Aklais slepkava

Aklais slepkava: Gaļedaju stāsti

Viņš atkal ir pārcēlies citur, un labi vien ir. Viņai riebās tas miteklis pie Dzelzceļa mezgla. Viņai nepatika turp iet, un jebkurā gadījumā tas bija tik tālu, un tolaik bija tik auksti: ikreiz, kad viņa tur nonāca, viņai klabēja zobi. Viņai derdzās šaurā, drūmā istabele, vecu cigarešu smaka, jo iestrēgušo logu nevarēja atvērt, noplukuši, mazā duša stūrī, tā sieviete, ko viņa bija sastapusi kāpnēs — sieviete kā nomākta zemniece kādā vecā, sapelējušā romānā, nemitīgi jāgaida, ka uz muguras viņai būs žagaru nastiņa. īgnais, nekaunīgais skatiens, ko šī sieviete viņai veltīja, it kā skaidri iztēlodamās, kas notiks aiz viņa durvīm, līdzko tās būs aizvērušās. Skaudīgs un reizē ļaunprātīgs skatiens.

Nu no tā visa laimīgi tikts vaļā.

Tagad sniegs ir nokusis, lai gan paēnā vēl palikuši daži pelēki plankumi. Saule ir silta, apkārt smaržo pēc valgas zemes un kņu­došām saknēm, un izmirkušajām skrandām, kas palikušas pāri no pagājušā ziemā izmestajām avīzēm, izplūdušām un nesalasāmām. Pilsētas labākajos rajonos uzziedējušas narcises un dažos priekšdārziņos, kur nekrīt ēna, ir pat tulpes, sarkanas un oranžas. Daudzsološa pazīme, kā rakstīts dārzkopju slejā; lai gan pat tagad, vēlā aprīlī, pirms pāris dienām sniga — lielas, baltas, miklas pārslas, ērmīgs putenis.

Matus viņa ir paslēpusi zem lakata, uzvilkusi tumšzilu mēteli, pašu drūmāko, kādu spējusi sameklēt. Viņš teica, ka tā būšot vislabāk. Visos kaktos un stūros runču smaka un vēmekļi, redeļu kastēs iespundētu vistu smārds. Uz ielas zirgu mēsli, tur jājuši policisti, kuri uzmana apkārtni, meklēdami nevis noziedzniekus, bet gan aģitatorus — ārvalstu sarkano midzeņus, tajos viņi ča­binās baros kā žurkas salmos, noteikti guļ pa sešiem vienā gultā, sievietes visiem kopīgas, un tā viņi tur perina savas zvērīgās, sarežģītās sazvērestības. Stāsta, kaut kur netālu dzīvojot Emma Goldmane, kas izraidīta no Savienotajām Valstīm.

Asinis uz ietves, vīrietis ar spaini un slotu. Viņa piesardzīgi laipo ap miklo, sārto lāmu. Šis ir košera miesnieku apvidus; arī drēbnieku un kažokādu vairumtirgotāju apvidus. Un te noteikti netrūkst arī sviedrētavu. Imigrantes rindās nolīkušas pār mašīnām, viņu plaušas pildās ar kokvilnas putekļiem.

Tās drēbes, kas tev mugurā, ir norautas no muguras kādam citam, viņš reiz teica. Jā, viņa viegli attrauca, bet es tajās izskatos labāk. Un tad diezgan dusmīgi piemetināja: Ko tu gribi, lai es daru? Ko tu gribi, lai es daru? Vai tu nopietni domā, ka man ir kāda vara?

Viņa iegriežas augļu bodītē, nopērk trīs ābolus. Ne sevišķi labus ābolus, no pagājušās sezonas, miziņa mīksta un krunkaina, tomēr viņai šķiet, ka būs nepieciešama kāda izlīguma dāvana. Sieviete izņem viņai no rokām vienu ābolu, norāda uz brūnu puvuma plankumu, iedod vietā labāku ābolu. Tas viss, nebilstot ne vārda. Zīmīgi mājieni un smaidi, kas atsedz zobu rindu, kurā vīd tukšumi.

