Aleksandrs Čaks

Daba

Un vienā vasarā,

Kad man par daudz kļuva savāda sirds,

Es aizgāju laukos.

Veselām dienām

Klīdu mežos pļavās,

Dzēru peļķes,

Ēdu mellenes,

Un manas pēdas kļuva biezas kā ozolu miza.

Un reiz,

Kad es, iegulies zālē,

Vēroju zilgmē, kā vēji auž mākoni mazu,

Mani satika vīrs,

Vecs,

Ar lāpstu pār pleciem.

Izdzirdis manu savādo sirdi,

Teica:

- Dēls, nāc man līdz,

Iesim strādāt.-

Un viņa vārdi nopūta pienenēm pūkas.

Un tā

Es visu to vasaras galu

Strādāju dziļi mežā,

Rokot ūdeņiem gultas.

Un tagad?

Tagad

Atkal es stāvu pilsētā bulvāra vidū

Un smaidu,

Jo nekas mani neuztrauc.

Man var staigule pieteikties līdzi,

Žīds,

Mani pagrūst var gājējs, pašpuika, džentlmens,

Mani var aptraipīt tramvaji, auto -

Vienalga.

Visu vasaru es esmu gulējis sūnās,

Glāstījis saknes,

Stāstījis pasakas sēnēm

Un lasījis rasu no lapām.

Visu vasaru mēness audis zeltu man acīs,

Un mūžība

Gulējusi man kā lapa uz pieres.

Vēl tagad

Pirksti man smaržo pēc medus,

Sirdī kā ābolā sēklas guļ miers,

Bet smadzenēs šūpojas

Ezeru mirdzošās miglas un dienvidu dvingas.