Aklais slepkava

Aviljona

Man atkal smeldz kauli, kā bieži gadās mitrā laikā. Tie smeldz kā vēsture: tas, kas sen jau noticis, bet joprojām atbalsojas kā sāpes. Kad smeldze ir pietiekami stipra, es nespēju iemigt. Katru nakti es ilgojos pēc miega, alkstu pēc tā; tomēr tas aizplivinās man garām kā apkvēpis aizkars. Ir, protams, miegazāles, taču ārsts ir brīdinājis, lai es cenšos tās nelietot.

Vakarnakt pēc šķietami nebeidzamām sviedraina nemiera stun­dām es piecēlos un, neuzvilkusi rītakurpes, nolavījos lejup pa kāpnēm, taustīdamās uz priekšu vārajā ielas laternas blāzmā, kas iespīdēja pa kāpņu telpas logu. Laimīgi tikusi lejā, es iešļūcu vir­tuvē un paokšķerējos ledusskapja miglainajā žilbumā. Tur nebija necik daudz tāda, ko es vēlētos ēst: seleriju saiškīša savītušās paliekas, apzilējis maizes kancis, izkurtējis citrons. Un siera gals, ietīts taukainā papīrā, ciets un caurspīdīgs kā kāju nagi. Man izveidojušies vientuļnieku ieradumi; es apriju savas maltītes steigā un kad pagadās. Slapstīgas uzkodas, slapstīgi našķi un pikniki. Es biju mierā ar zemesriekstu sviestu, ar rādītājpirkstu izskrāpējusi to taisni no burciņas: priekš kam smērēt karoti?

Stāvot ar burciņu vienā rokā un ar pirkstu mutē, man radās sajūta, ka tūdaļ kāds ienāks istabā — kāda cita sieviete, neredzētā, pilntiesīgā īpašniece — un noprasīs, ko es, ellē, daru viņas virtuvē. Jau agrāk man ir bijusi šī sajūta, šī apziņa, ka pat tad, kad veicu pašas pamatotākās un ikdienišķākās darbības — mizoju banānu, tīru zobus —, es ielaužos svešā teritorijā.

Naktī visstiprāk šķita, ka māja pieder kādam svešiniekam. Es klīdu pa ielaspuses istabām — pa ēdamistabu, pa salonu, ar plauk­stu balstīdamās pret sienu, lai nezaudētu līdzsvaru. Manas dažādās mantas peldēja pašas savos ēnu dīķos, nošķirtas no manis, nolieg­damas to, ka pieder man. Es pārlaidu tām kramplauža skatienu, prātodama, kas būtu zagšanas riska vērts un ko es savukārt pa­mestu šepat. Laupītāji pievāktu acīm redzamo — sudraba tējkannu, kas piederējusi manai vecaimātei, varbūt arī apgleznotos porcelāna traukus. Atlikušās karotes ar monogrammām. Televizoru. Neko tādu, kas man tiešām nepieciešams.

Kad nomiršu, kādam tas viss būs jāizšķiro un kaut kur jāliek. Šo darbiņu sev pievāks Maira, šaubu nav; viņa uzskata, ka ir mantojusi mani no Rīnijas. Viņai patiks tēlot uzticamo ģimenes vasali. Es viņu neapskaužu: jebkura dzīve ir atkritumu izgāztuve pat tad, kad vēl tiek dzīvota, bet pēc tam vēl jo vairāk. Tomēr, kaut arī atkritumu kaudze, tad pārsteidzoši maza; kad esi aizvācis visu, kas palicis pēc nelaika, tu saproti, cik nedaudzus zaļus plastmasas maisus vajadzēs, lai savukārt ietilpinātu tajos tevi.

Riekstu knaibles aligatora izskatā, vientuļā aproču poga no perlamutra, bruņurupuča kaula ķemme, kurai trūkst dažu zobu. Sabojātās sudraba šķiltavas, tasīte bez apakštasītes, garšvielu stat­nis bez etiķa pudelītes. Izkaisītie māju kauli, lupatas, paliekas. Lauskas, kuras izskalotas krastā pēc kuģa katastrofas.

Šodien Maira pierunāja mani nopirkt elektrisko ventilatoru — uz augsta statīva, labāku par to mazo čīkstuli, uz kuru esmu paļāvusies līdz šim. Tādu, kādu viņa bija iecerējusi, varēja nopirkt jaunajā tirdzniecības centrā Zogsas otrā krastā pie tilta. Viņa mani aizvedīšot ar mašīnu: viņai tik un tā esot turp jābrauc, tas nebūšot nekāds apgrūtinājums. Tas, kā viņa izgudro ieganstus, ir tik nomācoši.

Mūsu ceļš veda garām Aviljonai vai, pareizāk sakot, tam, kas reiz bijis Aviljona un tagad tik skumji pārvērties. Tagad tā ir Valhalla. Kurš birokrātisks idiots izdomājis, ka tas ir piemērots nosaukums vecļaužu mītnei? Cik atceros, Valhalla ir tā vieta, kur tu nonāc pēc nāves, nevis īsi pirms tās. Bet varbūt tam ir kāda slepena jēga.

Apvidus ir lielisks — Luveto upes austrumu krasts pie satekas ar Zogsu —, tādējādi apvienojot romantisko skatu uz gravu ar drošu enkurvietu burulaivām. Māja ir liela, taču tagad izskatās ielenkta, to pastūmuši sānis trausli vasaras namiņi, kas šai zemes gabalā sabūvēti pēc kara. Lievenī sēdēja trīs pavecas sievietes — viena no viņām riteņkrēslā — un pazagšus smēķēja kā nerātnas pusaudzes mazgājamā telpā. Nav šaubu, vienā jaukā dienā viņas to māju nosvilinās.

Aviljonā es vairs neesmu bijusi kopš tā laika, kad tā tika pārveidota; tur noteikti ož pēc bērnu pūdera un skāba urīna, un vakar vārītiem kartupeļiem. Labāk gribu paturēt to prātā tādu, kāda tā bija, pat tolaik, kad to pazinu es un kad tā jau sāka noplūkt, — vēsās, plašās halles, milzīgā, spodrā virtuve, ar izkaltētām ziedlapiņām pildītā Sevras vāze uz mazā, apaļā ķirškoka galdiņa hallē pie ieejas. Augšstāvā, Loras istabā, no kamīna apšuvuma nošķelts gabaliņš, tur viņa uzgāza virsū kamīna malkas paliktni; ļoti raksturīgi. Es esmu vienīgais cilvēks, kurš to vēl zina. Ņemot vērā viņas izskatu — caurspīdīgo ādu, lokano augumu, garo balerīnas kaklu —, visi iedomājās, ka viņa kustas graciozi.

Aviljona nav parastā kaļķakmens celtne. Tās arhitekti vēlējās kaut ko neparastāku, un tāpēc tā ir būvēta no kopā sacemen­tētiem, noapaļotiem upes akmeņiem. Pa gabalu māja izskatās kā nosēta ar kārpām, līdzīga dinozaura ādai vai brīnumu akām bilžu grāmatās. Tagad es par to domāju kā par ambīciju mauzoleju.

