Aklais slepkava

Aklais slepkava: Uz ielas

Viņa iet pa ielu, cerēdama, ka izskatās pēc tādas sievietes, kurai ir tiesības iet pa ielu. Vismaz pa šo ielu. Taču tādu tiesību viņai nav. Viņa ir aplami ģērbusies, cepure aplama, mētelis aplams. Ap galvu vajadzētu būt lakatam, kas sasiets zem zoda, mugurā — platam mētelim ar apdilušiem piedurkņu galiem. Viņai vajadzētu izskatīties noplukušai un trūcīgai.

Mājas ir cieši blakus cita citai. Bijušās kalpotāju kotedžas, rinda pēc rindas, taču kalpotāju tagad ir mazāk, bagātnieki tiek galā citādi. Nokvēpis ķieģeļu mūris, divi dzīvokļi augšā, divi apakšā, ateja ārā. Niecīgajos mauriņos māju priekšā dažiem vēl saglabājušās sakņudārza paliekas — samelnējusi tomātu stīga, koka mietiņš, pie kura karājas aukla. Dārzi nevar būt bijuši lekni — te ir pārāk daudz ēnas, zeme pārāk pilna ar izdedžiem. Tomēr pat šeit rudens lapas ir bijušas krāšņas, atlikušās ir dzeltenas un oranžas, un spilgti sarkanas, un tumšāk sarkanas kā svaigas aknas.

No māju iekšienes skan gaudas, rejas, šķinda vai kāds būkšķis. Apspiestā niknumā paceltas sieviešu balsis, bērnu izaicinošie brē­cieni. Šaurajos lieveņos uz koka krēsliem sēd vīrieši, plaukstas no­karājas no ceļgaliem, viņi ir padzīti no darba, bet vēl nav padzīti no mājām. Viņai pievērstas šo vīru acis, viņu drūmie skatieni, tie rūgti novērtē viņu — ar kažokādu apmalotās piedurknes un apkakli, ķirzakas ādas somiņu. Iespējams, viņi ir apakšīrnieki, kas sablīvēti pagrabos un visādos kaktos, lai palīdzētu samaksāt īri.

Sievietes steidzas uz priekšu nodurtu galvu, uzrautiem pleciem, nesdamas brūnus papīra sainīšus. Precējušās, noteikti. Prātā nāk vārds sautēts. Viņas droši vien ir izdiedelējušas kaulus no mies­nieka, nes mājās lētos atgriezumus, lai liktu galdā kopā ar šļaugani sasutušiem kāpostiem. Viņas pleci ir pārāk stalti, zods pārāk izsliets, viņai nav šī salauztā skatiena: kad sievietes paceļ acis tiktāl,

lai paskatītos uz viņu, skatiens šajās acīs ir netīrs. Viņas noteikti domā, ka viņa ir staigule, bet tādās kurpēs — ko viņa meklē te? Stipri zemāk par savu kategoriju.

Lūk, arī bārs, uz stūra, kā viņš sacījis. Alus krogs. Ārpusē vīru pulciņš. Neviens nebilst viņai ne vārda, kad viņa iet garām, vīri tikai blenž gluži kā no biezokņa, tomēr viņa saklausa murmināšanu, rīklēs sajaucies naids un iekāre, čuksti seko viņai kā ķīļūdens kuģim. Varbūt vīri ir noturējuši viņu par baznīcas darbinieci vai kādu citu okškerīgu labdari. Bāzīs savus tīros pirkstiņus viņu dzīvē, uzdos jautājumus, piedāvās atbiras no aizbildnieciskās palīdzības galda. Bet nē, viņa ir pārāk labi ģērbusies.

Viņa ir braukusi ar taksometru, izkāpusi triju kvartālu attālu­mā, kur dzīvāka satiksme. Labāk nekļūt par anekdoti: kurš gan te braukā ar takšiem? Tomēr viņa tik un tā jau ir kļuvusi par anekdoti. Viņai vajag citu mēteli, pirktu labdarības tirdziņā, iestū­ķētu ceļasomā. Viņa varētu aiziet uz kādas viesnīcas restorānu, at­stāt savu mēteli garderobē, ielavīties dāmistabā, pārģērbties. Sajaukt matus, izsmērēt lūpukrāsu. Iznākt ārā kā pavisam cita sieviete.

Nē. Tas nemūžam neizdotos. Pirmkārt, ceļasoma; un kā iznest to no mājas? Uz kurieni tu tā steidzies?

Un tā nu viņai gribot negribot jātēlo noslēpumaina svešiniece apmetnī, kaut arī apmetņa nemaz nav. Jāpaļaujas vienīgi uz savu seju, uz tās viltību. Tagad viņa jau ir pietiekami vingrinājusies — izkopusi rāmu izturēšanos, vēsu mieru, bezkaislīgu sejas izteiksmi. Abas uzacis paceltas, dubultaģentes vaļsirdīgais, skaidrais skatiens. Seja kā dzidrs ūdens. Svarīgi ir nevis meli, bet gan vairīšanās no nepieciešamības melot. Prasme jau iepriekš panākt, lai visi jautā­jumi izklausītos muļķīgi.