Vīrieši garos, melnos mēteļos, melnās platmalēs, mazas, acīgas sievietes. Lakati, gari svārki. Lauzīti darbības vārdi. Viņas neskatās tieši virsū, tomēr garām nepalaiž tikpat kā neko. Viņa ir aizdomīga, milzene. Un kājas redzamas bezmaz līdz augšai.

Lūk, pogu veikals, tieši tā, kā viņš teicis. Viņa mirkli ap­stājas, lai ieskatītos vitrīnā. Modernas pogas, atlasa lentes, treses, zigzagveida apdares lentītes, vizuļi — izejvielas modes sapņu pasaules atribūtiem. Kādi pirksti, kaut kur tepat netālu, ir piešuvuši sermuļādas apmali viņas vakara apmetnim, darinātam no balta šifona. Kontrasts starp caurspīdīgu plīvuru un kuplu dzīv­nieka spalvu, lūk, kas patīk džentlmeņiem. Maiga miesa un pēc tam brikšņi.

Viņa jaunā istaba atrodas virs maiznīcas. Pa sāndurvīm, augšup pa kāpnēm, smaržas dūmakā, kura viņai tīkama. Tomēr tā ir blīva, pārmēru stipra — raugs rūgst, kāpj viņai galvā kā silts hēlijs. Viņa pārāk ilgi nav ar viņu tikusies. Kāpēc viņa ir vairījusies nākt?

Viņš ir tur, viņš atver durvis.

Es atnesu tev ābolus, viņa saka.

Pēc brīža šis pasaules priekšmeti ap viņu atkal iegūst apveidus. Tur ir viņa rakstāmmašīna, tā nedroši stāv uz niecīgā mazgājamā galdiņa. Līdzās — zilā ceļasoma, tai virsū, gluži nevietā, uzlikta mazgājamā bļoda. Uz grīdas saņurcīts krekls. Kāpēc nomests audums vienmēr liecina par iekāri? Laikam tāpēc, ka tā veidols tik izmežģīts, tik impulsīvs. Tāpat izskatās liesmas gleznās — kā oranžs audums, kas spēji uzsviests gaisā.

Viņi guļ gultā, milzīgā, kokgriezumiem rotātā sarkankoka vei­dojumā, kas aizpilda gandrīz visu telpu. Reiz, kaut kur tālu, tā ir bijusi pūra mēbele, tai bijis paredzēts kalpot visu mūžu. Mūžs, cik muļķīgs šis vārds šķiet patlaban; ilgstamība, cik bezjēdzīgi. Ar viņa kabatas nazi viņa sagriež ābolu, liek šķēlītes viņam mutē.

Ja es būtu naivāks, tad nodomātu, ka tu mēģini mani pa­vedināt.

Nē — es tikai noturu tevi pie dzīvības. Es tevi nobaroju, lai vēlāk apēstu.

Tā nu ir perversa doma, jaunkundz.

Jā. Tā ir tavējā. Tikai nestāsti, ka esi aizmirsis mirušās sie­vietes ar debesziliem matiem un acīm kā čūsku pilnām bedrēm. Viņas apēstu tevi brokastīs.

Tikai tad, ja es atļautu. Viņš atkal sniedzas pēc viņas. Kur tu tik ilgi paliki? Cik nedēļu jau pagājis.

Jā. Pagaidi. Man tev kaut kas jāpasaka.

Vai tas ir steidzami? viņš jautā.

Jā. Vispār nē. Nē.

Saule laižas lejup, pār gultu slīd aizkaru ēnas. Ārā uz ielas balsis, nepazīstamas valodas. To es atcerēšos mūžīgi, viņa sev saka. Tad: Kāpēc es domāju par atcerēšanos? Vēl jau nav tad, vēl ir tikai tagadne. Tas vēl nav beidzies.

Esmu izdomājusi stāstu līdz galam, viņa ierunājas. Esmu iz­domājusi tam nākamo daļu.

Ak tā? Tev radušās pašai savas idejas?

Man vienmēr ir bijušas pašai savas idejas.

Labi. Tad paklausīsimies, viņš smīnot saka.

