Aklais slepkava

Tango

Te būs kāzu fotogrāfija.

Jauna sieviete baltā atlasa kleitā ar slīpu piegriezumu, audums gluds, ap kājām kā izliets sīrups izpleties trēns. Jaušama kaut kāda neveiklība viņas stājā, gūžu un kāju pozā, it kā viņas mugur­kauls nebūtu piemērots šai kleitai — it kā tas būtu pārlieku taisns. Šim tērpam būtu vajadzīgi uzrauti pleci, mazliet saliekta mugura, kumpums, sava veida tuberkulozes slimnieka kūkums.

Gar abiem vaigiem lejup krīt plīvurs, plīvura volāns stiepjas arī pār pieri, metot pārlieku tumšu ēnu uz acīm. Smaids neatsedz zobus. Mazu, baltu rožu kronītis; kaskāde no lielākām rozēm, sārtām un baltām, jauktām ar asklēpijām, viņas balti cimdotajās rokās — elkoņi izspiedušies mazliet par daudz. Rožu kronītis, kaskāde — tādus apzīmējumus lietoja avīzēs. Tas raisa domas par mūķenēm un par dzidru, bīstamu ūdeni. Virsraksts bija "Daiļa līgava". Un zem tā tika virknēti šādi izteicieni. Viņas gadījumā daiļums bija obligāts, jo runa bija par tik lielu naudu.

(Es saku "viņa", jo neatceros, ka būtu bijusi klāt — vismaz pilnā vārda nozīmē ne. Es un tā meitene fotogrāfijā — mēs vairs neesam viens un tas pats cilvēks. Es esmu viņas iznākums, rezultāts tai dzīvei, kuru viņa reiz pārsteidzīgi dzīvojusi; turpretī viņa, ja vien var sacīt, ka viņa eksistē vispār, sastāv vienīgi no tā, ko es atceros. Mans skatpunkts ir izdevīgāks — lielākoties es viņu saredzu skaidri. Taču pat tad, ja viņa būtu tik gudra, ka zinātu paskatīties, mani viņa nemaz nevarētu ieraudzīt.)

Ričards stāv man blakus, apburošs, ja lietojam tam laikam un vietai raksturīgu apzīmējumu, un ar to es domāju — pie­tiekami jauns, nav saucams par neglītu, turīgs. Viņš izskatās solīds, bet reizē arī zobgalīgs: viena uzacs pacelta, apakšlūpa mazliet izvirzīta uz priekšu, mute gatava pasmaidīt — it kā par kādu slepenu, šaubīgu joku. Pogcaurumā nelke, mati atsukāti atpakaļ, gludi kā spīdīga gumijas peldcepure, pieplacināti viņam pie galvas ar to lipekli, ko tolaik mēdza lietot. Tomēr, par spīti visam, izskatīgs vīrietis. Tas man jāatzīst. Smaidīgs un iznesīgs. Salonu lauva.

Ir arī daži grupu portreti — fonā mudž līgavaiņa vedēji savos oficiālajos uzvalkos, gaužām līdzīgos gan kāzās, gan bērēs, gan mugurā galvenajiem viesmīļiem; priekšplānā akurātas, spodras līga­vas māsas, pukupuški vienās ziedu putās. Lorai ir izdevies izbojāt visas šīs fotogrāfijas. Vienā viņai ir apņēmīgi drūms skatiens, otrā viņa laikam pakustinājusi galvu, jo sejas vietā ir miglains plan­kums, gluži kā stiklā ietriecies balodis. Trešajā viņa kož pirkstā, vainīgi skatīdamās sānis, it kā pārsteigta zogam pati savā veikalā. Ceturtajā laikam gadījies kāds fotofilmas defekts, jo gaisma šķiet plankumaina un apspīd viņu nevis no augšas, bet gan no apakšas, it kā viņa naktī stāvētu uz apgaismota peldbaseina malas.

