Aleksandrs Čaks

Aicinājums

Nesēdi vakarā,

draugs mans,

uz trepēm

un neveries zvaigznēs:

viņas

līdzīgas dzejniekiem,

kuri spīd tik pēc nāves.

Lūko,

pagraba dzīvoklī

sētnieki iededzina sveces

un sēstas pie galda,

zvanot kā tramvajs

ar karotēm

telēķos lētos.

Mikla

un plāna kā papīrs

uz trotuāriem

nosēstas gurusi migla.

Mēness

dzeltēns kā sviests.

Žēl,

ka nav līdz

na˛a un maizes,

bet

kas pēc tā aizies?

Sapņu dzeltēna sviestmaize

derētu tagad

man

labi.

Abi

tad sēdētu klusi mēs kopā.

Kā uz skrejošiem mākoņiem

dusētu galva man

uz taviem ceļiem.

Un tavus pirkstus

uz kvēlošās galvas

es justu

kā vēsas lietus lāses.

Skaties -

migla līdz mēnēsim

plāna

kā mušas spārns.

Kokiem bailes no tumsas,

viņi pārklāti sviedriem

aukstiem

kā misiņa rokturis salā…

Nesēdi,

draugs mans,

uz trepēm!

Istabā

iekuršu kamīnu

trīspadsmit pagalēm.

Noņemšu spilvenus abus

no gultas

un pārklāšu viņus

uz grīdas

ar segu,

ko atvedis esmu

no kirgīzu teltīm.

Velti

nakts gribēs iekāpt pa logu.

Aizvilkšu aizkarus priekšā,

mīkstus un biezus

kā matus.

Noaušu veikli

tev kājas

un atdošu pagultei

kurpes.

Sēdēsim abi

pie uguns

tik tuvu,

līdz drēbes

no kvēles sāks kūpēt

kā saskrieti zirgi.

Uz tavām lūpām

būs nolaidies

klusuma putns.

Manās acīs

tu

sēdēsi visa

kā klēpī.

Un

es tev runāšu stāstu

par zēnu,

kas staigāja apkārt pa sētām

un rādīja jokus.