Aklais slepkava

Dianas saldumi

Šodien es aizstaigāju līdz Jubilejas tiltam, tad aizgāju uz virtuļu bodīti, kur apēdu gandrīz trešdaļu apelsīnu kliņģera. Liels miltu un tauku pikucis, kas izplatījās man pa artērijām kā dūņas.

Tad es devos uz tualeti. Vidējā kabīnē kāds bija, tāpēc es gaidīju, vairīdamās no spoguļa. Vecums deldē ādu; var saskatīt asinsvadus, cīpslas. Bet pats tu sabiezē. Ir grūti kļūt par to, kas tu biji agrāk, kad tev vēl nebija ādas.

Pēdīgi durvis atvērās un ārā iznāca meitene — melnīgsnēja meitene drūmās drēbēs, acīm riņķī aptriepti sodrēji. Viņa īsi iebļāvās un tad iesmējās. "Atvainojos," viņa teica, "es jūs ne­redzēju, jūs mani nobiedējāt." Viņai bija ārzemniecisks akcents, bet viņa bija šejieniete: piederēja pie jauno nācijas. Svešiniece tagad esmu es.

Jaunākā vēsts bija uzrakstīta ar zelta krāsas markeri: Bez Jēzus nevar nonākt debesīs. Pastrādājuši jau bija arī komentē­tāji: Jēzus bija nosvītrots, tam virsū ar melnu rakstāmo uzšņāpts Nāves.

Un zem tā, ar zaļu: Debesis ir smilšu grauds. Bleiks.

Un zem tā, ar oranžu: Debesis ir uz Ksenora. Lora Ceisa.

Vēl viens aplams citāts.

Oficiāli karš beidzās maija pirmajā nedēļā — tas ir, karš Eiropā. Un tā bija vienīgā daļa, kas rūpētu Lorai.

Pēc nedēļas viņa piezvanīja. No rīta, stundu pēc brokastīm, droši vien zinādama, ka Ričarda nebūs mājās. Es nepazinu viņas balsi, es viņu vairs negaidīju. Sākumā noturēju viņu par savas šuvējas palīdzi.

"Tā esmu es," viņa teica.

"Kur tu esi?" es piesardzīgi vaicāju. Jums jāatceras, ka tai laikā Lora man jau bija nezināms lielums — iespējams, ar apšaubā­mu stabilitāti.

"Šeit," viņa atbildēja. "Pilsētā." Viņa man neteica, kur ir ap­metusies, taču nosauca ielas stūri, kur es varēšot satikt viņu vēlāk šai pēcpusdienā. Tādā gadījumā iedzersim tēju, es ierosināju. Gra­sījos aicināt viņu uz Diānas saldumiem. Tā bija droša un savrupa vieta, kuras klientes lielākoties bija sievietes; mani tur pazina. Pateicu, ka aizbraukšu ar mašīnu.

"Ak tev tagad ir mašīna?"

"Zināmā mērā." Es to aprakstīju.

"Izklausās pēc varena braucamā," viņa viegli noteica.

Lora stāvēja uz Kingstrītas un Spedainas stūra, tieši tur, kur bija solījusies. Tas nebija pats tīkamākais rajons, tomēr viņu tas nešķita uztraucam. Es uztaurēju, viņa pamāja, tad pienāca klāt un iekāpa mašīnā. Es pieliecos un noskūpstīju viņu uz vaiga. Un tai pašā mirklī sajutos kā nodevēja.

"Nespēju noticēt, ka tu tiešām esi šeit," es viņai teicu.

"Bet šeit es esmu."

Piepeši es biju tuvu asarām; viņa likās bezrūpīga. Taču viņas vaigs bija bijis ļoti vēss. Vēss un Izdēdējis.

"Ceru, ka tu neko neesi pieminējusi Ričardam," Lora sacīja. "Par to, ka esmu šeit. Vai Vinifredai," viņa piebilda, "jo tas ir viens un tas pats."

"To es nemūžam nedarītu," es apliecināju. Viņa klusēja.

Tā kā es sēdēju pie stūres, tad nevarēju skatīties uz Loru tieši. Man bija jāgaida, līdz noliku mašīnu stāvvietā, pēc tam, līdz bijām aizgājušas uz Diānas saldumiem, un pēc tam, līdz bijām apsēdušās viena otrai pretim. Beidzot es ieraudzīju viņu visā pilnībā, tuvumā.