Lai notiek, viņa piekrīt. Pēdējais, kas mums zināms, bija tas, ka meitene un aklais vīrietis tika aizvesti pie Līksmes Kalpa, Postīšanas ļaužu — barbaru iebrucēju vadoņa, jo abi tika uzska­tīti par iespējamiem dievišķajiem sūtņiem. Izlabo mani, ja kļūdos.

Tu tiešām ņem to visu vērā? viņš izbrīnījies jautā. Tu tiešām to atceries?

Skaidrs, ka atceros. Es atceros katru tavu vārdu. Viņi ierodas barbaru nometnē, un aklais slepkava pasaka Līksmes Kalpam, ka esot atnesis viņam vēsti no Neuzvaramā, taču šī vēsts nododama privāti, vienīgi meitenes klātbūtnē. Tas tāpēc, ka viņš negrib izlaist meiteni no acīm.

Viņš taču neredz. Viņš ir akls, atceries?

Tu zini, kā es to domāju. Un Līksmes Kalps saka — labs ir.

Viņš jau neteiktu vienkārši labs ir. Viņš noturētu runu.

Tās daļas es neprotu izstrādāt. Visi trīs ieiet teltī nomaļus no pārējām, un slepkava sāk izklāstīt plānu. Viņš izpaudīšot, kā ieiet SekeLNornas pilsētā bez aplenkuma un bez cilvēku upuriem, tas ir — bez upuriem Postīšanas ļaužu vidū. Lai viņi sūtot turp divus vīrus, viņš pateikšot tiem vārtu paroli, — atceries, viņš zina paroles, — un lai šie vīri, tikuši iekšā, ejot uz kanālu un palaižot pa straumi virvi, līdz ūdens to iznes caur velvi. Lai viņi kaut kur piesienot virves galu — pie kāda pīlāra, vai —, un pēc tam, naktī, pulks karavīru, turēdamies pie virves, ar rokām vilkdamies uz priekšu zem ūdens, varēšot iekļūt pilsētā, pieveikt sardzi, atvērt visus astoņus vārtus, un tad — bingo.

Bingo? viņš smiedamies atkārto. Tas nu nav sevišķi zikronisks vārds.

Nu, tad — lieta būs darīta. Pēc tam viņi varēs slepkavot pēc sirds patikas, ja tāds ir viņu nodoms.

Smalks triks, viņš saka. Ļoti viltīgi.

Jā, tas ir pieminēts Hērodotā vai tamlīdzīgi. Man liekas, tā bija Bābeles krišana.

Tev galvā ir pārsteidzoši daudz visādu senu krāmu, viņš piezīmē. Bet gan jau kaut kas tiks prasīts arī pretī? Abi mūsu jaunie cilvēki nevar turpināt tēlot dievišķos sūtņus. Tas ir pārāk riskanti. Agrāk vai vēlāk viņi pieļautu kādu kļūmi, izgāztos un tad tiktu nogalināti. Viņiem ir jātiek prom.

Jā. Esmu par to padomājusi. Pirms tiek izpausta parole un virziens, aklais vīrietis pieprasa, lai viņi abi tiktu aizvesti uz rie­tumu kalnu pakāji, apgādāti ar bagātīgiem pārtikas krājumiem un tā tālāk. Viņš paskaidro, ka tur viņi došoties tādā kā svēt­ceļojumā — kāpšot augšā kalnā, lai saņemtu jaunus dievišķos rīkojumus. Tikai tad viņš atdošot preci — ar to viņš domā paroli. Tādējādi, ja barbaru uzbrukums būtu nesekmīgs, viņi abi jau atrastos tādā vietā, uz kuru Sekel-Nornas iedzīvotājiem nemūžam nenāktu prātā viņiem sekot.

Bet tur viņus saplosītu vilki, viņš iebilst. Un, ja ne vilki, tad mirones ar līkiem nagiem un rubīnsarkanām lūpām. Vai arī — meiteni nogalinātu, bet vīrietis tiktu piespiests apmierināt viņu nedabiskās iegribas, līdz beigas viņam, nabadziņam, būtu.

