Aleksandrs Čaks

Poēma par ormani

Kļavi ar lapām jau asfaltu sārto.

Peļķēm no rītiem pārvilkta sudraba āda.

Ziedus uz tiltiem vairs vecītēm pārdot

Nenāk ne prātā.

Rudens jau, rudens ielās un parkos.

Manī tāds gurdums,

Ka nespēju vairs es pat riekstu sev pārkost:

Liekas par daudz tas man ciets un glums.

Stundām es kvernu pie vienīgās kafijas tases

Laimīgs, ka pakausī nekož man mušas.

Noskatos jaunkundzē, sēž kas pie kases,

Mākoņos, ceļas kas melni kā tuša.

Brīžiem no augšas plūst mūzika maiga,

Un drusku smaršo pēc pērkamām dāmām;

Bet man līdz vakaram diezgan vēl laika

Un nav ar ledu vēl pārklāta Jugla?

Sapņot? Es sapņojis diezgan

Istabās liesās un šaurās

Par to, no ielām kas ieskan,

Bet tikai - pazoles cauras.

Pietiek. Es atmetu visam ar roku

Un, pacēlis apkakli augstu kā sētu,

Aizeju tieši gar logu

Projām - uz priekšpilsētu.

Klīdīšu atkal tur vientuļās ielās,

Maigi kur izgaro mēsli,

Ēstgribā lielā

Ēdīšu pīrāgus cietus bodē, kur čīkstoši krēsli.

Izraušu burkānus sārtus kā ķieģeļus slepen

Kaut kur no dobes pirms laika

Un klausīšos naktīs uz trepēm

Ormaņu balalaikās.

Kokiem no salnas lapas kā asaras kritīs

Gaisā, vēsā un rāmā. Bet kūtīs

Zirgi caur durvju šķirbām par spīti

Savu siltumu zvaigznēm sūtīs.

Un man nāks prātā dziesma par ormani skaistu -

Meitām par godu.

Varbūt, ka labāki būtu, ja es akmeni laistu,

Ko es tik labi protu?

Prātā nāks dziesma par ormaņa puisi, kas bērnībā ganījis cūkas

Latgalē tālā, ar netīrām kājām.

Kad tam uz virslūpas izauga pūkas,

Atmeta sēri ar roku viņš mājām.

Pilsētā, smaidošs, ar priekšzobiem baltiem kā pūders.

Pārvilka stulmaiņus pār savu mūžīgo kailo lielu.

Runāja latviski tā, ka ne velns pat tur netika gudrs,

Un atnāca salīgt par ormani uz Dīķu ielu.

Tagad viņš matus griež cirtā un izlaiž no cepures laukā,

Nenes vairs kreklu kā krievi, bet kravati raibu kā plakāts.

Brīvdienās lepni uz Šreinbušu braukā,

Vērmanī kalpones spaida, kad vakars zem kastaņiem sākas.

Auto,

visiem tik auto,

izvird kas benzīnu zilu kā miglu,

izdod kas ˛iglu

un īdzīgu

urkšķienu sivēnam līdzīgi.

Nezinu tiešām, kā dzejnieki ļauj to?..

Vakarā,

tērpies pēc jaunākās modes

frakā,

izšaujot acis kā lodes

uz sievietēm iegribā trakā,

izeju lepni uz Jelgavas šosejas plašās,

pie krūts ne ar kartupeļlakstu, bet astru,

es - dzejas maestro.

Pārlieku drusku pār smaršīgo rensteli laķeni,

atstumju cilindri dārgo uz pakausi maķenīt

un, gluži kā zēnībā biskvītu gardo -

ˇor˛ Bormani,

izkliedzu vienīgo vārdu:

Šurp, ormani!

Ormani cēlu,

ar mēteli zilu un pledu kā ārstam,

braucienam trakam,

lai puikas no brīnumiem mutes tik vārsta:

- Ko-o-o-o, ormani Čakam?…

Jā!

Diezgan es viņam uz atsperēm braucis par velti.

Tagad, kad spuldzes bez pindzelēm asfaltu zeltī,

tīšām

es sēdīšos kulbā no dzeltēna plīša.

Piebrauc viņš klāt man ar ellišķu troksni,

Apturot zirgu pie deguna paša.

Numurs tam asinais, aizklāts ar sarkanu papīra loksni.