Viņa reizē bija un nebija tā Lora, kuru es atcerējos. Vecāka, protams, — mēs abas bijām vecākas, — tomēr ne tikai tas. Viņa bija akurāti, pat askētiski ģērbusies blāvi zilā kleitā ar plisētu ņieburu un mazām podziņām priekšā; mati atsukāti atpakaļ un saņemti ciešā mezglā. Viņa šķita sarukusi, sakritusies, zaudējusi visu sārtumu, bet reizē ari caurspīdīga — it kā no iekšpuses caur ādu būtu izdzītas sīkas gaismas nagliņas, it kā no viņas kā adataina migliņa lauztos ārā gaismas ērkšķi, gluži kā pūkainam dzelksnim, kas pacelts pret sauli. Šo iespaidu ir grūti aprakstīt. (Un jums arī nevajadzētu piešķirt tam lielu nozīmi: acis man jau kļuva vājākas, man jau vajadzēja brilles, lai gan es to vēl nezināju. Dūmakainā gaisma ap Loru varēja būt vienkārši op­tisks māns.)

Mēs pasūtinājām. Viņa vēlējās kafiju, nevis tēju. Kafija būs slikta, es viņu brīdināju, — šādā vietā nevar dabūt labu kafiju, kara dēļ. Bet Lora teica: "Es esmu pieradusi pie sliktas kafijas."

Iestājās klusums. Es nezināju, ar ko lai sāk. Vēl nebiju gatava jautāt, ko viņa dara Toronto. Kur viņa bijusi visu šo laiku? es pavaicāju. Ar ko nodarbojusies?

"Sākumā es biju Aviljonā," Lora teica.

"Bet māja taču ir aizslēgta!" Tā tiešām bija, visu kara laiku. Mēs nebijām turp braukuši gadiem ilgi. "Kā tu tiki iekšā?"

"Ak, zini," viņa sacīja. "Mēs vienmēr varējām tikt iekšā, ja tikai gribējām."

Es atcerējos ogļu lūku, šaubīgo slēdzeni pie vienām pagraba durvīm. Bet tā jau sen bija salabota. "Vai tu izsiti logu?"

"Tas nebija vajadzīgs. Rīnijai bija atslēga," Lora atbildēja. "Bet nesaki nevienam."

"Kurtuve noteikti nedarbojās. Tur noteikti nebija nekāda sil­tuma," es teicu.

"Nebija jau arī," viņa piekrita. "Bet tur bija daudz peļu."

Mums atnesa kafiju. Tā garšoja pēc apdegušām maizes dru­patām un grauzdētiem cigoriņiem, un nav jau brīnums, jo tieši to šai kafijai pievienoja. "Vai negribi kādu kūku vai ko citu?" es jautāju. "Te ir diezgan labas kūkas." Lora bija tik kalsna, man šķita, kūka viņai noderētu.

"Nē, paldies." *

"Un ko tu darīji pēc tam?"

"Tad man apritēja divdesmit viens gads, tāpēc man bija drusku naudas, no tēva. Tāpēc es aizbraucu uz Halifaksu."

"Uz Halifaksu? Kāpēc uz Halifaksu?"

"Tur pienāca kuģi."

Tālāk es neprašņāju. Tur slēpās kāds iemesls, tāds Lorai bija vienmēr kāds iemesls; taču šis bija iemesls, kuru es vairījos dzirdēt. "Bet ko tu darīji?

"Šo un to," viņa atbildēja. "Šur tur noderēju." Un tas bija viss, ko viņa šai sakarā bija ar mieru izpaust. Nospriedu, ka viņa droši vien strādājusi kādā zupas virtuvē vai tamlīdzīgā vietā. Tīrījusi tualetes slimnīcā un tādā garā. "Vai tu saņēmi manas vēstules? No Bella Vista? Rīnija teica, ka tu neesot saņēmusi."

"Nē," es sacīju. "Es nekad neesmu saņēmusi nekādas vēs­tules."

"Viņi tās droši vien pievāca. Un tev viņi nelāva piezvanīt vai atbraukt pie manis?"

"Viņi apgalvoja, ka tas tev kaitēšot."

Lora īsi iesmējās. "Tas būtu kaitējis tev" viņa teica. "Tev tiešām nevajadzētu palikt tur, tajā mājā. Tev nevajadzētu palikt pie viņa. Viņš ir ļoti ļauns."

"Es zinu, tu tā vienmēr esi domājusi, bet kas cits man at­liek?" es sacīju. "Viņš nemūžam nedotu man šķiršanos. Un naudas man nav."

"Tas nav aizbildinājums."

"Tev varbūt ne. Tev ir tēva mantojums, bet man nekā tāda nav. Un Emē?"

"Tu varētu ņemt viņu līdzi."

"To vieglāk pateikt nekā izdarīt. Varbūt viņa nemaz negribētu braukt man līdzi. Redzi, pašlaik viņa ir diezgan stipri pieķērusies Ričardam."

