Aklais slepkava

Nariņa

Šorīt es aizgulējos, pārguruši pēc tumšu klejojumu nakts. Kājas man bija tā pietūkušas, it kā es būtu mērojusi garu ceļu pa cietu zemi; pēdas likās porainas un miklas. Mani pamodināja Maira, klaudzinādama pie durvīm. "Mosties nu!" viņa vīteroja pa vēstuļu spraugu. Aiz tīras perversitātes es neatsaucos. Varbūt viņa nodomās, ka esmu nomirusi — izlaidusi garu miegā! Šaubu nav, viņa jau lauzīja galvu, kurā no manām puķainajām kleitām mani ieģērbs, un plānoja ēdamos bēru maltītei. To nesauks par vāki, kur nu tik barbariski. Vāķis tiek rīkots, lai lūkotu nelaiki pamodināt, jo labāk vajag pārliecināties, vai mirušie tiešām ir miruši, pirms viņus apber ar zemēm.

To iedomājusies, es pasmaidīju. Tad atcerējos, ka Mairai ir atslēga. Gribēju pārvilkt palagu pār seju, lai dāvātu viņai vismaz vienu tīkamu šaušalu minūti, tomēr nolēmu, ka labāk nevajag. Pieslējos sēdus, izkāpu no gultas un uzģērbu rītasvārkus.

"Nesatraucies tik dikti," es saucu lejup pa kāpnēm.

Bet Maira jau bija iekšā, un viņai līdzi bija sieviete: tā apko­pēja. Eņģīgs portugāliska izskata radījums: šito vis nevarēs atgaiņāt. Viņa nekavējoties ķērās pie darba ar Mairas putekļsūcēju — viņas bija padomājušas par visu —, bet es staigāju viņai nopakaļ kā bada dzeguze, kūkodama: Neaiztieciet to! Atstājiet, kur bija! To es varu pati! Tagad es vairs neko nevarēšu atrast! Vismaz virtuvē es iespruku viņām pa priekšu un paguvu nobēdzināt apskribelēto lapu kaudzīti cepeškrāsnī. Diez vai pašā pirmajā tīrīšanas dienā viņas tur līdīs. Un tā nemaz nav pārāk piesekšķējusi, es nekad neko necepu.

"Tā," Maira noteica, kad sieviete bija tikusi galā. "Viss tīrs un spodrs. Vai nu tu nejūties labāk?"

Viņa bija atnesusi man jaunu ķiņkēziņu no Piparkūku na­miņa — smaragdzaļu krokusu podu, tikai drusciņ iedauzītu, izveidotu kā bikli smaidošas meitenes galva. Krokusiem paredzēts izlīst laukā pa caurumiem galvas virspusē un izplaukt ziedu vai­nadziņā — ja precīzi citējam Mairas vārdus. Tas man tikai jāaplaista, saka Maira, un drīz būs tik skaisti, ka ne noskatīties.

Nav izdibināmi Dieva darbi, kuros viņš dara brīnumus, kā mēdza teikt Rīnija. Vai varētu būt, ka Maira ir man lemtais sargeņģelis? Vai, gluži otrādi, Šķīstītavas pirmā vēstnese? Un kā var noteikt atšķirību?

Savā otrajā Aviljonas dienā mēs ar Loru devāmies apciemot Rīniju. Nebija grūti noskaidrot, kur viņa dzīvo: to zināja visa pilsētiņa. Vismaz ļaudis Betijas restorāniņā to zināja noteikti, jo tieši tur viņa tagad strādāja trīs dienas nedēļā. Mēs nebijām pateikušas Ričardam un Vinifredai, kurp ejam, jo kādēļ gan vēl vairāk bojāt nepatīkamo noskaņojumu pie brokastgalda? Mums nevarētu gluži aizliegt turp iet, tomēr mēs neizbēgami saņemtu kaitinošu slēpta nicinājuma devu.

Līdzi mēs paņēmām rotaļlācīti, ko biju nopirkusi Rīnijas mazulim Simpsonsa veikalā Toronto. Tas nebija pārāk mīlīgs lā­cītis — tas bija askētisks, cieši piebāzts un stīvs. Tas izskatījās pēc nenozīmīga civilierēdņa, vismaz pēc to laiku civilierēdņa. Nezinu, kā tie izskatās tagad. Visdrīzāk, valkā džinsus.

