Aklais slepkava

Aklais slepkava: Dzeltenie aizkari

Kā gan karš pielavījās? Kā tas sariesās? No kā tas bija tapis? No kādiem noslēpumiem, meliem, nodevībām? No kādām mīles­tībām un naidiem? No kādām naudas summām, no kādiem metāliem?

Cerība veido dūmu aizsegu. Dūmi tiek acis, un tāpēc neviens nav tam gatavs, bet tas pēkšņi ir klāt gluži kā nesavaldāmas ugunskura liesmas — kā slepkavība, tikai pavairota. Tas plosās pilnā sparā.

Karš notiek melnbaltā variantā. Proti, tiem, kuri stāv malā. Tie, kuri ir karā iekšā, redz daudz krāsu, pārmērīgi spilgtas krāsas, pārāk košas, pārāk sarkanas un oranžas, pārāk dzidras un spožas, bet pārējiem karš ir kā kinohronika — graudains, iz­plūdis, ar spējiem skaņas uzliesmojumiem un neskaitāmiem cilvēkiem ar pelēku ādu, tie skrien vai lēni velkas, vai krīt, un viss ir citur.

Viņa iet uz kinoteātriem skatīties kinohronikas. Viņa lasa avīzes. Viņa zina, ka ir atkarīga no notikumu žēlastības, un tagad zina arī, ka notikumi žēlastību nepazīst.

Viņa ir pieņēmusi lēmumu. Tagad viņa ir izšķīrusies, viņa upurēs visu un visus. Nekas un ^neviens nestāsies viņai ceļā.

Lūk, ko viņa darīs. Viņa ir visu izplānojusi. Kādu dienu viņa izies no mājas kā jebkurā citā dienā. Viņai būs nauda, kaut kāda nauda. Sī dala ir neskaidra, bet gan jau kaut kāda iespēja atra­dīsies. Kā rīkojas citi? Viņi iet uz lombardu, un tā būs rīkoju­sies arī viņa. Viņa dabūs naudu, ieķīlājot mantas: zelta pulksteni, sudraba karoti, kažoku. Visādus sīkumus. Viņa ieķīlās tos pakā­peniski, un neviens nepamanīs, ka to trūkst.

Naudas nebūs pietiekami daudz, bet ar to būs jāpietiek. Viņa noīrēs istabu, lētu istabu, bet ne pārāk nolaistu — neko tādu, ko nevarētu uzspodrināt ar vienu krāsas kārtu. Viņa uzrakstīs vēstuli, kurā paskaidros, ka vairs neatgriezīsies. Viņi sūtīs emisārus, vēstniekus, pēc tam advokātus, viņi draudēs, viņi sodīs, viņa visu laiku baidīsies, bet nelokāmi paliks pie sava. Viņa nodedzinās visus savus tiltus, atskaitot to tiltu, kas ved pie viņa, kaut arī šis tilts ir tik trausls. Es atgriezīšos, viņš teica, bet kā viņš varēja būt pārliecināts? Kaut ko tādu nav iespējams garantēt.

Viņa pārtiks no āboliem un sodas cepumiem, no tējas tasēm un piena glāzēm. No ceptu pupiņu un konservētas vēršgaļas kār­bām. Arī no ceptām olām, ja būs izdevība, un grauzdētas maizes šķēlēm, kuras ēdīs stūra kafejnīcā, kur brokasto arī avīžzēni un agrie dzērāji. Tur ēdīs arī veterāni, mēnešiem ritot, viņu kļūs ar­vien vairāk: vīri bez plaukstām, rokām, kājām, ausīm, acīm. Viņai gribēsies ar tiem parunāt, bet viņa to nedarīs, jo jebkāda viņas interese noteikti tiktu pārprasta. Viņas ķermenis, kā parasti, būtu par šķērsli brīvai sarunai. Tāpēc viņa tikai noklausīsies.