"Kāpēc tā?" Lora jautāja.

"Ričards viņai pielabinās. Visu ko dāvina."

"Es tev rakstīju no Halifaksas," Lora sacīja, mainīdama tematu.

"Arī tās vēstules es neesmu saņēmusi."

"Jādomā, Ričards lasa tavu pastu," Lora ieminējās.

"Jādomā gan," es atteicu. Saruna pagriezās negaidītā virzienā. Biju paredzējusi, ka mierināšu Loru, jutīšu viņai līdzi, noklausīšos skumju stāstu, bet nu viņa lasīja man morāli. Cik viegli mēs bijām iejutušās vecajās lomās.

"Ko viņš tev teica par mani?" viņa noprasīja. "Par to, kāpēc aizvedis mani uz to vietu?"

Tā, te nu tas bija, skaidri un gaiši. Tās bija krustceles: vai nu Lora bija zaudējusi prātu, vai Ričards bija melojis. Es ne­spēju ticēt abiem. "Viņš man kaut ko izstāstīja," es izvairīgi atbildēju.

"Ko īsti? Neraizējies, es neuztraukšos. Es tikai gribu zināt."

"Viņš teica, ka tu esot —< ka tev esot garīgi traucējumi."

"Dabiski. To no viņa varētu gaidīt. Ko vēl viņš teica?"

"Viņš teica, tu domājot, ka esot stāvoklī, bet tās esot tikai slimīgas fantāzijas."

"Es biju stāvoklī," Lora sacīja. "Tur jau tas āķis — tāpēc viņi aizvāca mani prom no acīm tādā steigā. Viņš un Vini­freda — abi bija pārbijušies līdz nāvei. Tāds kauns, tāds skan­dāls — vari iedomāties, kā tas, viņuprāt, ietekmētu viņa lielās, skaistās izredzes."

"Jā. Varu iztēloties." Es to tiešām varēju iztēloties — slepeno ārsta zvanu, paniku, drudžaino apspriedi viņu abu starpā, sasteigto plānu. Un tad notikumu otro versiju, viltoto, kura sacerēta tikai man. Parasti es biju pietiekami pakļāvīga, taču viņi noteikti būs sapratuši, ka kaut kur tomēr ir robeža. Viņi noteikti būs baidī­jušies no tā, ko es varu izdarīt, ja viņi šo robežu pārkāps.

"Tomēr bērns man nepiedzima. Tas ir viens no pasākumiem, ar ko nodarbojas Bella Vista."

"Viens no pasākumiem?" Es jutos galīgi stulba.

"Vēl jau ir arī visi viņu pekstiņi, tabletes un mašīnas. Bet viņi taisa abortus," Lora teica. "Iemidzina tevi ar ēteri, kā pie zobārsta. Un tad izvāc laukā bērnu. Pēc tam pasaka tev, ka tu visu esi sagudrojusi. Un, kad tu viņus apsūdzi, viņi paziņo, ka tu apdraudi gan sevi, gan citus."

Viņa runāja tik mierīgi, tik ticami. "Lora," es jautāju, "vai tu to skaidri zini? Par bērnu. Vai tu skaidri zini, ka bērns bija?"

"Protams, ka es to zinu skaidri," viņa atbildēja. "Kāpēc lai es sagudrotu kaut ko tādu?" *'

Vēl joprojām atlika vieta šaubām, tomēr šoreiz es Lorai noticēju. "Kā tas notika?" es čukstēju. "Kas bija tēvs?" Kaut ko tādu bija iespējams jautāt tikai čukstus.

"Ja tu to vēl nezini, tad es laikam nevarēšu tev to pateikt," Lora sacīja.

Es nospriedu, ka tas noteikti bijis Alekss Tomass. Alekss bija vienīgais vīrietis, par kuru Lora jebkad izrādījusi interesi — pro­tams, ja neņem vērā tēvu un Dievu. Bija neciešami atzīt tādu iespēju, taču citas izvēles patiesībā nebija. Abi acīmredzot bija satikušies tajās dienās, kad Lora bastoja stundas savā pirmajā skolā Toronto, un pēc tam vēlāk, kad viņa vairs negāja skolā nemaz; kad viņai bija jāpriecē sagrabējuši, veci nabagi slimnīcā, ģērbtai savā klīrīgajā, svētulīgajā priekšautiņā — un viņa visu laiku bija melojusi, ka ausis kust. Nav šaubu, priekšautiņš būs sniedzis viņam lētu uzbudinājumu, tik savdabīgs akcents viņam noteikti būs gājis pie sirds. Varbūt tieši tāpēc Lora bija pame­tusi skolu — lai tiktos ar Alekšu. Cik viņai toreiz bija gadu — piecpadsmit, sešpadsmit? Kā viņa bija spējusi izdarīt ko tādu?

