kurā acīmredzot rodas bažas par to, vai esi pietiekami mūsdienīga.

Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa nepazīst Loru. Man bija grūti iedomāties, ka Lora kaut ko tamlīdzīgu varētu darīt pa kluso. Drīzāk jau taisni uz ietves, gaišā dienas laikā. Viņa vēlētos mūs izaicināt, iemest to mums acīs. Slepus aizbēgt vai izdarīt ko tam­līdzīgu, tikpat melodramatisku. Parādīt mums, pārējiem, kādi mēs esam liekuļi.

"Kad Lorai apritēs divdesmit viens gads, viņai būs nauda," es ieminējos.

"Ar to nepietiks," Vinifreda attrauca.

"Varbūt Lorai pietiks. Varbūt viņa vienkārši grib dzīvot pati savu dzīvi," es sacīju.

"Pati savu dzīvi!" Vinifreda izmeta. "Iedomājies tikai, par ko viņa to pārvērstu!"

Nebija jēgas censties Vinifredu ietekmēt. Viņa bija kā atvēzēts gaļas cirvis. "Vai tev ir kādi kandidāti?" es jautāju.

"Nekā noteikta, bet es pie tā strādāju," Vinifreda moži atbildēja. "Ir daži, kuriem nebūtu iebildumu tikt pie Ričarda sakariem."

"Nepūlies pārlieku," es nomurmināju.

"O, bet ja es nepūlēšos," Vinifreda teica, "kas tad būs?"

"Cik dzirdu, tu esi glaudījusi Vinifredu pret spalvu," es sacīju Lorai. "Pamatīgi satraukusi viņu. Ķircinājusies par Brīvo Mīlu."

"Es nekad neesmu runājusi par Brīvo Mīlu," Lora atbildēja. "Es tikai teicu, ka laulība ir novecojis institūts. Es teicu, ka tai nav nekāda sakara ar mīlestību, tas arī viss. Mīlestība ir došana, laulība ir pirkšana un pārdošana. Mīlestību nevar ierakstīt līgumā. Un vēl es teicu, ka debesīs laulības nav."

"Te nav debesis," es piezīmēju. "Gadījumā, ja tu vēl neesi to pamanījusi. Lai nu kā, tu esi likusi viņai pamatīgi trūkties."

"Es tikai sacīju patiesību." Lora apstrādāja savus ienadžus ar manu oranžo nūjiņu. "Tagad viņa droši vien sāks mani iepazīstināt ar cilvēkiem. Viņa vienmēr jaucas visur iekšā."

"Viņa tikai baidās, ka tu izpostīsi savu dzīvi. Tas ir — ja paļausies uz mīlestību."

"Vai laulība palīdzēja tev pasargāt savu dzīvi no izpostīšanas? Vai varbūt vēl nav iespējams to noteikt?"

Es nelikos dzirdam viņas toni. "Nu, un ko tu domā?"

"Tev ir jaunas smaržas. Vai Ričards uzdāvināja?"

"Ko tu domā par precēšanos?"

"Neko." Tagad viņa sukāja savus garos, gaišos matus ar manu suku, sēdēdama pie mana tualetes galdiņa. Pēdējā laikā viņa vairāk interesējās par savu izskatu; bija sākusi visai stilīgi ģērbties, gan savās drēbēs, gan manējās.

"Tu gribi teikt, ka pārāk daudz par to nedomā?" es neatlaidos.

"Nē. Es par to nedomāju vispār."

"Varbūt tomēr derētu," es sacīju. "Varbūt tev vismaz brītiņu derētu padomāt par savu nākotni. Tu taču nevari mūžīgi lidi­nāties apkārt un…" Biju gribējusi teikt un nedarīt neko, taču tā būtu bijusi kļūda.

"Nākotne nemaz neeksistē," Lora teica. Viņa bija pasākusi runāt ar mani tā, it kā es būtu jaunākā māsa, bet viņa — vecākā; it kā man visu vajadzētu izskaidrot. Tad viņa pateica vienu no savām dīvainajām domām. "Ja tev ar aizsietām acīm būtu jāiet pa virvi pār Niagaras ūdenskritumu, tad kam tu pievērstu vairāk uzmanības — pūlim tālajā krastā vai savām pašas kājām?"

"Droši vien savām kājām. Paklau, lūdzu, nelieto manu suku. Tas nav higiēniski."

"Bet, ja tu pievērstu pārāk daudz uzmanības savām kājām, tad nokristu. Un tu nokristu arī tad, ja pievērstu pārāk daudz uzmanības pūlim."

"Tad kāda ir pareizā atbilde?"

"Ja tu būtu mirusi, vai šī suka joprojām būtu tava?" viņa jautāja, ar acu kaktiņu vērodama sevi profilā. Spoguļattēlā tas piešķīra viņai viltīgu izteiksmi, kas bija gluži neparasti. "Vai miru­šajiem var piederēt mantas? Un, ja ne, tad kāpēc šī suka tagad ir "tava"? Tāpēc, ka uz tās ir tavi iniciāļi? Vai tavi baciļi?"

"Lora, izbeidz ķircināties!"

"Es neķircinos," Lora sacīja, likdama suku nost. "Es domāju. Atšķirību nav iespējams noteikt. Nezinu, kāpēc tu ieklausies tajā, kas sakāms Vinifredai. Tas ir tāpat kā ieklausīties peļu slazdā. Kurā nav peles," viņa piemetināja.