Pēc ceremonijas parādījās Rīnija, uzcirtusies cienīgā, zilā tērpā. Viņa mani cieši apskāva un teica: "Kaut jel tava māte būtu šeit." Ko viņa ar to domāja? Ka notiekošais jāatzīst par labu esam vai ka tam jādara gals? Spriežot pēc balss toņa, domāts varēja būt kā viens, tā otrs. Tad viņa apraudājās, es ne. Kāzās cilvēki raud aiz tā paša iemesla, kura dēļ lej asaras laimīgās beigās: tāpēc, ka izmisīgi grib ticēt kaut kam tādam, par kuru zina, ka tas nav ticams. Taču es stāvēju pāri tādai bērnišķībai; es elpoju vai domājos elpojam retināto, salto vilšanās gaisu.

Protams, tika pasniegts šampanietis. Tas notika visādā ziņā: Vinifreda nemūžam nebūtu ar mieru iztikt bez tā. Pārējie ēda. Tika turētas runas, no kurām neatceros neko. Vai mēs dejojām? Laikam gan. Dejot es nepratu, tomēr kādā brīdī attapos uz dejasgrīdas, tāpēc kaut kāda steberēšana tur būs notikusi.

Tad es pārģērbos savā prombraukšanas tērpā. Tas bija divdaļīgs kostīms no viegla, pavasarīga vilnas auduma, gaiši zaļš, ar pie­skaņotu atturīgu cepuri. Tas esot maksājis krietnu žūksni, teica Vinifreda. Gatava doties projām, es stāvēju uz pakāpieniem (uz kādiem pakāpieniem? Pakāpieni man ir pagaisuši no atmiņas) un metu savu līgavas pušķi uz Loras pusi. Viņa to nenotvēra. Viņa tur stāvēja perlamutra sārtā kleitā, urbdamās manī ar aukstu skatienu, rokas sažņaugusi pie krūtīm kā valdīdamās, un viena no līgavas māsām — kaut kāda Grifenu māsīca — pakampa pušķi un metās ar to projām tik alkatīgi, it kā tas būtu ēdams.

Tēvs ap to laiku jau bija nozudis. Tas labi, jo, kad manīju viņu pēdējo reizi, viņš bija galīgi sadzēries. Viņš droši vien bija devies nodarīt šo darbiņu līdz galam.

Tad Ričards saņēma mani pie elkoņa un stūrēja uz automašī­nas pusi. Mūsu ceļamērķi nedrīkstēja zināt neviens, tika pieņemts, ka tas ir kaut kur ārpus pilsētas — kādā savrupā, romantiskā viesnīciņā. Patiesībā mūs aizveda ap kvartālu pie sānu ieejas vies­nīcā Royal York, kur nupat bija notikusi mūsu kāzu pieņemšana, un slepus uzveda augšā ar liftu. Ričards bija teicis: ja jau mēs nākamajā rītā sēdīšoties vilcienā, lai brauktu uz Ņujorku, un Jūnionstacija esot turpat pāri ielai, tad kāpēc pārcensties?

Par savu kāzu nakti vai, pareizāk sakot, kāzu pēcpusdienu, — saule vēl nebija norietējusi, un istabā, kā mēdz teikt, lija rožaina blāzma, jo Ričards neaizvilka aizkarus, — es stāstīšu loti maz. Es nezināju, ko gaidīt; vienīgais informācijas avots man bija Rīnija, kura bija iedvesusi man ticību, ka viss, kas notiks, būs nepatīkams un visdrīzāk arī sāpīgs, un šai ziņā es nepievīlos. Viņa bija likusi saprast arī to, ka šis netīkamais notikums vai sajūta nebūs nekas neparasts — to pārciešot visas sievietes, vismaz precētās, — tāpēc man nevajagot pārāk satraukties. Smaidi un paciet, tādi bija viņas vārdi. Viņa bija teikusi, ka būšot mazliet asiņu, un tā arī notika. (Taču viņa nebija pateikusi, kāpēc. Pats iemesls man bija pilnīgs pārsteigums.)