Kafejnīcā tiks runāts par kara beigām, visi apgalvo, ka tās tuvojoties. Tas ir tikai laika jautājums, viņi teiks, drīz viss tiks savests kārtībā un zēni atgriezīsies. Vīri, kuri to sacīs, būs cits citam sveši, tomēr apmainīsies ar šādām piezīmēm, jo uzvaras izredzes darīs viņus runīgus. Gaisā jautīsies citādas izjūtas — pa daļai optimisms, pa daļai bailes. Tagad kuru katru dienu pienāks kuģis, bet kurš var pateikt, kas uz tā būs?

Viņas dzīvoklis atradīsies virs pārtikas bodītes, dzīvoklī būs virtuvīte un maza vannas istaba. Viņa nopirks istabas augu — begoniju vai papardi. Viņa nepiemirsīs augu aplaistīt, un tas nenokaltīs. Pārtikas bodītes īpašniece būs tumšmataina, apaļīga un mātišķīga sieviete, kura runās par to, cik viņa tieva un ka viņai vairāk jāēd, un par to, kā ārstēt pārsaldētas krūtis. Varbūt viņa būs grieķiete; grieķiete vai tamlīdzīgi, ar dūšīgiem delmiem, mati vidū pāršķirti ar celiņu, pakausī saņemti mezglā. Viņas vīrs un dēls būs aiz okeāna; abu fotogrāfijas krāsota koka rāmīšos, ietonētas ar roku, stāvēs līdzās viņas kases aparātam.

Abas — viņa un šī sieviete — daudz laika pavadīs ieklausī­damās: gaidīdamas soļus, telefona zvanu, klauvējienu pie durvīm. Tādos apstākļos ir grūti iemigt: viņas apspriedīs līdzekļus pret bezmiegu. Lāgiem šī sieviete iespiedīs viņai rokā ābolu vai spilgti zaļu konfekti, kādas sabērtas stikla traukā uz letes. Tādas dāvanas mierinās viņu vairāk, nekā varētu liecināt to zemā cena.

Kā viņš zinās, kur viņu atgūt? Tagad, kad viņas tilti node­dzināti. Tomēr viņš zinās. Viņš to kaut kā noskaidros, jo ceļa galā gaida mīļotā. Viņiem jāsatiekas. Katrā ziņā.

Viņa pašūs logiem aizkarus, dzeltenus aizkarus, tādā krāsā kā kanārijputniņi vai olu dzeltenumi. Priecīgus aizkarus, kā saules gaisma. Tas nekas, ka viņa neprot šūt, jo sieviete lejasstāvā viņai palīdzēs. Viņa iecietinās aizkarus un pakarinās tos pie logiem. Viņa nometīsies ceļos un ar slotiņu saslaucīs peļu mēslus un beigtās mušas zem virtuves izlietnes. Viņa nokrāsos kārbas, ko būs atradusi krāmu bodītē, un uzrakstīs uz tām: Tēja, Kafija, Cukurs, Milti. To darīdama, viņa pie sevis dungos. Viņa nopirks jaunu dvieli, vairākus jaunus dvieļus. Un palagus, tas ir svarīgi, un spilvendrānas. Viņa bieži sukās matus.

Šīs ir priecīgās lietas, ko viņa darīs, gaidīdama viņu.

Viņa nopirks radio, mazu, skārdainu, lietotu, lombardā; viņa klausīsies ziņas, lai neatpaliktu no jaunākajiem notikumiem. Un viņai būs arī telefons: telefons būs nepieciešams ilgu laiku, kaut gan viņai neviens nezvanīs, vēl ne. Dažreiz viņa pacels klausuli vienkārši tādēļ, lai paklausītos, kā tā dūc. Vai varbūt tajā skanēs balsis, tās sarunāsies pa bloķēto telefona līniju. Lielākoties tās būs sievietes, kuras sīki apspriedīs maltītes un laiku, un izdevīgus pirkumus, un bērnus, un vīriešus, kuri atrodas kaut kur citur.

Protams, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Vai varbūt notiek, bet ne tā, ka to varētu pamanīt. Tas notiek citā telpas dimensijā.