Ovidija Metamorfozes

Tēvs bija secinājis — un pilnīgi pareizi —, ka māsu izglī­tošana ir atstāta novārtā. Viņš gribēja, lai mēs apgūstam franču valodu, kā arī matemātiku un latīņu valodu — tie būtu uz­mundrinoši prāta vingrinājumi, kuri neitralizētu mūsu pārliecīgo sapņainību. Sasparoties liktu arī ģeogrāfija. Lai gan Vijoles jaunkundzes darba laikā tēvs tikpat kā nebija viņu ievērojis, tagad viņš paziņoja, ka nedz šādu mājskolotāju, nedz viņu novecojušo, jūtelīgo mācīšanas paņēmienu šeit vairs nebūšot. Viņš gribēja, lai mums tiek apcirptas mūsu cakainās, rišainās, mazliet drūmās maliņas, it kā mēs būtu salāti; atstāt vajadzēja tikai vienkāršo, veselīgo serdi. Viņš nespēja saprast, kāpēc mums patīk tas, kas mums patīk. Viņš gribēja, lai mēs kaut kādā veidā kļūstam līdzī­gas zēniem. Nu, ko tad varēja gribēt? Viņam jau nebija bijis māsu.

Vijoles jaunkundzes vietā tēvs nolīga kādu vīrieti, vārdā mis­ters Ērskins, kurš reiz bija strādājis zēnu skolā Anglijā, bet veselības dēļ piepeši pārcēlies uz Kanādu. Mums viņš it nemaz nelikās slimīgs: piemēram, nekad neklepoja. Viņš bija drukns, ģērbies tvīdā, gadus trīsdesmit vai varbūt trīsdesmit piecus vecs, ar sarkanīgiem matiem un apaļīgām, miklām, sarkanām lūpām, viņam bija maza bārdiņa un dzēlīga ironija, un negants raksturs, un oda viņš tā kā mitra veļas groza dibens.

Drīz kļuva skaidrs, ka, neklausoties un blenžot misteram Ērskinam pierē, mēs no viņa vaļā netiksim. Vispirms viņš uzdeva mums pārbaudes darbus, lai redzētu, ko mēs zinām. Izrādījās, ka ne sevišķi daudz, tomēr vairāk, nekā bijām gribējušas izpaust. Tad viņš pateica tēvam, ka smadzenes mums esot kā kukaiņiem vai murkšķiem. Mūs atliekot tikai nožēlot, brīnums vēl, ka mēs ne­esot pilnīgas idiotes. Mums esot izveidojies gara kūtrums — ticis pieļauts, lai tāds izveidojas, viņš pārmetoši piemetināja. Par laimi, vēl neesot par vēlu. Tēvs paziņoja, ka tādā gadījumā mistera Ērskina uzdevums būšot — paaugstināt mūsu līmeni tiktāl, cik vajadzīgs.

Mums misters Ērskins sacīja, ka mūsu slinkums, augstprātība, nosliece uz gurkošanos un dīku sapņošanu un raudulīgā jūtelība esot padarījusi mūs nederīgas dzīves nopietnībai. Neviens negaidot, ka mēs būšot ģēniji, un no mūsu ģenialitātes arī nebūtu nekāda labuma, taču pastāvot kāds prasību minimums — pat meitenēm: ja arī atradīšoties kāds gana dumjš vīrietis, lai mūs apprecētu, tad mēs viņam nebūšot nekas cits kā akmens kaklā, ja vien netikšot piespiestas saņemties.

Viņš pasūtināja lielu kaudzi skolas burtnīcu — tās lētākās, ar līnijām un plāniem kartona vāciņiem. Viņš pasūtināja vienkāršus zīmuļus ar dzēšgumiju galā. Tās esot burvju nūjiņas, viņš teica, tās došot mums iespēju pārvērsties — ar viņa palīdzību.

Vārdu "palīdzību" viņš izrunāja ar vīpsnu.

Viņš izmeta laukā mis Gorhemas vizuļu zvaigznes.

Bibliotēka pārāk kliedējot mūsu uzmanību, viņš teica. Viņš pie­prasīja un saņēma divus skolas solus, ko novietoja vienā no viesu guļamistabām; viņš lika iznest ārā gan gultu, gan visas pārējās mēbeles, tā ka palika tikai tukša istaba. Durvis bija aizslēdzamas, un atslēga bija viņam. Nu mēs varēšot atrotīt piedurknes un ķerties pie darba.