Rīnija ar vīru dzīvoja vienā no mazajām kaļķakmens mājiņām, kas sākotnēji bija būvētas fabriku strādniekiem — divi stāvi, smails jumts, ateja šaurā dārziņa galā —, ne sevišķi tālu no turienes, kur es dzīvoju tagad. Telefona viņiem nebija, tāpēc mēs nevarējām iepriekš brīdināt Rīniju, ka ieradīsimies. Atvērusi durvis un ierau­dzījusi mūs abas, viņa plati pasmaidīja un tad sāka raudāt. Pēc mirkļa raudāt sāka arī Lora. Es stāvēju, rokās turēdama lācīti, juzdamās atstumta, jo neraudāju.

"Lai Dievs jūs svētī," Rīnija sacīja. "Nāciet iekšā un apskatiet mazo."

Pa gaiteņa linoleja grīdu mēs aizgājām uz virtuvi. Sienas Rīnija bija nokrāsojusi baltas, pie loga pakarinājusi dzeltenus aizkarus tai pašā dzeltenajā tonī, kādā bija Aviljonas aizkari. Ievēroju baltu kārbu rindu ar dzelteniem, pašrocīgiem uzrakstiem: Milti, Cukurs,

Kafija, Tēja. Nemaz nevajadzēja jautāt, lai saprastu, ka Rīnija visu iekārtojusi pati. Sarūpējusi gan šīs kārbas, gan aizkarus, gan visu citu, ko vien spējusi. Viņa ļoti centās.

Mazulīte — tā esi tu, Maira, tagad tu esi ienākusi stāstā, — gulēja pītā veļas grozā, nemirkšķinot skatīdamās uz mums ar apaļām actiņām, kuras bija vēl zilākas, nekā zīdaiņiem parasti mēdz būt. Jāteic, viņa izskatījās pēc pudiņa, kas gatavots no augļiem un nieru taukiem, bet tā jau izskatās vairums zīdaiņu.

Rīnija par visām varītēm gribēja pacienāt mūs ar tēju. Mēs tagad esot jaunas dāmas, viņa sacīja; mēs drīkstot dzert īstu tēju, nevis tikai pienu ar lāsīti tējas, kā dzērušas senāk. Viņa bija pie­ņēmusies svarā; delmu iekšpuse, reiz tik tvirta un spēcīga, tagad mazliet ļengājās, un, iedama pie pavarda, Rīnija pati tikko ma­nāmi zvalstījās. Plaukstas viņai bija tuklas, starp pirkstu kauliņiem vīdēja apaļas bedrītes.

"Tu ēd par diviem, un tad tev piemirstas, ka vajag mitēties," viņa teica. "Redzat manu laulības riņķi? Nevaru vairs dabūt nost, tad vajadzētu vīlēt pušu. Ar to tad mani arī apglabās." To viņa pateica ar apmierinātu nopūtu. Tad sāka činkstēt mazā, Rīnija izcēla viņu no groza, apsēdināja sev uz ceļgala un pār galdu paskatījās mūsos gandrīz izaicinoši. Galds (vienkāršs, šaurs, vaska­drāna ar dzeltenām tulpēm) bija gluži kā dziļa aiza — vienā pusē mēs abas, bet otrā pusē, tagad jau bezgalīgi tālu prom, Rīnija un viņas mazulīte, bez kādas nožēlas.

Bez nožēlas par ko? Par to, ka viņa mūs pametusi. Vismaz tā šķita man.

Rīnijas uzvedībā bija kaut kas dīvains, nevis attiecībā uz bērnu, bet gan attiecībā uz mums saistībā ar bērnu — gandrīz tā, it kā mēs būtu viņu atmaskojušas. Kopš tā laika esmu lauzījusi galvu, — un tev būs jāpiedod, Maira, ka es to pieminu, bet patiesībā tev nemaz nevajadzētu šo lasīt, ziņkārība pie laba gala nenoved, — kopš tā laika esmu lauzījusi galvu par to, ka šis varbūt bija nevis Rona Hinksa, bet gan mūsu tēva bērns. Tur nu bija Rīnija, vienīgā kalpone, kas palikusi Aviljonā, pēc tam kad es biju devusies sava medusmēneša ceļojumā, bet pār tēva galvu gruva nelaime pēc nelaimes. Vai tad viņa nebūtu centusies dziedināt tēvu kā tāda sautējoša komprese, tādā pašā garā, kādā atnestu viņam tasi siltas zupas vai karstu termoforu? Mierinājums, lai nebūtu tik auksts un tumšs.

