Aklais slepkava

Kažoks

Torīt laika ziņu kanālā izskanēja brīdinājums par virpuļviesuli, pēcpusdienā debesis ieguva drūmi zaļu nokrāsu, un koku zari bija sākuši kulstīties tā, it kā caur tiem lauztos kāds milzīgs, saniknots dzīvnieks. Vētra gāja pāri tieši pār galvu: balta gaisma kā izlo­cītas čūsku mēles, grūstošas skārda paplāšu kaudzes. Saskaitiet vien­padsmit simtus, mūs mēdza pamācīt Rīnija. Ja pagūsiet tos nosaukt, tas nozīmēs, ka negaiss ir jūdzes attālumā. Viņa sacīja, ka pērkona negaisa laikā nedrīkst runāt pa telefonu, citādi zibens ieskrienot tieši ausī un cilvēks kļūstot kurls. Viņa sacīja, ka nedrīkst arī iet vannā, jo zibens varot izskriet no krāna kā ūdens. Viņa sacīja — ja mati uz skausta saslienoties stāvus, tad vajagot palēkties gaisā, jo tas esot vienīgais veids, kā glābties.

Atnākot naktij, vētra bija pāri, tomēr gaiss vēl arvien bija pilns mitruma. Es valstījos savandītajā gultā, ieklausīdamās, kā mani sirdspuksti klibo pret gultas atsperēm, un centos ierīkoties ērti. Pēdīgi atmetu ar roku miegam, uzvilku virs naktskrekla garu svīteri un nokāpu lejasstāvā. Tad uzģērbu plastikāta lietusmēteli ar kapuci, apāvu gumijas zābakus un izgāju ārā. Lieveņa pakā­pienu mitrie dēļi bija nedroši. No tiem ir nodilusi krāsa, varbūt tie trūd.

Vārajā gaismā viss bija melnbalts. Gaiss valgs un rāms. Kri­zantēmas mauriņā mājas priekšā dzirkstīja vienās mirdzošās lāsēs; nebija nekādu šaubu, ka gliemežu bataljons patlaban notiesā nedaudzās pārpalikušās lupīnas lapas. Stāsta, gliemežiem garšojot alus; allaž esmu domājusi, ka derētu tos pacienāt. Labāk tos nekā mani: šis nekad nav bijis mans iecienītais alkohola veids. Nervus es vienmēr esmu gribējusi apdullināt ātrāk.

Es taustīdamās lavījos uz priekšu pa mitro ietvi. Spīdēja piln­mēness, blāvas dūmakas ietverts; zem ielas laternām mana sarukusi ēna slīdēja man pa priekšu kā punduris. Es jutos tā, it kā da­inu kaut ko pārdrošu: vecāka, vientuļa sieviete naktī staigā ap­kalt. Katls svešinieks varētu noturēt mani par neaizsargātu. Un tiešam, es biju mazliet nobijusies vai vismaz tik satraukta, ka sirds man sitās straujāk. Kā man laipni mēdz atgādināt Maira: vecas dāmas ir laupītāju galvenie upuri. Stāsta, šie laupītāji nākot no Toronto — tāpat kā viss ļaunums. Viņi droši vien atbrauc ar autobusu, savus laupīšanas piederumus nomaskējuši par lietus­sargiem vai golfa nūjām. Viņi ir gatavi pilnīgi uz visu, mīklaini saka Maira.

Es aizgāju trīs kvartālus līdz galvenajai ielai, kas ved caur pil­sētu, tad apstājos, lai pār vizoši slapjo asfaltu paskatītos uz Voltera autodarbnīcu. Volters sēdēja stikla būdas bākā, pašā vidū melnajam, tukšajam dīķim, ko veidoja blāvais asfalts. Paliecies uz priekšu, ar sarkanu cepurīti galvā, viņš atgādināja vecojošu žokeju neredzamā zirgā vai sava likteņa kapteini, kurš vada rēgainu kos­mosa kuģi. Patiesībā viņš skatījās sporta kanālu pa savu miniatūro televizoru, to man ir izstāstījusi Maira. Es negāju turp, lai pa­runātos ar viņu: viņš satrauktos, ieraudzījis mani iznirstam no tumsas, ar gumijas zābakiem kājās un naktskreklu mugurā kā tādu jukušu, astoņdesmitgadīgu klaidoni. Tomēr bija mierinoši zināt, ka šajā nakts laikā nomodā ir vismaz vēl viens cilvēks.