Iekāpju kulbā un saucu: - Uz dzertuvi, kašā!-

Kur lai gan Čaks

Citur vairs brauc,

Ja ne uz vietu, kur iedzer un kaujas ar na˛iem,

Kad viņam maks

Pilns vēl ar divlatiem dažiem?

Kulbā no samta, no brīnišķa dzeltēna samta,

Braukšana cēla pa pārpilnām ielām.

Pārlieku kāju pār kāju un dziedu: ta-ramta,

Dūša man tāda kā, Vecrīgā ienākot, Pēterim Lielam.

Klusi no nomales nonākam šķērsielās līkās,

Asfalts pēc lietus kur laistās kā pārliets ar kausētiem taukiem.

Sapņaini naktīs tur klejot man tīkas

Bie˛i ar katru, kas iebrauc no laukiem.

Bruģis te platāks par plaukstu kā mugura barotai cūkai,

Rensteles, dziļas un šauras, kā kabatas kareivju biksēm.

Savāda smarša te pludo no katras atvērtas lūkas,

Nebrauc nekad te aiz cienības ormanis rikšiem.

Velkamies soļos

Pa ieliņām mazām.

Zirgs skatās oļos,

Starp kuriem dīgst zāle, tik derīga kazām.

Apkārt te nami ar lodziņiem šauriem kā ateju vietām,

Durvis ar sliekšņiem kā papēžiem augstiem.

Grūti pie viņiem te piekļūt gar skursteņiem rietam.

Sēžu un brīnos, ka tiešām bez saules nav aukst’ tiem!

Un man top skumji šai zilgano ieliņu krēslā,

Skumji, kā būtu es nomalē pametis sirdi;

Ormanis, klanoties uz savas bukas kā krēslā,

Sēd un zem deguna dzied, bet es tikko to dzirdu.

Vai viņš dzied par sava tēva sētu

Latgalē, kas zilos me˛os klus?

Katram patīk kādreiz veco rētu

Dziļi sirdī kaut kur sāpam just.

Vai viņš dzied par meitenēm, kas pretī

Dzīvo tam un prot tik jautri smiet?

Vai par to, cik laime pie tā reti

Iegriežas, bet vienmēr garām iet?

Ai, šī laime… Kamdēļ pēc tās tīko -

Rīts vai vakars - dziļi krūtīs sirds?

Kamdēļ diezgan nav ar prieku sīko

Un ar spuldzi, kas virs galvas mirdz?…

Un man nāk prātā, kādreiz cik priecīgs es braucis

Ormaņu kamanās, svētkos kad eglītes deg.

Ek,

Piedzēries laiks visu to projām kā putekļus traucis!

Zvārguļu skaņas. Ormaņu zvārguļu skaņas

Tagad tik reti ziemā uz bulvāriem trīs.

Īss

Bija viņu mūžs. Tagad tik auto dzied ielās bez maņas.

Sniegs. Sniegs, pēc stundas jau sajaukts ar smiltīm, guļ brūns kā kakao.

Ormaņi, grabot ar ratiem, pat salā vislielākā brauc.

Daudz,

Daudz tagad savādāk Rīgā, kā liekas ne Rīga, bet velns kāds Cintao.

Vakaros zēni uz ormaņu atsperēm braukt vairs nav kāri:

Visi par šoferiem slaveniem vēlas tik kļūt.

Jūt,

Sirds mana jūt, ka sen laiks mans jau pāri.

Bet te - jau Kaļķu ielas gals.

Dzied auto aizsmakusi balss,

Un vienās ugunīs viss priekšā mirdz.

Ņirdz

Pretim trotuārs kā izkausēta alva.

Virs galvas

Uz namiem sarkanas un zilas reklāmas.

Bet tas

Nekas,

Tur priekšā - tālāk - viļinošs un kārs

Kā odze dzeltēna guļ bulvārs.

Brīvības bulvārs,

Varenās naudas un frizēto liepu

Vislepnākā parāde, -

Bezmuitas kaklsaiti aplieku, ormanī braucot caur viņu.

Miesnieka zellis

Kur pārvērties dendijā smalkā

No peļņas par divi simti teļiem,

Izsalcis sievietes smalkas kā Šellija pants.

Brīvības bulvārs

Tam iesmērē jaunavu

Čaukstošā tērpā, kas dienā nav ēdusi.

Brīvības bulvārs

Var būt

Lepns uz sevi,-

O, savu vārdu viņš attaisno labāk par citiem.