Tādā gadījumā, Maira, tu esi mana māsa. Vai pusmāsa. Tiesa, to mēs nekad neuzzināsim, vismaz es ne. Tu droši vien varētu likt, lai mani izrok, paņem manu matu vai kaulu paraugu, vai ko nu viņi tur izmanto, un nosūta to uz analīzēm. Tomēr šau­bos, vai tu iesi tik tālu. Citādi vienīgais iespējamais pierādījums būtu Sabrina — jūs varētu satikties un salīdzināt savas miesas atgrie-zumus. Bet, lai tas notiktu, Sabrinai būtu jāatgriežas, un Dievs vien zina, vai viņa kādreiz atgriezīsies. Viņa varētu būt jebkur. Viņa varētu būt mirusi. Viņa varētu gulēt jūras dzelmē.

Interesanti, vai Lora zināja par Rīniju un tēvu, ja tur tiešām bija ko zināt. Interesanti, vai tas bija viens no daudzajiem faktiem, kurus viņa zināja, bet nekad neizpauda. Kaut kas tāds ir pilnīgi iespējams.

Dienas Aviljonā neritēja ātri. Joprojām bija pārāk karsti, jo­projām bija pārāk sutīgi. Ūdens līmenis abās upēs bija zems: pat Luveto krāces burbuļoja kūtri, un no Zogsas cēlās nepatīkams smārds.

Es lielākoties paliku mājā, sēdēju ādas atzveltnes krēslā vec­tēva bibliotēkā, kājas pārkārusi pār krēsla paroci. Palodzes jopro­jām bija greznotas ar pagājušās ziemas beigto mušu izžuvušajām čaulām: bibliotēka misis Margatroidai nebija tā svarīgākā uzkopjamā telpa. Goda vietā vēl arvien karājās vecāsmātes Edīlijas portrets.

Pēcpusdienas es pavadīju, aplūkodama viņas albumus, kur bija ielīmēti avīžraksti par tējas dzeršanām un par fabiāņu apciemo­jumu, par pētniekiem un attēliem, ko viņi rādījuši ar burvju laternas palīdzību, un viņu stāstījumiem par ērmotām iedzimto ieražām. Es nodomāju — diez kāpēc kādam šķitis tik dīvaini, ka viņi izrotā savu senču galvaskausus. Tāpat jau darām arī mēs.

Citkārt es pārlapoju vecus žurnālus, kuri aprakstīja augstākās sabiedrības dzīvi, atcerēdamās, kā reiz esmu apskaudusi tur piemi­nētos ļaudis; vai arī šķirstīju dzejoļu krājumus ar zelta griezuma lapām, plānām kā zīdpapīrs. Dzejoļi, kas bija apbūruši mani Vijoles jaunkundzes laikos, tagad šķita pārspīlēti un slimīgi. Ak dievi, bēdu smelgme, es tava, nākait, gurdā galva — nelaimīgas mīlestības arhaiskā valoda. Mani kaitināja šādi vārdi, kuri — tagad es to sapratu — padarīja nelaimīgos mīlētājus mazliet smieklīgus, kāda bija arī pati nabaga grūtsirdīgā Vijoles jaunkundze. Maigām aprisēm, izplūdusi, sasmadzējusi kā veģis, kas iekritis ūdeni. Nekā tāda, kam gribētos pieskarties.

Mana bērnība jau šķita tik tāla — sens laikmets, izbalējis un rūgti salds, kā sakaltuši ziedi. Vai es nožēloju, ka tā zudusi, vai vēlējos, lai tā atgriežas? Diezin vai, es nodomāju.

Lora nepalika mājā. Viņa klaiņoja pa pilsētu, kā reiz bijām klaiņojušas divatā. Viņa ģērbās manā pagājušās vasaras kleitā no dzeltenas kokvilnas, galvā lika tai pieskaņoto cepuri. Redzot viņu no mugurpuses, man radās dīvaina sajūta, it kā es vērotu pati sevi.

Vinifreda neslēpa, ka ir nogarlaikojusies līdz nāvei. Viņa katru dienu devās peldēties pie mazās, privātās peldvietas līdzās laivu mājai, tomēr nekad negāja dziļumā: lielākoties tikai plunčājās, galvā uzlikusi gigantisku, mēļu kūlija cepuri. Viņa aicināja mūs ar Loru piebiedroties, bet mēs atteicāmies. Neviena no mums diez cik labi neprata peldēt, turklāt mēs zinājām, ko upē mēdza mest agrāk un varbūt meta arī vēl tagad. Kad Vinifreda nepeldējās vai nesauļojās, tad klīda pa māju, rakstīdama piezīmes un skicēdama, un sastādīdama trūkumu sarakstus — hallē bija pēdējais laiks mainīt tapetes, zem kāpnēm iemeties brants, — vai gāja nosnausties savā istabā. Šķita, Aviljonā izsūc viņas enerģiju. Bija patīkami apzi­nāties, ka to spēj vismaz kaut kas.

