Aleksandrs Čaks

Kāda dzīve

Uz Ģertrūdes ielas,

pie Miškinska mēbeļu fabrikas,

ejot pilns sāpju,

es panācu

pusmūža vīrieti -

kādu zemāku ierēdni

vai kāda veikala komiju,

jo bija jau septiņiem pāri

un saule zeltīja palodas.

Sejs

nopietns bij tam

līdz drūmumam,

kā kasierim miljonus noskaitot,

kā griezienu ķirurgam iesākot.

Un gāja viņš

lēnām,

kā noguris,

ar siļķēm un mārciņu cukura,

jo nāca jau ceturtā nedēļa,

kopš sieva bij viņam mirusi:

sieva -

mīļā kā saule,

ar matiem

kā kļavu rudeņa lapas

gaišdzeltēniem,

kopš bij viņam dzīvoklis

neuzposts,

tukšs,

ar durvīm vaļā uz virtuvi,

jo nāca jau ceturtā nedēļa,

kopš gāja viņš

lēnām,

kā noguris,

un nesa,

ar roku atbalstot,

uz labā pleca vēl puisīti,

nesa

kā Kristus Nācarietis

krustu

uz Golgātu.

***