Aklais slepkava

Aklais slepkava: Sekel-Nornas nopostīšana

Naktī viņa spēji uztrūkstas no miega, sirds dauzās. Viņa iz­slīd no gultas un klusu dodas pie loga, pastumj rāmi augstāk un izliecas ārā. Tur ir mēness, gandrīz pilns, smalki sadzīslots ar vecām rētām, un zem tā plešas apslāpēti oranžā blāzma, ko debesīs met ielas laternas. Lejā ir ietve, visa vienos ēnu lāsumos, to pa pusei aizsedz kastaņa pagalmā, tās zari izpletušies kā ciets, biezs tīkls, vāri viz tās ziedu baltie naktstauriņi.

Tur ir kāds vīrietis, skatās augšup. Viņa saredz tumšās uzacis, acu dobumus, smaidu kā baltu šķēlumu sejas tumšajā ovālā. V veida izgriezumā zem viņa kakla vīd kaut kas bāls: krekls. Viņš paceļ roku, pamāj: aicina viņu pievienoties — izkāpt pa logu, norāpties lejā pa koka zariem. Bet viņai ir bail. Viņai ir bail nokrist.

Nu viņš ir ārpusē uz palodzes, nu viņš ir istabā. Uzliesmo kastaņas ziedi: to baltajā gaismā viņa saredz vīrieša seju, āda pe­lēcīga, viegli ietonēta; divās dimensijās kā fotogrāfija, bet izplūdusi. Ož pēc piedegušā šķiņķa. Vīrietis neskatās uz viņu, neskatās gluži uz viņu; šķiet, it kā viņa būtu sava pašas ēna un viņš skatītos uz to. Uz to vietu, kur būtu viņas acis, ja šī ēna būtu redzīga.

Viņa ilgojas viņam pieskarties, tomēr vilcinās: līdzko apskauts, viņš noteikti kļūs miglains, tad izkusīs, pārvērtīsies auduma skran­dās, dūmos, molekulās, atomos. Viņas rokas izies viņam cauri.

Es teicu, ka atgriezīšos.

Kas tev kaiš? Kas noticis?

Vai tad tu nezini?

Tad viņi ir ārpusē, šķiet, uz jumta, un raugās lejup uz pil­sētu, bet šo pilsētu viņa nekad nav redzējusi. Liekas, uz tās ir uzkritusi viena vienīga milzīga bumba, viss ir liesmās, viss deg reizē — mājas, ielas, pilis, strūklakas un templi — eksplodē, izšķīst dzirkstelēs kā raķetes. Nav dzirdama ne skaņa. Pilsēta deg klusu, kā attēlā — balta, dzeltena, sarkana un oranža. Neviena kliedziena. Neviena cilvēka; cilvēki droši vien jau aizgājuši bojā. Viņai blakus mirgojošā gaismā mirgo viņš.

No tās nekas nepaliks pāri, viņš saka. Akmeņu kaudze, daži seni vārdi. Tagad tā ir zudusi, izdzēsta. Neviens neatcerēsies.

Bet tā bija tik skaista! viņa saka. Tagad šī vieta tomēr liekas pazīstama; viņa ir pazinusi to ļoti labi, viņa ir pazinusi to kā savus piecus pirkstus. Debesīs uzlēkuši trīs mēneši. Zikrons, viņa domā. Mīļotā planēta, manas sirds zeme. Kur reiz sensenos laikos es biju laimīga. Viss tagad zudis, viss nopostīts. Viņa nespēj raudzīties šajās liesmās.

Dažiem skaista, viņš atteic. Tā vienmēr ir problēma.

Kas ir noticis? Kas to izdarīja?

Vecā sieva.

Kas?

L'histoire, cette vieille dame exaltee et menteuse.

Viņš viz kā alva. Viņa acis ir vertikālas spraugas. Viņš nav tāds, kāds palicis viņai atmiņā. Viss, kas darījis viņu savdabīgu, ir sadedzis. Tas nekas, viņš saka. To uzbūvēs atkal. Tā notiek vienmēr.

Tagad viņai ir no viņa bail. Tu esi tik ļoti mainījies, viņa saka.

Stāvoklis bija kritisks. Ienaidnieks mums bija jāsakauj ar viņa paša ieročiem.

Bet jūs uzvarējāt. Es zinu, ka jūs uzvarējāt!

Neuzvarēja neviens.

Vai viņa ir kļūdījusies? Bija taču ziņas par uzvaru. Bija parāde, viņa taisnojas. Es par to dzirdēju. Spēlēja pūtēju orķestris.

Paskaties uz mani, viņš saka.

Bet viņa nespēj. Viņa nespēj fokusēt skatienu, viņš nepaliek nekustīgs. Viņš ir nenoteikts, viņš trīsuļo kā sveces liesma, tikai bez gaismas. Viņa neredz viņa acis.

Viņš, protams, ir miris. Protams, viņš ir miris, jo vai tad viņa nesaņēma telegrammu? Taču tas ir tikai izgudrots, tas viss. Tā ir tikai cita telpas dimensija. Tad kāpēc tāda vientulība?

Tagad viņš iet prom, un viņa nespēj viņam uzsaukt, kakls nelaiž cauri ne skaņu. Nu viņš ir nozudis.

Viņa sajūt smacējošu spiedienu ap sirdi. Nē, nē, nē, nē, at­kārto kāda balss viņai galvā. Viņai pār vaigiem rit asaras.

Tad viņa pamostas pa īstam.