Tā nav īpaši eleganta māja, tomēr reiz tika uzskatīta par visai impozantu — tirgoņa pils, uz kuru ved līkumots piebraucamais ceļš; drukns, gotisks tornītis un plaša veranda pusapļa veidā ar skatu uz abām upēm; gadsimtu mijā, laiskajās vasaras pēcpusdienās verandā tika pasniegta tēja dāmām, kurām galvā bija platmaļu cepures, rotātas ar puķēm. Dārza svētkos tur tolaik tika rīkoti stīgu orķestra priekšnesumi; mana vecāmāte un viņas draugi izmantoja verandu par skatuvi amatieru teātrim — mijkrēslī, apkārt degot lāpām; mēs ar Loru mēdzām zem tās slēpties. Nu šī veranda ir sākusi nosēsties; to derētu pārkrāsot.

Reiz tur bija lapene un virtuves dārziņš ar mūra žogu, un vairākas dobes ar dekoratīviem augiem, un ūdensrožu dīķis ar zelta zivtiņām, un stikla oranžērija, kas tagad nojaukta, tur auga papardes un fuksijas, pa kādam izstīdzējušam citronkokam un skābo apelsīnu kociņam. Mājā bija biljarda istaba un viesistaba, un rīta istaba, un bibliotēka ar marmora Medūzu virs kamīna — šī Medūza bija deviņpadsmitā gadsimta stilā ar piemīlīgu, neizprotamu acu skatienu, čūskas vijās laukā no viņas galvas kā mokpilnas domas. Kamīna apšuvums bija darināts Francijā: pasūtināts bija bijis kas cits, ar Dionīsu un vīnstīgām uz dzegas, taču tā vietā tika piegādāta Medūza, un Francija bija pārāk tālu, lai sūtītu Medūzu atpakaļ, tāpēc tā tika atstāta tepat.

Mājā bija milzīga, krēslaina ēdamistaba ar Viljama Morisa tape­tēm Zemeņu zagļa rakstā un lustra, ap kuru vijās bronzas ūdens­rozes, un trīs augsti logi ar vitrāžām, atvesti no Anglijas, vitrāžās bija atainoti Tristana un Izoldes motīvi (tiek piedāvāts mīlas dzēriens rubīnsarkanā kausā; mīlētāji: Tristans, nometies uz viena ceļgala, Izolde ilgpilni liecas viņam pretim, dzeltenie mati krīt viļņos — tie grūti atainojami stiklā un mazliet par daudz atgādina kūstošu slotu; Izolde viena, nomākta, violetā, krokotā tērpā, līdzās arfa).

Šīs mājas plānošanu un iekārtošanu uzraudzīja mana vecāmāte Edīlija. Viņa nomira jau pirms manas dzimšanas, taču, cik esmu dzirdējusi, viņa bijusi maiga kā zīds un vēsa kā ledus, tomēr griba viņai bijusi dzelžaina kā kaulu zāģis. Un viņa arī aizrāvās ar Kultūru, kas deva viņai zināmu morālu autoritāti. Tagad tā vis nebūtu; taču tolaik ļaudis ticēja, ka Kultūra spēj darīt cil­vēku labāku — attīstīt viņa personību. Viņi ticēja, ka tā spēj izsmalcināt garu; tam ticēja vismaz sievietes. Viņas vēl nebija redzējušas Hitleru operas namā.

Edīlijas meitas uzvārds bija Monfora. Viņa nāca no labas dzimtas, vismaz pēc Kanādas mērauklām, — no otrās paaudzes Monreālas angļiem, kas saprecējušies ar hugenotu frančiem. Šie Monfori reiz bija bijuši turīgi — sapelnījuši krietnu žūksni ar dzelzceļiem —, taču riskantu spekulāciju un kūtruma dēļ jau bija pa pusei nošļūkuši lejup pa kalna slideno nogāzi. Tāpēc, kad pienāca laiks izprecināt Edīliju, bet tuvumā nemanīja nevienu īsti pieņemamu līgavaini, viņa ieprecējās naudā — rupjā naudā, pogu naudā. Tika cerēts, ka viņa izsmalcinās šo naudu, rafinēs to gluži kā naftu.

(Viņa neapprecējās, viņa tika izdota pie vīra, sacīja Rīnija, velmēdama piparkūku mīklu. To nokārtoja ģimene. Tā jau mēdza rīkoties tādās ģimenēs, un kurš pateiks, vai tas ir sliktāk vai labāk nekā izvēlēties pašai? Lai tur vai kā, Edīlija Monfora pildīja savu pienākumu, turklāt tā bija īsta veiksme, jo tolaik viņa jau sāka vecēt — viņai bija gadi divdesmit trīs, un toreiz skaitījās, ka tai vecumā ziedu laiki jau ir aiz kalniem.)

Man joprojām ir manu vecvecāku portrets; ielikts sudraba ietvarā, rotātā ar vīteņaugu ziediem, fotografēts drīz pēc viņu kāzām. Fonā ir bārkstains samta aizkars un divas papardes uz puķu galdiņiem. Vecāmāte Edīlija atbalstījusies uz mazā dīvāniņa paroča, glīta sieviete ar smagiem plakstiem, bagātīgi krokotā tērpā, ar garu, divkāršu pērļu virteni ap kaklu, kleitas izgriezums dziļš, apšūts ar mežģīnēm, baltie apakšdelmi bez kauliem kā vistas rulete. Vectēvs Bendžamins sēd viņai aiz muguras, ģērbies ofi­ciālā uzvalkā, solīds, taču samulsis, it kā par godu šim gadīju­mam būtu pārliecīgi sapucēts. Abi izskatās kā iežņaugti korsetēs.

Attiecīgā vecumā — kad man bija trīspadsmit četrpadsmit gadu — es mēdzu romantizēt Edīliju. Naktīs raudzījos pa logu uz zālieniem un dekoratīvo augu dobēm, mēnesnīcā sudrabainām, un redzēju, kā viņa sapņaini aizslīd garām, ģērbusies pēcpusdie­nas tērpā, darinātā no baltām mežģīnēm. Es piešķīru viņai gurdu, dzīves apnikuma pilnu, mazliet zobgalīgu smaidu. Drīz es pie­vienoju mīļāko. Ar šo mīļāko viņa satikās pie oranžērijas, kura tolaik jau bija pamesta novārtā — tēvu neinteresēja sutoņā audzēti apelsīnu kociņi —, tomēr iztēlē es to atjaunoju un ap­gādāju ar siltumnīcas puķēm. Orhidejas, es domāju, vai kamēlijas. (Es nezināju, kāda izskatās kamēlija, taču biju par tām lasījusi.) Mana vecāmāte un viņas mīļākais nozuda oranžērijā un — ko darīja? Par to man nebija īstas skaidrības.

Patiesībā Edīlijai nebija ne mazāko izredžu tikt pie mīļākā. Pilsētiņa bija pārāk maza, tās morāle pārāk provinciāla, viņai būtu jākrīt pārāk zemu. Viņa nebija muļķe. Un viņai arī nebija pašai savas naudas.

