Ksanadu

Vakarnakt es redzēju sapni, ka man mugurā ir Ksanadu balles tērps. Tur es biju abesīņu jaunava — meitene ar cimboli. Šis tērps bija no zaļa atlasa: maza bolero jaciņa ar zelta vizuļu apdari, tā drosmīgi atsedza krūšu bedrīti un vidukli; zaļas atlasa biksītes, caurspīdīgas garās bikses. Lērums viltota zelta monētu, sakarinātu ap kaklu un uz pieres. Mazs, amizants turbāniņš ar piespraudi pusmēness formā. Plīvurs pār degunu. Bezgaumīga cirka kostīmu mākslinieka priekšstats par Austrumiem.

Man šķita, ka tajā es izskatos lieliski, bet tad es paskatījos lejup uz savu nokareno vēderu, mezglainajiem, zili dzīslotajiem pirkstu kauliņiem, sažuvušajiem delmiem un atskārtu, ka esmu nevis tajā vecumā, kādā biju toreiz, bet gan savos tagadējos gados.

Tomēr — es neatrados ballē. Es biju viena — vismaz tā likās sākumā — Aviljonas izpostītajā stikla oranžērijā. Apkārt mētājās tukši puķupodi; un vēl citi, nevis tukši, bet ar sausām zemēm un nokaltušiem augiem iekšā. Uz grīdas gulēja viena no akmens sfinksām, apvēlusies uz sāna, saķēpāta ar krāsainu marķeri — vārdi, iniciāļi, rupji zīmējumi. Stikla jumtā rēgojās caurums. Oranžērijā oda pēc kaķiem. Dzīvojamā māja man aiz muguras bija tumša, pamesta, visi, kas tajā dzīvojuši, tagad aizgājuši. Es biju pamesta viena, šajā smieklīgajā maskarādes kostīmā. Bija nakts, spīdēja plāniņš mēness. Tā gaismā es saskatīju, ka viens augs tomēr ir iz­dzīvojis: kāds krūms ar spīdīgām lapām, ar vienu baltu ziedu. Lora, es teicu. Ēnās iesmējās kāds vīrietis.

Kas nu tas par murgu, jūs teiksiet. Pagaidiet vien, līdz redzē­siet tādu paši. Es pamodos satriekta.

Kāpēc prāts tā uzvedas? Metas mums virsū, plosa mūs, iecērt mūsos savus nagus. Mēdz teikt — pārāk lielā badā tu sāc ēst pats savu sirdi. Varbūt tas ir viens un tas pats.

Nieki. Tā ir tikai ķīmija. Man kaut kas jādara pret šiem sapņiem. Jābūt kādām zālēm.

Šodien atkal krīt sniegs. Man pietiek paskatīties uz to pa logu, lai sāktu smelgt pirksti. Es rakstu pie virtuves galda — tik gausi, it kā iegravētu katru vārdu. Pildspalva ir smaga, grūti virzāma, gluži kā nagla, kas skrāpē cementu.

1935. gada rudens. Tveice atkāpās, spēkā pieņēmās sals. Sarma uz kritušām lapām, pēc tam uz lapām, kuras vēl nav nokritušas. Tad uz logu rūtīm. Tolaik mani priecēja tādas detaļas. Man pa­tika ievilkt elpu. Manu plaušu telpa piederēja tikai man vien.

Tikmēr viss turpinājās.

Tas, ko Vinifreda dēvēja par "Loras mazo pārdrošību", tika notušēts, cik vien iespējams. Ričards pateica Lorai — ja viņa pie­minēšot to kādam citam, it īpaši kādam skolā, tad viņš to no­teiktu uzzināšot un uzskatīšot par personisku apvainojumu, kā arī par sabotāžas mēģinājumu. Ar presi viņš visu bija nokārtojis: alibi sagādāja Ņūtonu-Dobsu pāris, viņa draugi no augstajiem plauk­tiem — kundze bija kaut kādas dzelzceļa līnijas priekšniece —, kuri bija gatavi apzvērēt, ka Lora visu laiku atradusies pie viņiem, viņu mājā Maskokā. Tas, ka brīvdienas viņa pavadīs tur, ticis izlemts pēdējā mirklī, un Lora domājusi, ka Ņūtoni-Dobsi pie­zvanījuši mums, bet Ņūtoni-Dobsi domājuši, ka to izdarījusi Lora pati, un tas viss bijis vienkāršs pārpratums, un viņiem ne prātā nav nācis, ka Lora tiek uzskatīta par pazudušu, jo, būdami brīvdienās, viņi nekad nepievērš uzmanību avīžu ziņām.