"Vai tu viņu mīlēji?" es jautāju.

"Mīlēju?" Lora teica. "Ko?"

"Tu zini, ko." Es nejaudāju izrunāt viņa vārdu.

"Kur nu," Lora atbildēja, "it nemaz. Tas bija šausmīgi, bet es biju spiesta to darīt. Man bija jānes upuris. Man bija jāuzņemas šīs sāpes un ciešanas. To es biju solījusi Dievam. Es zināju — ja es to darīšu, tad izglābšu Alekšu."

"Apžēliņ, par ko tu runā?" Mana jauniegūtā paļāvība uz Loras veselo saprātu sāka šķobīties: mēs atkal atradāmies viņas vājprātīgās metafizikas valstībā. "Izglābsi Alekšu — no kā?"

"No ķērājiem. Viņu būtu nošāvuši. Kallija Ficsimonsa zināja, kur viņš ir, un viņa izstāstīja. Izstāstīja Ričardam."

"Tam es nespēju ticēt."

"Kallija bija okšķere," Lora sacīja. "Tā teica Ričards — viņš teica, Kallija viņu informējot. Atceries, kad viņa bija cietumā un Ričards dabūja viņu laukā no turienes? Tāpēc jau viņš to izdarīja. Viņš bija Kallijai parādā."

Šāda notikumu saistība man šķita gluži aizraujoša. Un arī drausmīga, lai gan pastāvēja niecīga, loti niecīga iespēja, ka tas varētu būt tiesa. Bet, ja tā, tad Kallija bija melojusi. Kā viņa varēja zināt, kur ir Alekss? Viņš tik bieži bija mainījis pa­tvērumu.

Tomēr viņš būtu varējis uzturēt sakarus ar Kalliju. Būtu varējis. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem Alekss uzticētos.

"Es turēju savu solījumu," Lora turpināja, "un tas palīdzēja. Dievs neblēdās. Bet tad Alekss aizgāja karā. Tas ir — kad bija atgriezies no Spānijas. Tā teica Kallija — viņa man izstāstīja."

Es vairs neko nesapratu. Jutos gluži apreibusi. "Lora," es jautāju, "kāpēc tu esi atbraukusi uz šejieni?"

"Tāpēc, ka ir beidzies karš,-" Lora pacietīgi atbildēja, "un drīz pārnāks Alekss. Ja manis nebūtu šeit, viņš nezinātu, kur mani atrast. Viņš nezinās par Bella Vista, viņš nezinās, ka es devos uz Halifaksu. Mana vienīgā adrese, kas viņam būs, ir tavējā. Viņš kaut kādā veidā dos man ziņu." Lorai piemita tracinošā, dzelžainā patiesi ticīga cilvēka pārliecība.

Man gribējās viņu sapurināt. Es mirkli aizvēru acis. Es redzēju Aviljonas dīki, akmens nimfu, kas mērc pirkstgalus ūdenī; es redzēju pārlieku karsto sauli vizuļojam raupjajās, zaļajās lapās, tai dienā pēc mātes bērēm. Man kļuva nelabi, jo biju apēdusi pārāk daudz kūkas un cukura. Lora sēdēja uz dzegas man līdzās, apmierināti dungodama pie sevis, droša savā pārliecībā, ka patie­sībā viss ir labi un ka eņģeļi ir viņas pusē, jo viņa ir noslēgusi kādu slepenu, vājprātīgu paktu ar Dievu.

Aiz dusmām man niezēja pirksti. Es zināju, kas bija noticis tālāk. Es biju nogrūdusi viņu lejā.

Tagad es tuvojos tam, kas vajā mani joprojām. Tagad man būtu vajadzējis iekost mēlē, tagad man būtu vajadzējis turēt muti. Aiz mīlestības man būtu vajadzējis melot vai teikt kaut ko citu: jebko, tikai ne patiesību. Nekad neuzsauc mēnessērdzīgajam, mēdza sacīt Rīnija. Viņš var nomirt aiz izbīla.

"Lora, man ir gaužām nepatīkami tev to teikt," es iesāku, "bet, lai ko tu būtu darījusi, tas neizglāba Alekšu. Alekss ir miris. Viņš ir kritis karā pirms pusgada. Holandē."

Gaisma ap viņu izdzisa. Viņa drausmīgi nobālēja. Kā at­dziestošs vasks.

"Kā tu zini?"

