Aleksandrs Čaks

Agonija

Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim

kritusi ķēve.

Tā gulēja netīrā sniegā starp nolaistām ilksīm kā

gultā ar dzeltēnām putām uz lūpām, kā būtu

tā dzērusi alu.

To dauzīja ormanis nikni ar kadiķa pātagas kātu,

lai celtos tā drīzāki augšup un aizvestu

kungu uz klubu.

Kungs apkaklē dārgā bij nikns un solījās maksāt

tik pusi.

Bet ķēve - tā gulēja smaga kā sievieta vāja pēc

baudas; tik elpojot cilājās sāni tai slimīgi

spēji un asi kā zivij žaunas bez ūdens.

Tad ormanis ķērās pie astes un cēla aiz tās kā

aiz rokas.

Bars sieviešu lamājās apkārt, un pusaudži zviedza

no prieka, bet vīrieši padomus deva.

Tik ķēve jau izlaida garu, kas sasala nelielā peļķē

uz bruģa pie dziestošām nāsīm.

Un pienācis kārtībnieks teica, lai steidzoties labāk

pēc mašas un ratiem, kur novietot maitu.

Tad, uzbļāvis pilsoņiem izklīst, viņš atgriezās

svinīgs uz stūra.

Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim kritusi

ķēve.