Skaists stāsts. Bet ļaudis tam ticēja vai bija spiesti izlikties ticam. Manuprāt, Ņūtoni-Dobsi saviem divdesmit tuvākajiem draugiem pamazām pauda īsto stāstu — tikai nevienam nesaki, tas domāts vienīgi tavām ausīm —, un tieši tāpat viņu vietā būtu rīkojusies Vinifreda, jo tenkas bija tāds pats patēriņa priekšmets kā jebkurš cits. Tomēr stāstītais vismaz nekad nenonāca avīzēs.

Lora tika ieģērbta kņudošos svārkos un rūtainā kaklautā un nosūtīta uz Sv. Cecīlijas skolu. Viņa neslēpa, ka to ienīst. Viņa teica, ka viņai tajā neesot jāiet; viņa teica — ja vienreiz esot dabūjusi darbu, tad varot dabūt to atkal. Viņa to teica man, kad Ričards bija klāt. Viņa nemēdza runāt ar Ričardu tieši.

Viņa kodīja pirkstu kauliņus, viņa par maz ēda, viņa bija pārāk kalsna. Es sāku stipri raizēties par Loru, kas arī bija gai­dāms un kam, godīgi sakot, vajadzēja notikt jau agrāk. Taču Ričards sacīja, ka viņam esot apnikušas šīs histēriskās blēņas, un, kas attiecoties uz darbu, tad par to viņš negribot dzirdēt vairs ne vārda. Lora esot daudz par jaunu, lai viena dotos pasaulē; viņai rastos kādi nepatīkami sarežģījumi, jo apkārt klimstot pietiekami daudz tādu ļaužu, kuru amats esot medīt tādas jaunas muļkītes kā viņa. Ja Lorai nepatīkot šī skola, viņa varot apmeklēt kādu citu, tālu prom, citā pilsētā, un, ja viņa aizbēgšot no tās, tad Ričards ievietošot viņu Grūti audzināmo meiteņu namā kopā ar visām citām morāles noteikumu pārkāpējām, un, ja nelīdzēšot tas, tad vienmēr paliekot vēl klīnika. Privāta klīnika ar aizresto­tiem logiem: ja jau Lora kārojot pēc maisaudekla un pelniem, tad tas viņai noteikti derēšot. Viņa esot mazgadīga, Ričards par viņu atbildot, un lai neviens nešauboties, viņš rīkošoties tieši tā, kā teicis. Kā viņai zināms — kā zināms visiem — viņš savu vārdu turot.

Kad Ričards dusmojās, viņam izvelbās acis, un tās izvelbās arī patlaban, tomēr to visu viņš pateica mierīgā, ticamā tonī, un Lora viņam noticēja un nobijās. Es lūkoju iejaukties — šie draudi bija pārāk bargi, viņš neizprata Loru un viņas paradumu uztvert visu burtiski, — taču Ričards sacīja, lai es turoties malā. Šeit esot vajadzīga stingra roka. Lora esot pietiekami lutināta. Viņai esot laiks pielāgoties.

Nedēļām ritot, tika nodibināts neomulīgs pamiers. Mājas dzīvi es centos izkārtot tā, lai viņi abi nesastaptos. Kā kuģi naktī — lūk, uz ko es cerēju.

Šeit, protams, bija iejaukusies arī Vinifreda. Viņa noteikti bija ieteikusi Ričardam ieņemt stingru nostāju, jo Lora bija tāda meitene, kura iekodīs rokā tam, kas viņu barojis, ja vien viņai netiks uzlikts uzpurnis.