"Es saņēmu telegrammu," es sacīju. "To atsūtīja man. Viņš bija reģistrējis mani kā tuvāko radinieci." Pat vēl tad es būtu varējusi mainīt kursu; es būtu varējusi pateikt: Tur noteikti bija kāda kļūda, telegramma noteikti bija domāta tev. Taču to es nepateicu. Es sacīju: "No viņa puses tas bija ļoti neapdomīgi. Tā viņam nebūtu vajadzējis rīkoties, ņemot vērā Ričardu. Taču viņam nebija tuvinieku, un, redzi, mēs bijām mīļākie — slepeni, diezgan ilgu laiku, — un vai gan viņam bija kāds cits?"

Lora klusēja. Tikai skatījās uz mani. Skatījās tieši man cauri. Dievs vien zina, ko viņa redzēja. Grimstošu kuģi, pilsētu liesmās, dunci mugurā. Tomēr es pazinu šo skatienu: tāds skatiens viņai bija tai dienā, kad viņa gandrīz noslīka Luveto upē, tai mirklī, kad viņa sāka grimt — šausmu pilns, salts, aizgrābts skatiens. Mirdzošs kā tērauds.

Pēc brīža viņa piecēlās, pasniedzās pār galdu, paņēma manu somiņu, aši un gandrīz maigi, it kā tajā atrastos kaut kas trausls. Tad viņa pagriezās un izgāja no restorāna. Es nepakustējos, lai viņu apturētu. Es biju pārsteigta negaidot, un, kad piecēlos no krēsla, Lora jau bija prom.

Izcēlās zināms apjukums, kad bija jāmaksā rēķins — man nebija citas naudas kā vien tā, kas atradās somiņā, kuru mana māsa — es paskaidroju — paņēmusi līdzi aiz pārskatīšanās. Apsolīju nomaksāt parādu nākamajā dienā. Nokārtojusi to, es gandrīz skriešus metos uz turieni, kur biju atstājusi mašīnu. Tā bija prom. Somiņā bija arī mašīnas atslēgas. Man nenāca ne prātā, ka Lora iemācījusies vadīt mašīnu.

Es soļoju vairākus kvartālus, sacerēdama stāstus. Es taču ne­varēju teikt Ričardam un Vinifredai taisnību par to, kas noticis ar manu mašīnu: tas tiktu izmantots kā vēl viens pierādījums pret Loru. Labāk sacīšu, ka auto sabojājies un aizvilkts uz darbnīcu, bet man izsaukts taksometrs, un es tajā iekāpu un atbraucu līdz pašām mājām, pirms aptvēru, ka nejauši esmu atstājusi mašīnā somiņu. Nav par ko uztraukties, es teikšu. Rīt viss būs kārtībā.

Tad es tiešām apturēju taksometru. Mājā būs misis Margatroida, viņa mani ielaidīs un samaksās šoferim.

Ričards neatbrauca mājās uz vakariņām. Viņš bija kaut kādā klubā, ēda draņķīgu maltīti, teica runu. Viņš tagad centās, cik jaudas, jo mērķis jau bija saredzams. Šis mērķis — tagad es to zinu — bija ne tikai bagātība vai vara. Viņš gribēja cieņu — cieņu par spīti tam, ka bija jaunbagātnieks. Viņš pēc tās ilgojās, viņš pēc tās slāpa; viņš vēlējās turēt cieņu savās rokās, nevis tikai kā veseri, bet arī kā scepteri. Tādas vēlmes būtībā nemaz nav nicināmas.

Šis klubs bija paredzēts tikai vīriešiem; citādi tur būtu arī es, sēdētu fonā, smaidītu, beigās aplaudētu. Šādos gadījumos es iedevu Emē auklei brīvu vakaru un gulētiešanas rūpes uzņēmos pati. Es nomazgāju Emē vannā, palasīju viņai priekšā, tad noliku viņu gulēt. Tai vakarā viņa neparasti ilgi palika nomodā: laikam nojauta, ka es par kaut ko bažījos. Es sēdēju Emē blakus, turē­dama viņas rociņu, glāstīdama viņai pieri un skatīdamās ārā pa logu, līdz viņa aizmiga.

Kurp Lora bija aizbraukusi, kur viņa bija apmetusies, ko iz­darījusi ar manu mašīnu? Kā lai es viņu satieku, kā lai vēršu visu par labu?

Gaismas pievilināta, pret loga rūti sitās maijvabole. Tā taustījās pa stiklu kā akls īkšķis. Tā dūca dusmīgi, nomākti un arī bez­palīdzīgi.