Mistera Ērskina metodes bija tiešas. Viņš bija matu plēsējs, ausu plūcējs. Viņš mēdza triekt pa solu ar lineālu tieši blakus mūsu pirkstiem un arī pa pirkstiem pašiem vai, ja noskaitās, iebliezt mums pa pakausi, vai, izmantojot galējo līdzekli, mest mums ar grāmatām vai sist pa stilbiem. Viņa sarkasms bija iznīcinošs, vismaz manā uztverē: Lora bieži nosprieda, ka viņš ir domājis tieši to, ko saka, un tas saniknoja misteru Ērskinu vēl vairāk. Mūsu asaras viņu neaizkustināja; patiesībā man pat šķiet, ka tās viņu priecēja.

Tomēr tā viņš neizturējās katru dienu. Reizēm veselu nedēļu viss ritēja gludi. Viņš varēja būt pacietīgs, pat izrādīt sava veida neveiklu laipnību. Bet tad viņš atkal uzsprāga un sāka plosīties. Pats ļaunākais bija tas, ka mēs nekad nezinājām, ko un kad viņš darīs.

Mēs nevarējām sūdzēties tēvam, jo vai tad misters Ērskins nepildīja viņa rīkojumus? Viņš pats to apliecināja. Toties mēs, protams, sūdzējāmies Rīnijai. Viņa jutās sašutusi. Es esot par lielu, lai pret mani tā izturētos, viņa teica, un Lora esot par nervozu, un mēs abas esot… nē, nudien, ko viņš no sevis iedomājoties? Izaudzis renstelē, bet uzpūties kā tītars, tāpat kā visi angļi, kuri atkuļoties uz šejieni, domādami, ka nu varēs tēlot lielus kungus, un, ja viņš ejot vannā vienreiz mēnesī, tad viņa esot gatava apēst savu pašas blūzi. Kad pie Rīnijas atnāca Lora ar sitienu švīkām uz plaukstām, Rīnija gāja runāt ar misteru Ērskinu, taču saņēma ieteikumu nejaukties citu darīšanās. Tieši viņa jau esot mūs izlutinājusi, sacīja misters Ērskins. Izlutinājusi ar savu pārmērīgo iecietību un aptecēšanu — tas esot acīm redzams —, un nu viņa ziņā esot vērst par labu to, ko sabojājusi Rīnija.

Lora teica — ja misters Ērskins neiešot prom, tad prom iešot viņa pati. Aizbēgšot. Izlēkšot pa logu.

"Tā vis nedari, manu kaķīt," Rīnija iebilda. "Mēs pasēdēsim un padomāsim. Gan mēs aplauzīsim viņam ragus!"

"Viņam nemaz nav ragu," Lora šņukstēja.

Kallista Ficsimonsa varbūt būtu spējusi palīdzēt, bet viņa gan redzēja, no kuras puses vējš pūš: mēs nebijām viņas bērni, mēs bijām tēva bērni. Viņš bija izvēlējies darbības virzienu, un, ja viņa iejauktos, tad pieļautu taktikas kļūdu. Tas bija sauve qui peut gadījums, — šo izteicienu, pateicoties mistera Ērskina centībai, es tagad pratu pārtulkot.

Mistera Ērskina priekšstats par matemātiku bija gana vienkāršs: mums vajadzēja iemācīties, kā tikt galā ar saimniecības rēķiniem, kas prasīja saskaitīšanu un atņemšanu, un dubulto grāmatvedību.

Viņa priekšstatā par franču valodu ietilpa darbības vārdu pamat­formas un Fedra, kā arī paļaušanās uz ievērojamu rakstnieku kodo­līgajām atziņām. Si jeunesse savait, si vieillesse pouvait — Estjēns; C'est de quoi j'ai le plus de peur que la peur — Monteņs; Le coeur a ses raisons que la raison ne connait point — Paskāls; Uhistorie, cette vieille dame exaltee et menteuse — de Mopasāns. II ne faut pas toucher aux idoles: la dorure en reste aux mains — Flobērs. Dieu s'est fait homme; soit. Le diable s'est fait femme — Viktors Igo. Un tā tālāk.