Tomēr zināmas briesmas pastāv. Arī viņam: lielākas nekā agrāk, tā viņš ir sacījis. Viņš domā, ka reiz ticis pamanīts uz ielas: pazīts. Tas bijis kaut kāds rīkļurāvējs no Sarkanās Brigādes, varbūt. Viņš iegājis pārpildītā alus bārā un ticis laukā pa sētas durvīm.

Viņa nezina, ticēt vai neticēt tādām briesmām: vīri tumšos uzvalkos, zem kuriem vīd ieroču izciļņi, ar saceltām apkaklēm, automašīnas, kuras tev lēni seko. Jūs brauksiet mums līdzi. Jūs esat arestēta. Kailas telpas un spilgta gaisma. Tas šķiet pārāk teatrāli, tas atgādina kaut ko tādu, kas var notikt vienīgi miglā, melnbaltā

versijā. Vienīgi citās zemēs, citās valodās. Vai — ja šeit, tad ne ar viņu.

Notverta viņa uzreiz atteiktos no viņa, gailis vēl nebūtu pagu­vis nodziedāt ne reizi. To viņa apzinās vienkārši, mierīgi. Lai nu kā, viņa tiks palaista brīvībā, viņas līdzdalība tiks uzskatīta par vieglprātīgu amatierismu vai dumpīgu nerātnību, un, ja izcelsies tracis, tas tiks notušēts. Par to viņai, protams, nāktos samaksāt privāti, bet ar ko? Viņa jau ir izputējusi: no akmens neizspiedīsi ne ūdens lāsīti. Viņa ieslēgsies mājā, aizvērs slēģus. Izgājusi pus­dienās, uz visiem laikiem.

Pēdējā laikā ir radusies sajūta, ka viņu kāds vēro, lai gan ikreiz, kad viņa nopēta apkārtni, neviena tur nav. Viņa ir kļuvusi pie­sardzīgāka; viņa ir tik piesardzīga, cik vien spēj. Vai viņai bail? Jā. Lielākoties. Taču viņas bailes nav svarīgas. Vai, pareizāk sakot, ir svarīgas. Tās vairo baudu, ko viņa jūt kopā ar viņu; un arī apziņu, ka viņa tiek cauri sveikā.

īstās briesmas slēpjas viņā pašā. Ko viņa pieļaus, cik tālu piekri­tīs iet. Taču ļaušanai un piekrišanai ar to nav nekāda sakara. Nu tad — kur viņa tiks iegrūsta; kurp tiks aizvesta. Viņa nav pētījusi savus motīvus. Varbūt motīvu kā tādu nemaz nav; iekāre nav mo­tīvs. Viņai nešķiet, ka būtu kāda izvēle. Tik galēja bauda reizē ir arī pazemojums. Tas ir tā, it kā tevi vazātu kaunpilnā virvē, ar cilpu ap kaklu. Viņa jūtas aizvainota par savu brīvības trūkumu un tāpēc velk garumā starplaikus, baudīdama viņu taupīgās devās. Viņa neierodas uz satikšanos, izdomā melīgus aizbildinājumus, kāpēc nav varējusi tikt, — apgalvo, ka nav pamanījusi ar krītu uzvilktās zīmes uz parka mūra, nav saņēmusi ziņu — neeksistējoša apģērbu veikala jauno adresi, pastkarti, ko parakstījusi veca draudzene, kuras viņai nekad nav bijis, telefona zvanu uz nepareizu numuru.

Tomēr beigās viņa atgriežas. Nav jēgas pretoties. Viņa dodas turp, lai rastu amnēziju, aizmirstību. Viņa atdod sevi, tiek iz­dzēsta; viņa ieiet sava pašas ķermeņa tumsā, aizmirst savu vārdu. Viņa grib upurēties, lai cik īsi. Eksistēt bez robežām.

Tomēr viņa pieķer sevi domājam par tādām lietām, kuras sākumā nemaz nav nākušas prātā. Kā viņš mazgā veļu? Reiz uz radiatora žuva zeķes — viņš bija pamanījis, ka viņa skatās, un žigli aizvācis tās prom no acīm. Pirms viņas ierašanās viņš ievieš kārtību vai vismaz mēģina to darīt. Kur viņš ēd? Viņš ir teicis, ka negribot pārāk bieži parādīties vienā un tai pašā vietā. Viņš droši vien pārvietojas — no vienas ēstuves, no vienas uzkostuves uz citu. Viņa mutē šie vārdi iegūst lētu spožumu. Dažu dienu viņš ir nervozāks, galvu pastāvīgi tur noliektu, neiet ārā; kādā no istabām mētājas ābolu serdes; uz grīdas ir maizes drupačas.

Kur viņš dabū ābolus, maizi? Viņš ir dīvaini mazrunīgs at­tiecībā uz šādām detaļām — kas notiek viņa dzīvē, kad viņas nav klāt. Varbūt domā, ka viņas acīs zaudētu vērtību, ja viņa zinātu par daudz. Par daudz netīkamu sīkumu. Varbūt viņam ir taisnība. (Visi šie portreti mākslas galerijās, portreti, kuros attēlotas sievietes, pārsteigtas intīmos brīžos. Dusošā nimfa. Peldētāja Zuzanna. Sie­viete, kura mazgājas — viena pēda iemērkta skārda vannā —, Renuārs, vai varbūt tas bija Degā? Abiem, abiem sievietes tuklas. Diāna un viņas jaunavas mirkli pirms tam, kad pamanījušas med­nieka glūnošās acis. Un nevienas pašas gleznas ar nosaukumu Vīrietis, kurš mazgā zeķes izlietnē".)