Ričards daudz runāja pa telefonu, tās bija tālsarunas; lāgiem viņš uz visu dienu aizbrauca uz Toronto. Pārējā laikā viņš kavējās pie Nāriņas, pārraudzīdams remontdarbus. Viņš teica, ka viņa mērķis esot dabūt to laivu uz ūdens, pirms mums jābrauc prom.

Katru rītu Ričardam piegādāja avīzes. "Pilsoņu karš Spānijā," viņš kādu dienu paziņoja pie pusdienu galda. "Nu, tas jau sen bija gaidāms."

"Tas ir nepatīkami," teica Vinifreda.

"Mums ne," Ričards sacīja. "Kamēr vien turēsimies malā. Lai sarkanie un nacisti apkauj viens otru — tik un tā viņi drīz klups viens otram virsū."

Lora nebija atnākusi pusdienās. Viņa sēdēja uz stekiem, viena pati, paņēmusi līdzi tikai tasi kafijas. Tur viņa kavējās bieži: tas darīja mani nervozu. Viņa mēdza gulēt uz steķiem, vienu roku iegremdējusi ūdenī, raudzīdamās upē tā, it kā netīšām būtu tur kaut ko iemetusi un ar skatienu meklētu to upes dibenā. Taču ūdens bija pārāk tumšs. Neko daudz nevarēja saredzēt. Tikai kādu sudrabainu grunduļu bariņu, kas zibēja šurpu turpu kā kabatzagļa pirksti.

"Un tomēr," teica Vinifreda, "būtu labāk, ja viņi nekarotu. Tas ir ļoti nepatīkami."

"Kārtīgs karš mums noderētu," Ričards sacīja. "Varbūt tas iedvesīs visam jaunu dzīvību — pieliks punktu Depresijai. Zinu pāris vīru, kuri ar to rēķinās. Dažs labs taisās nopelnīt lielu naudu." Man nekad nekas netika izpausts par Ričarda finansiālo stāvokli, tomēr pēdējā laikā — balstoties uz dažādiem mājieniem un netiešiem norādījumiem — es biju nonākusi pie secinājuma, ka viņam nav tik daudz naudas, kā man kādreiz šķitis. Vai arī — vairs nav. Aviljonas remonts tika apturēts — atlikts —, jo Ričards nebija ar mieru tērēt vairāk naudas. Tā teica Rīnija.

"Kāpēc viņi nopelnīs naudu?" es jautāju. Atbildi es zināju pilnīgi skaidri, tomēr biju ieradinājusies uzdot naivus jautājumus tikai tāpēc, lai redzētu, ko Ričards un Vinifreda sacīs. Staipīgā morāles mēraukla, ar kuru viņi mēroja gandrīz katru dzīves jomu, vēl arvien saistīja manu uzmanību.

"Tāpēc, ka tā tas ir," Vinifreda īsi attrauca. "Starp citu, po­licija ir arestējusi kādu jūsu paziņu."

"Kuru tad?" es pārāk steidzīgi noprasīju.

"To Kallistu. Jūsu tēva bijušo sirdspuķīti. To, kura uzskata sevi par mākslinieci."

Mani aizskāra viņas tonis, bet es nezināju, kā cirst pretī. "Kad bijām mazas, viņa pret mums izturējās ārkārtīgi jauki," es teicu.

"Skaidrs, ka jauki, kā tad citādi viņa varēja izturēties?"

"Viņa man patika," es sacīju.

"Par to nav šaubu. Pirms pāris mēnešiem viņa mani no­grāba — mēģināja pierunāt, lai nopērku kaut kādu šausmīgu gleznu vai fresku, vai ko nu vien — tur bija attēlota grupa neglītu sieviešu kombinezonos. To nu retais alktu pakarināt savā ēdamistabā."

"Kāpēc viņa tika arestēta?" -

"Sarkanās brigādes, kaut kāds reids sociālistu ballītē. Viņa zva­nīja uz šejieni — galīgi zaudējusi galvu. Gribēja runāt ar tevi. Ne­sapratu, kādēļ tur vajadzētu iejaukt tevi, tāpēc Ričards aizbrauca visu to gabalu līdz pilsētai un iemaksāja par viņu drošības naudu."