Eskarpe

Šodien manas smadzenes apveltīja mani ar pēkšņu tukšumu; ar baltu laukumu, kā sniega aizputinātu. Pazuda nevis kāda cil­vēka vārds — tas vismaz būtu kaut kas itin parasts —, nē, tas bija kāds vārds, kurš apgriezās ar kājām gaisā un izlēja no sevis nozīmi gluži kā kartona kausiņš, ko aizpūtis vējš.

Šis vārds bija eskarpe. Kāpēc tas bija uzniris? Eskarpe, eskarpe, es atkārtoju, iespējams, skaļi, taču apziņā neparādījās nekāds tēls. Vai tas bija priekšmets, darbība, prāta stāvoklis, ķermeņa defekts?

Nekas. Reibonis. Es grīļojos uz kraujas malas, gramstījos tukšā gaisā. Beigās ķēros pie vārdnīcas. Eskarpe — vertikāls nocietinā­jums vai stāva klintssiena.

Iesākumā bija vārds, tā mēs kādreiz ticējām. Vai Dievs zināja, cik trausla lieta var būt tāds vārds? Cik smalciņš, cik viegli izdzēšams?

Varbūt tieši tas notika ar Loru — varbūt tieši tas burtiski nogrūda viņu no kraujas malas. Vārdi, uz kuriem viņa bija paļāvusies, būvēdama uz tiem savu kāršu namiņu, ticēdama, ka tie ir stabili, bija apgāzušies un parādījuši viņai savus tukšos vidus, un tad aizlidojuši no viņas prom kā papīra skrandas.

Dievs. Uzticība. Upuris. Taisnīgums.

Ticība. Cerība. Mīlestība.

Nemaz nerunājot par māsu. Nu jā. Vienmēr vēl arī šis.

Nākamajā rītā, pēc tējas dzeršanas kopā ar Loru Diānas sal­dumos, es grozījos telefona tuvumā. Ritēja stundas: ne vārda. Biju norunājusi kopā ar Vinifredu un divām viņas komitejas locek­lēm doties pusdienās uz Arkādijas dārzu. Attiecībās ar Vinifredu

vienmēr bija labāk turēties pie izstrādātajiem plāniem — citādi viņa kļuva ziņkārīga —, tāpēc es devos turp.

Mums tika pavēstīts par Vinifredas jaunāko ieceri — kabarē, kura ienākumi paredzēti ievainotu militārpersonu atbalstam. Tur būšot dziesmas un dejas, un dažas meitenes jau vingrinoties lēkt kankanu, tāpēc mums visām vajagot uzrotīt piedurknes un iesais­tīties, un tirgot biļetes. Vai Vinifreda arī pati grasījās mētāt kājas, tērpusies rišotos svārciņos un melnās zeķēs? Tiešām cerēju, ka ne. Nu viņa jau bija pārlieku noliesējusi.

"Tu izskaties nedaudz bāla, Airis," Vinifreda teica, piešķiebusi galvu.

"Tiešām?" es laipni atsaucos. Pēdējā laikā viņa man bija no­rādījusi, ka es zaudējot līmeni. Ar to viņa gribēja sacīt, ka es nedaru visu iespējamo, lai balstītu Ričardu un virzītu viņu uz priekšu pa slavas taku.

"Jā, mazliet pabāla gan. Vai Ričards tevi nomocījis? Tam vīram nudien spara netrūkst!" Vinifreda bija ārkārtīgi labā omā. Viņas plāni — viņas plāni attiecībā uz Ričardu — acīmredzot īstenojās lieliski, par spīti manam laiskumam.

Tomēr es nevarēju veltīt viņai īpašu uzmanību; es pārāk stipri bažījos par Loru. Ko lai iesāk, ja viņa drīz neparādīsies? Es taču nevarēju paziņot, ka man nozagta mašīna: negribēju, lai Loru apcietina. To nevēlētos arī Ričards. Tas nebija neviena interesēs.

Kad atgriezos mājās, misis Margatroida man pavēstīja, ka manas prombūtnes laikā ieradusies Lora. Viņa neesot pat zvanījusi pie durvīm — misis Margatroida nejauši uzdūrusies viņai hallē. Tas tiešām esot bijis trieciens — ieraudzīt mis Loru pēc visiem šiem gadiem, taisni kā redzēt spoku. Nē, adresi viņa neesot atstājusi. Toties esot kaut ko pateikusi. Pasakiet Airisai, ka parunāšu ar viņu vēlāk. Kaut ko tādu. Mājas atslēgas viņa atstājusi uz vēstuļu paplātes; esot tās paņēmusi nejauši. Jocīga nejaušība, teica misis Margatroida, kuras strupais deguns saoda ko nelabu. Viņa vairs neticēja manai pasaciņai par autodarbnīcu.