Bendžamina Ceisa namā Edīlija bija lieliska mājasmāte un saimniecības vadītāja. Viņa lepojās ar savu gaumi, un šai ziņā mans vectēvs viņai piekāpās, jo šī gaume bija viens no iemesliem, kuru dēļ viņš bija Edīliju apprecējis. Tolaik viņam bija četrdesmit gadu; viņš bija cītīgi strādājis, lai sakrātu kapitālu, un nu bija nolēmis baudīt savas naudas vērtību, proti, ļaut, lai jaunā sieva ņem savā pārziņā viņa garderobi un aizrāda viņam par manierēm pie galda. Arī viņš savā ziņā alka pēc Kultūras vai vismaz pēc konkrētiem tās pierādījumiem. Viņš gribēja, lai viņam pieder pienācīgs porcelāns.

To viņš dabūja un tam līdzi arī vakariņas ar divpadsmit ēdie­niem: vispirms selerijas un sālīti rieksti, beigās šokolādes kon­fektes. Buljons, frikadeles, panētas kotletes, zivs, cepetis, siers, augļi, siltumnīcas vīnogu ķekari, glīti sakārtoti slīpēta stikla traukā galda vidū. Tagad es par to domāju kā par dzelzceļa viesnīcas maltīti; kā par okeāna lainera maltīti. Taikonderogā ieradās premjermi­nistri — tolaik pilsētiņā jau bija vairāki ievērojami rūpnieki, kuru atbalsts bija svarīgs politiskajām partijām, — un apmetās tieši Aviljonā. Fotogrāfijas, kurās vectēvs Bendžamins redzams kopā ar trim premjerministriem pēc kārtas, bija ieliktas zelta ietvaros un pakarinātas bibliotēkā — sers Džons Sparovs Tompsons, sers Makenzijs Bauels, sers Čārlzs Tapers. Tie ēdieni, ko pasniedza šeit, viņiem noteikti patika labāk par visiem citiem piedāvājumiem.

Edīlijas uzdevums droši vien bija izplānot un sarīkot šīs vaka­riņas un pēc tam nepieļaut, lai kāds redz viņu tās nobaudām. Paraža prasīja, lai viesu klātbūtnē viņa tikai paniekojas ar ēdienu: košļāšana un norīšana taču bija tik vulgāri miesiskas darbības. Manuprāt, pēc tam viņai uz istabu atnesa paplāti. Un tad viņa ēda ar visiem desmit pirkstiem.

Aviljonas celtniecība tika pabeigta 1889. gadā, un vārdu tai deva Edīlija. Šo nosaukumu viņa aizņēmās no Tenisona:

Tai Aviljonas salas ielejā;

Kur nebirst krusa, nesnieg, nelīst lietus,

Pat nebrāž vējš: tā plaši izpletusies

Ar leknām palienēm, ar dārziem, mauriem

Un ēnu alām, jūras vaiņagotām.

Šo citātu viņa bija likusi nodrukāt savu Ziemassvētku apsveikuma kartīšu kreisajā iekšējā lapā. (Pēc angļu mērauklām Tenisons bija mazliet vecmodīgs — uzlecošā zvaigzne toreiz bija Oskars Vailds, vismaz jaunu ļaužu vidū, — taču Taikonderogā jau viss bija mazliet vecmodīgs.)

Ļaudis — pilsētnieki — droši vien smējās par viņu šī citāta dēļ: pat tie, kuri loloja sociālu godkāri, saukāja Edīliju par Viņas Augstību vai Hercogieni, tomēr jutās aizskarti, ja netika iekļauti viņas ielūdzamo viesu sarakstos. Par Edīlijas Ziemassvētku apsvei­kumiem viņi noteikti sacīja: Nu, ar to krusu un sniegu viņai nav veicies. Gan jau šai sakarā viņa pārmīs kādu vārdu ar Dievu. Un fabrikās varbūt: Tu kaut kur šiten esi manījis kādas ēnu alas — varbūt tikai šamējai aiz kleitas krūtežas? Es pazīstu viņu stilu un šaubos, vai tas stipri mainījies.

Ar savu Ziemassvētku kartīti Edīlija izrādījās, tomēr es ticu, ka tur slēpās kas vairāk. Aviljona bija tā vieta, kurp devās nomirt karalis Arturs. Edīlijas nosaukuma izvēle nepārprotami liecina, par kādu bezcerīgu trimdinieci viņa sevi uzskatīja: ar tīru gribasspēku viņa varbūt spētu radīt kādu mazvērtīgu laimes salas faksimilu, taču tā nekad nebūtu realitāte. Viņa gribēja sev salonu; viņa gribēja pulcēt tajā mākslinieciskus ļaudis, dzejniekus un kom­ponistus, un zinātņu vīrus, un tamlīdzīgi, kā bija redzējusi darām, ciemojoties Anglijā pie saviem trešās pakāpes brālēniem un māsīcām, kad viņas ģimenei vēl bija nauda. Zelta dzīve ar plašiem zālieniem.

Taču Taikonderogā tādi ļaudis nebija atrodami, bet ceļot Bendžamins liedzās. Viņš apgalvoja, ka viņam esot nepieciešams palikt pie savām fabrikām. Visticamāk, viņš negribēja, lai viņu ievelk pūlī, kurš nicīgi vīpsnātu par viņa pogu ražošanu un kur, iespējams, gaidītu nepazīstami galda piederumi, un kur Edīlijai viņa dēļ būtu jākaunas.

Edīlija nebija ar mieru ceļot bez viņa — nedz uz Eiropu, nedz kur citur. Tas varētu būt pārāk liels kārdinājums — neat­griezties vairs nekad. Slīdēt prom, pamazām šķiežot naudu, kā plokošs dirižablis šķiež gaisu, kļūt par laupījumu neliešiem un pieglaimīgiem nekauņām, nogrimt nepieminamajā. Ar tādu tērpa izgriezumu — o jā, viņa būtu ļoti pieejama briesmām.

Cita starpā Edīlija aizrāvās arī ar skulptūrām. Katrā oranžērijas pusē atradās pa akmens sfinksai — mēs ar Loru mēdzām rāpties tām mugurā —, un aiz akmens sola glūnēja lēkājošs fauns ar smailām ausīm un lielu vīnogu lapu, kas vijīgi aizsedza viņa ķer­meņa intīmās daļas gluži kā amata emblēma; un pie ūdensrožu dīķa sēdēja nimfa, kautra meitene ar mazām pusaudzes krūtīm un marmora matu pini pār plecu, viena pēda bikli iegremdēta ūdenī. Viņai līdzās mēs mēdzām ēst ābolus un vērot, kā zivtiņas skrubina viņai kāju pirkstus.

(Šie tēlniecības veidojumi tika dēvēti par "autentiskiem", taču — kādā ziņā autentiskiem? Un kā Edīlija bija pie tiem tikusi? Man ir aizdomas par sīku blēdību virkni — Eiropā kāds šaubīgs starp­nieks nopirka tās par sviestmaizi, viltoja to izcelsmes papīrus, tad no attāluma iesmērēja tās Edīlijai un summas starpību iebāza kabatā, pareizi nospriedis, ka bagāta amerikāniete — droši vien novērtējis Edīliju tieši tā — tikpat neko nesajēgs.) Edīlija izstrādā­ja metu arī dzimtas kapu piemineklim ar abiem eņģeļiem. Viņa vēlējās, lai mans vectēvs rok laukā savus senčus un pārapbedi viņus tur, tādējādi radot dinastijas iespaidu, taču vectēvs to nepaguva izdarīt. Notika tā, ka pirmā tur tika apbedīta viņa pati.