Atceļā es izdzirdu sev aiz muguras soļus. Nu tu esi iekritusi, es sev teicu, tur nāk laupītājs. Taču tā bija tikai jauna sieviete melnā lietusmētelī, rokā viņa nesa somu vai mazu koferīti. Viņa strauji aizsteidzās man garām, kaklu izstiepusi uz priekšu.

Sabrina, es nodomāju. Beigu beigās viņa tomēr ir atgriezusies. Cik dziļi es tobrīd izjutu, ka esmu saņēmusi piedošanu, — cik svētīta, ar kādu žēlastību apveltīta jutos, it kā laiks būtu pagrie­zies atpakaļ un mans sausais, vecais koka spieķis būtu operetiski uzplaucis ziedos. Taču, paskatījusies otrreiz — nē, trešoreiz —, es redzēju, ka tā nemaz nav Sabrina; tikai kāda svešiniece. Turklāt — vai tad es esmu pelnījusi tik brīnumainu noslēgumu? Kā gan es varētu to gaidīt?

Tomēr es to gaidu. Pretēji veselajam saprātam.

Bet pietiks par to. Es turpināšu savu skumjo stāstu, kā mēdza rakstīt dzejoļos. Atpakaļ uz Aviljonu.

Māte bija mirusi. Nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Man teica, lai es nenokaru degunu. Kas man to teica? Droši vien Rīnija, varbūt tēvs. Savādi, par lūpām gan neviens neko nemēdz sacīt. Lūpās atliek vienīgi kost, lai aizstātu viena veida sāpes ar citām.

Sākumā Lora daudz laika pavadīja, ielīdusi mātes kažokā. Tas bija roņādas kažoks, kabatā joprojām atradās mātes mutautiņš. Lora ielīda kažokā un mēģināja sapogāt pogas, līdz atklāja, ka labāk ir aizpogāt tās vispirms un pēc tam ielīst iekšā pa apakšu. Man šķiet, viņa tur iekšā skaitīja lūgšanas vai būra: būra māti atpakaļ. Lai ko viņa tur darīja, tas bija veltīgi. Un tad kažoks tika atdots labdarības iestādei.

Drīz Lora sāka prašņāt, kur palicis bērniņš, tas, kurš nemaz neizskatījies pēc kaķēna. Debesīs viņu vairs neapmierināja — viņa gribēja zināt, kur bērniņš palicis pēc tam, kad gulējis vanniņā. Rīnija pateica, ka to aiznesis ārsts. Bet kāpēc nebija notikušas bēres? Tāpēc, ka tas piedzimis pārāk maziņš, teica Rīnija. Kā kaut kas tik maziņš varēja nogalināt māti? Rīnija sacīja: Liecies mierā. Viņa sacīja: Uzzināsi, kad paaugsies. Viņa sacīja: Ko tu nezini, tas tevi nesāpina. Apšaubāma sentence: dažreiz tas, ko tu nezini, var sāpināt tevi ļoti stipri.

Naktīs Lora mēdza ielavīties manā istabā, uzpurināt mani no miega un tad ierāpties manā gultā. Viņa nespēja iemigt: tas bija Dieva dēļ. Līdz bērēm viņai ar Dievu bija bijušas labas attiecības. Dievs jūs mīl, teica svētdienas skolas skolotāja metodistu baznīcā, kurp mūs bija sūtījusi māte un kurp mūs vispārēju principu pēc turpināja sūtīt Rīnija, un Lora bija tam ticējusi. Taču tagad viņa vairs nejutās tik pārliecināta.

Viņa sāka raizēties par Dieva precīzo atrašanās vietu. Tā bija svētdienas skolas skolotājas vaina: Dievs ir visur, viņa bija teikusi, un Lora vēlējās zināt: vai Dievs ir saulē, vai Dievs ir mēnesī, vai Dievs ir virtuvē, vannas istabā, vai viņš ir pagultē? ("Man nudien kārotos apgriezt tam sievišķim kaklu," sacīja Rīnija.) Lora negribēja, lai Dievs pēkšņi izlec viņas acu priekšā, un to nebija grūti saprast, ņemot vērā viņa uzvedību pēdējā laikā. Aizver acis, atver muti, tev būs liels pārsteigums, mēdza noskaitīt Rīnija, aiz muguras slēpdama cepumu, bet Lora vairs neldausīja. Viņa gribēja turēt acis vaļā. Tas nebija tāpēc, ka viņa neuzticētos Rlnijai; viņa vienkārši baidījās no pārsteigumiem.