Romantika risinās vidējā attālumā. Romantika nozīmē — raudzīties uz sevi pa logu, kam rūti aizmiglojusi rasa. Romantika nozīmē — šo to izlaist: tur, kur dzīve ņurd un elš, romantika vienīgi nopūšas. Vai viņa grib ko vairāk — lielāku tiesu no viņa? Vai viņa grib ieraudzīt visu gleznu?

Briesmas rastos, ieskatoties pārāk tuvu un ieraugot pārāk daudz — liekot viņam sarukt un pašai sarūkot līdzi. Un tad pa­mosties tukšai, viss iztērēts — cauri un pagalam. Viņai nebūtu nekā. Viss viņai būtu laupīts.

Vecmodīgs vārds.

Šoreiz viņš nav atnācis viņai pretī. Viņš teica, ka tā būšot labāk. Viņai nu jāiet vienai pašai. Cimda delnā iespiests salocīta papīra četrstūrītis ar noslēpumainām norādēm, taču nav vajadzības tajās ieskatīties. Viņa jūt, kā papīriņš viegli kvēlo pret viņas ādu, gluži kā rādija skala tumsā.

Viņa iztēlojas to, kā viņš iztēlojas viņu — iztēlojas, kā viņa soļo pa ielu, tagad jau tuvāk, pavisam tuvu. Vai viņš ir nepa­cietīgs, nervozs, nevar vien sagaidīt? Vai viņš ir tāds pats kā viņa? Viņš labprāt liek noprast, ka nemaz neuztraucas — ka viņam ir vienalga, vai viņa ieradīsies vai ne, — taču tā ir tikai loma, viena no daudzām. Piemēram, viņš vairs nesmēķē pirktās cigaretes, tās viņš tagad nevar atļauties. Viņš tin pats, izmantodams piedauzīga izskata ierīci no sārtas gumijas; ierīce izmet laukā trīs cigaretes uzreiz; viņš tās apgriež ar žileti, tad saliek Craven A paciņā. Viena no viņa sīkajām blēdībām vai ārišķībām; apzinoties šo viņa nepieciešamību, viņai aizraujas elpa.

Dažreiz viņa atnes cigaretes, saujām vien, — dāsnums, pār­pilnība. Tās viņa čiepj no sudraba šķirstiņa, kas stāv uz stikla kafijgaldiņa, un nobēdzina savā somiņā. Tomēr tā viņa nerīkojas ikreiz. Labāk lai viņš mokās gaidās, labāk lai cieš izsalkumu.

Apmierinājuma pilns, viņš guļ uz muguras, smēķē. Ja viņa grib jūtu apliecinājumus, tad tie jāsaņem jau iepriekš — vispirms jā­pārliecinās par tiem, tāpat kā ielasmeita pārliecinās par samaksu. Lai cik skopi šie apliecinājumi būtu. Man tevis pietrūka, viņš var pateikt. Vai: Tevis man nekad nav gana. Viņš ir aizvēris acis, griež zobus, lai nociestos; viņa to dzird sev pie kakla.

Pēc tam viņai ir jāuzprasās.

Pasaki kaut ko.

Piemēram, ko?

Piemēram, to, ko vēlies.

Pasaki, ko tu gribi dzirdēt.

Ja es pateikšu un tu pēc tam atkārtosi, es tev neticēšu.

Tad lasi starp rindiņām.

Bet nav jau nekādu rindiņu. Tu man nevienu nenoskaiti.

Tad viņš var uzdziedāt:

Tu rīku iekšā liec, tu rīku laukā rauj

Tāpat kā dūmus izrauj dūmenis.

Nu, vai tāda rindiņa derēs? viņš jautā.

Tu tiešām esi baigais draņķis.

Nekad neesmu apgalvojis pretējo.

Nav brīnums, ka glābiņš abiem jamekle stāstos.

Pie apavu darbnīcas viņa nogriežas pa kreisi, noiet vienu kvar­tālu, paiet garām vēl divām mājām. Tad — mazais īresnams ar nosaukumu Excelsior. Laikam tā nodēvēts par godu Henrija Vadsvorta Longfello dzejolim. Karogs ar savādu emblēmu, bruņinieks, kurš visas pasaulīgās rūpes upurējis tam, lai uzkāptu augstumos. Kādos augstumos? Omulīgā buržuāziskā piētisma augstumos. Cik smieklīgi šeit un tagad.

Excelsior ir sarkana ķieģeļu mūra ēka ar trim stāviem, četri logi katrā, balkoni ar kaltām margām — tās drīzāk ir dzegas, nevis balkoni, pat krēslu tur nav kur nolikt. Reiz bijis smalkākais nams apkaimē, tagad tas kļuvis par vietu, kur cilvēki balansē uz bez­dibeņa malas. Vienā balkonā kāds improvizējis veļas auklu; uz tās gluži kā sakauta pulka karogs karājas pelēcīgs trauku dvielis.