Pēdējā laikā Lora bija mainījusies; viņa bija kļuvusi nervoza, bezrūpīga, pārdroša kādā jaunā veidā. Viņa vairs atklāti neizrādīja nepakļaušanos. Man bija aizdomas, ka, man neredzot, viņa ir pasākusi smēķēt: pāris reižu biju saodusi tabakas smārdu. Tabaku un vēl ko citu: kaut ko pārāk vecu, pārāk zinošu. Man būtu vajadzējis ar lielāku modrību izturēties pret šīm pārmaiņām, kas risinājās Lorā, taču manas domas aizņēma tik daudz kas cits.

Nogaidīju līdz oktobra beigām un tikai tad pavēstīju Ričar­dam, ka esmu stāvoklī. Sacīju, ka esmu gribējusi būt pilnīgi pārliecināta. Viņš pauda tradicionālu prieku un noskūpstīja mani uz pieres. "Laba meitene," viņš teica. Es darīju tikai to, kas tika no manis gaidīts.

Viens labums bija tāds, ka naktīs viņš tagad apzinīgi lika man mieru. Viņš teica, ka negribot nekam kaitēt. Es apliecināju, ka viņš rīkojas ļoti iejūtīgi. "Un džinu tu turpmāk dzersi pavisam mazās devās. Es nepieļaušu nekādas nerātnības," viņš sacīja, pa­kratīdams ar pirkstu, un tas man likās patiesi draudīgi. Savos vieglprātības brīžos viņš mani biedēja vēl vairāk nekā parasti; sajuta bija tāda kā noskatoties uz līksmi lēkājošu ķirzaku. "Mums būs vislabākais ārsts," viņš piemetināja. "Lai ko tas maksātu." Ja lietas balstījās uz komerciāla pamata, mēs abi jutāmies drošāk. Līdzko spēlē bija iejaukta nauda, es lieliski pārredzēju savu situā­ciju: es nesu ļoti dārgu nastu, skaidri un vienkārši.

Vinifreda, vispirms klusu iekliegušies patiesā izbīlī, sāka lieku­līgi rosīties. Patiesībā viņa juta trauksmi. Viņa nojauta (pareizi), ka es, kļuvusi par dēla un mantinieka vai vienkārši par mantinieka māti, Ričarda acīs iegūšu augstāku statusu nekā līdz šim, turklāt krietni augstāku, nekā man pienāktos. Vairāk man, mazāk viņai. Vinifreda noteikti gatavojās atrast veidus, kā norādīt man manu īsto vietu: es gaidīju, ka kuru katru mirkli viņa ieradīsies ar sīki izstrādātiem plāniem, kā iekārtot bērnistabu.

"Kad mēs varam gaidīt šo laimīgo notikumu?" viņa jautāja, un es redzēju, ka ilgi un lielās devās dzirdēšu no viņas šādus valšķīgus teicienus. Tagad bez mitas tiks piesaukts mūsu jaunpienācējs un stārķa dāvaniņa, un bēbītis. Runājot par tematiem, kuri darīja Vinifredu nervozu, viņa spēja kļūt gaužām koķeta un klīrīga.

"Manuprāt, aprīlī," es atbildēju. "Vai martā. Vēl neesmu bijusi pie ārsta."

"Bet tev ir jāzina," viņa noteica, paceldama uzacis.

"Tādas pieredzes man vēl nav," es ērcīgi attraucu. "Es to ne­gaidīju. Es nepievērsu uzmanību."

Kādu vakaru es aizgāju uz Loras istabu, lai pavēstītu to arī viņai. Es pieklauvēju pie durvīm; kad viņa neatsaucās, klusu atvēru tās, domādama, ka viņa varbūt guļ. Bet Lora negulēja. Viņa tupēja ceļos pie gultas, ģērbusies savā zilajā naktskreklā, noliekusi galvu, mati izrisuši kā nekustīgā vējā, rokas izstieptas, it kā viņa būtu tur nogrūsta. Sākumā nodomāju, ka viņa lūdz Dievu, taču viņa neskaitīja lūgšanu, vismaz es to nedzirdēju. Pēdīgi pamanījusi mani, viņa piecēlās tik lietišķi, it kā būtu slaucījusi putekļus, un apsēdās uz rišotā soliņa pie sava tualetes galdiņa.

Kā jau parasti, man acīs krita attiecības starp viņas apkārtni, to apkārtni, kādu viņai izraudzījusies Vinifreda, — izsmalcinā­tajām gravīrām, no lentēm darinātajiem rožpumpuriem, organdiju, volāniem, — un Loru pašu. Fotogrāfijā atklātos vienīgi harmo­nija. Tomēr es saskatīju dziļu, gandrīz sirreālu neatbilstību. Lora bija krams dūnu ligzdā.

Es saku krams, nevis akmens: kramam ir uguns sirds.

"Lora, es gribēju tev pateikt," es ierunājos. "Man būs bērns."

Viņa pagriezās pret mani, seja gluda un balta kā porcelāna šķīvis, izteiksme cieši noslēgta dziļumā. Tomēr viņa nelikās pār­steigta. Un arī neapsveica mani. Viņa tikai pajautāja: "Vai atceries kaķēnu?"

"Kādu kaķēnu?" es vaicāju.

"To mammas kaķēnu. To, kurš viņu nogalināja."

"Lora, tas nebija kaķēns."

"Es zinu," Lora teica.