Aleksandrs Čaks

Pagrabam

Es vēl nesen to dziļi sevī nīdu

Par viņa tumsu, mitrumu un spītu,

Es viņam varēju pat sejā sist ar dūrēm

Par viņa dziļumu zem sešu stāvu mūriem.

Tur malka naktīs raudāja un nīka.

Tur saules gaismas mitrās smiltis tvīka.

Tur sirmas žurkas lēca smilkstot pāri.

No ūdensvadiem, tumsā spīdot vāri,

Pēc lāses lāse sārtās skaidās krita

Kā nopūta, kā bezdibens, bez mita.

Tur visa melnā, bezgalīgā telpa

Bij šķelta gabalos kā slimā elpa.

Tur augšup līkās, šaurās akmens kāpes

Vēl vairāk mocīja kā vecas sāpes.

Bet tagad viņām laimīgs roku dodu

Par savu dzīvību un glābto godu:

Kad žandarmi un viņu suņi kāri

Kā nāves plūdi šļāca Rīgai pāri,

Lai mani dzītu vergot vācu zemē,

Es kļuvu reizē lapa, sāls un lemess,

Zem viņa velvēm trakās tumsas dzīlē

Es paslēpos kā pūka drānu vīlē.

Es paslēpos, lai celtos augšā vēlāk,

Lai atriebtos par mokām sūrsmē kvēlā.

Viss dzīvības un slēpto ilgu sagrābts,

Tai dzelmē pazudu, ko deva pagrabs.

Tur manus soļus eju smiltis slēpa

Zem sava kaislā, sīvā skaidu klēpja.

Es rakos malkā dziļi dziļi iekšā.

Aiz manis krita tā kā plauksta priekšā.

Starp priežu šķilām dvēsele un miesa

Kā usne kļuva rūgta man un liesa.

Tad nīstās žurkas tāsis segai nesa.

Nakts manai ausij drošus vārdus dvesa.

Tā pagales, uz kurām galva slīka,

Ar saldu smaržu visu laiku tvīka.

Gaiss nāca klāt un savu elpu sniedza.

Tam melnu liesmu tumsa acīs trieca,

Kas ļauns un sūrs pa kāpēm lejup nāca.

To bailes sagrāba un projām vāca.

Tev slavu, pagrab, saka mana mute,

Tu mātes klēpis mans, tu asais tutens,

Es tevī iegrimu kā slēpta doma galvā,

Es tevī paslēpos kā gredzens karstā alvā,

Tu manu cerību un bezcerību gulta,

Tu mana pāksts un kaujas bulta.

Es atkal brīvs un priecīgs ielās eju,

Pret sauli vēris soli sev un seju,

Spurdz barā domas manas - sārtas slokas,

Kā upē bagātā grimst darbā rokas.

Bet tu, tu pagrab, manu kaisli glabā

Pēc visa mūžīgā un visa labā.