Aklais slepkava

Aklais slepkava: Nakts zirgi

Šonedēļ cita māja, cita istaba. Te starp gultu un durvīm vis­maz pietiek vietas, kur apgriezties. Meksikāņu aizkari ar dzel­tenām, zilām un sarkanām svītrām; gultai māzeraina kļavas koka galvgalis; Hudzona līča sega, spilgti sarkana un kņudīga, nosviesta uz grīdas. Pie sienas — spāņu vēršu cīņu plakāts. Atzveltnes krēsls, sarkanbrūna āda; rakstāmgalds, kodināts ozolkoks; krūzīte ar zīmuļiem, visi rūpīgi noasināti; pīpju statnis. Gaisu biezina tabakas puteklīši.

Grāmatu plaukts: Odens, Veblens, Špenglers, Steinbeks, Dos Pasoss. Vēža trops, pavisam redzamā vietā, droši vien ievests kontra­bandas ceļā. Salambo, Svešais bēglis, Elku mijkrēslis, Atvadas ieročiem. Barbiss, Monterlāns. Hammurabis Gesetz: Juristische Erlduterung. Šim jaunajam draugam ir intelektuālas intereses, viņa nodomā. Un arī vairāk naudas. Tāpēc viņš nav tik uzticams. Uz liektā koka pakaramā trīs dažādas platmales un rūtaini rītasvārki, tīrs kašmirs.

Vai esi lasījis kādu no šīm grāmatām? viņa pajautāja, pēc tam kad abi bija iegājuši iekšā un viņš aizslēdzis durvis. Kamēr pati ņēma nost cepuri un vilka nost cimdus.

Dažas, viņš atbildēja. Sīkāk nepaskaidroja. Pagriez galvu. Viņš izņēma lapiņu, kas bija iepinusies viņai matos.

Tās jau krīt.

Viņa prāto, vai šis draugs zina. Ne tikai to, ka šurp nāk sieviete, — gan jau abi būs kaut ko norunājuši, lai draugs pēkšņi neierastos, vīrieši mēdz tā darīt, — bet arī to, kas viņa ir. Viņas vārdu un tā tālāk. Viņa cer, ka ne. Pēc grāmatām un sevišķi pēc vēršu cīņu plakāta viņa secina, ka šis draugs principa pēc būtu noskaņots pret viņu naidīgi.

Šai dienā viņš bija mazāk dedzīgs, domīgāks. Vēlējās vil­cināties, turēties atstatu. Lai cieši pētītu.

Kāpēc tu uz mani tā skaties?

Iekaļu tevi atmiņā.

Kādēļ? viņa jautāja, ar plaukstu aizsegdama viņam acis. Viņai nepatika, ja viņu tā pētīja. Kā aptaustot.

Lai tu man būtu vēlāk, viņš atbildēja. Kad būšu projām.

Nevajag. Nesabojā šo dienu.

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, viņš teica. Vai tas ir tavs moto?

Drīzāk jau — taupi pie laika, tad būs nebaltai dienai, viņa sacīja. Un viņš bija iesmējies.

Tagad viņa ir ietinusies palagā, kas apspraudīts ap krūtīm; atzvilusi pret viņu, kājas paslēptas garā, izliektā baltas kokvilnas zivsastē. Viņš salicis plaukstas aiz pakauša; skatās griestos. Viņa cienā viņu ar malciņiem no savas glāzes, šoreiz tajā ir rudzu viskijs ar ūdeni. Lētāks par skotu viskiju. Viņa ir gribējusi paņemt līdzi kaut ko pieklājīgu — kaut ko dzeramu — sev pašai, bet pagaidām tas piemirsies.

Stāsti tālāk, viņa saka.

Man vajag iedvesmu, viņš atteic.

Ko man darīt, lai tevi iedvesmotu? Man jāatgriežas tikai piecos.

Šoreiz būs jāiztiek bez īstās iedvesmas, viņš saka. Man jākrāj spēki. Dod man pusstundu laika.

O lente, lente currite noctis equi!

Ko?