Viņa paiet ēkai garām, nākamajā stūrī šķērso ielu. Tur viņa ap­stājas un paskatās lejup, it kā pie kurpes būtu kaut kas pielipis. Lejup, tad atpakaļ. Aiz muguras neviens neiet, gausi nebrauc ne­viena mašīna. Resna sieviete cīnās augšup pa lieveņa pakāpieniem, katrā rokā iepirkumu soma gluži kā balasts; divi ielāpaini puišeļi trenkā pa ietvi plušķainu suni. Neviena vīrieša, tikai vecie lieveņu maitasputni, salīkuši pār kopīgu avīzi.

Tad viņa pagriežas un dodas atpakaļ; nonākusi pie Excelsior, ielavās takā, kura ved gar ēkas sienu, un steidzas uz priekšu, val­dīdamās, lai nesāktu skriet. Asfalts ir nelīdzens, papēži viņai pārāk augsti. Šī nu nav īstā vieta, kur izmežģīt potīti. Tagad viņa jūtas vēl saredzamāka, notverta niknā skatienā, kaut gan logu te nav. Sirds viņai dauzās, kājas ļenganas, kā no zīda. Panika iecirtuši viņā savus nagus, kāpēc?

Viņa tur nebūs, ierunājas klusa balss viņas galvā; klusa, mokpilna balss, žēla, dūdojoša balss kā sērīgam balodim. Viņš ir aizgājis. Viņš ir aizvests. Tu vairs nekad viņu neredzēsi. Nekad. Viņa gandrīz sāk raudāt.

Muļķīgi sevi tā biedēt. Tomēr tai visā jaušams kaut kas reāls. Viņš varētu pazust vieglāk nekā viņa: viņai ir pastāvīga adrese, viņš vienmēr zinātu, kur viņu atrast.

Viņa apstājas, paceļ delnu, ieelpo drošinošo iesmaržotās kažok­ādas dvesmu. Sētas pusē ir metāla durvis, kalpotāju ieeja. Viņa viegli pieklauvē.

un

Aklais slepkava: Setnieks

Durvis ir vaļā, viņš ir tur. Viņa nepagūst sajust pateicību, kad jau tiek ievilkta iekšā. Viņi stāv kāpņu laukumiņā; sētaspuses kāpnēs. Vienīgā gaisma ieplūst pa logu kaut kur augšā. Viņš skūpsta viņu, saņēmis viņas seju plaukstās. Smilšpapīrs uz viņa zoda. Viņš trīc, bet ne no uzbudinājuma — vai ne tikai no tā.

Viņa atvirzās nost. Tu izskaties pēc bandīta. Viņa nekad nav redzējusi bandītu; viņa domā tos, kas redzami operās. Kontraban­disti Karmenā. Pamatīgi notriepti ar dedzinātu korķi.

Atvaino, viņš saka. Man bija steigā jālaižas prom. Varbūt tā bija viltus trauksme, bet šo to nācās pamest turpat.

Piemēram, bārdas skuvekli?

Cita starpā arī to. Nāc — tas ir lejā.

Kāpnes ir šauras: nekrāsots koks, līstes margu vietā. Lejā — cementa grīda. Ogļu putekļu smārds, griezīgs pazemes smārds kā no mitriem alas akmeņiem.

Tas ir tur, iekšā. Sētnieka istaba.

Bet tu jau neesi sētnieks, viņa saka un īsi iesmejas. Vai var­būt esi?

Tagad esmu. Vismaz tā domā saimnieks. Viņš ir pāris reižu iegriezies, agri no rīta, lai pārliecinātos, vai esmu piemetis kuri­nāmo kurtuvē, bet ne pārāk daudz. Viņš nemaz negrib, lai dzī­vokļos ir karsti, tas izmaksātu pārāk dārgi; pietiek, ja radiatori ir remdeni. Diez kādas gultas gan te nav.

Gulta ir, viņa saka. Aizslēdz durvis.

Tās nav slēdzamas, viņš atbild.

Tur ir mazs, aizrestots lodziņš; aizkara paliekas. Pa lodziņu iespīd rūsaina gaisma. Durvju rokturi viņi ir nobloķējuši ar krēslu, kam izbirušas gandrīz visas līstītes, tas jau pa pusei pārvērties skalos. Kas nu tas par šķērsli. Viņi guļ zem vienīgās, iepelējušās segas, tai virsū uzklājuši abu mēteļus. Par palagu vispār nav iespējams domāt. Viņa var sajust viņa ribas, sataustīt spraugas starp tām.

Ko tu ēd?

Liecies mierā.

Tu esi pārāk kalsns. Es kaut ko varētu atnest, kādu pārtiku.

Bet uz tevi diez kā nevar paļauties, vai nav tiesa? Es varētu nomirt badā, gaidīdams, kad tu parādīsies. Nebēdā, drīz es būšu prom no šejienes.

Uz kurieni tu dosies? Tu domā — prom no šīs istabas, no šīs pilsētas vai…

Nezinu. Neprašņā.

Vienkārši — tas mani interesē. Es raizējos, es gribu…

Izbeidz.