Varbūt Dievs bija slotu skapī. Tā likās visiespējamākā vieta. Viņš tur tupēja un glūnēja kā tāds dīvains un varbūt pat bīstams tēvocis, taču Lora nevarēja būt droša, vai kādā noteiktā brīdī viņš tur tiešām ir, jo baidījās vērt'vaļā durvis. "Dievs ir jūsu sirdī," sacīja svētdienas skolas skolotāja, un tas bija vēl ļaunāk. Ja viņš būtu slotu skapī, atliktu kaut kāda iespēja, piemēram, varētu aiz­slēgt durvis.

Dievs nekad neguļ, tā bija teikts korālī, — Nedz bezrūpīga dusa Viņa acis slēgs. Nē, naktīs viņš klīda pa māju, izspiegodams cilvēkus — pārbaudīdams, cik rātni viņi bijuši, vai uzsūtīdams sērgas, lai viņus nobeigtu, vai ļaudamies kādam citam savam untumam. Agrāk vai vēlāk no viņa noteikti bija gaidāms kas nepatīkams, tā viņš bieži bija izrīkojies arī Bībelē. "Klausies, tas ir viņš!" Lora mēdza teikt. Vieglais solis, smagais solis.

"Tas nav Dievs. Tas ir tikai tēvs. Viņš ir tornītī."

"Ko viņš tur dara?"

"Smēķē." Es negribēju sacīt dzer. Tas šķita nelojāli.

Vismaigākās jūtas es loloju pret Loru tad, kad viņa bija aizmigusi — mute mazliet pavērta, skropstas vēl valgas —, taču viņas miegs bija nemierīgs; viņa vaidēja un spārdījās, un lāgiem krāca, un neļāva iemigt man. Es mēdzu izrāpties no gultas, uz pirkstgaliem aizlavīties pār istabu un pakāpties, lai paskatītos laukā pa guļamistabas logu. Ja spīdēja mēness, puķu dārzi bija sudrabaini pelēki, it kā no tiem būtu izsūktas visas krāsas. Es redzēju akmens nimfu, sarukušu; mēness spoguļojās viņas ūdens­rožu dīķī, un viņa mērca kājas pirkstgalus tā saltajā gaismā. Es drebinādamās atgriezos gultā un gulēju, vērodama aizkaru kustīgās ēnas un ieklausīdamās gārdzienoš un čīkstienos, kas radās, no­sēžoties mājai. Un prātoju, ko gan esmu izdarījusi aplam.

Bērni tic, ka viss sliktais, kas notiek, kaut kādā veidā ir viņu vaina, un šai ziņā es nebiju izņēmums; tomēr viņi tic arī laimīgām beigām par spīti visiem pierādījumiem, kuri liecina par pretējo, un ari šai ziņā es nebiju izņēmums. Es vienīgi vēlējos, kaut jel laimīgās beigas pienāktu ātrāk, jo — īpaši naktīs, kad Lora bija iemigusi un man nevajadzēja censties viņu uzmun­drināt, — es jutos tik nelaimīga.

Rītos es palīdzēju Lorai apģērbties — tas bija mans uzde­vums jau tad, kad māte vēl bija dzīva, — un pieskatīju, lai viņa iztīra zobus un nomazgā muti. Pusdienlaikā Rīnija dažreiz lāva mums sarīkot pikniku. Mums bija baltmaizes šķēles, apziestas ar sviestu un vīnogu želeju, caurspīdīgu kā celofāns, un zaļi burkāni, un sagriezti āboli. Mums bija gaļas konservi, izgāzti no skārdenes, veidols kā acteku templis. Mums bija cieti vārītas olas. To visu mēs salikām šķīvjos, iznesām ārā un ēdām, kur gadījās — pie dīķa, oranžērijā. Ja lija lietus, mēs ēdām mājā.

"Atceries badacietējus armēņus," mēdza sacīt Lora, saņēmusi rokas, aizvērusi acis, noliekusies pār želejas sviestmaizes garoziņām. Es zināju — viņa tā saka tāpēc, ka tā mēdza teikt māte, un man nāca raudiens. "Nekādu armēņu badacietēju nav, tie ir izdomāti," es reiz viņai sacīju, bet viņa nelikās to dzirdam.