Auļojiet lēni, lēni, nakts zirgi. Tas ir no Ovidija, viņa paskaidro. Latīņu valodā šī rindiņa skrien lēnos auļos. Tas nu nebija taktiski, viņš nodomās, ka viņa plātās. Viņa nekad nezi­na, vai viņš pazīs kādu citātu vai ne. Dažreiz viņš izliekas, ka nezina itin neko, bet, kad viņa ir paskaidrojusi, atklājas, ka viņš to zina, vienmēr ir zinājis. Viņš izvilina viņu laukā un pēc tam nožņaudz.

Tu nu gan esi viens jocīgs kukainis, viņš saka. Kāpēc tie ir nakts zirgi?

Viņi velk Laika kaujasratus. Viņš ir kopā ar savu metresi. Tas nozīmē, ka viņš grib, lai nakts stiepjas garumā un lai abi var pavadīt kopā vairāk laika.

Priekš kam? viņš slinki noprasa. Vai ar piecām minūtēm viņam nepietiek? Nav nekā labāka, ko darīt?

Viņa pieceļas sēdus. Vai tev ir apnicis? Vai es tevi garlaikoju? Vai man iet prom?

Guli nost. Nekāda iešana nebūs.

Viņai nepatīk, ka viņš runā šādi — kā kovbojs filmā. Tā viņš rīkojas, lai nostādītu viņu neveiklā stāvoklī. Tomēr viņa izstiepjas gultā, pārslīdina viņam pāri roku.

Lieciet savu rociņu šeit, kundze. Jā, tā būs labi. Viņš aizver acis. Metrese, viņš saka. Kas par vecmodīgu apzīmējumu. No Viktorijas laiku vidus. Man vajadzētu skūpstīt tavu smalko kurpīti vai mielot tevi ar šokolādes konfektēm.

Varbūt es esmu vecmodīga. Varbūt es esmu no Viktorijas laiku vidus. Nu, tad mīļākā. Vai draugaļa. Vai tas būs progresīvāk? Tas tev liksies atbilstošāk?

Protams. Bet man tomēr labāk patīk metrese. Jo nekas nemēdz būt atbilstoši, vai ne?

Nē, viņa saka. Nemēdz vis. Bet turpini vien.

Viņš stāsta: satumstot naktij, Prieka ļaudis ir ierīkojuši nometni vienas dienas gājuma attālumā no pilsētas. Verdzenes, gūsteknes no agrākajiem iekarojumiem, lej spilgti sarkano brangu no ādas blašķēm, kurās tā rūgusi, un zemojas, un klanās, un pakalpo, iznēsādamas bļodas ar skrimšļainu, īsti neizvārījušos sautējumu, kas gatavots no zagtu talku gaļas. Likumīgās sievas sēd ēnās, gal­vas lakatu tumšajos ovālos spīd acis, uzmanot, lai netiktu pieļautas nekādas piedauzības. Viņas zina, ka šonakt gulēs vienas, toties vēlāk varēs nopērt gūsteknes par nemākulību vai necieņu, un to viņas noteikti izdarīs.

Vīrieši tup ap saviem mazajiem ugunskuriem, ietinušies ādas apmetņos, ēd vakariņas un samurminās savā starpā. Oma viņiem nav necik dzīvespriecīga. Rīt vai parīt — atkarībā no viņu ātruma un ienaidnieka modrības — būs jācīnās, un šoreiz viņi var arī neuzvarēt. Tiesa, ugunsacu vēstnesis, kurš uzrunāja Neuzvaramā Dūri, ir solījis, ka viņi gūšot uzvaru, ja palikšot tikpat dievbijīgi un paklausīgi, drosmīgi un viltīgi, tomēr šajās lietās vienmēr ir tik daudz "ja".

Ja viņi zaudēs, tad tiks nogalināti līdz ar savām sievietēm un bērniem. Žēlastību viņi negaida. Ja viņi uzvarēs, tad jānogalina būs pašiem, kas ne vienmēr ir tik iepriecinoši, kā dažkārt šķiet. Viņiem būs jānogalina visi pilsētas iedzīvotāji līdz pēdējam: tāds ir rīkojums. Nedrīkst atstāt pie dzīvības nevienu zēnu, lai tas neizaugtu, kārodams atriebt savu nokauto tēvu; un arī nevienu meiteni, lai tā nesamaitātu Prieka ļaudis ar savām netiklībām. Agrāk iekarotajās pilsētās viņi pietaupīja jaunās meitenes un izdalīja tās zaldātiem — pa vienai, divām vai trim, atkarībā no karotāja drošsirdības un nopelniem, taču tagad dievišķais vēstnesis ir pateicis, ka nu tam jādara gals.