Nu, labi, viņa saka, tad jau laikam jāatgriežas uz Zikrona. Ja vien tu negribi, lai eju projām.

Nē. Paliec mazliet. Atvaino, bet man ir grūti gājis. Kur mēs palikām? Man piemirsies.

Viņš prātoja, pārgriezt viņai rīkli vai mīlēt viņu mūžīgi.

Pareizi. Jā. Parastās izvēles iespējas.

Viņš prāto, pārgriezt viņai rīkli vai mīlēt viņu mūžīgi, taču šai brīdī — ar jutīgo dzirdi, ko piešķīris aklums — saklausa metālisku skaņu, čirkstoņu un žvadzoņu. Ķēdes posms pret ķēdes posmu, važu šķinda soļu taktī. Tā tuvojas pa gaiteni. Viņš jau zina, ka Zempasaules Valdnieks vēl nav bijis savā apmaksātajā vizītē: to viņš ir sapratis pēc tā, kāda bijusi meitene. Neskarta, varētu teikt.

Ko iesākt tagad? Viņš varētu paslēpties aizdurvē vai pagultē, pamest meiteni likteņa varā, tad parādīties un pabeigt darbu, par kuru saņems algu. Tomēr pašreizējā stāvoklī viņš nevēlas to darīt. Vai arī — varētu nogaidīt, līdz viss jau notiktu pilnā sparā un galminieks būtu kurls pret ārpasaules trokšņiem, un izslīdēt laukā pa durvīm; taču tad tiktu aptraipīts slepkavu kā grupas — kā ģildes, ja vēlaties, — gods.

Viņš saņem meiteni aiz delma un, uzlikdams viņas plaukstu pašai uz mutes, norāda, ka jāizturas klusu. Tad aizved viņu prom no gultas un paslēpj aizdurvē. Pārliecinās, ka durvis atslēgtas, kā norunāts. Vīrietis negaida, ka ieraudzīs sargu: savā līgumā ar Augsto Priesterieni viņš ir īpaši uzsvēris, ka liecinieku nedrīkst būt. Tempļa sargātājai jānozūd, tiklīdz viņa dzirdētu viņu nākam.

Aklais slepkava izvelk mirušo sardzi no pagultes un nogulda uz pārklāja, šalle apslēpj brūci kaklā. Viņa vēl nav atdzisusi, un asinis vairs netek. Būs slikti, ja nācējs būs paņēmis līdzi sveci; citādi — visi kaķi tumsā ir pelēki. Tempļa meitenes ir apmā­cītas gulēt nekustīgi. Vīrietim — kuru turklāt kavē smagais dieva tērps, pēc tradīcijas papildināts ar ķiveri un sejsegu, — var vajadzēt krietnu laiciņu, lai pamanītu, ka viņš drātē nepareizo sievieti, turklāt vēl mirušu.

Aklais slepkava aizvelk brokāta gultas aizkarus gandrīz pilnīgi ciet. Tad pievienojas meitenei un līdz ar viņu pieplok pie sienas tik cieši, cik vien iespējams.

Smagās durvis vaidēdamas atveras. Meitene noraugās blāzmā, kas slīd uz priekšu pa grīdu. Zempasaules Valdnieks laikam neredz diez cik labi; viņš kaut kam uzgrūžas, nolamājas. Tagad viņš taustās ap gultas aizkariem. Kur tu esi, manu skaistulīt? viņš saka. Viņš nejutīsies pārsteigts par to, ka meitene neatbild, jo viņai taču nogriezta mēle, cik ērti.

Aklais slepkava sāk virzīties laukā no aizdurves, un meitene viņam līdzi. Kā lai dabū nost šito sasodīto krāmu? Zempasau­les Valdnieks pie sevis ņurd. Abi izzogas ārā pa durvīm, gaitenī, roku rokā gluži kā bērni, kas grib tikt projām no pieaugu­šajiem.

Viņiem aiz muguras atskan kliedziens — dusmu vai šausmu kliedziens. Vilkdams vienu plaukstu gar sienu, aklais slepkava metas skriet. Pa ceļam viņš izrauj no turekļiem lāpas, sviež tās sev aiz muguras, cerēdams, ka tās apdzisis.

Templi viņš pazīst kā savus piecus pirkstus, pēc taustes un ožas; tas ir viņa darbs — zināt tādas lietas. Pilsētu viņš pazīst tieši tāpat, pa to viņš spēj skriet kā žurka pa labirintu — viņš zina durvis, tuneļus, alas un strupceļus, dzegas, grāvjus un notekas — un lielākoties pat paroles. Viņš zina, pa kuriem mūriem var uzrāpties, kur atbalstīties ar pēdu. Tagad viņš pabīda marmora plāksni — bareljefā uz tās attēlots Salauztais Dievs, bēgļu aizgād­nis, — un abi nonāk tumsā. To viņš noprot pēc tā, ka meitene paklūp, un pirmo reizi viņam ienāk prātā, ka meitenes dēļ viņš būs spiests palēnināt gaitu. Viņu kavēs viņas redzīgums.