Vai pēc Edīlijas nāves vectēvs Bendžamins atviegloti uzelpoja? Varbūt viņam bija apnicis apzināties, ka viņš nekad nespēs atbilst Edīlijas augstajām prasībām, lai gan skaidrs ir tas, ka Edīliju viņš apbrīnoja gandrīz vai bijīgi. Piemēram, Aviljonā neko nedrīkstēja mainīt: nedz pārvietot kādu gleznu, nedz pirkt jaunas mēbeles. Varbūt par Edīlijas īsto pieminekli viņš uzskatīja pašu māju.

Un tā nu viņa izaudzināja mūs ar Loru. Mēs augām viņas mājā; proti — viņas priekšstatā par sevi pašu. Un viņas priekš­statā par to, kādām jābūt mums, bet kādas mēs nebijām. Tā kā tolaik viņa jau bija mirusi, mēs nevarējām iebilst.

Mans tēvs bija vecākais no trim dēliem; katram bija dots, pēc Edīlijas domām, cildens vārds: Norvels, Edgars un Pērsivals, atskaņas no Artura laikiem ar vāgnerisku nokrāsu. Manuprāt, viņiem vajadzēja justies pateicīgiem, ka viņi nav nokristīti par Ateru vai Zigmundu, vai Ulriku. Vectēvs Bendžamins dievināja savus dēlus un vēlējās, lai viņi apgūst pogu ražošanu, taču Edīlijai bija cēlāki nolūki. Viņa nosūtīja dēlus uz Trīsvienības koledžu Porthoupā, kur Bendžamins un viņa mašīnas nespētu notrulināt viņu garu. Viņa ar prieku izmantoja Bendžamina naudu, tomēr labprāt notušēja tās avotus.

Vasaras brīvlaikā dēli ieradās mājās. Internātskolā un pēc tam universitātē viņi bija iemantojuši labsirdīgu nicinājumu pret savu tēvu, kurš nemācēja lasīt latīniski, pat ne tik slikti kā viņi. Dēli sarunājās par cilvēkiem, kurus viņš nepazina, dziedāja dziesmas, kuras viņš nekad nebija dzirdējis, stāstīja anekdotes, kuras viņš nesaprata. Mēnesnīcā viņi devās izbraukumos ar tēva mazo jahtu Nāriņa, nosaukums Edīlijas izdomāts — vēl viens no viņas sapņainajiem, gotiskajiem untumiem. Viņi spēlēja mandolīnu (Edgars) un bandžo (Pērsivals) un paslepen dzēra alu, un samudžināja takelāžu, lai tēvs to vēlāk atpiņķerē. Viņi braukāja ar vienu no diviem jaunajiem tēva automobiļiem, kaut arī pil­sētiņas ceļi pusi gada bija tik slikti — sniegs, dubļi, pēc tam putekļi —, ka nebija daudz vietu, kurp doties. Klīda baumas par vaļīgas uzvedības meičām, vismaz diviem jaunākajiem zēniem tādas esot, un par naudas summām, kas pārgājušas no rokas rokā, — nu, bija jau tikai piedienīgi atpirkties no šīm dāmām, lai viņas tiek laukā no ķezas, jo kurš tad vēlētos, lai apkārt skraidelē nelikumīgi Čeisu bērneļi? — taču tās nebija mūsu pil­sētiņas meičas, tāpēc dēliem netika pārmests; drīzāk otrādi, vis­maz vīriešu kompānijā. Ļaudis par viņiem mazliet zobojās, bet ne pārāk daudz: tika uzskatīts, ka viņi ir gana solīdi, turklāt ar diezgan vienkāršām manierēm. Edgaru un Pērsivalu dēvēja par Ediju un Pērsiju, turpretī mans tēvs, būdams biklāks un cienīgāks, vienmēr bija un palika Norvels. Viņi bija patīkama izskata zēni, mazliet nevaldāmi, kādiem jau zēniem jābūt. Un ko īsti nozīmēja "nevaldāmi"?

"Viņi bija palaidņi," Rīnija man teica, "taču nekad nebija nelieši."

"Kāda tur starpība?" es jautāju.

Viņa nopūtās. "Ceru, ka to tu nemūžam neuzzināsi," viņa sacīja.

Edīlija nomira 1913. gadā no vēža — no vārdā nenosaukta un tāpēc, visticamāk, ginekoloģiska paveida. Edīlijas slimības pēdējā mēnesī Rīnijas māte tika nolīgta palīgos virtuvē, un kopā ar viņu ieradās arī Rīnija; tolaik viņai bija trīspadsmit gadu, un viss notiekošais atstāja uz viņu dziļu iespaidu. "Sāpes bija tik stipras, ka viņai vajadzēja dot morfiju, ik pēc četrām stundām, slimokopējas palika pie viņas dienu un nakti. Bet gultā viņa negribēja gulēt, viņa turējās varonīgi, vienmēr bija kājās, saģērbusies tikpat skaisti kā allaž, kaut gan varēja manīt, ka viņa bezmaz jūk prātā. Es bieži redzēju viņu staigājam laukā — gaišā kleitā, cepurē ar platām malām un plīvuru. Viņai bija lieliska stāja un stiprāks mugurkauls nekā vairumam vīriešu, jānudien. Beigās pašas labad viņu nācās piesiet pie gultas. Tavam vecamtēvam sirds vai lūza, bija skaidri redzams, ka tas moka viņu nost." Laikam ritot, kad arvien grūtāk kļuva mani pārsteigt, Rīnija pievienoja šim stāstam apslāpētus kliedzienus un vaidus, un zvēres­tus uz nāvesgultas, lai gan viņas nolūks man nekad netapa īsti skaidrs. Vai viņa gribēja iedvest, ka arī man jābūt tikpat stiprai — nav jāpadodas sāpēm, jāturas varonīgi —, vai vienkārši tīksminājās par šīm sirdi plosošajām detaļām? Gan viens, gan otrs, šaubu nav.

Kad Edīlija nomira, visi trīs zēni jau bija tikpat kā pieau­guši. Vai viņiem pietrūka mātes, vai viņi sēroja pēc viņas? Protams. Kā lai viņi nejustos pateicīgi par mātes sirsnīgo gādību? Tomēr Edīlija bija stingri turējusi zēnus grožos, vismaz pēc iespējas stingri. Droši vien tad, kad viņa bija pienācīgi apbedīta, uzelpo­jot tika atlaists vaļīgāk dažs labs kaklasaites mezgls un apkaklīte.