Es vēl nezināju, ka manu sajūsmas trūkumu — manu pre­tīgumu, pat ciešanas — mans vīrs uzskatīs par kaut ko normālu un pat vēlamu. Viņš bija viens no tiem vīriešiem, kuri domā, ka tad, ja sieviete nespēj gūt seksuālu baudu, tas nāk tikai par labu, jo tad viņai nenāks prātā klaiņot apkārt un meklēt to kaut kur citur. Varbūt tajos laikos šāda attieksme bija gluži parasta. Bet varbūt arī ne. To es nekādi nevaru zināt.

Ričards bija gādājis, lai uz mūsu istabu nogādā pudeli šam­panieša — tai brīdī, kuru viņš uzskatīja par piemēroto. Un mušu vakariņas tāpat. Es aizkliboju uz vannas istabu un ieslē-dzos tur, kamēr viesmīlis uzklāja pārnēsājamu galdiņu, pārklātu ar baltu linu galdautu. Man mugurā bija tērps, kurš Vinifredai šķitis piemērots šim gadījumam — atlasa naktskrekls laškrāsas toni, apdarināts ar smalkām mežģīnēm, pelēkām kā zirnekļa tīmeklis. Es centos sakopties ar mazgājamo drāniņu un tad nesapratu, kur lai to liek: sarkanie traipi uz tās bija tik skaidri saredzami, it kā man būtu asiņojis deguns. Beigās es iemetu to atkritumu grozā un cerēju, ka viesnīcas istabene nodomās — tā tur iekritusi kļūdas pēc.

Tad es iesmaržojos ar Liū — ar parfīmu, kurš man šķita trausls un gurdens. Tad es jau biju uzzinājusi, ka šāds nosaukums tam dots par godu kādai meitenei no operas — verdzenei, kuras liktenis bijis izdarīt pašnāvību, lai nepieviltu savu mīļoto vīrieti, kurš savukārt mīlējis kādu citu. Tā, lūk, notika operās. Šīs smaržas man nelikās labvēlīgas, tomēr es raizējos, ka citādi odīšu dīvaini. Es odu dīvaini. Šis dīvainais smārds bija nācis no Ričarda, bet nu tas bija manējais. Es cerēju, ka neesmu sacēlusi pārāk lielu troksni. Nevilši elsieni, strauji ievilkta elpa kā lecot aukstā ūdenī.

Vakariņās bija steiks ar salātiem. Es lielākoties ēdu salātus. Visas salātlapas viesnīcās tolaik bija vienādas. Tās garšoja pēc bāli zaļa ūdens. Tās garšoja pēc salnas.

Nākamās dienas ceļojums vilcienā uz Ņujorku noritēja bez kādiem notikumiem. Ričards lasīja avīzes, es lasīju žurnālus. Saru­nas, kuras mēs risinājām, neatšķīrās no tām, kuras bijām risinājuši pirms kāzām. (Es vilcinos dēvēt tās par sarunām, jo pati nerunāju necik daudz. Es smaidīju, piekritu un neklausījos.)

Ņujorkā mēs ieturējām vakariņas kādā restorānā kopā ar Ričarda draugiem — precētu pāri, kuru vārdus neatceros. Viņi, bez šaubām, bija jaunbagātnieki: tik jauni, ka tas lēktin lēca acīs. Viņu drēbes izskatījās tā, it kā viņi būtu izvārtījušies līmē, bet pēc tam pavāļājušies pa simtdolāru banknotēm. Es prātoju, kā gan viņi tikuši pie tādas naudas; tai bija aizdomīga piesmaka.

Šie ļaudis nebūt nepazina Ričardu nez cik labi un arī ne­ilgojās iepazīt: viņi vienkārši bija Ričardam parādā par kādu vārdā nenosauktu pakalpojumu, tas arī viss. Pret Ričardu viņi izturējās ar bailēm, ar zināmu godbijību. To es nopratu, vērodama spēli ar šķiltavām: kas ko kam aizdedzināja un cik žigli. Ričards izbau­dīja viņu godbijību. Viņš izbaudīja to, ka viņam — un kā viņa piedēklim arī man — tiek pasniegta uguns.