Tolaik mūs bieži atstāja vienas pašas. Mēs izmācījāmies Aviljonu no galvas: visas plaisas, alas un tuneļus. Mēs ieskatījāmies paslēp­tuvē zem sētaspuses kāpnēm, kur juceklīgi mētājās vecas galošas un cimdi bez pāra, un lietussargs ar salauztiem spieķiem. Mēs izpētījām dažādos pagraba atzarus — ogļu pagrabu ar oglēm; sakņu pagrabu ar kāpostgalvām un ķirbjiem, sarindotiem plauktā, ar bie­tēm un burkāniem, kuriem smilšu kastē dīga ūsas, un kartupeļiem ar to aklajiem, albīnajiem taustekļiem gluži kā krabju kājām; veco pagrabu ar āboliem toveros un konservu plauktiem — noputējuši džemi un želejas vizēja kā neslīpēti dārgakmeņi, pikantās mērces un marinējumi, zemenes un tomāti bez miziņas, un ābolu bieze­nis, viss Krauna burkās ar aizskrūvējamu vāciņu. Tur bija arī vīna pagrabs, bet to turēja aizslēgtu; atslēga bija vienīgi tēvam.

Zem verandas mēs uzgājām mitru grotu ar klona grīdu, tur varēja iekļūt, ielienot starp kāršrozēm, kur mēģināja augt tikai iz­stīdzējušas pienenes un staipekņi, to smarža, līdzīga saplucinātu piparmētru smaržai, sajaucāsar kaķu smidzinājumiem un (vienreiz) ar iztrūcinātas prievīščūskas aso, šķebinošo smaku. Mēs atradām bēniņus, kur bija kastes ar vecām grāmatām un salocītas stepētas segas, un trīs tukšas lādes, un sabojāts harmonijs, un vecāsmātes Edīlijas bezgalvainais kleitu manekens — blāvs, appelējis torss.

Aizturējušas elpu, mēs zaglīgi klīdām pa saviem ēnu labirin­tiem. Tur mēs radām mierinājumu — savā slepenībā, slēptu taku zināšanā, ticībā, ka mūs nevar ieraudzīt.

Paskat> kāda pulkstenim mēle, es teicu. Tas bija pulkstenis ar svārstu, darināts no sena, balti zeltaina porcelāna; tas bija pie­derējis vectēvam; tas stāvēja uz kamīna dzegas bibliotēkā. Vārdu mēle Lora izprata loti burtiski. Misiņa svārsts, kas šūpojās šurpu turpu, tiešām izskatījās pēc mēles, kura laiza neredzamas lūpas. Un apēd laiku.

Pienāca rudens. Mēs ar Loru plūcām dievkrēsliņu pogaļas un vērām tās vaļā, lai aptaustītu zvīņveidīgās sēkliņas, kas klājās cita citai pāri, veidojot tādu kā pūka ādu. Mēs izknibinājām sēldas ārā un izkaisījām pār dievkrēsliņu zīdainajiem izpletnīšiem, at­stājot tikai sīksto, brūngani dzelteno mēlīti, samtainu kā elkoņa iekšpuse. Pēc tam mēs devāmies uz Jubilejas tiltu un metām po­gaļas upē, lai redzētu, cik ilgi tās peldēs, pirms apgāzīsies vai tiks aizrautas prom. Vai mēs iztēlojāmies, ka tajās sēd cilvēki vai viens vienīgs cilvēks? īsti nezinu. Tomēr mēs jutām zināmu gandarījumu, noraugoties, kā tās nogrimst.

Pienāca ziema. Debesis bija dūmakaini pelēkas, saule zemu debesīs, blāvi sārtenā krāsā kā zivju asinis. Lāstekas, smagas un necaurredzamas, un resnas kā plaukstas locītava, pilēdamas karājās no jumta un palodzēm, kā kritienā sastingušas gaisā. Mēs lauzām tās nost un sūkājām to smailes. Rīnija teica, ja mēs tā darīšot, tad mēle mums samelnēšot un nokritīšot, bet es zināju, ka tas nav tiesa, jo tā biju darījusi jau agrāk.

