Aleksandrs Čaks

Slikti

Slikti -

es, latviešu dzejnieks,-

par ko lai es dziedu?

Sirds mana

sausa un plāna

kā izkopta āda

atzveltnes krēslam.

Būtu es nēģeru dzejnieks,

dziedātu dziesmas

par lūpām,

kas tumšas un siltas

kā jūlija naktis

bez zvaigznēm un vēja,

dziedātu dziesmas

par jaunavu miesu -

brūno un stingro kā zemi,

dziedātu dziesmas

par brīvīdu tālo,

kā mākoņi gaisos -

būtu es nēģeru dzejnieks.

Bet tagad?

Tagad mums:

brīvība slikta,

jaunavas liesas,

kas lūpiņas krāso kā drēbi,

radiotorņi,

gumijas zoles,

ar kurām mēs ejam

klusi kā kaķi,

izjūtam klusi,

domājam klusi,

un nomirstam klusi.