Nē, viņa saka. Tā nenotiks.

Ak šitā gan? Kas to teica?

Nesaki ak šitā gan. Es to teicu. Klausies — būs tā. Aklais slep­kava dzird visas baumas, tāpēc zina patiesību par tām sievietēm. Patiesībā viņas nemaz nav mirušas. Tikai izplata tādas valodas, lai viņas liktu mierā. Patiesībā tās ir izbēgušas verdzenes vai arī tādas sievietes, kuras aizmukušas, lai vīri vai tēvi viņas nepārdotu. Un visas nemaz nav sievietes — tur ir arī daži vīrieši, bet labsirdīgi un laipni vīrieši. Visi dzīvo alās un gana aitas, un viņiem ir sakņu dārzi. Viņi uz maiņām klimst ap kapakmeņiem un biedē ceļiniekus — gaudo un tā tālāk —, lai saglabātu ārējo šķitumu.

Turklāt arī vilki īstenībā nemaz nav vilki, tie ir tikai aitu suņi, kuri izdresēti tā, lai atgādinātu vilkus. Patiesībā tie ir ļoti rāmi un ļoti uzticīgi.

Tā nu šie ļaudis pieņems abus bēgļus un, noklausījušies viņu skumjo stāstu, izturēsies pret viņiem ļoti sirsnīgi. Tad aklais slep­kava un mēmā meitene varēs dzīvot vienā no alām, un agrāk vai vēlāk viņiem piedzims bērni, kuri gan redzēs, gan runās, un viņi būs ļoti laimīgi.

Bet tikmēr visus viņu līdzpilsoņus noslaktēs? viņš vīpsnādams noprasa. Tu atbalsti dzimtenes nodevību? Vispārējo sabiedrības labumu esi apmainījusi pret privātu labklājību?

Nu, bet tie ļaudis taču gribēja viņus nogalināt. Savus līdz­pilsoņus.

Tāds nolūks bija tikai nedaudziem — elitei, lielajiem vīriem no augstajiem plauktiem. Līdz ar viņiem tu lemtu nāvei arī pārējos? Tu liktu mūsu pārītim nodot savu pašu tautu? Tas nu ir diezgan savtīgi no tavas puses.

Tā ir vēsture, viņa attrauc. Meksikas iekarošana — kā viņu tur sauca, Kortess — viņa acteku mīļākā, viņa rīkojās tieši tā. Un tas pats notiek arī Bībelē. Netikle Rahāba Jērikas krišanas labā izdarīja tieši to pašu. Viņa palīdzēja Jozuas vīriem un līdz ar visu savu ģimeni tika atstāta pie dzīvības.

Mājiens saprasts, viņš saka. Bet tu esi pārkāpusi noteikumus. Tu nedrīksti untuma dēļ pārvērst nemirušās sievietes par folkloriskām ganītēm.

Šīs sievietes tu nekad neesi īsti iesaistījis stāstā, viņa piezīmē. Tieši ne. Tu tikai esi stāstījis par viņām baumas. Baumas var būt melīgas.

Viņš iesmejas, l iesa gan. Un te būs mana versija. Prieka ļaužu nometnē viss notiek tā, kā tu teici, tikai tiek noturētas izteik­smīgākas runas. Abus mūsu jauniešus aizved uz rietumu kalnu pakāji un atstāj tur starp kapakmeņiem, un tad barbari iekļūst pilsētā, kā mācīts, viņi laupa un posta, un slepkavo iedzīvotājus. Neviens nepaliek dzīvs. Ķēniņš tiek pakārts koka zarā, Augsto Priesterieni uzšķērž, sazvērnieks galminieks iet bojā kopā ar citiem. Nevainīgie bērni vergi, aklo slepkavu ģilde, upurējamās meitenes Templī — visi mirst. No visuma ir izdzēsta vesela kultūra. Ne­paliek dzīvs neviens, kurš zinātu, kā aužami brīnišķīgie paklāji, un tev jāpiekrīt, ka tas tiešām jānožēlo.