Viņa priekšstatā par ģeogrāfiju ietilpa Eiropas galvaspilsētas. Viņa priekšstatā par latīņu valodu ietilpa Cēzars, kurš pakļauj gaiļus un šķērso Rubikonu, alea iacta est, un pēc tam fragmenti no Vergilija Eneīdas — viņam patika Didonas pašnāvība — vai no Ovidija Metamorfozēm, tās daļas, kur dievi pastrādāja nepatīkamas lietas ar dažādām jaunām sievietēm. Apraksti par to, kā Eiropu izvaro, liels, balts bullis vai Lēdu — gulbis, vai Danaju — zelta lietus: tie vismaz piesaistīšot mūsu uzmanību, viņš teica ar savu iro­nisko smaidu. Tur viņam bija taisnība. Pārmaiņas pēc viņš lika mums tulkot latīņu mīlas dzejoļus, visai ciniskus. Odi et amo — tādā garā. Viņam trakoti patika noskatīties, kā mēs cīnāmies ar dzejnieku nievīgajiem viedokļiem par tādām meitenēm, par kādām mums acīmredzot bija lemts kļūt.

"Rapio, rapere, rapui, raptum," skaitīja misters Ērskins. ""Sagrābt un aizvest." Angļu vārds rapture — aizgrābtība — ir cēlies no tās pašas saknes. Deklinējiet." Plīkš, noplaukšķēja lineāls.

Mēs mācījāmies. Mēs tiešām mācījāmies, lai atriebtos: misteram Ērskinam mēs negribējām sagādāt nekādus attaisnojumus. Neko viņš nevēlējās tik ļoti kā pazemot mūs līdz beidzamajam, — nu, šis prieks viņam būs liegts, ja vien iespējams. Labāk par visu mēs no viņa iemācījāmies blēdīties. Bija grūti viltot matemātikas uzdevumus, toties vēlās pēcpusdienās mēs pavadījām daudzas stun­das, špikodamas uzdotos Ovidija tulkojumus no dažām grāmatām vectēva bibliotēkā — vecus, izcilus Viktorijas laika tulkojumus sīkā drukā, ar sarežģītu leksiku. No šīm grāmatām mēs uzzinājām teikumu jēgu, pēc tam aizstājām vārdus ar citiem, vienkāršākiem un pievienojām dažas kļūdas, lai izskatītos, ka tulkojušas esam pašas. Tomēr, lai ko mēs darītu, misters Ērskins sašvīkāja mūsu tulkojumus ar savu sarkano zīmuli un uz malām sarakstīja niknas piezīmes. Latīņu valodu mēs diez cik labi neapguvām, toties daudz uzzinājām par viltošanu. Mēs iemācījāmies arī panākt, lai seja izskatās neizteiksmīga un stīva, gluži kā iestērķelēta. Labāk bija nereaģēt uz misteru Ērskinu nekādā redzamā veidā, it sevišķi ne satrūkstoties.

Kādu laiku Lora modri klausījās misterā Ērskinā, taču fiziskas sāpes — tas ir, viņas pašas fiziskās sāpes — diez kā nespēja Loru iespaidot. Viņas uzmanība aizklīda neceļos pat tad, ja viņš skaļi kliedza. Viņa diapazons bija tik ierobežots. Lora skatījās uz tapetēm — ar rožu pumpuru un lenšu rakstu — vai laukā pa logu. Viņa attīstīja spēju vienā acumirklī pārceļot — vienbrīd viņa koncentrējās uz tevi, bet nākamajā brīdī jau atradās kur citur. Vai, pareizāk, citur atradies tu: viņa bija likusi tev nozust, kā pavicinādama neredzamu burvju nūjiņu; it kā izgaisis patiešām būtu tu pats.

Misters Ērskins nevarēja ciest, ka viņu atraida šādā veidā. Viņš pasāka Loru purināt — lai dabūtu viņu pie sajēgas, kā pats iz­teicās. Tu neesi nekāda Apburtā princesei viņš kliedza. Dažreiz viņš grūda Loru pret sienu vai kratīja, satvēris ar rokām ap kaklu. Kad viņš purināja Loru, viņa aizvēra acis un kļuva ļengana, kas uz­kurināja misteru Ērskinu vēl trakāk. Sākumā es lūkoju iejaukties, bet no tā nebija nekāda labuma. Es vienkārši tiku pagrūsta malā ar vienu viņa tvīdainās, smakojošās rokas vēzienu.

"Nekaitini viņu," es teicu Lorai.

"Tas nav svarīgi, vai es viņu kaitinu vai ne," Lora sacīja. "Turklāt viņš nemaz neskaišas. Viņš tikai grib iebāzt roku man blūzē."