Neviens no trim dēliem nevēlējās ražot pogas, nepatiku pret tām viņi bija mantojuši no mātes, toties nebija mantojuši viņas reālismu. Viņi zināja, ka nauda neaug kokos, tomēr ne sevišķi skaidri nojauta, kur tad tā īsti aug. Norvels — mans tēvs — sprieda, ka varētu kļūt par juristu un beigu beigās iesaistīties politikā, jo viņam bija plāni par valsts uzlabošanu. Abi pārējie gribēja ceļot: viņi bija nolēmuši — tiklīdz Pērsijs būs pabeidzis koledžu, viņi dosies pētnieciskā ekspedīcijā uz Dienvidameriku meklēt zeltu. Ceļš, kas veda tālēs, aicināja.

Bet kurš tad gādās par Čeisu rūpniecību? Vai Ceisa un Dēlu nemaz nebūs? Ja ne, tad kālab Bendžamins ir strādājis melnās miesās? Tai laikā viņš jau bija sev iestāstījis, ka ir to darījis kāda cita iemesla, nevis savu ambīciju, savu alku dēļ, — nē, kāda cēla mērķa vārdā. Viņš bija iedibinājis mantojumu, viņš gribēja nodot to tālāk — no paaudzes paaudzē.

Tas droši vien bija pārmetošais zemteksts ne vienā vien sarunā pie vakariņu galda, malkojot portvīnu. Taču zēni ietiepās. Nav iespējams piespiest jaunu vīrieti veltīt savu dzīvi pogu ražošanai, ja viņš to negrib. Viņi nevēlējās sagādāt vilšanos tēvam, tīši jau ne, tomēr nebija arī ar mieru celt sev plecos smago, nogurdi­nošo ikdieniškības nastu.

Purs

Jaunais ventilators tagad ir nopirkts. Tā sastāvdaļas tika piegādātas lielā papes kārbā, un tās samontēja Volters, kurš atveda šurp savu instrumentu kasti un saskrūvēja visu kopā. Beidzis darbu, viņš noteica: "Nu šitā ir kārtībā."

Arī par kuģiem Volters runā sieviešu dzimtē, tāpat kā par bojātiem mašīnu motoriem un radioaparātiem — par jebkura veida priekšmetiem, kurus vīrieši, kam ir ķēriens uz visādām ierīcēm, spēj salabot tik prasmīgi, ka tie atkal ir kā jauni. Kāpēc tas mani tā iedrošina? Varbūt es kādā bērnišķīgā, ticīgā sirds stūrītī ticu, ka Volters vienā jaukā dienā var paņemt savas knaibles un skrūvgriežu komplektu un izdarīt to pašu ar mani.

Lielais ventilators ir uzstādīts guļamistabā. Veco esmu nonesusi lejā, lievenī, kur tas notēmēts man pret skaustu. Sajūta ir patīka­ma, tomēr biedējoša, it kā man uz pleca maigi nogultu vēsa gaisa plauksta. Šādi apvēdināta, es sēžu pie koka galda un čirk­stinu savu pildspalvu. Nē, nečirkstinu vis — pildspalvas vairs ne­čirkst. Vārdi klājas uz lapas pietiekami gludi un klusi; pats grūtākais ir piespiest tos plūst lejup pa delmu, izspiest tos laukā no pirkstiem.

Jau gandrīz satumsis. Vēja nav; krāces, kas šalko caur dārzu, skan kā viens garš elpas vilciens. Zilās puķes iekūst gaisā, sarkanās ir melnas, baltās fosforescējoši viz. Tulpes ir nometušas ziedlapas, atstājot auglenīcas kailas — melnas, līdzīgas snuķiem, seksīgas. Peonijas jau gandrīz pārziedējušas, tās ir izspūrušas un ļenganas kā slapji papīra mutauti, toties zied lilijas; un arī flokši. Apelsīnu kociņi izkaisījuši ziedlapas, zāle piebārstīta kā ar baltu konfeti.

19 M. gada jūlija mana māte apprecējās ar manu tēvu. Es jutu, ka, ņemot vērā visu, te nepieciešami paskaidrojumi.

Mana lielākā cerība bija Rīnija. Būdama tai vecumā, kad rodas interese par šādām lietām, tātad desmit, vienpadsmit, div­padsmit, trīspadsmit gadu veca, es mēdzu sēdēt pie virtuves galda un mūķēt Rīniju vaļā kā slēdzeni.

Viņai vēl nebija pilni septiņpadsmit, kad viņa pārcēlās uz Aviljonu pavisam — no rindu mājas Zogsas dienvidaustrumu krastā, kur dzīvoja fabrikas strādnieki. Viņa apgalvoja, ka esot cēlusies no skotiem un īriem, protams, ne no īru katoļiem, katolietes bijušas tikai viņas vecmāmiņas. Sākumā Rīnija bija mana aukle, bet kalpotāju nomaiņas un aiziešanas rezultātā tagad bija kļuvusi par mūsu galveno balstu. Cik viņai bija gadu? Nav tava darīšana. Esmu pietiekami veca un gudra. Un pietiek te pļāpāt. Taujāta par savu dzīvi, viņa noslēdzās sevī. Savas būšanas es paturu pie sevis, viņa mēdza teikt. Cik apdomīgi tas man kādreiz likās! Un cik sīkstulīgi liekas tagad.

Taču viņa zināja ģimenes nostāstus vai vismaz kādu daļu no tiem. Tas, cik viņa bija ar mieru izpaust man, bija atkarīgs no mana vecuma un arī no tā, cik aizņemta viņa kurubrīd bija. Tomēr šādā veidā es sakrāju pietiekami daudz pagātnes frag­mentu, lai uzbūvētu tās modeli, kuram ar īstenību droši vien bija apmēram tikpat maz sakara kā mozaīkas tehnikā veidotam portretam ar tā oriģinālu. Bet man nemaz nebija vajadzīgs reālisms: es gribēju, lai lietas ir spilgti krāsainas, ar vienkāršām aprisēm, bez kādām neskaidrībām, un to pašu grib vairums bērnu, ja runa ir par viņu vecāku dzīvesstāstu. Viņi grib pastkarti.

Mans tēvs bija bildinājis māti (tā stāstīja Rīnija) slidošanas ballē. Aiz ūdenskrituma augšup pa straumi atradās līcis — vecs dzirnavu dīķis —, kur ūdens plūda lēnāk. Pietiekami aukstās ziemās tur izveidojās ledus kārta, gana bieza, lai pa to slidotu. Tur draudzes jauniešu pulciņš rīkoja slidošanas balles, kuras tolaik dēvēja nevis par ballēm, bet gan par izrīkojumiem.

Mana māte bija metodiste, bet tēvs anglikānis: tādējādi māte atradās uz zemāka sabiedrības pakāpiena nekā tēvs — tā par šīm lietām izteicās tolaik. (Ja to būtu piedzīvojusi mana vecāmāte Edīlija, viņa nemūžam nebūtu pieļāvusi šīs laulības, vismaz tā es

secināju vēlāk. Pēc viņas domām, manas mātes stāvoklis sabied­rībā būtu daudz par zemu — un viņa būtu arī pārāk klīrīga, pārāk nopietna, pārāk provinciāla. Edīlija būtu aizvilkusi manu tēvu uz Monreālu — savedusi viņu, mazākais, ar kādu debitanti. Ar kādu, kura būtu labāk ģērbusies.)