Tikmēr abi jaunie cilvēki, rokrokā klīzdami gausā solī, mēro savu vientulīgo ceļu pa rietumu kalniem. Viņi ir droši savā ticībā, ka drīz viņus ieraudzīs un pieņems labsirdīgie dārzeņu audzētāji. Bet, kā tu teici, baumas ne vienmēr ir patiesas, un aklais slep­kava ir dzirdējis melīgas baumas. Mirušās sievietes tiešām ir mi­rušas. Un ne tikai tas: vilki tiešām ir vilki, un mirušās sievietes var sasvilpt tos, kad vien vajadzīgs. Abi mūsu romantiskie varoņi kļūst par barību vilkiem, pirms pagūst pamirkšķināt aci.

Tu nudien esi nelabojams optimists, viņa saka.

Es neesmu nelabojams. Bet man patīk, ja mani stāsti atbilst dzīvei, kas nozīmē, ka tajos jādarbojas vilkiem. Vilkiem — jeb­kādā veidā.

Kāpēc lai tas būtu tik atbilstoši dzīvei? Viņa apveļas uz muguras, stingi skatās griestos. Viņa ir sabozusies, jo viņas ver­sija pārtrumpota.

Visi stāsti ir stāsti par vilkiem. Proti — visi, kurus vērts atstāstīt. Viss pārējais ir sentimentālas blēņas. Visi?

Protams, viņš atbild. Padomā par to. Stāsti par to, kā cilvēki bēg no vilkiem, cīnās ar vilkiem, sagūsta vilkus, piejaucē vilkus. Tiek nomesti vilkiem vai nomet vilkiem citus, lai vilki apēstu tos, nevis viņus pašus. Kā cilvēks gaudo līdzi vilkiem. Pārvēršas par vilku. Vislabāk — par vilku barvedi. Nekādu citu pieklājīgu stāstu nav.

Manuprāt, ir gan, viņa iebilst. Manuprāt, stāsts par to, kā tu stāsti man par vilkiem, nav stāsts par vilkiem.

Nesaki vis, viņš attrauc. Manī ir kaut kas no vilka. Nāc šurp.

Pagaidi. Man tev kaut kas jāpajautā.

Labi, šauj vaļā, viņš slinki saka. Acis atkal aizvērtas, roka uz viņas auguma.

Vai tu kādreiz esi man neuzticīgs?

Neuzticīgs. Cik vecmodīgs vārds.

Neņem vērā manu vārdu izvēli, viņa saka. Vai esi?

Ne vairāk kā tu man. Viņš mirkli klusē. Es to neuztveru kā neuzticību.

Tad kā tu to uztver? viņa salti vaicā.

Kā domu izslēgšanu — no tavas puses. Tu aizver acis un aizmirsti, kur atrodies.

Bet no tavējās?

Teiksim vienkārši, ka tu esi pirmā no līdzīgām.

Tu tiešām esi nelietis.

Es tikai saku patiesību, viņš atteic.

Nu, varbūt labāk būtu paturējis to pie sevis.

Nespurojies nu, viņš saka. Es jau tikai muļķojos. Es nespētu piedurt pirkstu nevienai citai sievietei. Es apvemtos.

Pauze. Viņa noskūpsta viņu, atvirzās nost. Man ir jābrauc prom, viņa piesardzīgi ierunājas. Man vajadzēja tev to pateikt. Negribēju, lai tu brīnies, kur es esmu palikusi.

Uz kurieni? Kādēļ?

Mums jāpiedalās kuģa pirmajā braucienā. Mums visiem, visai svītai. Viņš apgalvo, ka nepiedalīties nedrīkst. Viņš apgalvo, ka tas esot gadsimta notikums.

No gadsimta ir pagājusi tikai trešdaļa. Turklāt es būtu domājis, ka šī mazā vietiņa ir rezervēta Lielajam karam. Šampanietis mēnes­nīcā diez vai var sacensties ar miljoniem, kas krituši ierakumos. Un kur tad vēl gripas epidēmija vai…

Viņš domā sabiedrisko notikumu.

Ak, atvainojiet, kundze. Atzīstu savu kļūdu.