"Nekad neesmu redzējusi, ka viņš tā darītu," es iebildu. "Kāpēc lai viņš tā darītu?"

"Viņš tā dara, kad tu neskaties," Lora paskaidroja. "Vai man zem brunčiem. Viņam patīk biksītes." To viņa pateica tik mierīgi, ka es nospriedu — viņa noteikti ir to izdomājusi vai pārpratuši. Pārpratuši mistera Ērskina rokas, to nolūkus. Tas, ko viņa aprak­stīja, bija tik neticami. Man nešķita, ka pieaudzis vīrietis varētu tā rīkoties vai ka viņu tas vispār varētu interesēt, jo vai tad Lora nebija tikai maza meitenīte?

"Vai nepateiksim Rīnijai?" es stomīgi ieminējos.

"Viņa var man nenoticēt," Lora atbildēja. "Tu taču netici."

Tomēr Rīnija viņai noticēja vai vismaz nolēma ticēt, un tās bija mistera Ērskina beigas. Rīnija bija pietiekami gudra, lai necīnītos pret viņu viena pati: viņš tikai apsūdzētu Loru nešķīstos melos, un pēc tam viss būtu vēl ļaunāk nekā iepriekš. Četras dienas vēlāk Rīnija apņēmīgi iesoļoja tēva kabinetā pogu fabrikā, līdzi paņēmusi sauju kontrabandas fotogrāfiju. Redzot tās šodien, neviens pat aci nepamirkšķinātu, taču tolaik tās bija skandalozas — sievietes melnās zeķēs, pudiņiem līdzīgās krūtis gāžas pār gigantisko krūšturu malām, tās pašas sievietes pilnīgi kailas, vaļīgās pozās, ieplestām kājām. Rīnija teica, ka atradusi tās zem mistera Ērskina gultas, kad slaucījusi grīdu viņa istabā, un vai tādam vīrietim varot uzticēt kapteiņa' Čeisa jauniņās meitas?

Apkārt pulcējās ieinteresēta publika, kurā ietilpa pulciņš fabrikas strādnieku, tēva advokāts un gluži nejauši arī Rīnijas nākamais vīrs Rons Hinkss. Rīnijas vaigi, kuros rotājās bedrītes, bija pietvīkuši, acis liesmoja kā atriebes fūrijai, matu melnā čūska bija izrisusi no sprādzēm, rokā viņa vicināja bildes, kurās rēgojās plikas sievietes ar lieliem pupiem un kuplām pēcpusēm, — šis skats Ronu pilnīgi satrieca. Domās viņš krita Rīnijas priekšā ceļos, kopš tās dienas sāka viņu lenkt, un šī lenkšana beigās vainagojās ar panākumiem. Taču tas ir cits stāsts.

Tēva advokāts padomdevēja tonī teica: ja esot kaut kas tāds, ko Taikonderogā nemūžam neciestu, tad tās esot šāda veida ne­ķītrības nevainīgu jauniešu skolotāja rokās. Tēvs aptvēra, ka turpmāk vairs nevarēs paturēt misteru Ērskinu savā mājā, ja negribēs, lai viņu uzskata par briesmoni.

(Man jau sen ir bijušas aizdomas, ka šīs fotogrāfijas Rīnija bija sagādājusi pati, no sava brāļa, kurš izplatīja žurnālus un viegli varēja pie tādām tikt. Man ir aizdomas, ka šo fotogrāfiju sakarā misters Ērskins bija bez vainas. Ja kas, viņam pie sirds gāja bērni, nevis lieli krūšturi. Taču tolaik viņš nevarēja gaidīt, ka Rīnija rīkosies godīgi.)

Misters Ērskins aizbrauca, protestēdams, ka neesot vainīgs, — sašutis, tomēr reizē satricināts. Lora teica, ka viņas lūgšanas ne­esot palikušas bez atbildes. Viņa sacīja, ka esot lūgusi Dievu, lai misters Ērskins tiekot padzīts no mūsu mājas, un ka Dievs esot viņu sadzirdējis. Rīnija esot pildījusi Viņa gribu — gan ar tām sliktajām bildītēm, gan citādi. Es" prātoju, ko gan par to visu domā Dievs, pieņemot, ka Viņš ir, — un par to es šaubījos aizvien vairāk.