Mūra otrā pusē garām aizdip soļi. Viņš čukst: Turies man pie drēbēm, — un nevajadzīgi piemetina: Ciet klusu. Viņi atrodas slepenu tuneļu tīklā, kas ļauj Augstajai Priesterienei un viņas kliķei uzzināt tik daudz vērtīgu noslēpumu no tiem, kuri ierodas Templī, lai redzētu Dievieti, izsūdzētu viņai grēkus vai skaitītu lūgšanas; tomēr viņiem abiem jātiek no šejienes laukā pēc iespējas ātrāk. Galu galā šī ir pati pirmā vieta, kur Augstajai Priesterienei nāks prātā meklēt. Un viņš nedrīkst iet ārā arī, paveļot nost izkusti­nāto ārsienas akmeni, kā pirmīt bija iekļuvis šeit. Par šo izeju var zināt viltotais Zempasaules Valdnieks, jo viņš pats taču ir pasūtinājis šo slepkavību un noteicis laiku un vietu — un tagad droši vien jau no jautis aklā slepkavas nodevību.

Biezas klintssienas apslāpēts, iedunas bronzas gongs. Viņš to sadzird caur savām pēdām.

Viņš ved meiteni no viena mūra pie cita un tad lejup pa strupām, šaurām kāpnēm. Viņa bailēs šņukst: mēles nogriešana nav laupījusi viņai spēju raudāt. Žēl, viņš nodomā. Zinādams, ka te jābūt kanalizācijas caurulei, kura vairs netiek lietota, viņš to satausta, uzceļ meiteni uz malas, piedāvādams par kāpšļiem savas plaukstas, un tad pats uzlec augšā, viņai blakus. Tagad viņiem jālien uz priekšu līšus. Smaka nav patīkama, taču tā ir veca smaka. Sarecējuši cilvēku izgarojumi, sakrituši pīšļos.

Un tagad svaigs gaiss. Viņš to osta, pārbaudīdams, vai nav jaušami lāpu dūmi.

Vai zvaigznes ir? viņš jautā meitenei. Viņa pamāj. Tātad mākoņu nav. Slikti. Droši vien spīd divi no pieciem mēnešiem — to viņš zina pēc mēneša laika —, un tiem drīz sekos vēl trīs. Visu atlikušo nakti viņi abi būs skaidri saskatāmi un dienas gaismā mirdzēs spožāk par spožu.

Templis nevēlēsies, lai stāstu par viņu bēgšanu uzzina visi, — tad ciestu Tempļa labā slava, un tam varētu sekot dumpji. Upurē­šanai izraudzīsies kādu citu meiteni: plīvuru viņai tik daudz, kas tur ko var saredzēt? Tomēr daudzi dzīs pēdas viņiem — klusi, bet neatlaidīgi.

Viņi varētu paslēpties kādā klusā stūrī, tomēr agrāk vai vēlāk būs jāiet ārā, lai sameklētu pārtiku un ūdeni. Vienatnē viņš var­būt tiktu galā, bet divatā nekas neiznāks.

Viņš vienmēr varētu meiteni pamest. Vai nodurt, iemest kādā akā.

Nē, to viņš nespēj.

Vēl atliek slepkavu midzenis. Turp viņi visi dodas, kad nav darba, — apmainīties ar baumām, sadalīt laupījumu, palielīties ar saviem varoņdarbiem. Midzenis ir pārdroši ierīkots tieši zem galvenās pils tiesu zāles; tā ir dziļa ala, rotāta ar paklājiem — ar tiem paklājiem, ko slepkavas bijuši spiesti darināt bērnībā un turpmāk zaguši. Viņi tos pazīst pēc taustes, bieži sēd uz tiem, smēķēdami fringa zāli, kura raisa sapņus, un vilkdami ar pirk­stiem pa paklāju rakstiem, pa sulīgajām krāsām, atcerēdamies, kādas šīs krāsas izskatījušās, kad viņi vēl bijuši redzīgi.

Taču šai alā ir atļaut ieiet vienīgi aklajiem slepkavām. Viņi veido noslēgtu sabiedrību, kurā svešinieki nokļūst tikai kā lau­pījums. Turklāt viņš ir nodevis savu aicinājumu, saglabādams dzīvību kādam, par kura noslepkavošanu viņam samaksāts. Šie slepkavas ir profesionāļi; viņi lepojas ar to, ka vienmēr izpilda līguma noteikumus, un necieš sava uzvedības kodeksa pārkāpu­mus. Viņš tiktu nogalināts bez žēlastības — un pēc brītiņa arī viņa tāpat.

Nebūtu brīnums, ja kādu no viņa biedriem nolīgtu abus izsekot. Lai zaglis ķer zagli. Un tad, agrāk vai vēlāk, viņi būtu lemti bojāejai. Viņus nodotu jau meitenes smaržas vien — viņa ir sasmaržināta caur un cauri.

Viņam nāksies aizvest meiteni prom no Sekel-Nornas — prom no pilsētas, prom no pazīstamā apvidus. Tas nozīmē briesmas, taču ne tik lielas kā paliekot tepat. Varbūt viņiem izdosies tikt līdz ostai un tad uz kāda kuģa. Bet kā izlavīties pa vārtiem? Visi astoņi ir aizslēgti un apsargāti, kā jau naktīs parasts. Vienatnē viņš spētu pārrāpties pār mūri — roku un kāju pirksti viņam ir gluži kā gekonam, tie cieši pietveras jebkurai sienai, taču kopā ar meiteni tā būtu katastrofa.