"Kāpēc viņš to darīja?" es jautāju. "Kalliju viņš tikpat kā nepazīst."

"Ak, vienkārši aiz labas sirds," Vinifreda ar saldu smaidu atbildēja. "Lai gan viņš vienmēr ir teicis, ka šie ļaudis cietumā ceļ lielāku traci nekā brīvībā, vai ne, Ričard? Viņi piebļauj pilnas avīzes. Taisnīgums tā un taisnīgums šitā. Varbūt viņš izdarīja pakalpojumu premjerministram."

"Vai kafija vēl ir?" Ričards noprasīja.

Tas nozīmēja, ka Vinifredai jāpieliek šim tematam punkts, tomēr viņa turpināja. "Vai varbūt viņš nosprieda, ka ir to parādā tavai ģimenei. Iespējams, jūs uzskatāt to sievieti par ģimenes mantojumu, par tādu kā vecu podu, kas pāriet no rokas rokā."

"Es laikam iešu uz stekiem pie Loras," es sacīju. "Tik skaista diena."

Šīs sarunas laikā Ričards bija lasījis avīzi, taču tagad strauji pacēla acis. "Nē," viņš noteica, "paliec tepat. Tu viņu pārāk sa­musini. Liec viņu mierā, un viņa tiks tam pāri."

"Kam pāri?" es vaicāju.

"Tam, kas viņu kremt," Ričards attrauca. Viņš pagrieza galvu, lai pa logu paskatītos uz Loru, un es pirmo reizi pamanīju, ka pakausī viņam ir papliks plankums, caur brūnajiem matiem vīdēja sārtas ādas aplītis. Drīz viņam būs tonzūra.

"Nākamvasar mēs brauksim uz Maskoku," teica Vinifreda. "Es nevarētu sacīt, ka šis mazais brīvdienu eksperiments būtu vareni izdevies."

Kad mūsu laiks Aviljonā gāja uz beigām, es nolēmu apmeklēt bēniņus. Nogaidīju, līdz Ričards bija aizņemts ar telefona sarunām un Vinifreda gulēja atpūtas krēslā mūsu mazajā smilšu strēlē, uz acīm uzklājusi mitru dvielīti. Tad es atvēru durvis, kas veda uz bēniņu kāpnēm, aizvēru tās aiz sevis un kāpu augšā, cik klusu vien spēdama.

Tur jau bija Lora, sēdēja uz vienas no ciedrkoka lādēm. Viņa bija atvērusi logu, tīrā svētība: citādi bēniņos varētu nosmakt. Tur oda pēc vecām drēbēm un peļu mēsliem.

Viņa pagrieza galvu, gausi. Es nebiju viņu iztrūcinājusi. "Svei­ka," viņa ierunājās. "Te dzīvo sikspārņi."

"Nav nekāds brīnums," es teicu. Lorai blakus bija nolikta liela papīra turza. "Kas tev tur ir?"

Viņa sāka celt laukā mantas — dažādus niekus, vecas greznumlietiņas. Sudraba tējkanniņa, kas piederējusi manai vecaimātei, trīs porcelāna tasītes un apakštasītes, apgleznotas, no Drēzdenes. Dažas karotes ar monogrammām. Riekstu knaibles aligatora formā, vien­tuļa perlamutra apročpoga, bruņurupuča kaula ķemme ar izlūzušu zobu, sabojātas sudraba šķiltavas, garšvielu statnis bez etiķa pudelītes.

"Ko tu darīsi ar šīm mantām?" es jautāju. "Tu taču nevari vest tās līdzi uz Toronto!"

"Es tās slēpju. Viņi nedrīkst izpostīt visu."

"Kas nedrīkst?"

"Ričards un Vinifreda. Viņi tik un tā vienkārši izsviestu šīs lietas ārā; esmu dzirdējusi viņus runājam par nevērtīgām drazām. Agrāk vai vēlāk viņi izmēzīs visu pa tīro. Tāpēc es paglabāju dažas mantas — mums. Atstāšu tās šeit augšā, vienā lādē. Tad tās būs drošībā, un mēs zināsim, kur tās ir."

"Un ja nu viņi pamana?" es ieminējos.

"Nepamanīs. Te nav nekā īsti vērtīga. Skaties," viņa teica, "es atradu mūsu vecās burtnīcas. Tās vēl arvien bija tepat, tai pašā vietā, kur mēs tās atstājām. Atceries, kad mēs atnesām tās uz šejieni? Viņam?"

