Aklais slepkava

Aklais slepkava: Epilogs. Otra roka

Viņai ir viena vienīga viņa fotogrāfija, melnbalta. Viņa to rūpīgi glabā, jo tas ir gandrīz viss, kas no viņa palicis. Fotoattēlā redzami abi kopā, viņa un šis vīrietis, piknikā. Otrā pusē uzrak­stīts Pikniks — ne viņa, ne viņas vārda, tikai Pikniks. Vārdus viņa zina, tie nemaz nav jāuzraksta.

Viņi sēd koka pakājē; tā laikam bijusi ābele. Viņai ir kupli svārki, savilkti pār ceļiem. Diena bija karsta. Turot delnu virs attēla, viņa joprojām spēj sajust tveici, kas plūst no tā.

Viņam galvā ir gaiša platmale, kas aizēno daļu sejas. Viņa ir pa pusei pagriezusies pret viņu, smaidīdama tā, kā kopš tā laika vairs neatceras nevienam smaidījusi. Attēlā viņa izskatās ļoti jauna. Smaida arī viņš, taču ir pacēlis roku starp sevi un fotokameru, it kā atvairīdams to. It kā atvairīdams viņu, nākotnē, no kuras viņa atskatīsies uz abiem. It kā sargādams viņu. Starp pirkstiem vīd cigaretes nosmēķis.

Būdama vienatnē, viņa sameklē fotogrāfiju, noliek to plaka­niski uz galda un cieši raugās tajā. Izpēta katru detaļu: viņa dū­mainos pirkstus, viņu drēbju izbalējušās krokas, negatavos ābolus, kas karājas kokā, kalstošo zāli priekšplānā. Viņas smaidošo seju.

Fotogrāfija ir sagriezta; no tās nogriezta trešā daļa. Apakšējā kreisajā stūrī ir roka, nošķērēta pie plaukstas locītavas, tā guļ zālē. Šī roka pieder otrajai, tai, kura vienmēr ir attēlā, visviens, redzama vai ne. Roka, kura visu pierakstīs.

Kā es varēju būt tāda nezinīte? viņa domā. Tik dumja, tik akla, tik stipri ļāvusies bezrūpībai. Bet bez tādas nezināšanas, bez tādas bezrūpības — kā gan mēs spētu dzīvot? Ja tu zinātu, kas notiks, ja tu zinātu visu, kas tagad notiks — ja tu iepriekš zinātu savas rīcības sekas — tad tu būtu nolemta. Tu būtu tikpat izputināta kā Dievs. Tu būtu akmens. Tu vairs nekad neēstu un. nedzertu, un nesmietos, un rītos nekāptu laukā no gultas. Tu nekad nevienu nemīlētu, vairs nekad. Tu nemūžam neuzdrošinātos.

Tagad viss noslīcis — arī koks, debesis, vējš, mākoņi. Viņai palicis tikai attēls. Un arī stāsts par to.

Attēls ir laimīgs, stāsts ne. Laime ir dārzs aiz stikla sienas: nav ne ieejas, ne izejas. Paradīzē stāstu nav, jo tur nav ceļojumu. Tas ir zaudējums un nožēla, posts un ilgas, kas ved stāstu uz priekšu pa tā līkumaino ceļu.

*

The Port Ticonderoga Herald and Banner, 1999. gada 29. maijā