Aklais slepkava

Melnas lentes

Šovakar ir nedabiski spilgts saulriets, kurš nesteidzas izdzist. Austrumos pār zemajiem padebešiem noplaiksnās zibens, tad spējš pērkons kā strupi aizcirstas durvis. Māja ir kā krāsns par spīti manam jaunajam ventilatoram. Esmu iznesusi ārā lampu; dažreiz es mijkrēslī redzu labāk.

Pagājušā nedēļā neesmu uzrakstījusi neko. Esmu zaudējusi dūšu. Kāpēc pierakstīt tik grūtsirdīgus notikumus? Taču es pamanu, ka esmu to atsākusi. Turpinu vilkt savus melnos ķeburus; tie ritinās vaļā kā garš, tumšs tintes pavediens pār lappusi, mudžekļains, taču salasāms. Vai man galu galā tomēr ir kāds nolūks atstāt parakstu? Pēc visa, ko esmu darījusi, lai no tā izvairītos, Airisa, viņas zīme, lai cik apcirpta: iniciāļi, ar krītu uzvilkti uz ietves, vai pirātisks X kartē, norādot krastmalu, kur aprakti dārgumi.

Kādēļ mēs tik gauži alkstam iemūžināt savu piemiņu? Jau tad, kad esam vēl dzīvi. Mēs vēlamies apliecināt savu eksistenci — kā suņi, kuri apčurā ugunsdzēsības hidrantus. Mēs izliekam apskatei savas ierāmētās fotogrāfijas, savus diplomus uz smalka papīra, savus apsudrabotos kausus; mēs iezīmējam savu gultasveļu ar monogrammām, iegrebjam savus vārdus koku stumbros, ieskrāpējam tos uz tualešu sienām. To visu rada viens un tas pats impulss. Ko mēs ceram šādi iemantot? Aplausus, skaudību, cieņu? Vai gluži vienkārši uzmanību — jebkādu, pēc iespējas?

Mums ir vajadzīgs vismaz viens liecinieks. Mēs nespējam pa­ciest domu par to, ka mūsu balss pēdīgi apklusīs — kā radio, kuram nosēdušās baterijas.

Nākamajā dienā pēc mātes bērēm mums ar Loru lika iet ārā, dārzā. Ārā mūs sūtīja Rīnija; viņa teica, ka gribot atgulties un atpūtināt kājas, augu dienu esot noskraidījusies. "Mani spēki ir galā," viņa sacīja. Zem acīm viņai bija violeti loki, un es nojautu, ka viņa ir raudājusi, slepus, lai nevienu neuztrauktu, un ka raudās atkal, līdzko mēs būsim prom.

"Mēs netrokšņosim," es teicu. Man negribējās iet ārā — tur viss bija pārāk gaišs, pārāk žilbinošs, bet plaksti man bija pietūkuši un apsarkuši, — tomēr Rīnija uzstāja, ka esot jāiet, turklāt svaigs gaiss nākšot mums par labu. Mums netika sacīts, lai ejam ārā spēlēties, jo tas būtu necienīgi tik drīz pēc mātes nāves. Mums vienkārši sacīja, lai mēs ejam ārā.

Bēru mielasts notika Aviljonā. To nesauca par vāki — vāki mēdza notikt Zogsas upes pretējā krastā, tie bija rupji un apkauno­joši, ar stipriem dzērieniem. Nē: pie mums notika bēru mielasts. Bērēs bija milzum daudz ļaužu — bija ieradušies fabrikas strādnie­ki, viņu sievas, viņu bērni un, protams, pilsētas ievērojamās per­sonas — baņķieri, garīdznieki, advokāti, ārsti —, taču mielasts nebi­ja paredzēts visiem, kaut gan tikpat labi varētu būt. Rīnija teica misis Hilkoutai, kura bija nolīgta par izpalīdzi, ka Jēzus gan būtu pavairojis klaipus un zivis, bet kapteinis Čeiss jau neesot Jēzus un no viņa nevarot gaidīt, ka viņš pabarošot tādus pūļus, lai gan viņš, kā parasti, neesot pratis laikus pielikt punktu, un nu viņa tikai cerot, ka tai burzmā neviens netikšot sabradāts līdz nāvei.

Ielūgtie viesi bija sadrūzmējušies mājā, godbijīgi, sērīgi, ziņkārības mocīti. Rīnija bija saskaitījusi karotes gan pirms, gan pēc tam un teica, ka mums būtu vajadzējis izmantot vienkāršākas un ka dažs labs nudien pievācot visu, kas neesot piesiets, lai tikai dabūtu sev kaut ko par piemiņu, un ēduši viņi esot tā, ka šo karošu vietā viņa tikpat labi būtu varējusi likt galdā liekšķeres.