Toties Lora mistera Ērskina valdīšanas laikā bija nopietni pie­vērsusies ticībai: viņa vēl arvien baidījās no Dieva, tomēr, spiesta izvēlēties starp diviem viegli aizkaitināmiem, neaprēķināmiem tirā­niem, bija izvēlējusies to, kurš ir lielāks un arī tālāk prom.

Tiklīdz izvēle bija izdarīta, viņa krita galējībās tāpat kā vien­mēr. "Es kjūšu par mūķeni," viņa rāmi paziņoja, kad mēs pie virtuves galda ēdām savus pusdienu sendvičus.

"To tu nemaz nevari," Rīnija atteica. "Tevi tur nepieņemtu. Tu neesi katoliete."

"Es varētu par tādu kļūt," Lora sacīja. "Es varētu iestāties."

"Nu," Rīnija novilka, "tev būs jānogriež mati. Zem tiem plī­vuriem pauris mūķenei ir pilnīgi pliks."

Tas bija attapīgs gājiens no Rīnijas puses. To Lora nebija zinājusi. Ja viņai vispār bija kāda vājība, tad tie bija viņas mati. "Kāpēc tā jādara?" viņa jautāja.

"Viņas domā, ka tā grib Dievs. Pēc viņu uzskatiem, Dievs grib, lai viņas ziedo savus matus, un tas tikai liecina, cik viņas aprobežotas. Ko lai Dievs iesāktu ar viņu matiem?" Rīnija teica. "Kāda iedoma! Tādas matu kaudzes!"

"Ko viņas dara ar tiem matiem?" Lora vaicāja. "Kad tie ir nogriezti."

Rīnija lobīja pupas: knakš, knakš, knakš. "No tiem taisa parūkas bagātām sievietēm," viņa atbildēja. Ne mirkli nevilcinādamās, taču es zināju, ka tās ir blēņas, tāpat kā viņas senākie stāsti par to, ka mazi bērniņi tiekot salipināti no mīklas. "Vīzdegunīgām bagāt­niecēm. Tu taču negribētu ieraudzīt, ka tavi skaistie mati staigā apkārt, uzlikti uz kādas svešas, lielas, resnas draņķa galvas."

Lora atteicās no domas kļūt par mūķeni, vismaz tā šķita; taču kurš gan varētu pateikt, ar ko viņa aizrausies nākamreiz? Viņai bija paaugstināta spēja ticēt. Viņa atstāja sevi atvērtu, uzticēja sevi, atdeva sevi, pakļāva sevi citu žēlastībai. Neliela neticības deva būtu noderējusi par pirmo aizsardzības līniju.

Nu bija aizritējuši vairāki gadi — itin kā izšķiesti mistera Ērskina dēļ. Tomēr man nevajadzētu teikt izšķiesti: no viņa es biju iemācījusies daudz, lai gan ne vienmēr to, ko viņš bija gribējis iemācīt. Kā piedevu prasmei melot un blēdīties es biju ap­guvusi pa pusei slēptu nekaunību un mēmu pretošanos. Es biju

uzzinājusi, ka atriebību nedrīkst sasteigt. Es biju iemācījusies, kā neļaut sevi pieķert.

Tikmēr bija sākusies Depresija. Biržas krahā tēvs nezaudēja daudz, tomēr savu tiesu pazaudēja. Un viņš zaudēja arī to rezervi, kura ļautu kļūdīties. Samazinoties pieprasījumam, viņam būtu vaja­dzējis slēgt fabrikas; viņam būtu vajadzējis noguldīt savu naudu bankā — uzkrāt to, kā darīja citi viņa stāvoklī. Tas būtu bijis pats prātīgākais. Taču viņš to nedarīja. Viņš nespēja. Viņš nespēja izmest savus vīrus no darba. Šiem saviem vīriem viņš bija uzticību parādā. Kas par to, ka daži no viņiem bija sievietes.

Aviljonā ieviesās trūkums. Ziemā mūsu guļamistabas kļuva aukstas, palagi izdila. Rīnija izgrieza tiem izvalkātos vidučus, tad sašuva kopā malas. Vairākas istabas tika aizslēgtas; lielākā daļa kalpotāju tika atlaisti. Dārznieka vairs nebija, un dārzā zaglīgi ielavījās nezāles. Tēvs teica, ka viņam vajadzēšot mūsu palīdzību, lai tiktu galā — lai pārvarētu šo neveiksmju posmu. Mēs varot palīdzēt Rinijai mājassolī, viņš teica, ja jau mums tik ļoti ne­patīkot latīņu valoda un matemātika. Mēs varot iemācīties, kā pastiept dolāru garāku. Praksē tas nozīmēja ēst vakariņās pupiņas vai sālītu mencu, vai truša gaļu un pašām lāpīt savas zeķes.