Visa šī slepkavošana būs nogurdinoša un arī trokšņaina. Tik plaša vēriena asinspirts prasa lielu spēku patēriņu un ir gaužām ķēpīga, turklāt ir jāveic rūpīgi, citādi Prieka ļaudis varētu iekulties lielās nepatikšanās. Visvarenais prot gādāt, lai tiktu ievērots likuma burts.

Viņu zirgi ir sapīti katrs atsevišķi. To ir nedaudz, un ar tiem jāj tikai galvenie vīri; zirgi ir izdēdējuši un tramīgi, ar aprepē­jušām lūpām, gariem, sērīgiem purniem un maigām, gļēvulīgām acīm. Tā nav viņu vaina: viņi ir piespiesti ar varu.

Ja tev pieder zirgs, tu drīksti to spārdīt un sist, bet ne nokaut un apēst, jo senos laikos kāds Visvarenā vēstnesis ir parādījies pirmā zirga veidolā. Runā, ka zirgi to atceroties un ar to lepojoties. Tāpēc jāt ar tiem drīkst tikai vadoņi. Vismaz tāds ir pamatojums.

Mayfair, 1935. gada maija

JORKA

TORONTO JAUNĀKĀS TENKAS

Sī gada aprīlī pavasaris sākās draiski, un tā vēstnese bija īsta limuzīnu kavalkāde, ar kuru ievērojami viesi lielā pulkā devās uz vienu no šīs sezonas interesantākajām pieņemšanām — uz burvī­gajām 6. aprīļa viesībām, kuras savā impozantajā Tjūdoru stila Rouzdeilas savrupmājā par godu mis Airisai Ceisai no Taikonderogas Ontārio rīkoja misis Vinifreda Grifena Praiera. Mis Ceisa ir kapteiņa Norvela Ceisa meita; viņas vecāmāte ir Bendžamina Monfora dzīvesbiedre, nelaiķe misis Monfora Ceisa no Monreālas. Mis Ceisa gatavojas laulībām ar misis Grifenas Praieras brāli misteru Ričardu Grifenu, kurš jau sen tiek uzskatīts par vienu no iekārojamākiem vecpuišiem šai provincē; maijā notiks žilbinošas kāzas, kuras kāzu kalendārā neapšaubāmi būs viens no tiem notikumiem, kurus nedrīkst palaist garām.

Pagājušās sezonas debitantes un viņu mātes dega nepacietībā ieraudzīt jauniņo līgavu, kura izskatījās apburoša atturīgā Skjaparelli tērpā no krokota, gaišbrūna krepa ar šauru svārku daļu un volānu jostasvietā, rotātā ar melna samta un ahātu akcentiem. Telpā, kuras fonu veidoja baltas narcises, baltas treliņu sienas un slaidas, degošas sveces sudraba svečturos, rotātos ar mākslīgiem melnu muskadīnvīnogu ķekariem, apvītiem ar sudraba lentes spirālēm, viesus pie­ņēma misis Praiera, ģērbusies izsmalcinātā, pelēki rožainā Saneles tērpā ar bagātīgi krokotu svārku daļu, ņieburs izšūts ar ne-uzkrītošām, smalkām pērlītēm. Klāt bija arī mis Čeisas māsa un reizē arī topošā līgavas māsa mis Lora Čeisa, ģērbusies zaļā velveta tērpā ar sārta atlasa akcentiem. Augsto viesu vidū bija provinces guber­nators misters Herberts A. Brūss ar kundzi, pulk-vedis R. J. ītons ar kundzi un meitu mis Mārgaretū ītonu, viņa godība V. D. Ross ar kundzi un meitām mis Sūzanu Rosu un mis Izobelu Rosu, misis A. L. Elsvorta ar abām meitām — misis Beverliju Balmeri un mis Eleinu Elsvortu, mis Džoslina Būna un mis Dafne Būna, kā arī misters Grānts Peplers ar kundzi.