Aklais slepkava

Kabīne

Sākot no šejienes, viss top drūmāks. Bet to jūs jau paredzējāt. Jūs to paredzējāt, jo zināt, kas notika ar Loru.

Pati Lora to, protams, nezināja. Viņai ne prātā nenāca tēlot nolemto, romantisko varoni. Par tādu viņa kļuva tikai vēlāk, sava iznākuma ietvarā un tādējādi savu apbrīnotāju apziņā. Ikdienas dzīvē viņa bieži bija kaitinoša, tāpat kā jebkurš. Vai garlaicīga. Vai priecīga, arī tāda viņa spēja būt: ja bija attiecīgi apstākļi, kuru noslēpums bija zināms vienīgi viņai pašai, viņa varēja nonākt sava veida sajūsmā. Tieši viņas prieka mirkļi manās atmiņās tagad smeldz visskaudrāk.

Un tā nu šajās atmiņās Lora noņemas ar saviem ikdienišķa­jiem plāniem, vērotāja acij nebūt ne dīvainiem — gaišmataina meitene kāpj pakalnā, iegrimusi pati savās domās. Ir daudz tādu piemīlīgu, domīgu meiteņu, tādas mudž uz katra soļa, ik minūti piedzimst vēl kāda. Lielākoties ar šīm meitenēm nenotiek nekas neparasts. Šis un tas, un vēl kaut kas, un tad viņas kļūst vecākas. Bet Lora ir izraudzīta — tevis, manis izraudzīta. Gleznā viņa plūktu lauku puķes, lai gan reālajā dzīvē reti darīja ko tamlīdzīgu. Dievs ar zemes seju ir notupies viņai aiz muguras, meža paēnā. Šo dievu redzam tikai mēs. Tikai mēs zinām, ka viņš uzbruks.

Esmu pārskatījusi to, kas uzrakstīts līdz šim, un tas nešķiet atbilstošs patiesībai. Varbūt tajā ir par daudz vieglprātības vai par daudz tāda, ko varētu uzskatīt par vieglprātīgu. Daudz drēbju, kuru stils un krāsas tagad izgājušas no modes, nomesti tauriņa spārni. Daudz vakariņu, ne vienmēr sevišķi labu. Brokastis, pikniki, ceļojumi pa okeānu, maskuballes, avīzes, vizināšanās laivā pa upi. Tādas lietas diez cik labi nepiedien traģēdijai. Taču dzīvē traģēdija nav viens ilgs kliedziens. Tajā ietilpst viss, kas pie tās novedis. Triviālas stundas cita pēc citas, diena pēc dienas, gads pēc gada,

un tad pēkšņais mirklis: naža dūriens, šaviņa sprādziens, auto­mašīnas lidojums no tilta.

Tagad ir aprīlis. Sniegpārslas ir ieradušās un nozudušas, tagad dīgst krokusi. Drīz es varēšu ierīkoties sētas lievenī pie sava pelēcīgā, nobružātā, vecā koka galda, vismaz tad, kad spīdēs saule. Uz ietvēm vairs nav ledus, un tāpēc es atkal esmu sākusi doties pastaigās. Ziemas mēnešu nekustība ir mani novājinājusi; es to jūtu kājās. Tomēr esmu apņēmusies atgūt savas agrākās teritorijas, atkal apmeklēt savas dzeramvietas.

Šodien, ar sava spieda palīdzību un ar vairākām pauzēm pa ceļam, man izdevās tikt līdz pat kapsētai. Tur bija abi Ceisu eņģeļi bez kādiem redzamiem postījumiem pēc sniegā pavadītās ziemas; tur bija ģimenes vārdi, tikai mazlietiņ vairāk nesalasāmi, bet tur varbūt vainīga mana redze. Es pārvilku ar pirkstiem pār šiem vārdiem, pār to burtiem; par spīti to tvirtumam un to taustāmībai šķita, ka no mana pieskāriena tie atvilgst, dziest, ļogās. Ar saviem asajiem, neredzamajiem zobiem tos ir grauzis laiks.

Kāds ir novācis pagājušā rudens izmirkušās lapas no Loras kapa. Tur bija mazs baltu narcišu pušķītis, jau novītis, kātiņi ietīti alumīnija folijā. Es to pacēlu un iesviedu tuvākajā atkritumu tvertnē. Kā tie Loras pielūdzēji domā, kas novērtē šos viņu zie­dojumus? Vēl svarīgāk — kā viņi domā, kas tos pēc tam aizvāc? Pielūdzēji un viņu puķainie atkritumi; nekādas jēgas, tikai piesārņo apkaimi ar savu viltoto sēru apliecinājumiem.

Es tev tūliņ parādīšu, par ko pinkšķēt, mēdza teikt Rīnija. Ja mēs būtu viņas īstie bērni, viņa mūs iepļaukātu. Bet viņa nekad tā nedarīja, un mēs nekad neuzzinājām, ko nozīmē šis drauds.