Es uzelpoju: varbūt viss vēl būs labi. Lora joprojām ir pilsētā. Viņa parunās ar mani vēlāk.

To viņa tiešām ir izdarījusi, lai gan viņai ir nosliece at­kārtoties, tāds paradums ir visiem mirušajiem. Viņi saka visu to pašu, ko teikuši tev savas dzīves laika; bet viņi reti pasaka ko jaunu.

Es patlaban pārģērbos pēc pusdienām, kad ieradās policists un paziņoja par nelaimes gadījumu. Lora esot iztriekusies cauri drošības barjerai, taisnā ceļā nobraukusi no Sentklēras avēnijas tilta un iegāzusies dziļi aizā. Briesmīga avārija, policists sacīja, sērīgi šūpodams galvu. Viņa braukusi ar manu mašīnu: policisti to noteikuši pēc numura zīmes. Sākumā viņi nosprieduši — dabiski —, ka sadegusi sieviete mašīnas vrakā esmu es pati.

Tā tik būtu ziņa.

Kad policists bija aizgājis, es pūlējos apvaldīt trīsas. Man vaja­dzēja saglabāt mieru, man vajadzēja saņemties. Nekur nespruksi, nu tev tā mūzika būs jāklausās, mēdza teikt Rīnija, bet kādu mūziku viņa domāja? Tā nebija deju mūzika. Skaļš pūtēju orķestris, kaut kāda parāde ar ļaužu pūļiem abās pusēs, viņi rāda ar pirkstiem un ņirgājas. Ielas galā bende, kuram spara netrūkst.

Šaubu nav, Ričards mani pratinās. Mans stāsts par mašīnu un darbnīcu joprojām būs ticams, ja piebildīšu, ka todien kopā ar Loru esmu dzērusi tēju, bet neesmu to pateikusi viņam, jo neesmu vēlējusies viņu uztraukt tieši pirms izšķirošās runas. (Tagad visas viņa runas bija izšķirošas; viņš tuvojās izredzēto lokam.)

Es teikšu, ka Lora bija mašīnā, kad tā sabojājās; viņa pava­dīja mani uz autodarbnīcu. Kad aizmirsu mašīnā somiņu, viņa droši vien būs to paņēmusi, un pēc tam tā jau bija tīrā bērnu spēle — nākamajā rītā aiziet turp, paņemt mašīnu un samaksāt ar viltotu čeku no manas čeku grāmatiņas. Ticamības labad izplēsīšu vienu čeka veidlapu; ja man pieprasīs pateikt darbnīcas nosaukumu, atbildēšu, ka tas man piemirsies. Ja uzstās, es sākšu raudāt. Kā lai es varētu atcerēties tik nenozīmīgu sīkumu, es teikšu, tādā brīdī?

Uzkāpu augšstāvā pārģērbties. Morga apmeklējumam būs vaja­dzīgi cimdi un cepure ar plīvuru. Varbūt tur jau būs reportieri, fotogrāfi. Braukšu ar mašīnu, es nodomāju, bet tad atcerējos, ka mana mašīna tagad pārvērtusies metāllūžņos. Būs jāizsauc tak­sometrs.

Un jābrīdina arī Ričards, jāpiezvana viņam uz biroju: tiklīdz šī ziņa izskanēs, viņu aplenks līķu mušas. Viņš bija tik ievēro­jama persona, ka citādi nevarēja būt. Un viņš arī vēlēsies jau laikus sagatavot sava sēru paziņojuma tekstu.

Es piezvanīju. Atbildēja Ričarda jaunākā jaunā sekretāre. Pateicu, ka jautājums ir steidzams un ka, nē, to nevar atrisināt ar viņas starpniecību. Man jārunā ar Ričardu pašu.

Iestājās pauze, kamēr tika sameldēts Ričards. "Kas noticis?" viņš noprasīja. Viņam nekad nepatika, ja zvanīju uz biroju.

"Briesmīga avārija," es teicu. "Lora. Mašīna, ar kuru viņa brauca, nogāzās no tilta."

Viņš klusēja.

"Tā bija mana mašīna."

Viņš klusēja.

"Diemžēl viņa ir mirusi," es teicu.

"Ak Dievs." Pauze. "Kur viņa bija visu šo laiku? Kad viņa atgriezās? Ko viņa darīja tavā mašīnā?"

"Nospriedu, ka tev tas jāuzzina tūdaļ, pirms šī vēsts nonāk pie avīžniekiem," es sacīju.

"Jā," viņš atteica. "Tas ir prātīgi."