Aviljonā tolaik bija laivu māja un ledus māja, lejā pie stekiem. Laivu mājā atradās vectēva pavecā burulaiva, kas tagad piederēja tēvam, — Nāriņa, augsta, sausa, ieziemota. Ledus mājā bija ledus, izcirsts Zogsas upē, klučus ar zirgiem uzveda augšā, sakrāva tur un apbēra ar zāģu skaidām, gaidot vasaru, kad tas būs īsts retums.

Mēs ar Loru staigājām pa slidenajiem steķiem, ko mums bija aizliegts darīt. Rīnija teica, ja mēs nokritīšot un ielūzīšot ledū, tad vairs nepagūšot ne aci pamirkšķināt, jo ūdens esot auksts kā nāve. Mums piesmelšoties zābaki, un mēs nogrimšot kā akmeņi. Mēs iemetām upē dažus īstus akmeņus, lai redzētu, kas ar tiem notiks; tie aizslīdēja pa ledu, apstājās, palika saredzami. Mūsu elpa veidoja baltus dūmus; mēs pūtām tos mākulīšos kā vilcieni un mīņājāmies no vienas nosalušās kājas uz otru. Zem mūsu zābaku zolēm gurkstēja sniegs. Mēs turējāmies rokās, un mūsu dūraiņi piesala viens pie otra; kad mēs tos novilkām, tie bija kā divas vilnas plaukstas, kas turas viena pie otras, tukšas un zilas.

Luveto krāču lejasgalā bija sagrēdojušies robaini ledus gabali. Dienasvidū ledus bija balts, mijkrēslī gaiši zaļš; mazākās atlūzas šķindēja kā zvārgulīši. Upes vidū ūdens plūda vaļējs un melns. Otrā krasta pakalnā, aiz kokiem neredzami, klaigāja bērni, balsis saltajā gaisā augstas un smalkas, un priecīgas. Viņi vizinājās ar ragaviņām, kas mums nebija atļauts. Es domāju, vai nepastaigāt pa roboto piekrastes ledu, lai redzētu, cik tas izturīgs.

Pienāca pavasaris. Vītolu zari kļuva dzelteni, grimoņu krūmi sarkani. Luveto upe paloja; ar visām saknēm izrauti krūmi un koki griezās virpuļos un ķērās cits citam zaros. Virs krācēm no Luveto tilta upē ielēca kāda sieviete, līķi nevarēja atrast divas dienas. Tas tika izvilkts no ūdens tālāk lejup pa straumi un ne tuvu ne­izskatījās patīkami, jo pārpeldēt šīs krāces bija tas pats, kas izmalties caur gaļas mašīnu. Nebūt ne tas labākais veids, kā atstāt šo pasauli, teica Rīnija, — protams, ja vien cilvēku interesē paša izskats, lai gan tādā brīdī tas viņu diez vai interesēs.

Misis Hilkouta zināja vismaz par pusduci tādu lēcēju vairāku gadu laikā. Par tiem varēja izlasīt avīzēs. Viena bija meitene, ar kuru kopā viņa mācījusies skolā un kura pēc tam apprecējusies ar dzelzceļa strādnieku. Viņš tik reti bijis mājās, misis Hilkouta sa­cīja, un ko tad citu viņš gaidījis? "Klēpis pilns," viņa teica. "Un nekāda aizbildinājuma." Rīnija pamāja, it kā tas izskaidrotu visu.

"Lai cik dumjš tas vīrs būtu bijis, vairums no viņiem tomēr prot skaitīt," viņa sacīja, "vismaz uz pirkstiem. Šis laikam tomēr bija ģērējis ādu. Bet ko līdz aizslēgt stalli, kad zirgs jau vējā."

"Kāds zirgs?" jautāja Lora.

"Viņai laikam būs bijušas vēl ari kādas citas nepatikšanas," misis Hilkouta turpināja. "Nelaime jau nenāk viena."

"Ar ko tas klēpis pilns?" Lora man čukstēja. "Kāds klēpis?" Bet es nezināju.

Rīnija stāstīja, ka tādas sievietes ne tikai lecot no tilta, bet mēdzot arī ieiet ūdenī upes augštecē, tad piemirkušo drēbju svars ievelkot viņas dzelmē un viņas nespējot izpeldēt krastā pat tad, ja to gribētu. Vīrieši rīkojoties apdomīgāk. Viņi pakaroties pie sava šķūņa šķērsbaļķiem vai iešaujot sev galvā ar bisi; vai, no­domājuši slīcināties, piesienot sev klāt akmeņus vai kādus citus smagumus — cirvjus, naglu maišeļus. Tik nopietnā lietā viņi negribot riskēt. Bet tas jau esot sievietes dabā — vienkārši iebrist upē un samierināties ar likteni, un ļaut, lai ūdens viņu paņem. Pēc Rīnijas toņa bija grūti spriest, kā viņa šīs atšķirības vērtē.