Es atskārtu, ka Ričards ir vēlējies vakariņot kopā ar viņiem ne tikai tādēļ, lai sagādātu sev verdziski pazemīgu iztapoņu svītu, bet arī tāpēc, ka nav gribējis palikt vienatnē ar mani. Es jau nevarēju viņu vainot: man bija maz ko teikt. Un tomēr tagad — sa­biedrībā — viņš bija gādīgs, maigi aplika man ap pleciem mēteli, izrādīja man mazus, sirsnīgus uzmanības apliecinājumus, allaž kaut kur viegli pieskārās man ar roku. Ik pa brīdim viņš pārlaida ska­tienu telpai, vērodams klātesošos vīriešus, lai redzētu, kurš viņu apskauž. (To es, protams, redzu, atskatoties pagātnē: tai laikā es no tā visa nemanīju nenieka.)

Restorāns bija ļoti dārgs un arī ļoti moderns. Neko tamlīdzīgu es nekad nebiju redzējusi. Viss drīzāk vizuļoja, nevis spīdēja; tur bija balināta koksne un misiņa apkalumi, un visur spilgts stikls, un daudz metāla virsmu. Stilizētu sieviešu skulptūras no misiņa vai tērauda, gludas kā krējuma konfektes, ar uzacīm, bet bez acīm, ar plūdlīniju gurniem un bez kāju pēdām, ar delmiem, kas iekūst atpakaļ torsā; baltas marmora lodes; apaļi, iluminatoriem līdzīgi spoguļi. Uz katra galdiņa viena kalla slaidā tērauda vāzē.

Ričarda draugi bija vēl vecāki par Ričardu, un sieviete izska­tījās vecāka par vīrieti. Par spīti pavasara laikam viņa bija izro­tājusies ar baltu ūdeļādu. Arī tērps bija balts; modeļa iedvesmas avots — par kuru viņa mums visai gari klāstīja — bija senā Grieķija, precīzāk, spārnotā Samotrākes Nīke. Sī tērpa ieloces bija apsietas ar zelta auklu zem krūtīm un vēl krusteniski starp tām. Es nodomāju, ja man būtu tik ļenganas un noļukušas krūtis, es nemūžam nevilktu mugurā tādu tērpu. Kakla izgriezumā vīdēja mūsaina un krunkaina āda, tāda pati kā viņai uz delmiem. Kamēr viņa runāja, viņas vīrs sēdēja klusēdams, rokas savilcis dūrēs, pus smaids kā no betona; viņš viedi raudzījās galdautā. Ak tad tāda ir laulības dzīve, es domāju; šī kopīgā garlaicība, šī nervozitāte un šie mazie, ar pūderi piepiķētie grāvīši, kas veidojas abpus degunam.

"Ričards mūs nebrīdināja, ka jūs būsiet tik jauniņa," sieviete teica.

Viņas vīrs piebilda: "Tas pāries," — un sieva iesmējās.

Es apsvēru vārdu brīdināt, vai es biju tik bīstama? Tagad man liekas — tikai tādā veidā, kādā bīstamas var būt aitas. Tik dum­jas, ka pakjauj sevi briesmām, uzrāpjas klintī un netiek lejā, iekuļas vilku barā, un tad kādam aizbildnim jāriskē ar savu ādu, lai izpestītu tās no ķezas.

Drīz — pēc divām dienām Ņujorkā vai varbūt pēc trim? — mēs kāpām uz Berendžērijas klāja un devāmies pār okeānu uz Eiropu; Ričards teica, ka šo kuģi izraugoties katrs, kurš esot kaut kas. Tam gadalaikam jūra bija visai rāma, tomēr es vēmu kā nabags. (Kāpēc šai sakarā tiek pieminēti nabagi? Tāpēc, ka izskatās bezpalīdzīgi. Bezpalīdzīga biju arī es.)

