Aleksandrs Čaks

Nabadzības skaistums

Tu esi ballē,

Kur dāmas ar garām šlepēm,

Bet es,

Es te ārā uz trepēm.

Man salst

Un savādas iedomas rādās:

Es savās smadzenēs nositu divpadsmit suņus

Un ietinos viņu ādās.

Ielu klāj sniegs,

Vēss, čaugans biezpiens.

Es lieku galvu pie zirga purna,

Lai justu, kā smaršo siens.

Mīļā,

Tavas lūpas līksmē drusku rožaini mitras,

Bet es te uz ielas klusu un slepu

Sevi uzjautrinu ar klepu,

Un manas plaušas tev spēlē uz citras.

Mīļā,

Tev tur drīz kļūs par karstu.

Saki,

Vai sniega pārslas lai es tev tvarstu,

Kas apkārt te virmo,

Un tās tev nododu ar sulaini pirmo?

Bet tu smaidi,

Jo par mani nav ne jausmas,

Tu smaidi

Un lūdzi ko aukstu.

Un tad es redzu - šausmas -

Nāc laukā,

Es saku - nāc laukā.

Savu plaukstu

Es tev ar persiešu tepiķi klāšu

Un pats tur uz galvas stāšu,

Es tev zilganus tauriņus krāšu

Un sev uz ceļa

Mācītu ziloni dancināšu,

Tikai laukā,

Nāc laukā,

Jo es redzu:

Tev viens jauneklis pieiet,

Un noliecas pār tavu plecu:

- Ko darīsit nākošo vasaru? -

Kamdēļ es neesmu Kains?

Bet te sulainis

Ienāk ar saldējumu,

Kā lielu, dzeltēnu ihtiozaura asaru

Rožainā kristāla traukā.

Sirds,

Par ko es skumu?

Sapņi - mazas sudraba karotes,

Ar ko var paēst bez naudas.

Un es,

Es bez jaudas:

Caur stiklu, caur mūriem un telpu,

Kopā ar tevi

ēdu šo saldējumu.

Mīļā,

Vai tu jūti uz sava irbuļa manu elpu

Klūpam?

Tvaikoņi līgojas okeānos,

Bet es reibstu no viņu šūpām

Zvaigzne atspiežas ar savu staru man sānos -

Un pati kaut kur tālu, tālu.

Bet kas būs ar to jaunekli bālo?

Kas tur var būt kādam daļas

Gar simts kilo gaļas?

Mana mīļā, mana svētā un kairā

Par katru zvirgzdu un visu pasauli vairāk

Mīl savu saldējumu.

Sirds,

Par ko gan es skumu?