Jūnijā man apritēja desmit gadu. Rīnija izcepa kūku, lai gan ieminējās, ka varbūt neesot labi to cept, kopš mātes nāves pagājis pavisam īss laiciņš, tomēr dzīvei esot jāturpinās, tāpēc kūka var­būt nebūšot nekāda noziedzība. Kāda noziedzība,? jautāja Lora. Pret mātes jūtām, es atbildēju. Tātad māte nolūkojas uz mums no debesīm? Bet es ietiepos un klīrējos, un liedzos atbildēt. Lora nebija ar mieru nogaršot ne gabaliņu kūkas, pēc tam kad bija dzirdējusi par mātes jūtām, un es apēdu arī viņas tiesu.

Tagad man jau vajadzēja papūlēties, lai atcerētos savu bēdu detaļas — precīzos veidus, kā tās izpaudušās, — lai gan, sasprindzinot gribu, es spēju atsaukt atmiņā to atbalsi, kā mazu, smilkstošu sunīti, kas ieslēgts pagrabā. Ko es biju darījusi tai dienā, kad nomira māte? Es tikpat kā nespēju atcerēties nedz to, nedz arī viņas izskatu: tagad viņa izskatījās vienīgi tā kā fotogrāfijās. Taču es atcerējos, cik nepareiza likās gulta, kad viņas tajā pēkšņi vairs nebija: cik tukša tā bija šķitusi. Kā pēcpusdienas saule slīpi iespīdēja pa logu un tik klusu krita uz cietkoka grīdas, tajā kā migla ņirbēja puteklīši. Vaskainas mēbeļu politūras un vītušu krizan­tēmu smarža, neizvēdināms naktstrauka un dezinfekcijas līdzekļa smārds. Viņas prombūtni es tagad atcerējos daudz labāk nekā viņas klātbūtni.

Rīnija teica misis Hilkoutai: lai gan neviens nemūžam nespētu aizstāt misis Čeisu, kura bijusi īsta svētā zemes virsū, ja tas vis­pār iespējams, tad viņa pati tomēr esot pūlējusies, cik spēka, un saglabājusi līksmu prātu mūsu labad, jo brūci mazāk plēš, jo tā ātrāk dzīst, un mēs, par laimi, acīmredzot būšot tikušas tam pāri, lai gan klusie ūdeņi esot dziļi, un es esot pārlieku klusa, tas nu vairs neesot labi. Es esot liela prātotāja, tā viņa teica; kaut kā jau tā prātošana reiz sprukšot laukā. Bet ar Loru vispār neko nevarot zināt, viņa vienmēr esot bijusi savāds bērns.

Rīnija teica, ka mēs pārāk daudz laika pavadot kopā. Viņa teica, Lora iemācoties tādu uzvedību, kura vēl neatbilstot viņas gadiem, bet es savukārt atpaliekot. Mums katrai vajadzētu būt kopā ar saviem vienaudžiem, bet tie nedaudzie pilsētiņas bērni, kuri varētu būt mums piemēroti, jau esot aizsūtīti mācīties — uz privātām skolām, kādās pēc taisnības vajadzētu sūtīt arī mūs, bet kapteinim Ceisam nekad neatliekot laika ar to nodarboties, turklāt tad būtu par daudz pārmaiņu vienā reizē, un, lai gan es esot dikti mierīga un noteikti spētu tikt galā, Lora saviem gadiem vēl esot par mazu un, ja kas, arī vispār vēl par mazu. Un viņa arī esot pārlieku nervoza. Tāds bērns, kurš krīt panikā un svaidās, un noslīkst pat peļķē, jo zaudē galvu.

Mēs ar Loru sēdējām sētaspuses lievenī pie spraudziņā pavērtām durvīm, aizspiedušas muti ar plaukstu, lai valdītu smieklus. Mēs baudījām spiegošanas priekus. Taču nevienai no mums diez kā nenāca par labu tas, ka mēs noklausījāmies par sevi tādas lietas.