Aleksandrs Čaks

Sestdiena.

Nomales notāra foksterjers

sēdēja logā

kā puķe

un rēja

strādnieku vecu,

kas, saliecies lokā,

pie sētas

cīnījās smagi

ar degvīnu,

izdzerto nomales krogā,

kā dienā

ar ogļmaisiem ostā.

Pārskaitās strādnieks.

- Lops,- teica viņš,

- ko tu rej te kā buržujs?

Skrej labāk

apskatīt durvis,

ka nenozog saimniekam naudu!

Dzi,

šis te riešot,

ka es piedzēries laikam!

Ko? Vai es nedrīkstu dzert?…

Kā tava saimnieka puika

var līksmot un dejot

ar īssvārku skuķiem,

ka vai līgojas grīda

kā sieviešu krūtis?

Prieka man vajag!

Kam lai es krāju tos draņķīgos grašus?

Sievai, kas ielēca Zundā,

dēlam,

kas nošauts un guļ

velns viņu zin kādā purvā?

-Nē-ē-ē,

pievaldi, suns, savu muti,

kā kampšu es akmeni -

-Ei, kas tā bļaustās!-

uzsauca pienācis kārtībnieks.

- E-e-es, kungs, tāpat,

man te cepure nokrita zemē,

es baros ar viņu, -

atteica strādnieks

un, saņēmis beidzamos spēkus,

aizvilkās tālāk.