Aleksam Tomasam nekad nebija vajadzīgs vārds, ja par viņu runāja Lora: viņš vienmēr bija viņš, viņam, viņa. Es kādu laiku domāju, ka Lora ir atteikusies no viņa vai no priekšstata par viņu, taču tagad bija acīm redzams, ka tas tā nav.

"Grūti noticēt, ka mēs to darījām," es teicu. "Ka mēs viņu te slēpām, ka mūs nepieķēra."

"Mēs bijām piesardzīgas," Lora sacīja. Viņa mirkli domāja, tad pasmaidīja. "Tu man īsti nenoticēji — par misteru Ērskinu," viņa ierunājās. "Vai ne?"

Man laikam būtu vajadzējis melot, acīs skatoties. Bet es izgāju uz kompromisu. "Man viņš nepatika. Viņš bija šausmīgs," es teicu.

"Bet Rīnija man noticēja. Kā tev šķiet, kur viņš tagad ir?"

"Misters Ērskins?"

"Tu zini, kas." Viņa apklusa, pagriezās, lai atkal paraudzītos laukā pa logu. "Vai tev vēl ir tava fotogrāfija?"

"Lora, man liekas, tev nevajadzētu tik daudz prātot par viņu," es sacīju. "Nedomāju, ka viņš uzradīsies atkal. Tas nav lemts."

"Kāpēc? Vai tu domā, ka viņš ir miris?"

"Kāpēc lai viņš būtu miris?" es jautāju. "Nē, es nedomāju, ka viņš ir miris. Es tikai domāju, ka viņš ir devies uz kādu citu vietu."

"Tomēr viņš nav notverts, citādi mēs būtu par to dzirdējušas. Tas būtu rakstīts avīzēs," Lora teica. Viņa savāca vecās burtnīcas un ielika tās savā papīra turzā.

Aviljonā mēs palikām ilgāk, nekā biju gaidījusi, un noteikti ilgāk, nekā man gribējās: es tur jutos iesprostota, ieslēgta, nespē­jīga kustēties.

Dienu pirms mūsu aizbraukšanas es nokāpu lejā brokastīs, un Ričarda tur nebija; bija vienīgi Vinifreda, kura ēda olu. "Tu nokavēji lielo startu," viņa sacīja.

"Kādu lielo startu?"

Viņa pamāja uz ainavu, kas pavērās no mājas: vienā pusē Luveto, otrā Zogsa. Es pārsteigta ieraudzīju Loru uz Nāriņas klāja, burājam lejup pa upi. Viņa sēdēja laivas priekšgalā kā galeona figūra. Mugura bija pagriezta pret mums. Ričards stāvēja pie stūresrata. Galvā viņam bija kaut kāda drausmīga, balta jūrnieku cepure.

"Viņi vismaz nav nogājuši uz grunti," Vinifreda piezīmēja ar dzēlības pieskaņu balsī.

"Vai tu negribēji braukt?" es jautāju.

"Īstenībā ne." Viņas balsī bija kāds savāds tonis, kuru es noturēju par greizsirdību: jebkurā Ričarda pasākumā viņai tik ļoti patika atrasties priekšplānā.

Es uzelpoju: varbūt tagad Lora mazliet atmaigs, varbūt atteik­sies no savas saltā naida kampaņas. Varbūt sāks izturēties pret Ričardu kā pret cilvēku, nevis kā pret kaut ko tādu, kas izrāpojis no akmens apakšas. Tas katrā ziņā atvieglotu manu dzīvi, es nodomāju. Gaisotne kļūtu tīkamāka.

Tomēr tā nenotika. Ja vispār bija kādas pārmaiņas, tad sa­sprindzinājums pieauga, taču bija mainījis virzienu: tagad Ričards atstāja istabu, tiklīdz tajā iegāja Lora. Gandrīz vai šķita, ka viņš no Loras baidās.

"Ko tu esi pateikusi Ričardam?" es jautāju Lorai kādu vakaru, kad mēs visi atkal bijām Toronto.

"Kā tu to domā?"

"Todien, kad jūs abi burājāt ar Nāriņu."

"Es viņam neko neesmu pateikusi," viņa atbildēja. "Kāpēc lai es kaut ko teiktu?"

"Nezinu."

"Es viņam nekad neko nesaku," Lora piebilda, "jo man nav ko teikt."