Mana māte bija jauniņa, tikai astoņpadsmit gadu veca, toties nebūt nebija dumja vējagrābsle, tā teica Rīnija. Viņa bija strādājusi skolā; toreiz par skolotāju varēja kļūt arī tad, ja nebija sasniegts divdesmit gadu vecums. Viņa nebija spiesta strādāt: viņas tēvs bija Ceisa fabriku galvenais advokāts un ģimene dzīvoja "turīgi". Taču, tāpat kā viņas māte, kura nomira, kad meitiņai bija deviņi gadi, arī mana māte nopietni izturējās pret savu ticību. Viņa bija pārliecināta, ka ir jāpalīdz tiem, kuriem dzīvē nav veicies tik labi kā tev. Nabagu bērnu mācīšanu viņa bija uz­ņēmusies kā sava veida misionāres darbu, tā ar apbrīnu stāstīja Rīnija. (Rīnija bieži apbrīnoja tādus manas mātes darbus, kurus veikt pašai būtu licies muļķīgi. Kas attiecas uz nabagiem — starp tiem Rīnija bija izaugusi un uzskatīja tos par nekam nederīgiem slaistiem. Tos tak var mācīt, vai zils palikdams, lielākoties tas ir tas pats, kas dauzīt galvu pret mūri, tā viņa mēdza sacīt. Bet tava māte, lai Dievs aizmaksā viņai par labo sirdi, viņa to nekad nespēja izprasti)

Ir kāds momentuzņēmums, kurā mana māte redzama skolo­tāju kursu laikā Londonā, Ontārio štatā, kopā ar divām citām meitenēm; visas trīs stāv uz savas pansijas lieveņa pakāpieniem un smaida, ieķērušās cita citai elkonī. Abās pusēs samestas ziemas sniega kaudzes; no jumta pil lāstekas. Manai mātei mugurā roņ­ādas kažociņš; zem cepures malas sprikst smalko matu galiņi. Viņa droši vien jau iegādājusies pensneju, kuru valkāja pirms savām pūces brillēm, kuras es atceros, — viņa agri kļuva tuvredzīga, — taču šai attēlā viņa ir bez pensneja. Redzama viena viņas kāja zābaciņā ar kažokādas apmali, potīte koķeti pagriezta. Viņa izskatās drosmīga, pat pārgalvīga, kā zēnisks pirāts.

Pēc kursu beigšanas viņa sāka strādāt skolā, kurā bija tikai viena telpa, apvidū tālāk uz rietumiem un ziemeļiem, kas tolaik tika uzskatīts par dziļu nomali. Viņu bija satriekusi šī pieredze — nabadzība, tumsonība, utis. Rudenī bērnus tur mēdza iešūt

apakšveļa un vīles atardīja tikai pavasari — šī detaļa palikusi man prātā kā sevišķi briesmīga. Protams, teica Rīnija, tā nebija īstā vieta tādai dāmai kā tava māte.

Tomēr mana māte juta, ka šādi kaut ko paveic — kaut ko dara vismaz dažu šo nelaimīgo bērnu labā, viņa pati tā cerē­ja; turklāt Ziemassvētku brīvlaikā taču drīkstēja braukt mājās. Tika izteiktas piezīmes par to, cik viņa bāla un tieva: viņai vai­dos trūka sārtuma. Tātad tur nu viņa bija, slidošanas ballē uz aizsalušā dzirnavu dīķa, kopā ar manu tēvu. Sākumā viņš bija aizšņorējis viņai slidzābakus, nometies uz viena ceļgala.

Abi jau kādu laiku bija pazīstami, pateicoties saviem tēviem. Bija notikušas iepriekšējas, visām pieklājības prasībām atbilstošas tikšanās. Abi bija spēlējuši teātri Edīlijas pēdējā dārza svētku uzvedumā — viņš bija tēlojis Ferdinandu, viņa — Mirandu cen­zētā Vētras versijā, kurā gandrīz pilnīgi bija izskausts gan sekss, gan Kalibans. Rīnija stāstīja, ka māte bijusi perlamutra sārtā kleitā, ar rožu vainagu galvā; un vārdus viņa izrunājusi tik skaidri, taisni kā tāds eņģelis. Cik brīnišķa tu, jaunā pasaule, kur tādi ļaudis mīt! Un viņas apžilbušo, dzidro, tuvredzīgo acu aiz­plīvurotais skatiens. Bija viegli saprast, kā tas viss noticis.

Mans tēvs būtu varējis meklēt kur citur, lūkoties pēc sievas ar lielāku naudu, taču viņš acīmredzot bija gribējis pārbaudīto un uz­ticamo: kādu, uz kuru var paļauties. Par spīti savai degsmei — kā šķiet, viņam reiz piemitusi degsme — viņš bija nopietns jauneklis, stāstīja Rīnija, likdama noprast, ka citādi mana māte būtu viņu atraidījusi. Viņi abi bija nopietni katrs savā veidā; abi vēlējās sasniegt kādu godpilnu mērķi, padarīt pasauli labāku. Cik vilinoši, cik bīstami ideāli!

Kad abi bija vairākas reizes apslidojuši ap dīķi, tēvs bildināja māti. Man liekas, to viņš būs darījis bikli, taču vīrieša biklums tolaik bija krietnuma pazīme. Tai mirldī, lai gan abi noteikti saskārās ar plecu un gurnu, viņi neskatījās viens uz otru; viņi stāvēja viens otram līdzās, labās rokas sadotas priekšā, kreisās aiz muguras. (Kā viņa bija ģērbusies? Rīnija zināja arī to. Zila adīta šalle, tai pieskaņota berete un adīti pirkstaiņi. Tos māte bija noadījusi pati. īss ziemas mētelis sūnzaļā krāsā. Piedurknē iebāzts mutautiņš, — Rīnija piezīmēja, ka to viņa neesot piemirsusi nekad atšķirībā no dažiem citiem ļaudīm, kurus viņa gan varētu nosaukt vārdā.)

Ko mana māte darīja šai izšķirīgajā brīdī? Viņa pētīja ledu. Viņa neatbildēja uzreiz. Tas nozīmēja "jā".

Visapkārt viņiem vīdēja apsnigušas klintis un baltas lāstekas — viss balts. Zem viņu kājām bija ledus, arī balts, un zem tā — upes ūdens ar saviem virpuļiem un zemstrāvām, tumšs, bet neredzams. Tā es iztēlojos to laiku, pirms mēs ar Loru bijām piedzimušas, — tik mirdzošs, tik nevainīgs, ārēji tik nesatricināms, bet plāns ledus tik un tā. Zem lietu virspuses atradās neizteiktais, kas gausi vārījās.