Man atnesa mazgājamo bļodu un aukstu, vāju tēju ar cu­kuru, bet bez piena. Ričards ieteica man dzert šampanieti, jo tās esot labākās zāles, tomēr es negribēju riskēt. Viņš bija diezgan uzmanīgs pret mani, taču arī diezgan aizkaitināts, lai gan pats teica — cik žēl, ka es tik slikti jūtoties. Es sacīju, ka nevēlos sabojāt viņam vakaru, lai viņš iet vien un izklaidējas, un viņš aizgāja. Labums no manas jūrasslimības bija tāds, ka Ričards neizrādīja nekādu tieksmi kāpt pie manis gultā. Iespējams, sekss lieliski sader kopā ar daudz ko, tomēr ar vēmekļiem gan ne­kādā ziņā.

Nākamajā rītā Ričards teica, ka man vajadzētu papūlēties un ierasties brokastīs, jo pareizā attieksme esot jau puse no uzvaras. Es sēdēju pie mūsu galdiņa, knibināju maizi un dzēru ūdeni, un centos nelikties jūtam virtuves smārdus. Es jutos bezmiesiska un slāba, ar krunkainu ādu, kā saplacis balons. Ričards ik pa brīdim gādāja par mani, tomēr viņš pazina daudzus pasažierus, vismaz tā likās, un daudzi pasažieri pazina viņu. Viņš piecēlās, sarokojās, apsēdās atkal. Dažkārt viņš iepazīstināja ar mani, dažkārt ne. Tomēr viņš vēl nepazina visus, ko gribēja pazīt. Tas kļuva skaidrs, vērojot, kā viņš mūždien skatās apkārt, garām man, garām tiem, ar ko sarunājas, — pāri viņu galvām.

Pa dienu es pamazām atžirgu. Iedzēru ingveralu, un tas lī­dzēja. Vakariņas es neēdu, tomēr piedalījos tajās. Vakarā bija jāiet uz kabarē. Es uzvilku kleitu, kuru šādam gadījumam bija izrau­dzījusies Vinifreda, — baložpelēku, ar ceriņkrāsas šifona apmetni. Tērpam bija pieskaņotas ceriņkrāsas sandales ar augstiem papēžiem un vaļēju purngalu. Vēl nebiju gluži iemanījusies staigāt uz tik augstiem papēžiem: es mazliet grīļojos. Ričards teica, ka jūras gaiss acīmredzot esot nācis man par labu; viņš teica, ka man esot tieši tik sārti vaigi, cik vajadzīgs, — bāli rožaini kā skolniecei. Viņš teica, ka es izskatoties brīnišķīgi. Viņš aizstūrēja mani pie galdiņa, ko bija rezervējis, un pasūtināja mums katram martini. Viņš sacīja, ka martini vienā rāvienā dabūšot mani uz kājām.

Es mazliet iedzēru, un pēc tam Ričarda vairs nebija man blakus, un zilā starmešu gaismas lokā stāvēja dziedātāja. Melnie mati vilnī slīga pār vienu aci, viņa bija ģērbusies taisnā, melnā kleitā, ko klāja lieli, zvīņām līdzīgi vizuļi, kleita cieši apkļāva viņas tvirto, bet prāvo pēcpusi, lencīšu vietā bija kaut kas līdzīgs savītai auklai. Es blenzu uz viņu kā apburta. Nekad nebiju bijusi kabarē, pat naktsklubā ne. Šūpodama plecus, viņa dziedāja Vētras laiku tādā balsī, kura atgādināja kaislīgus vaidus. Kakla izgriezumā varēja ielūkoties krietni dziļi.

Ļaudis sēdēja pie galdiņiem, skatīdamies un klausīdamies viņā un veidodami par viņu viedokļus — brīvi izjuzdami patiku vai nepatiku, ļaudamies viņas valdzinājumam vai turēdamies tam pretim, atzinīgi vai kritiski vērtēdami viņas sniegumu, kleitu, pēc­pusi. Turpretī viņa nebija brīva. Viņai bija jāpaveic viss līdz galam — jādzied, jāšūpojas. Es prātoju, cik gan viņai par to maksā un vai tas ir šīs naudas vērts. Tikai tad, ja esi nabadzīga, es no­spriedu. Frāze starmešu gaisma man kopš tā laika nozīmē precīzu pazemojuma veidu. Starmešu gaisma acīmredzot bija kaut kas tāds, no kā vajag turēties tālāk, ja vien iespējams.