Lora liedzās ēst truša gaļu. Truši izskatoties pēc nodīrātiem bērniņiem, viņa sacīja. Esot jābūt cilvēkēdājam, lai tos ēstu.

Rīnija teica, ka tēva labsirdība nākot par sliktu viņam pašam. Viņa teica arī, ka tēvs esot pārlieku lepns. Vīrietim vajadzētu atzīt savu sakāvi. Viņa gan nezinot, uz ko viss ejot, bet visticamākais iznākums esot galīgs posts.

Tagad man bija sešpadsmit gadu. Mana formālā izglītošanās — lai kāda būdama — nu bija galā. Es kaut ko gaidīju, bet ko? Kas ar mani notiks tālāk?

Rīnijai bija savs vaļasprieks. Viņa bija pasākusi lasīt žurnālu Mayfair, kur tika aprakstīti augstākās sabiedrības sarīkojumi, un smalko aprindu hroniku avīzēs — par kāzām, labdarības ballēm, greznībā pavadītām brīvdienām. Viņa iegaumēja veselus vārdu sarakstus — slavenību uzvārdus, izklaides kuģu un labu viesnīcu nosaukumus. Mani vajadzētu ievest sabiedrībā, viņa sacīja, ar visu,

kas tam piederas, — ar tējas pēcpusdienām, kur iepazīties ar sva­riņam mātēm no labākajām aprindām, ar pieņemšanām un šikiem izbraukumiem, ar svinīgiem deju vakariem, kuros jāielūdz tie jaunekļi, kuri būtu laba partija. Aviljonā atkal pulcētos labi ģērbti ļaudis kā vecajos laikos; spēlētu stīgu kvarteti, maurā liesmotu lāpas. Mūsu ģimene esot vismaz tikpat laba kā tās, kuru meitām tas viss nodrošināts, — tikpat laba, ja ne labāka. Tēvam būtu vajadzējis sataupīt bankā kādu summiņu tikai šim nolūkam vien. Kaut jel mana māte vēl būtu dzīva, Rīnija teica, tad viss būtu nokārtots, kā nākas.

Par to nu es šaubījos. Cik biju dzirdējusi par māti, tad viņa droši vien uzstātu, ka mani vajag sūtīt skolā — Almas dāmu koledžā vai kādā tamlīdzīgā smalkā, garlaicīgā iestādījumā —, lai es mācītos kaut ko noderīgu, taču tikpat garlaicīgu, piemēram, stenogrāfiju; bet šādu ievešanu sabiedrībā viņa būtu uzskatījusi par ārišķību. Viņai pašai tādas nebija bijis.

Vecāmāte Edīlija bija citāda un aizslīdējusi prom laikā pietie­kami tālu, tāpēc es varēju viņu idealizēt. Viņa būtu veltījusi man pūles; viņa nebūtu skopojusies ne ar intrigām, ne ar izdevumiem. Es klimtu pa bibliotēku, pētīdama vecāsmātes attēlus, kuri jopro­jām karājās pie sienām: 1900. gadā eļļā gleznotu portretu, kurā viņai bija sfinksas smaids un kleita sakaltušu sarkanu rožu krāsā, ar dziļu izgriezumu, no kura spēji iznira viņas kailais kakls gluži kā roka no burvju mākslinieka aizkara; zelta ietvaros ieliktās melnbaltās fotogrāfijas, kurās viņa bija redzama gleznainās cepurēs vai rotājusies ar strausa spalvām, vai vakartērpos ar diadēmām un baltiem smalkādas cimdiem, viena vai kopā ar dažādām, tagad jau aizmirstām augstām amatpersonām. Viņa būtu apsēdinājusi mani sev līdzās un devusi man nepieciešamos padomus: kā ģērbties, ko teikt, kā uzvesties jebkurā gadījumā. Kā nekļūt smieklīgai — es jau biju sapratusi, ka šim nolūkam pastāv plašs līdzekļu klāsts. Par spīti tam, ka Rīnija nemitīgi okšķerējās pa smalko aprindu hroniku, viņa tomēr nezināja pietiekami daudz.

Загрузка...