Pēc tam bija gredzens un paziņojums avīzēs; un pēc tam — kad māte, pildīdama savu pienākumu, bija pabeigusi mācību gadu un atgriezusies — notika svinīgas tējas pēcpusdienas. Galds bija skaisti klāts, ar sparģeļu ruletītēm un ar ūdenskrešu salātu sendvičiem, un ar triju veidu kūkām — gaišo, tumšo un augļu —, un pati tēja tika pasniegta sudraba servīzē, uz galda bija rozes, baltas vai sārtas, vai varbūt bāli dzeltenas, bet ne sarkanas. Sarkana krāsa nepiedienēja saderināšanās svinībām. Kāpēc ne? Vēlāk uzzināsi, atbildēja Rīnija. 1

Un tad — pūrs. Rīnijai gaužām patika uzskaitīt tā sastāv­daļas — naktskreklus, peņuārus, mežģīņu veidus uz tiem, spilvendrānas ar izšūtām monogrammām, palagus un apakšsvārkus. Viņa stāstīja par skapjiem un kumodes atvilktnēm, un veļas skapīšiem un par to, kas viss tur glabājams, glīti salocīts. Netika bilsts ne vārds par augumiem, uz kuriem visi šie audumi pēdī­gi tiks uzvilkti: kāzas Rīnijas izpratnē lielākoties bija apģērba jautājums, vismaz ārēji.

Un tad vajadzēja sastādīt viesu sarakstu, uzrakstīt ielūgumus, izraudzīties ziedus un tā tālāk līdz pat kāzām.

Un tad, pēc kāzām, sākās karš. Mīla, pēc tam laulības, pēc tam katastrofa. Rīnijas versijā tas šķita neizbēgami.

Karš sākās 1914. gada augustā, drīz pēc manu vecāku laulībām. Visi trīs brāļi reizē pieteicās armijā, bez mazākajām šaubām. Tagad ir pārsteidzoši apzināties šo šaubu trūkumu. Viņi tika nofotografēti, skaists trio mundieros, ar nopietnām, naivām pierēm un maigām ūsiņām, smaidi bezrūpīgi, acis apņēmības pil­nas, viņi tēlo karavīrus, par kuriem vēl nav kļuvuši. Tēvs ir vis­garākais. Šo fotogrāfiju viņš allaž turēja uz sava rakstāmgalda.

Viņi iestājās Karaliskajā Kanādas pulkā, kurā iestājās visi, kas bija no Taikonderogas. Gandrīz uzreiz viņus pārcēla uz Bermudām kā maiņu Britu pulkam, kurš bija tur dislocēts, un tā nu pirmo kara gadu viņi pavadīja, piedalīdamies parādēs un spēlēdami kriketu. Un arī skaizdamies par tādu likteni, vismaz tā tika apgalvots viņu vēstulēs.

Vectēvs Bendžamins kāri lasīja šīs vēstules. Kad laiks gāja, bet neviena puse neguva uzvaru, viņš kļuva aizvien nervozāks un nedrošāks. Visam būtu vajadzējis risināties citādi. Ironiskā kārtā viņa veikali zēla un plauka. Nesen viņš bija sācis izmantot celu­loīdu un gumiju, proti, pogām, tas ļāva palielināt ražošanas apjo­mu; un, pateicoties politiskajiem sakariem, ko viņam bija palīdzējusi nodibināt Edīlija, viņa fabrikas saņēma ļoti daudz pasūtinājumu karaspēka apgādes vajadzībām. Viņš palika tikpat godīgs kā aizvien, nepiegādāja sliktu preci, šai nozīmē viņš ne­iedzīvojās peļņā no kara. Tomēr nevar sacīt, ka viņš neiedzīvojās nemaz.

Pogu tirdzniecībai karš nāk par labu. Karā pazūd tik daudz pogu, un tās ir jāaizstāj ar citām — ar veselām pogu kārbām, ar veselām autokravām uzreiz. Pogas tiek sašķaidītas lupatlēveros, tās iegrimst zemē, tās sadeg. To pašu var teikt par apakšveļu. No finansiālā viedokļa karš bija brīnumains ugunsgrēks: liela, alkīmiska degšana, un dūmi, kas no tās cēlās, pārvērtās naudā. Vismaz manam vectēvam. Taču šis fakts vairs nepriecēja viņa dvēseli un nestiprināja viņa paštaisnības izjūtu, kā būtu noticis agrākos, pašapmierinātākos gados. Viņš gribēja atgūt savus dēlus. Tiesa, dēli vēl nebija devušies nekādās briesmās: viņi joprojām atradās Bermudās un maršēja saulītē.

Pēc sava medusmēneša (pavadīta pie Fingera ezeriem Ņujorkas štatā) mani vecāki bija dzīvojuši Aviljonā, jo pašiem savs mājoklis vēl nebija iekārtots, un māte palika tur, lai vadītu mana vecātēva saimniecību. Viņiem trūka kalpotāju, jo visi darbaspējīgie bija nepieciešami vai nu fabrikās, vai armijā, un arī tāpēc, ka ģimene uzskatīja: Aviljonai ir jārāda priekšzīme, samazinot izdevumus. Māte lika gatavot vienkāršas maltītes — sautētu gaļu trešdienās, ceptas pupiņas svētdienas vakaros —, kas manam vectēvam bija pa prātam. Edīlijas smalkie mielasti viņam nekad nebija īsti gājuši pie sirds.

1915. gada augustā Karaliskajam Kanādas pulkam pavēlēja atgriezties Halifaksā, lai gatavotos doties uz Franciju. Ostā tas palika ilgāk par nedēļu, vācot pārtikas krājumus un jaunus rekrūšus un nomainot tropu formastērpus pret siltākām drēbēm. Vīriem izsniedza Rosa šautenes, bet vēlāk, dubļos, šāviņi negāja vaļā, atstājot kareivjus bezpalīdzīgus.

Mana māte ar vilcienu aizbrauca uz Halifaksu, lai pavadītu tēvu. Vilciens bija stāvgrūdām pilns ar vīriešiem, kuri devās uz fronti; viņa nedabūja vietu guļamvagonā, tāpēc visu ceļu sēdēja. Vagona ejās bija kājas, paunas un spļaujamtrauki; klepus, krākšana — bez šaubām, dzērāju krākšana. Kad viņa paraudzījās uz zēniskajām sejām sev apkārt, karš viņai kļuva reāls, nevis kā priekšstats, bet gan kā fiziska klātbūtne. Viņas jauno vīru varēja nogalināt. Viņa miesa varēja aiziet bojā; varēja tikt saraustīta gabalos; varēja kļūt par daļu no upura, kuru — tas tagad bija skaidrs — nāksies nest. Līdz ar šo atskārsmi māti pārņēma izmisums un ledainas šausmas, tomēr reizē arī — par to es esmu pārliecināta — zināms drūms lepnums.

Nezinu, kur vai uz cik ilgu laiku viņi abi apmetās Halifaksā. Vai tā bija pieklājīga viesnīca vai — telpu trūkuma dēļ — lēts ūķis, ostmalas naktspatversme? Vai viņi tur palika dažas dienas, vienu nakti, dažas stundas? Kādus vārdus viņi pārmija, ko teica? Droši vien jau to, ko parasti mēdz teikt, bet kas viņi bija? To vairs nav iespējams uzzināt. Tad kuģis — tvaikonis Kaledonietis — ar pulku uz klāja devās jūrā, un mana māte palika piestātnē kopā ar pārējām sievām, mādama un raudādama. Bet varbūt viņa neraudāja: tas viņai būtu licies nesavaldīgi.