Ir vēl kāds ceļš. Uz katra soļa ieklausīdamies, viņš ved mei­teni lejup no pakalna, uz to pilsētas pusi, kura atrodas vistuvāk jūrai. Visu Sekel-Nornas avotu un strūklaku ūdeņi satek vienā kanālā, un pa šo kanālu ūdens izplūst laukā zem pilsētas mūra, pa velvētu tuneli. Ūdens tur sniedzas pāri galvai un straume ir spēcīga, tāpēc pa turieni neviens nekad nemēģina iekļūt pilsētā. Bet izkļūt ārā?

Tekošs ūdens nonāvēs smaržu.

Viņš pats prot peldēt. Tā ir viena no prasmēm, ko slepkavas pacenšas apgūt. Viņš pareizi nospriež, ka meitene peldēt nemāk. Viņš liek viņai novilkt visas drēbes un sasien tās nastiņā. Tad pats nomet Tempļa talāru un iesien viņas nastiņā ari savas drēbes. Plato auduma gabalu viņš apsien sev ap pleciem, divus citus galus viņai ap plaukstu locītavām un piekodina — pat tad, ja mezgli atraisītos, meitenei jāturas pie viņa, lai tur vai kas. Kad viņi nonāks pie velves, viņai jāaiztur elpa.

Sāk rosīties njerki; viņš dzird šo putnu pirmos ķērcienus; drīz būs gaišs. Trīs ielas tālāk kāds nāk — vienmērīgi, nesteidzīgi, kā meklēdams. Viņš pa pusei ieved, pa pusei iegrūž meiteni auk­stajā ūdenī. Viņa ieelšas, tomēr dara, kā likts. Abi slīd uz priekšu; viņš taustīdamies atrod galveno straumi, ieklausās, kā ūdens šalc un burbuļo, plūzdams iekšā velvē. Ja būs par agru, viņiem aptrūksies elpas, ja būs par vēlu, viņš nodauzīs galvu pret akmens mūri. Tad viņš metas uz priekšu.

Ūdens ir kā migla, tam nav veidola, to var pāršķelt ar roku; tomēr tas spēj nogalināt. Tā spēks ir inercē, trajektorijā. Ar ko tas saduras un kādā ātrumā. To pašu varētu sacīt par — bet nē, nekas.

Seko ilgs, mokošs ceļš caur velvi. Viņam šķiet, ka plaušas tūdaļ pārsprāgs, rokas kļūst vārgas. Viņš jūt, kā meitene velkas nopakaļ, ieprātojas, vai viņa nav noslīkusi. Vismaz straume ir ar viņiem. Viņš uzgrūžas tuneļa sienai; kaut kas plīst. Audums vai miesa?

Velves pretējā pusē abi iznirst; viņa klepo, viņš klusu smejas. Viņš peld uz muguras un tur viņas galvu virs ūdens; tādā veidā viņi kādu gabalu slīd pa kanālu. Nospriedis, ka vieta pietiekami tāla un pietiekami droša, viņš izkāpj malā un velk meiteni augšup pa slīpo akmens krastu. Viņš pēc sajūtām meklē koka paēnu.

Viņš ir pārguris, bet reizē ari pacilāts, pilns savādas, smeldzīgas laimes. Viņš ir izglābis meiteni. Pirmo reizi mūžā izrādījis žēlastību. Kas zina, pie kā novedis tāda atkāpšanās no izraudzītās takas?

Vai te kāds ir? viņš jautā. Viņa apstājas, lai paskatītos, nolie­dzoši papurina galvu. Varbūt kādi dzīvnieki? Atkal nē. Viņš pakarina koka zaros abu drēbes; pēc tam, safrāndzelteno un heliotropa violeto, un sarkanbrūno mēnešu dziestošajā gaismā, viņš ieglauž meiteni savās rokās gluži kā zīdu, iegrimst viņā. Viņa ir dzestra kā melone un viegli iesāla kā svaiga zivs.

Viņi guļ viens otra skavās, cieši aizmiguši, kad viņiem uzduras trīs spiegi, ko Postīšanas ļaudis sūtījuši sev pa priekšu izpētīt pieejas pilsētai. Abi tiek rupji pamodināti, tad viņus pratina viens no spiegiem, kurš runā viņu valodā, lai gan nebūt ne raiti. Tas puika ir akls, viņš saka pārējiem, un meiča ir mēma. Trīs spiegi izbrīnā raugās viņos. Kā viņi nonākuši šeit? Tak jau ne no pil­sētas; visi vārti ir slēgti. Ir tā, it kā viņi būtu nokrituši no debesīm.