Ričards konsultējās ar Vinifredu visos jautājumos, jo tieši Vini­freda bija tā, kura nostājās Ričarda pusē, atbalstīja viņu, allaž iedro­šināja. Viņa bija tā, kura balstīja viņu sociālā ziņā un īstenoja viņa intereses tajās aprindās, ko pati uzskatīja par pareizajām. Kad viņš balotēšoties parlamentam? Vēl gluži ne, viņa mēdza čukstēt tam, kuram patlaban apvārdoja zobus,— īstais laiks vēl neesot pie­nācis, — bet drīz. Viņi abi bija izlēmuši, ka Ričardu gaida spoža nākotne un ka sieviete, kura stāv aiz viņa muguras — vai tad tādas nebija katram vīrietim, kurš gūst panākumus? — ir tieši viņa.

Tā nekādā ziņā nebiju es. Mūsu pozīcijas — viņas un ma­nējā — tagad bija skaidras; vai varbūt Vinifredai tās bija bijušas skaidras vienmēr un tagad kļuva skaidras arī man. Viņa Ričardam bija nepieciešama, savukārt mani vienmēr varēja aizstāt ar kādu citu. Man darbs bija atplest kājas un aizvērt muti.

Ja tas skan brutāli, tad brutāli tas arī bija. Taču tas nebija nekas neparasts.

Pa dienu Vinifredai vajadzēja mani nodarbināt: viņa negribēja, lai es mokos aiz garlaicības, viņa negribēja, lai es zaudēju sa­valdību. Viņa krietni piepūlēja smadzenes, lai izgudrotu man bezjēdzīgus uzdevumus un tad pārkārtotu manu laiku un telpu tā, lai es brīvi varētu tos veikt. Šie uzdevumi nekad neprasīja pārāk daudz saprašanas, jo Vinifreda nemaz neslēpa, ka uzskata mani tikai par tādu padumju pelīti. Savukārt es nedarīju neko, lai šo priekšstatu kliedētu.

Tāpēc es tiku iesaistīta Pilsētas atradeņu silītes labdarības ballē, kuru organizēja Vinifreda. Viņa iekļāva mani rīkotāju sarakstā, ne tikai, lai mani tramdītu, bet arī tāpēc, ka tas labi atsauktos uz Ričardu. "Rīkotāji" bija joks, viņa neticēja, ka es spētu tikt galā pat ar savām kurpju auklām, tātad — kādu pelnu sijāšanu man varētu uzdot? Adrešu rakstīšanu uz aploksnēm, viņa nolēma. Viņai bija taisnība, to es spēju. Pat itin labi. Līdzi man nebija jādomā, un savu garīgo laiku eš varēju pavadīt citur. ("Paldies Dievam, viens talants viņai ir," es spēju iztēloties Vinifredu stāstām Billijām un Cārlijām, spēlējot bridžu. "Ak, piemirsu — veseli divi!" Smieklu brāzmas.)

Pilsētas atradeņu silīte, kas palīdzēja graustu bērniem — vai vismaz šī labdarības balle — bija Vinifredas kroņa numurs. Tā bija maskuballe — kā gandrīz visi tamlīdzīgi sarīkojumi, jo ļaudīm tolaik patika masku tērpi. Tie viņiem patika gandrīz tikpat stipri kā mundieri. Abi kalpoja vienam mērķim: lai tu nebūtu tas, kas esi, tu varēji tēlot kādu citu. Tā katrs spēja kļūt lielāks un vare­nāks vai valdzinošāks un noslēpumaināks — vienkārši uzvelkot eksotiskas drēbes. Jā, tajā tiešām kaut kas bija.

Vinifreda bija nodibinājusi balles komiteju, tomēr visi zināja, ka visus svarīgos lēmumus viņa pieņem pati. Viņa turēja apļus, citi lēca tiem cauri. Tieši viņa izraudzījās 1936. gada balles tēmu — "Ksanadu". Sāncenši, Daiļo mākslu balles rīkotāji, nesen bija orga­nizējuši balli "Tamerlāns Samarkandā", un tai bija lieli panākumi. Austrumu tēmas nemaz nevarēja neizdoties, un skolā taču ikviens bija mācījies no galvas "Kubla Hanu", tāpēc pat advokāti — pat ārsti — pat baņķieri noteikti zināja, kas ir Ksanadu. Viņu sievas to zināja gluži pašsaprotami.