Par spīti tam mazliet ēdiena palika pāri — puse šķiņķa, maza kaudzīte cepumu, dažādas robu robiem izgraizītas kūkas —, un mēs ar Loru slepus lavījāmies pieliekamajā. Rīnija zināja, ka mēs to darām, taču tobrīd viņai trūķa enerģijas, lai mūs sarātu — lai pateiktu: "Tad jums vairs negribēsies vakariņas," — vai: "Beidziet našķoties pa manu pieliekamo, citādi pārvērtīsieties par pelēm," — vai: "Apēdiet tik vēl kripatu, un jūs pārplīsīsiet," — vai izteiktu kādu no citiem brīdinājumiem un pareģojumiem, kuros es allaž biju radusi slepenu mierinājumu.

Šoreiz mums tika ļauts netraucēti pieēsties. Es biju apēdusi pārāk daudz cepumu, pārāk daudz šķiņķa šķēļu; biju apēdusi veselu gabalu augļu kūkas. Mums mugurā joprojām bija melnās kleitas, kurās bija pārlieku karsti. Rīnija bija cieši sapinusi mums pakausī bizes, katrai no tām augšgalā un lejasgalā iesējusi stīvu, melnu raupja zīda lenti: četri bargi, melni tauriņi katrai no mums.

Ārā, saules gaismā man samiedzās acis. Mani aizvainoja lapu spilgtais zaļums, puķu spilgti dzeltenā un sarkanā krāsa: visa šī pašpārliecība, šī ņirbošā izrādīšanās, it kā tām būtu šādas tiesības. Man gribējās nocirst tām galvas, izpostīt dobes. Es jutos nelaimīga un reizē ari īgna un uzpūsta. Man galvā dūca cukurs.

Lora ierosināja uzrāpties mugurā sfinksām pie oranžērijas, bet es atteicos. Tad viņa ierosināja iet pasēdēt pie akmens nimfas un palūkoties uz zelta zivtiņām. Šai nodomā es nesaskatīju neko īpaši sliktu. Lora aizlēkāja pa mauriņu man pa priekšu. Viņa bija kaitinoši bezrūpīga, itin kā pasaulē nepazītu nekādu bēdu; tāda viņa bija bijusi visu mātes bēru laiku. Likās — viņu pārsteidz apkārtējo sēras. Vēl vairāk kremta tas, ka šī iemesla dēļ visi vairāk žēloja tieši viņu, nevis mani.

"Nabaga jēriņš," viņi teica. "Viņa vēl ir par mazu, viņa nesaprot."

"Mamma ir pie Dieva," Lora sacīja. Tiesa, tā bija oficiālā versija, kas piešķīra nozīmi visām augšup raidītajām lūgšanām; taču Lora šādām lietām mēdza ticēt nevis tai divkosīgajā veidā, kādā tic visi citi, bet gan ar rāmu pārliecību, kuras dēļ man gribējās sagrābt viņu aiz pleciem un sapurināt.

Mēs sēdējām uz nostiprinātās apmales, kas ietvēra ūdensrožu dīķi; katra ūdensrožu lapa spīdēja saulē kā slapja, zaļa gumija. Man bija nācies uzcelt Loru te augšā. Viņa sēdēja, atbalstījusies pret akmens nimfu, šūpoja kājas, mērca pirkstus ūdenī, dungoja savā nodabā.

"Nevajag dziedāt," es teicu. "Mamma ir nomirusi."

"Nav vis," Lora bezrūpīgi attrauca. "Īstenībā viņa nemaz nav nomirusi. Viņa ir debesīs kopā ar mazo bērniņu."

Es nogrūdu viņu no apmales. Bet ne jau dīķī — kaut cik sajēgas man tomēr bija. Es nogrūdu viņu zālē. Kritiens nebija augsts, zeme bija mīksta; viņa nevarēja stipri sasisties. Viņa nokrita uz muguras, tad apvēlās knūpus un paskatījās uz mani ieplestām acīm, it kā nespētu noticēt tam, ko es nupat esmu izdarījusi. Mute viņai pavērās precīzā rožpumpura O — kā bilžu grāmatā attēlotam bērnam, kurš nopūš dzimšanas dienas svecītes. Tad viņa sāka raudāt.

(Jāatzīst, ka tas mani gandarīja. Biju gribējusi, lai cieš arī viņa — tikpat sāpīgi kā es. Man bija apnicis aizbildinājums, ka viņa vēl esot par mazu.)

Lora piecēlās no zāles un pa piebraucamo ceļu metās uz vir­tuves pusi, vaimanādama tā, it kā būtu sadurta ar dunci. Es skrēju viņai pakaļ: labāk vajadzēja būt klāt, kad viņa tiks pie kāda pieaugušā un, iespējams, sāks par mani sūdzēties. Lora skrēja neveikli: rokas dīvaini izstieptas, tievās, mazās kājeles mētājās sāniski, stīvie pušķi kuļājās ap bižu galiem, melnie brunči lēkāja augšup, lejup. Pa ceļam viņa vienreiz pakrita un šoreiz sasitās pa īstam — nobrāza plaukstu. Ieraudzījusi to, es uzelpoju: asinis apslēps manu ļaunprātību.