Atceļā es iegriezos virtuļu bodītē. Laikam būšu izskatījusies tikpat nogurusi, kāda jutos, jo viesmīle atnāca tūdaļ. Parasti viņas neapkalpo pie galdiņiem, tev jāiet pie letes un sava maltīte jānes pašai, bet šī meiča — ar ovālu seju un tumšiem matiem, ģērbusies tādā kā melnā formastērpā — apvaicājās, ko lai man atnesot. Es palūdzu kafiju un pārmaiņas pēc melleņu smalkmaizīti. Tad es

pamanīju viņu sarunājamies ar otru meiču, ar to, kura stāv aiz letes, un apjēdzu, ka viņa ir nevis viesmīle, bet gan tāda pati apmeklētāja kā es: melnais formastērps nebija nekāds formastērps, tikai žakete un svārki. Kaut kur kaut kas viņai sudrabaini vizuļoja, varbūt rāvējslēdzēji: sīkumus es nejaudāju saskatīt. Pirms paguvu pienācīgi pateikties, viņa jau bija aizgājusi.

Tik veldzējoši ieraudzīt, ka meitenes tādos gados izturas pie­klājīgi un iejūtīgi. Pārāk bieži (es prātoju, domādama par Sabrinu) viņas veltī citiem vienīgi nevērīgu nepateicību. Bet nevērīga nepa­teicība ir jauno bruņas; kā gan viņi bez tām spētu iziet caur dzīvi? Vecie novēl jaunajiem labu, taču novēl viņiem arī sliktu: vecajiem gribētos viņus aprīt, uzsūkt sevī viņu dzīvotspēju un pašiem kļūt nemirstīgiem. Bez īgnuma un vieglprātības sagādātās aizsardzības visus bērnus sašķaidītu pagātne — citu cilvēku pagātne, kas uzvelta uz viņu pleciem. Savtīgums ir žēlastība, kas viņus glābj.

Līdz zināmai pakāpei, protams.

Viesmīle, ģērbusies zilā virsvalkā, atnesa kafiju. Un arī smalk­maizīti, bet es gandrīz uzreiz nožēloju, ka esmu to pasūtinājusi. Es vispār nejaudāju tajā iegrauzties. Restorānos viss kļūst pārāk liels, pārāk smags — materiālā pasaule izpaužas milzīgos, valgos mīklas pikučos.

Izdzērusi tik daudz kafijas, cik spēju, es devos apgūt tualeti. Vidējā kabīnē uzraksti, kurus atminējos no pagājušā rudens, bija aizkrāsoti, bet, par laimi, šai gadalaikā jau bija sākušies jauni. Augšējā labajā stūrī viens iniciāļu komplekts bikli atzinās mīlestībā otram komplektam, kā jau viņu starpā parasts. Zem tiem ar ziliem burtiem bija akurāti uzrakstīts:

Pareizs spriedums izriet no pieredzes. Pieredze izriet no aplama sprieduma.

Zem tā kursīvā ar violetu lodīti: Ja gribi pieredzējušu meiteni, piezvani Anitai Lielmutei, es aizvedīšu tevi uz paradīzi, un telefona numurs.

Un zem tā drukātiem burtiem ar sarkanu marķeri: Pastarā diena tuvojas. Gatavojies saņemt savu spriedumu, un tas attiecas uz tevi, Anita.

Dažreiz es domāju — nē, dažreiz es spēlējos ar priekšstatu, — ka šie tualetes kricelējumi patiesībā ir Loras darbs, ka viņa itin kā no attāluma vada roku un pirkstus tām meitenēm, kas to rakstījušas. Muļķīga, tomēr iepriecinoša iedoma, līdz es speru nā­kamo loģisko soli un secinu, ka tādā gadījumā visi šie uzraksti ir adresēti man, jo kuru gan citu Lora šai pilsētā vēl pazītu? Bet, ja tie ir domāti man, tad ko Lora grib ar tiem pateikt? Ne jau nu to, ko saka.

Citreiz es jūtu spēcīgu tieksmi piebiedroties, dot savu artavu; pievienot savu drebelīgo balsi anonīmajam korim, kurš rada pusvārdā aprautas serenādes, ķeburainas mīlas vēstules, neķītrus sludinājumus, korāļus un lāstus.

Kaut Rakstu pabeidz Roka Rakstošā, Tā raksta vēl: ne Prāts, ne Bijība No Rindas nevar izsvītrot ne pusi, Nedz kaut vai Vārdu izdzēst asara.

Ha, es nodomāju. Tas nu gan liktu viņām drusku trūkties.

Kādu dienu, kad jutīšos labāk, es atkal aiziešu uz turieni un tiešām to uzrakstīšu. Viņām visām vajadzētu priecāties, jo vai tad tieši to viņas negrib? Vai to negribam mēs visi: atstāt pēc sevis vēsti, kurai ir kāda iedarbība, kaut vai drausmīga; vēsti, kuru vairs nav iespējams atsaukt.

Taču tādas vēstis var būt bīstamas. Apdomā labi, pirms izsaki vēlēšanos, it sevišķi, pirms izsaki vēlēšanos kļūt par likteņa roku.

(.Apdomā pa divi lāgi, teica Rīnija. Un Lora jautāja: Kāpēc tikai pa divir)