Liek valstī Ksanadu, lai ceļ Tam prieka pili Kubla Hans; Kur svētā Alfa viļņus vel Sev gultni cauri alām šķel, Kur tumšs gul okeāns.

Vinifreda lika nodrukāt visu dzejoli ar rakstāmmašīnu, mimeografēt un izdalīt mūsu komitejai — lai sāk sprēgāt idejas, viņa teica — un piezīmēja, ka jebkuri mūsu ieteikumi būšot ļoti vē­lami, lai gan mēs zinājām, ka prātā viņa jau ir visu saplānojusi. Dzejolis būšot nodrukāts arī greznajā ielūgumā — ar zelta bur­tiem, gar maliņu zeltaini debeszils arābu raksts. Vai kāds saprotot šādas rakstu zīmes? Nē, bet izskatoties vienkārši burvīgi.

Uz šiem sarīkojumiem drīkstēja ierasties vienīgi ar ielūgumu. Tevi ielūdza, un tad tu maksāji traku naudu, taču loks bija ļoti šaurs. Jautājums par to, kas tiks iekļauts viesu sarakstā, kļuva par tramīgu gaidu iemeslu — tiesa, tikai tiem, kuri šaubījās par savu statusu. Gaidīt ielūgumu un tad nesaņemt to — tas nozīmēja jau priekšlaikus izciest Šķīstītavas mokas. Manuprāt, tādu iemeslu dēļ tika liets daudz asaru, taču slepus, — tajā pasaulē nekad ne­drīkstēja izrādīt, ka tevi kaut kas uztrauc.

Ksanadu skaistums esot (tā teica Vinifreda, nolasījusi dzejoli savā viskija balsī — nolasījusi brīnišķīgi, tas man jāatzīst) — tās skaistums esot apstāklī, ka maskuballē par šādu tēmu katra drīk­stot būt tik atklāta vai noslēpumaina, cik vien vēloties. Korpulentās varot ietīties kuplās brokāta krokās, slaidās varot ierasties kā verdzenes vai persiešu dejotājas un parādīt visu līdz beidzamajam. Caurspīdīgi svārki, rokassprādzes, šķindošas važiņas ap potīti — izvēle esot tikpat kā bezgalīga, un vīriešiem, protams, patīkot pārģērbties par sultāniem un iztēloties, ka viņiem ir harēms. Iz­raisīdama atzinīgu ķiķināšanu, Vinifreda piemetināja — tiesa, viņa šauboties, vai spēšot kādu pierunāt tēlot einuhu.

Lora bija par jaunu šai ballei. Vinifreda plānoja viņai ieiešanu sabiedrībā, pārejas rituālu, kurš vēl nebija noticis, un tikmēr viņa netika uzskatīta par piemērotu ballēm. Tomēr Lora izrādīja diez­gan lielu interesi par sagatavošanās darbiem. Es jutos ļoti at­vieglota, ka viņa reiz atkal izrāda par kaut ko interesi. Par skolas darbiem viņa neinteresējās nekādā ziņā: atzīmes viņai bija draus­mīgi sliktas.

Labojums: Lora interesējās nevis par sagatavošanās darbiem, bet gan par dzejoli. Es to jau zināju kopš Vijoles jaunkundzes laikiem Aviljonā, bet Lora tolaik nebija pievērsusi tam diez kādu uzmanību. Tagad viņa to pārlasīja atkal un atkal.

Viņa gribēja zināt, kas esot dēmons mīļākais. Kāpēc jūra esot bez saules un okeāns bez dzīvības? Kāpēc saulainajā prieka pilī esot ledus alas? Kas esot Aboras kalns, un kāpēc abesīņu jaunava par to dziedot? Kāpēc senču balsis pareģojot karu?

