Aleksandrs Čaks

Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei

Adrese: Ziepnieku kapi

Mana vēstule nebūs sevišķi gara,

Un es viņu rakstīšu lieliem burtiem.

Diez

Vai tev augšā brilles ir līdz?

Cilvēki jau tādi savādi,

Bērēs viņi raud

Un neredz,

Kas mironim vajadzīgs.

Piedod,

Ka es nezinu tava kapa vietu.

Tavas nāves laikā es biju izbraucis,

Un, kad es, atgriezies Iļģeciemā,

Aizgāju uz tavu māju,

Neviens vairs par tevi nekā nezināja.

Tava mazmeitiņa

Bija aizbraukusi uz laukiem strādāt.

Viņai piedzimis bērns,

Zini -

No nelieša Melnā Jankas ( vecmāmiņa lasot nopūšas).

Tas neliekas ne zinis,

Pīpē tāpat,

Ēd saulenes

Un vakaros spēlē mandolīnu.

Bērns ļoti vārgs.

Labāk jau būtu, ja tu viņu pieņemtu.

Es tevi neesmu aizmirsis.

Vienmēr,

Kad es eju garām tam stūrim,

Kur tu tupēji zema un kupla kā krūms,

Man prātā nāk tava seja,

Sīkām, mazām rieviņām pilna,

Tava balss dreboši dziedošā

Un tavi paldievs,

Dievvārdiem pilni kā skudrām.

Es, es jau zinu, ko tu velies man vaicāt.

Kopš tu mirusi,

Tavā mājā, kur tu dzīvoji Iļģeciemā,

Viss vēl pa vecam.

Tikai tās ārpusi

Saimnieks pārkrāsojis par jaunu,

Un vecā Ilstere

Pārgājusi dzīvot pie Kaneniekiem.

Uz tā stūra,

Kur tu sēdēji agrāk,

Tagad uzcelts mazs, iebrūns kiosks,

Tāds kā bērns,

Viņā sēd meitene

Jauna, gaišiem, mirdzošiem matiem.

Tā prot smaidīt

Un, izsniedzot laikrakstus,

Parāda savus slaidos, valganos pirkstus

Ar maigu, saulainu ādu.

Kiosks tirgojas labi.

Bet jaunie cilvēki,

Kas nāk viņā iepirkties,

Kavējas pārāk ilgi.

Un atejot

Viņu sejās elpo savāda, vizoša gaisma.

Mani draugi dzejnieki,

Kad saņēma ziņu par tavu nāvi,

Piedzērās krogā,

Sasita traukus,

Runāja muļķības

Un sauca tevi par avīžu māmiņu.

Bet tu nedusmo!

Ko viņiem citu bij darīt?

Baznīcā iet,

Nolikt uz tavu darba vietu vaiņagu,

Skumt?

Viņi ir vāji.

Tava recepte - petroleja - pret reimatismu

Man neder.

Labās kājas celis man tāpat knikst,

It kā tur iekšā kāds sēdētu

Un grieztu sev nagus.

Bet par to runāsim vēlāk,

Kad es būšu tur augšā pie tevis.

Un tas laikam notiks jau drīz.

Draud izcelties jauns pasaules karš.

Es iešu uz fronti

Un pie tevis varbūt pēc tam.

Bet tas nekas,

Diezgan jau esmu nīdies,

Skūpstījis meitenes,

Bijis bailīgs un lieks,

Diezgan,

Man nekas nebūtu pretim

Aiziet tur augšā pie tevis.

Tur mēs spēlētu abi uz durakiem,

Sūkātu konfektes, kas tev tā patīk.

Un, kad tas mums apniktu,

Es tev dziedātu dziesmu par Transvāli

Un trimšķinātu uz ģitāras.

Vakaros

Es tev atnestu ūdeni,

Ko aplaistīt tavas vecās mirtes un flokšus.

Atraksti,

Vai tev tur nav sasities kāds puķu pods;

Pie viena gājuma es tev varētu atnest

Citu, jaunu līdz.

Tagad es beigšu.

Ja tu tomēr

Manu vēstuli nevari izlasīt,

Pasauc Ziemeļnieku Jāni!

Tas tev palīdzēs.

Viņš slaids, mīļš jauneklis

Ar melnām brillēm

Un klausa uz vārda - dzejnieks.