Atbilde ir acīm redzama: abi noteikti ir dievišķie sūtņi. Viņiem laipni atļauj uzvilkt drēbes, kas nu jau izžuvušas, abus uzceļ spiega zirgā un ved rādīt Līksmes Kalpam. Spiegi ir ārkārtīgi ap­mierināti ar sevi, un aklais slepkava ir gana gudrs, lai valdītu mēli. Viņš ir dzirdējis neskaidrus nostāstus par šiem ļaudīm un viņu savādo ticību dievišķajiem sūtņiem. Tādi sūtņi nesot savas vēstis neizprotamos veidos, tāpēc viņš pūlas atsaukt atmiņā visas mīldas un paradoksus, un asprātības uzdevumus, ko jebkad zinājis: Ceļš lejup ir ceļš augšup. Kas rītā staigā uz četrām kājām, pusdienā uz divām un vakarā uz trim? No ēdēja iznāk gaļa, un no stiprā iznāk saldums. Kas ir viscauri melns un balts, un sarkans?

Tas nevar būt uz Zikrona, viņiem nebija avīžu.

Piezīme pieņemta. Izsvītro to. Kā būtu ar šo: Stiprāks par Dievu, ļaunāks par Sātanu; nabagiem tas ir, bagātajiem tā trūkst, un, kas to ēd, tas mirst?

Tas ir kas jauns.

Mini.

Padodos.

Nekas.

Viņai vajag pāris minūtes, lai izprastu. Nekas. Jā, viņa saka. Tam vajadzētu derēt.

Kamēr viņi jāj uz priekšu, aklais slepkava tur vienu roku mei­tenei ap vidu. Kā viņu pasargāt? Viņam ir kāda doma, raudies pēkšņi, dzimusi no izmisuma, tomēr varbūt tā palīdzēs. Viņš ap­stiprinās, ka abi tiešām ir dievišķie sūtņi, taču katrs citāds. Viņš ir tas, kurš saņem vēstis no Neuzvaramā, bet iztulkot tās prot vie­nīgi viņa. To viņa dara ar rokām, rādīdama zīmes ar pirkstiem. Šo zīmju lasīšanas metode ir atklāta tikai viņam. Gadījumam, ja svešajiem iešautos prātā kādas nekrietnības, viņš piebildīs, ka neviens vīrietis nedrīkst pieskarties mēmajai meitenei nepiedienīgā veidā un vispār jebkādā veidā. Atskaitot, protams, viņu pašu. Citādi viņa zaudēs savas spējas.

Tas ir pilnīgi droši, ja vien svešie noticēs. Viņš cer, ka mei­tenei ir asa uztvere un ka viņa prot improvizēt. Viņš prāto, vai viņa zina kādas zīmes.

Tas šodien viss, viņš saka. Man jāatver logs.

Bet ir tik auksti.

Man nav. Šī istaba ir kā skapis. Es smoku nost.

Viņa patausta viņam pieri. Man liekas, tu būsi saslimis. Es varētu aiziet uz aptieku…

Nē. Es nekad neslimoju.

Kas ir? Kas noticis? Tu esi bažīgs.

Būtībā es neesmu bažīgs. Es nemēdzu bažīties. Taču es neuzti­cos tam, kas notiek. Es neuzticos saviem draugiem. Saviem tā dēvētajiem draugiem.

Kāpēc? Kas viņiem padomā?

Nekas, viņš atbild. Tur jau tā nelaime.

Mayfair, 1936. gada februāris

JORKA

TORONTO JAUNĀKĀS TENKAS

Janvāra vidū, šīs sezonas trešajā labdarības maskuballē, kas tika rīkota, lai atbalstītu Pilsētas atradeņu silīti, viesnīcu Royal York pārplūdināja eksotiski tērpti dzīrotāji. Šī gada tēma — dodot mājienu par pagājušā gada Daiļo mākslu krāšņo balli "Tamerlāns Samarkandā" — bija "Ksanadu", un mistera Vollesa Vainenta prasmīgajā vadībā trīs greznas balles zāles tika pārvērstas par neat­vairāmi mirdzošu "prieka pili", kur galma pieņemšanu rīkoja Kubla Hans un viņa vizuļojošā svīta. Svešzemju valdnieki no Austrumiem un viņu pavadoņi — harēmi, sulaiņi, dejotājas un vergi, kā arī augstdzimušas jaunavas ar cimbolēm, tirgoņi, galminieki, fakīri, visu tautību karavīri un lērums ubagu — zem zaigojošām kristālu vijām centrālajā "Ledus alā" līksmi virpuļoja ap krāšņu "Svētās Alfas" strūklaku, ko griestu starmetis nokrāsoja bakhanāliski violetu.

Rosīgi tika dejots arī abās blakusesošajās dārza lapenēs, pilnās ar ziediem, kamēr džeza orķestris katrā balles telpā gādāja par "saskaņu un dziesmām". Mēs nedzirdējām nekādas "senču balsis, kara pareģes", jo visur valdīja jauka vienprātība, pateicoties balles rīkotājas misis Vinifredas Grifenas Praieras stingrajai rokai; viņa izskatījās burvīga savā košsarkani zeltainajā Radžistānas princeses tērpā. Pieņemšanas komitejā bija arī Ričarda Grifena laulātā drau­dzene — misis Čeisa Grifena kā abesīņu jaunava zaļi sudrabainā tērpā, Olivera Makdonela kundze ķīnas sarkanā un Hjū N. Hillerta kundze, impozanta savā sarkanbrūnajā sultāna sievas tērpā.