Es nezināju atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem. Tagad es zinu visas. Nevis Semjuela Teilora Koulridža atbildes — neesmu pārliecināta, vai viņam tādas bija, jo tolaik viņš mēdza apreibināties ar opiju, — bet gan pati savējās. Te tās ir, ņemiet par labu.

Svētā upe ir dzīva. Tā plūst uz nedzīvo okeānu, jo tur beigās nonāk viss, kas ir dzīvs. Mīļākais ir dēmons mīļākais tāpēc, ka patiesībā viņa nemaz nav. Saulainajā prieka pilī ir ledus alas, jo tādas jau prieka pilis ir — pēc kāda laika tās kļūst ļoti aukstas, pēc tam izkūst, un kas tad notiek ar tevi? Tu esi caur un cauri slapjš. Aboras kalns bija abesīņu jaunavas mājvieta, un viņa par to dziedāja tāpēc, ka nespēja tur atgriezties. Senču balsis pa­reģoja karu tāpēc, ka senču balsis nekad nestāv klusu un nespēj paciest nekādu kļūdīšanos, un karš ir droša lieta, tas sākas agrāk vai vēlāk.

Izlabojiet mani, ja es maldos.

Krita sniegs, sākumā liegi, pēc tam cietās lodītēs, kuras dzēla ādā kā adatas. Saule norietēja pēcpusdienā, debesis no blāvi asiņainām pārvērtās nokrejotā pienā. Dūmi vērpās augšup no skursteņiem, no kurtuvēm, kas piebērtas ar oglēm. Zirgi, kas vilka maizes ratus, atstāja uz ielas kūpošu, brūnu apalīšu kaudzītes, tie pēc tam sasala cieti. Bērni ar tiem apmētāja cits citu. Pulksteņi zvanīja pusnakti, vēl un vēlreiz, katra pusnakts bija tumši zilimelna, nosēta ar ledainām zvaigznēm, mēness kā balts kauls. Es paskatījos ārā pa guļamistabas logu, lejā uz ietvi, caur kastaņas zariem. Tad es izslēdzu gaismu.

Ksanadu balle bija paredzēta janvāra otrajā sestdienā. Tai rītā bija piegādāts mans maskarādes kostīms, ievietots kārbā uz veseliem klēpjiem zīdpapīra. Pats prātīgākais bija noīrēt kostīmu Malabarā, jo speciāla kostīma pasūtināšana liecināja par pārāk lielām pūlēm. Patlaban pulkstenis bija gandrīz seši, un es uzlaikoju kostīmu. Lora bija manā istabā: tur viņa bieži pildīja mājas uzdevumus vai izlikās to darām. "Kas tu būsi?" viņa jautāja.

"Abesīņu jaunava," es atbildēju. Vēl īsti nezināju, ko varētu izmantot par cimboli. Varbūt bandžo, kas izrotāts ar lentēm. Tad es atcerējos, ka vienīgais man zināmais bandžo atrodas Aviljonā, bēniņos, palicis kā mantojums no maniem nelaikiem tēvočiem. Būs vien jāiztiek bez cimboles.

Es negaidīju no Loras apliecinājumu, ka izskatos glīti vai vis­maz jauki. Tā viņa neteica nekad: glīts un jauks viņai nebija domāšanas kategorijas. Šoreiz viņa sacīja: "Tu neizskaties īpaši abesīniska. Abesīnietes nevar būt blondas."

"Tādi nu man mati, ko es tur varu darīt," es teicu. "Tā ir Vinifredas vaina. Viņa būtu varējusi izvēlēties vikingu jaunavu vai ko tamlīdzīgu."

"Kāpēc visi no viņa baidās?" Lora jautāja.

"No kā?" es vaicāju. (Šai dzejolī es nebiju pievērsusi uzmanību bailēm, es ievēroju vienīgi prieku. Prieka pils. Īstenībā es tagad dzīvoju prieka pilī — šeit mājoja mana īstenā būtība, neredzama apkārtējiem. Apjozta ar mūriem un torņiem, lai neviens cits nevarētu tikt tur iekšā.)