Kaut kur Francijā. Nejaudāju aprakstīt to, kas te notiek, rakstīja mans tēvs, tāpēc nemaz nemēģināšu. Mēs varam tikai ticēt, ka šis karš ir uz labu un ka cilvēce pēc tā saglabāsies un attīstīsies. Kritušo ir (izsvītrots vārds) daudz. Agrāk es ne iedomāties nevarēju, uz ko ir spējīgi cilvēki. To, kas te jāpārcieš, nav iespējams (izsvītrots vārds).

Es katru dienu domāju par visiem mājiniekiem un jo sevišķi par Tevi, mana visudārgā Liliāna.

Aviljonā mana māte lika sarosīties savam gribasspēkam. Viņa ticēja valsts dienesta jēgai; viņa juta nepieciešamību atrotīt piedurk­nes un darīt kaut ko derīgu armijas labā. Viņa nodibināja Atbalsta pulciņu, kas vāca naudu, rīkojot labdarības tirdziņus. Par šo naudu tika sagādātas mazas kastītes ar tabaku un saldumiem un sūtītas uz ierakumiem. Šī darba veikšanai māte plaši atvēra Aviljonas durvis, un no tā (teica Rīnija) dabūja ciest grīdas. Viņas pulciņš ne tikai rīkoja labdarības tirdziņus, bet katru otr­dienas pēcpusdienu viesistabā adīja karavīriem noderīgas lietas — mazgāšanās drāniņas jaunkareivjiem, šalles vairāk pieredzējušiem, balaklavas un cimdus lietpratējiem. Drīz viņām ceturtdienās pievienojās jauns rekrūšu bataljons — vecākas, mazāk izglītotas sievietes no Zogsas dienvidu krasta, kuras prata adīt kaut vai aizvērtām acīm. Viņas darināja zīdaiņu drēbītes armēņiem, kuri, cik dzirdams, mira badā, un kaut kam tādam, ko sauca par Aizjūras bēgļiem. Pēc divām adīšanas stundām ēdamistabā tika pa­sniegts pieticīgs launags, lejup gurdi noraudzījās Tristans un Izolde.

Kad ielās un tuvējo miestiņu slimnīcās sāka parādīties sa­kropļoti karavīri — Taikonderogā slimnīcas vēl nebija —, mana māte viņus apmeklēja. Viņa izraudzījās smagākos gadījumus — vīriešus, kuri diez vai (teica Rīnija) spētu uzvarēt skaistuma konkursos, — un no šiem apmeldējumiem atgriezās izmocījusies un satricināta un lāgiem pat apraudājās, virtuvē dzerdama kakao, ko Rīnija uzvārīja, lai viņu uzmundrinātu. Viņa netaupīja sevi, tā teica Rīnija. Viņa grāva savu veselību. Viņa strādāja pāri spēkiem, īpaši ņemot vērā viņas stāvokli.

Kāds cildenums reiz tika piedēvēts šīm nosliecēm — strādāt pāri spēkiem, netaupīt sevi, graut savu veselību! Ar tādu paš­aizliedzību neviens nepiedzimst:' to var iemantot vienīgi ar gaužām neatlaidīgu disciplīnu, ar dabisko tieksmju iznīcināšanu, un manos laikos šī prasme vai noslēpums acīmredzot jau bija nogrimis aizmirstībā. Vai varbūt es nemaz nemēģināju, pēc tam kad biju cietusi no tā, kā šī pašaizliedzība ietekmēja manu māti.

Kas attiecas uz Loru — viņa nebija pašaizliedzīga, itin nemaz ar ne. Toties viņai nebija ādas, un tas ir pavisam kas cits.

Es piedzimu 1916. gada jūnija sākumā. Drīz pēc tam krita Pērsijs — smagā artilērijas apšaudē pie Ipras, un jūlijā pie Sommas gāja bojā Edijs. Vismaz tika pieņemts, ka viņš ir miris: tur, kur viņš bija redzēts pēdējo reizi, rēgojās liela sprādziena bedre. Šie notikumi sāpīgi skāra manu māti, bet vēl daudz sāpīgāk — vectēvu. Augustā viņu piemeklēja smaga trieka, kura postoši ietekmēja runasspējas un atmiņu.

Fabriku vadību neoficiāli pārņēma mana māte. Viņa kļuva par starpnieci starp vectēvu — par kuru teica, ka viņš atlabstot, — un visiem pārējiem un ik dienu tikās ar sekretāru un daudza­jiem fabriku priekšstrādniekiem. Tā kā viņa vienīgā spēja — vai vismaz apgalvoja, ka spējot, — saprast, ko vectēvs saka, tad kļuva par viņa tulku; un, tā kā viņai vienīgajai bija atļauts turēt vec­tēva roku, tad viņa to vadīja, uzvelkot parakstu; un kurš gan var apzvērēt, ka reizumis viņa nepaļāvās pati uz savu spriedumu?

Tiesa, bez problēmām neiztika. Kara sākumā sestdaļa no visiem strādniekiem bija sievietes. Kara beigās viņu skaits sastādīja divas trešdaļas. Atlikušie vīrieši bija veci vai daļēji sakropļoti, vai kāda cita iemesla dēļ nederīgi karam. Viņi ņēma ļaunā sieviešu pārākumu un kurnēja par viņām vai plēsa piedauzīgus jokus, bet sievietes savukārt uzskatīja viņus par vārguļiem vai simulantiem un izturējās pret viņiem ar slikti slēptu nicinājumu. Dabiskā lietu kārtība — tāda, kāda tā bija pēc manas mātes domām, — sagriezās ar kājām gaisā. Tomēr alga bija laba, un nauda ieeļļo zobratus, un kopumā mana māte bija spējīga panākt, lai darbs rit pietiekami raiti.

Es iztēlojos, kā mans vectēvs vēlu vakarā sēd savā bibliotēkā zaļā ādas krēslā ar misiņa kniedēm, pie sava rakstāmgalda, kurš darināts no sarkankoka. Pirksti salikti kopā — jutīgās rokas pirk­sti un tās rokas pirksti, kas vairs nejūt neko. Viņš ieklausās, kādu gaidīdams. Durvis ir pusvirus; aiz tām viņš pamana ēnu. Viņš saka: "Nāc iekšā," — viņš grib to pateikt —, bet neviens nenāk un neatsaucas.

Ierodas skarbā slimokopēja. Viņa noprasa, ko gan viņš domājot, viens pats te sēdēdams tumsā. Viņš dzird kādu skaņu, bet tie nav vārdi, drīzāk izklausās pēc kraukļiem; viņš neatbild. Slimokopēja saņem viņu aiz delma, viegli izceļ no krēsla, aizstiepj uz gultu. Čaukst viņas baltie svārki. Viņš dzird sausu vēju, kas pūš pār nezālēm aizaugušiem rudens laukiem. Viņš dzird sniega čukstus.

Vai viņš zināja, ka abi dēli ir miruši? Vai vēlējās, lai viņi atkal ir dzīvi, laimīgi atgriezušies mājās? Vai viņš pieredzētu skumjākas beigas, ja šī vēlēšanās piepildītos? Varbūt — tā notiek bieži —, tomēr tādas domas nesniedz mierinājumu.