"Tagad man jābrauc uz morgu."

"Uz morgu?" viņš atkārtoja. "Uz pilsētas morgu? Kāda velna

v pec?

"Turp viņa ir aizvesta."

"Dabū viņu no turienes prom," Ričards sacīja. "Aizved uz kādu pieklājīgu vietu. Uz kādu…"

"Privātu," es pabeidzu. "Jā, labi. Man tev jāpaskaidro, ka ir kāds minējums — no policijas puses, viens policists nupat bija šeit, — ir kāds mājiens…"

"Kas? Ko tu viņiem pateici? Kāds mājiens?" Balsī skaidri skanēja trauksme.

"Tikai tāds, ka viņa to izdarījusi tīšām."

"Blēņas," viņš atcirta. "Tas noteikti ir bijis nelaimes gadījums. Ceru, ka tu tā pateici."

"Protams. Bet ir aculiecinieki. Viņi ir redzējuši…"

"Vai ir atstāta vēstule? Ja ir, sadedzini."

"Divas — advokātam un vēl kaut kas bankai. Viņai rokās bija balti cimdi. Viņi ir redzējuši, kā viņa pagriež stūri."

"Optisks māns," Ričards noteica. "Vai varbūt viņi bija pie­dzērušies. Es piezvanīšu advokātam. Es visu nokārtošu."

Es noliku klausuli. Iegāju ģērbistabā: vajadzēs kaut ko melnu, un mutautiņu. Jāpasaka Emē, es nodomāju. Teikšu, ka vainīgs tilts. Teikšu, ka tilts salūza.

Atvēru atvilktni, kurā glabāju zeķes, un ieraudzīju burtnīcas — piecas lētas pierakstu burtnīcas no mistera Erskina laikiem, pār­sietas ar virtuves aukliņu. Uz pirmā vāka ar zīmuli bija rakstīts Loras vārds — viņas bērnišķīgajā rokrakstā. Zem tā: Matemātika. Lora ienīda matemātiku.

Veci skolas darbi, es nodomāju. Nē: veci mājas darbi. Kāpēc viņa atstājusi man tos?

Te es būtu varējusi apstāties. Būtu varējusi izvēlēties neziņu, taču es izdarīju to pašu, ko būtu darījuši jūs — ko jūs jau esat izdarījuši, ja esat izlasījuši tik tālu. Es izvēlējos zināšanu.

Vairums no mums rīkotos tāpat. Mēs izvēlamies zināšanu par spīti visam, tās dēļ mēs sakropļojam sevi, bāžam rokas ugunī, ja tas nepieciešams, lai tiktu zināšanai klāt. Ziņkārība nav mūsu vienīgais motīvs: uz priekšu mūs dzen mīlestība vai bēdas, izmisums vai naids. Mēs neatlaidīgi izspiegojam mirušos: mēs at­veram viņu vēstules, lasām viņu dienasgrāmatas, vandāmies pa viņu grabažām, cerēdami atrast kādu mājienu, kādu beidzamo vārdu, kādu paskaidrojumu no tiem, kas mūs pametuši — atstādami mums kādu somu, kura nereti ir krietni tukšāka, nekā esam gaidījuši.

Bet kā ir ar tiem, kuri nostiepj tādus slepenus pavedienus, lai mēs pret tiem paklūp tu? Kāpēc viņi tā rīkojušies? Aiz egoisma? Aiz žēluma? Aiz atriebības? Lai vienkārši apliecinātu savu eksis­tenci, tāpat kā uzšņāpjot savus iniciāļus uz tualetes sienas? Klāt­būtnes un anonimitātes apvienojumam — grēksūdzei bez soda, patiesībai bez sekām — piemīt savs valdzinājums. Tas dod iespēju nomazgāt no rokām asinis — kaut kādā veidā.

Tiem, kuri atstāj šādus pierādījumus, diez vai ir tiesības sūdzēties, ja pēc tam ierodas svešinieki un bāž savu degunu katrā sīkumā, gar kuru viņiem kādreiz nebūtu nekādas daļas. Un ne tikai svešinieki: arī mīļākie, draugi, radinieki. Mēs esam lūriki, visi kā viens. Kāpēc lai mēs uzskatītu, ka drīkstam pievākt sev kaut ko no pagātnes tikai tāpēc, ka esam to atraduši? Mēs visi esam kapu aplaupītāji, līdzko atveram durvis, ko aizslēguši citi.

Bet tikai aizslēguši. Telpas un to saturs ir atstāti neskarti. Ja tie, kas to visu atstājuši, ir alkuši pēc aizmirstības, tad taču vien­mēr varēja palīdzēt uguns.