"Paklausies," Lora sacīja. Viņa aizvēra acis un iesāka:

Ja varētu tās dziesmas Es atkal atminētu, Tad manī mostos jūtu liesmas Ilgās skaņās atskanēt. Būs pili celt man novēlēts: Tās ledus velves! Kā tās staro! Ikviens, kas viņu dzird un redz, Sauc balsī: sargies! Glābies! Bēdz! Plīv mati, acis gaismu dedz! Trīs apļus lai tam apkārt dara, Pret to jums acis cieti vērt, Kam Paradīzes pienu dzert Un kuru medus rasa baro.

"Redzi, tie no viņa baidās," viņa teica, "bet kāpēc? Kāpēc Sargies?"

"Nudien, Lora, man nav ne jausmas," es atbildēju. "Tas jau tikai dzejolis. Ne vienmēr var izprast dzejoļu jēgu. Varbūt visi domā, ka viņš ir jucis."

"Tas ir tāpēc, ka viņš ir pārāk laimīgs," Lora sacīja. "Viņš ir dzēris Paradīzes pienu. Cilvēkiem kļūst bail, ja kāds ir pārāk laimīgs, kā viņš. Vai ne tāpēc?"

"Lora, netirdi mani," es noteicu. "Es jau nezinu visu. Es neesmu profesors."

Lora sēdēja uz grīdas, ģērbusies savos skolas svārkos. Viņa sūkāja pirksta locītavu un vīlusies urbās manī ar skatienu. Pēdējā laikā es bieži sagādāju viņai vilšanos. "Es nesen redzēju Alekšu Tomasu," viņa sacīja.

Es steigšus novērsos, pie spoguļa sakārtoju savu plīvuru. Šis zaļais atlass nudien atstāja visai bālu iespaidu: kaut kāds Holivudas vamps tuksneša filmā. Mierināju sevi ar domu, ka visi pārējie izskatīsies tikpat viltoti. "Alekšu Tomasu? Tiešām?" es teicu. Man būtu vajadzējis izrādīt lielāku pārsteigumu.

"Vai tad tu nepriecājies?"

"Par ko?"

"Par to, ka viņš ir dzīvs," Lora sacīja. "Ka viņš nav notverts."

"Skaidrs, ka priecājos," es apliecināju. "Bet nebilsti nevienam ne vārda. Tu taču negribētu, lai viņam sadzen pēdas."

"To tu vari man neteikt. Es neesmu bērns. Taisni tāpēc es viņam nepamāju ar roku."

"Vai viņš tevi redzēja?" es jautāju.

"Nē. Viņš tikai gāja pa ielu. Mēteļa apkakle bija sacelta un šalle uzvilkta uz zoda, bet es zināju, ka tas ir viņš. Rokas viņš turēja kabatās."

Dzirdot pieminam rokas un kabatas, man cauri izšāvās ass zibsnis. "Kas tā bija par ielu?"

"Mūsu iela," viņa atbildēja. "Viņš bija otrā pusē, skatījās uz namiem. Man liekas, viņš meklēja mūs. Droši vien zina, ka mēs dzīvojam kaut kur šeit."

"Lora," es noprasīju, "vai tu joprojām esi ieķērusies Aleksā Tomasā? Ja esi, tad labāk pacenties tikt tam pāri."

"Es neesmu viņā ieķērusies," Lora nicinoši attrauca. "Un nekad neesmu bijusi. Ieķerties ir drausmīgs vārds. Taisni smirdīgs." Kopš Lora gāja skolā, viņa vairs nebija tik dievbijīga, un valoda viņai bija kļuvusi krietni stiprāka. Patlaban priekšroka tika dota vārdam smirdīgs.

"Lai kā tu gribi to dēvēt, tam ir jādara gals. Tas gluži vienkārši ir neiespējami," es maigi sacīju. "Tas tikai iegrūdis tevi nelaimē."

Lora apskāva ceļgalus ar rokām. "Nelaimē," viņa atkārtoja, "žēlīgais Dievs, ko tad tu zini par nelaimi

Загрузка...