Aleksandrs Čaks

Sievas

Tā kā rokā vēstule bez markas,

Stundām sēdu stacijā jau es

Tur, kur sievas, milzīgas kā barkas,

Savus kurvjus smaidot garām nes.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,

Meitenēm, nosūkājis džess,

Jūtu atkal sevī prieku traku,

Redzot tādas īstas sievietes.

Nez uz kādu nolādētu miestu,

Kur pat velns no garlaicības spļauj,

Viņas brauks, lai rītu jau ar sviestu

Atpakaļ tās vilciens Rīgā rauj.

Viņu kājas,ziloniskās kājas,

Kur tās uzkāpj, smagi virsū min:

Akmeņi zem viņām elpot stājas,

Koka trepes tik vairs čīkstēt zin.

ˇel, ka Vernharns lielais savu sirdi

Uzvilkt neprata līdz brīdim šim.

Kā viņš atkal pamielotu dzirdi

Pie šīm kājām, kuras ejot dim!

Un cik smagi sievu lielās gūžas

Līgojas un reibina kā rums

Tur, kur durvīs ļaudis drusku grūžas,

Kur uz trepēm pakāpiens kāds glums.

Viņu balsis skan kā trakas taures,

Kuras dzirdot ģībtu dzejnieks Tīks.

Tās pat vecim kaisli sirdī aurēs,

Lai tas vēlreiz dzīvē mīlas tvīkst.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,

Meitenēm, ko nosūkājis džess,

Jūtu atkal sevī prieku traku,

Redzot tādas īstas sievietes.