Pēc dziedātājas uzstājās vīrietis, kurš spēlēja baltas klavieres, ļoti ātri, un pēc viņa — pāris, divi profesionāli dejotāji: tango numurs. Viņi bija ģērbušies melnā tāpat kā dziedātāja. Mati viņiem mirdzēja kā lakāda starmešu gaismā, kas tagad bija indīgi zaļa. Sievietei pie pieres bija pielipināta viena tumša cirta un aiz auss aizsprausts liels, sarkans zieds. Kleitas svārku da|a virs ceļgaliem bija iešūti ielaidumi, bet citādi tā atgādināja zeķi. Mūzika lēkāja, kliboja — kā četrkājains dzīvnieks, kas grīļojas uz trim kājām. Sakropļots bullis, kurš noliec galvu un metas uz priekšu.

Kas attiecas uz deju, tā drīzāk bija kauja, nevis deja. Dejotāju sejas bija nekustīgas, bezkaislīgas; viņi mēroja viens otru ar zal­gojošu skatienu, gaidīdami izdevību iekost. Es zināju, ka tas tiek tēlots, redzēju, ka tas tiek veikts meistarīgi; tomēr viņi abi izskatījās ievainoti.

Pienāca trešā diena. Agrā pēcpusdienā es izgāju uz klāja ieelpot svaigu gaisu. Ričards nenāca man līdzi: viņš teica, ka gaidot kādas svarīgas telegrammas. Viņam jau bija pienākušas daudzas tele­grammas; aploksnes viņš atgrieza ar sudraba papīrnazi, izlasīja saturu, tad saplēsa telegrammu vai ielika to savā portfelī, kuru turēja aizslēgtu.

Es nemaz sevišķi negribēju, lai viņš ir kopā ar mani uz klāja, tomēr visviens jutos vientuļa. Vientuļa un tātad pamesta novārtā, pamesta novārtā un tātad cietusi neveiksmi. It kā es būtu piekrāpta, pavesta un pamesta; it kā man būtu salauzta sirds. Uz mani nolūkojās grupiņa krēmkrāsas linu drānās ģērbušos angļu. Šie skatieni nebija naidīgi; tie bija vienaldzīgi, tāli, viegli ziņkā­rīgi. Neviens neprot blenzt tā kā angļi. Es jutos saņurcīta un apvazāta, un visai neinteresanta.

Debesis bija apmākušās; mākoņi, nespodri pelēki, pikučos karā­jās lejup kā izjukuša matrača iekšas. Smidzināja sīks lietus. Nebiju uzlikusi cepuri, baidīdamās, ka to var noraut vējš; galvā man bija tikai zīda lakatiņš, sasiets zem zoda. Es stāvēju pie reliņiem, raudzīdamās tiem pāri un lejup, uz šīferkrāsas viļņiem, kuri vēlās un vēlās bez mitas, uz kuģa balto ķīļūdeni, kas iešņāpa okeānā savu īso, bezjēdzīgo vēsti. Kā atminējums slēptai nelaimei: sa­plēsta šifona pēdas. Vējš nesa man virsū sodrējus no dūmeņiem; mati izrisa un miklās šķipsnās lipa man pie vaigiem.

Tātad šis ir okeāns, es domāju. Tas nelikās tik bezdibenīgi dziļš, kā pieklātos. Centos atcerēties, ko esmu par to lasījusi, kādu dzejoli, vai, tomēr nespēju. Brāz, brāz, brāz. Kaut kas sākās tā. Tur bija pieminēti auksti, pelēki akmeņi. Ak, jūra.

Man gribējās pārsviest kaut ko pār bortu. Es jutu, ka tas ir nepieciešams. Beigās iemetu okeānā vara centu, taču nekādu vēlēšanos neiedomājos.