Kas tur liels? Es būšu projām tikai mēnesi — nu, apmēram. Atkarībā no plānojuma.

Viņš klusē.

Es pati nemaz to negribu.

Nē. Droši vien tiešām negribi. Pārāk daudz maltīšu ar sep­tiņiem ēdieniem, pārlieku daudz dejošanas. Jā, meiteni tas var nokausēt.

Neesi tāds.

Nemāci mani, kādam man jābūt! Nedziedi tai pašā meldiņā kā visi tie, kuri iecerējuši vest mani uz pareizā ceļa. Tas man ir noriebies līdz vēmienam. Es būšu tāds, kāds esmu.

Piedod. Piedod, piedod, piedod.

Ciest nevaru, kad tu lien uz vēdera. Bet, jēziņ, tas tev pa­dodas labi. Varu derēt, ka izdevības vingrināties tev pietiek — mājas frontē.

Varbūt es labāk iešu.

Ej, ja gribi. Viņš pagriežas uz sāniem, ar muguru pret viņu. Velns parāvis, dari, ko vien tu gribi. Es tev neesmu nekāds uzraugs. Tev nav jātup uz pakaļkājām un jādiedelē, un jāsmilkst, un jāluncina aste.

Tu nesaproti. Tu pat nemēģini saprast. Tu it nemaz nesaproti, kā tas ir. Tas viss man nebūt nesagādā prieku.

Pareizi.

Mayfair, 1936. gada jūlijs

Dž. HERBERTS HODŽKINSS

MEKLĒJOT ĪPAŠĪBAS VĀRDU

…Jūras plašumus vēl nekad nav šķērsojis skaistāks kuģis. Ārējam veidolam piemīt kurta slaido plūdlīniju skaistums, bet iekšpusē paveras krāšņas detaļas un izcils iekārtojums, kas padara šo kuģi par komforta, lietderīguma un luksusa meistardarbu. Jaunais kuģis ir īsta Waldorf-Astoria viesnīca, tikai peldoša.

Esmu meklējis piemērotu īpašības vārdu. Šis kuģis ir dēvēts par brīnišķīgu, satriecošu, krāšņu, karalisku, staltu, majestātisku un nepārspējamu. Visi šie vārdi apraksta to ar zināmu precizitātes izjūtu. Taču katrs vārds pats par sevi atspoguļo ne vairāk kā vienu fāzi no šī "augstākā sasnieguma britu kuģubūves vēsturē". Karalieni Mēriju nav iespējams aprakstīt: tā ir jāredz un "jājūt", ir jāpiedalās unikālajā dzīvē uz tās borta.

…Bez šaubām, galvenajā salonā katru vakaru notika dejas, un tur nu bija grūti iedomāties, ka atrodies tālu jūrā. Mūzika, dejasgrīda, smalki ģērbušies viesi bija tādi paši kā viesnīcas deju zālē jebkurā no sešām pasaules lielpilsētām. Tur varēja redzēt visus jaunākos Londonas un Parīzes tērpus, gluži svaigus, nule izņemtus no drēbnieku kārbām. Tur bija vērojami arī pēdējie sasniegumi aksesuāru mākslā: burvīgas, mazas rokassomiņas; plandoši vakara apmetņi, daudzi ar ārkārtīgi neparasti izvietotiem krāsu akcentiem; grezni kažokādas manto un boa. Vislielākajā cieņā bija kupli tafta vai tilla tērpi. Tur, kur priekšroka bija dota zīmuļa siluetam, kleitu noteikti papildināja grezna tunika no tafta vai rakstaina atlasa. Šifona apmetņi bija daudzi un dažādi. Tomēr visi kā viens krita no pleciem graciozi militārā manierē. Kādai daiļai, jaunai sievietei ar Drēzdenes porcelāna sejiņu un baltu matu sakārtojumu bija ceriņkrāsas šifona apmetnis virs kuplās krokās krītoša, pelēka tērpa. Slaidai gaišmatei arbūzu sārtā kleitā bija balts šifona apmetnis, apdarināts ar sermuliņu astēm.