Brīvība, brīvība,

Kādreiz mēs gaidījām tevi

Kā nomale tramvaju.

Tagad mums brīvība ir,

Brīvības bulvārs vēl klāt,

Miesnieka zellis

Kur brīvi

Var pārvērsties dendijā smalkā,

Bijušais bodnieks

Kur brīvi

Var aizmirdzēt garām Rol-roisā,

Bet dzejnieks

Kur brīvi

Var aizvilkties ormanī vecā.

Dzejnieks un ormanis abi

Saderas kopā jau labi:

Abi tie mirstoši, auto tos māc -

Vāc

Projām kā sētnieks ar slotu.

Peļķes uz bulvāra pārklātas visas ar eļļu tumšbrūnu kā jodu.

Benzīns kā riebīga kokote valda.

Bulvāra liepsmarša salda

Turas vairs tikai zemnieku jaunavu matos.

Skatos,

Es skatos:

Stūri no ormaņiem tukši.

Drīz tur būs jādēsta pilsētai nomales fukši.

Redzu, uz bruģa stāv kārtībnieks.

Nieks

Klāt viņam piebraukt un uzprasīt:

Sak, kur tie ormaņi mīt?

A-a, kungs, šī mirstošā nācija

Nīkst tur, kur stacija.

Vienmuļi, resni un smagi uz bukām kā roņi -

Lietus vai sniegs.

Spuldzes pār viņiem mirdz augstu kā zeltīti kroņi -

Vienīgais prieks.

Rītos uz bukām turpat kaut kā snauž,

Netīrām, resnām

Pleznām

Negriezto maizi pie mēteļa ēšanai lau˛.

Lamāties jēli ar viņiem pa plecam

Vienīgi staigulēm vecām.

Vakaros zirgiem tie barības maisus uzbāž galvā kā pretgāzu maskas.

Maz, kas

Ar viņiem vairs brauc.

Ir laiks,

Kad veikalus kā durvis ziemā taisa ciet,

Kad spuldzes bulvāros kā zelta krizantēmas zied

Un pārīši uz soliem tuvāk kopā spiežas, -

Ir laiks,

Kad mūsu ceļš pie kroga griežas.

Es saku: - Orman, stop!

Nāc iekšā iemest kādu šņabi,

Hop!

Draugs,

Jauks bij tas jaunīb’s laiks,

Tas bija jauks!

Un abi saķērušies krogā ejam iekšā,

Ar kājām durvis atverot, kas pagadās mums priekšā.

Mēs ejam krogā,

Kur katrā logā

Mirdz gaisma sarkana kā trakas lūpas,

Kur valda vienīgi vēl sirds un nelaimīgi žūpas.

Tur lopiskots līdz rītam tiek, cik jauda,

Tur gaiss no dūmiem smags un salauzīts,

Tur lampas dzeltēnas virs galvām mirdz kā nauda,

Tur kopā bauda vergs un parazīts.

Aiz letes,

Pārkrautas ar veciem, sīkstiem pīrāgiem kā gumija,

Ar šķīvjiem, nažiem,

Gurķiem, rasoliem un lašiem,

Kā ēģiptiska mūmija,

Kā stabs

Stāv saimniekpaps

Ar mūžīgu it kā no radīšanas dienas smaidu sejā

Un noskatās, kā staigules ar viesiem gorās dejā.

Es kliedzu: - Šurp,

Nolāpīts, vienu šņabi,

Šurp,

Kas būtu iesmaršots ar zāļu sulu labi,

Šņa-bi!

Te es dzēru, te man tika,

Šai mazajā krodziņā,

Roku meitai apkārt liku…

Bet d˛ess,

Bet d˛ess,

Bet brīnišķīgais džess

Man dziesmai vārdus norij.

Sīks žīdiņš Haimka Gorujs

Uz bungām rībina um līdzi bļauj kā traks!

Ak, mīļais Amanulla,

Tev galva glu˛i dulla,

Bet tu uz balli šonakt gribi iet

Un dejot,

Un dejot,

Un iedzert fruktvaser’,

Un dejot,

Un dejot,

Un iedzert fruktvaser’,

Dzer!

Pēc pāra pāris trakā dejā lokās,

Līkst stāvs pie stāva, viegli drebot, klāt.

Un pamazām līdz gūžām noslīd rokas,

Sāk daudziem pieri kaisles sviedri klāt.

Bet iekarst džess. Un deja pieaug tempā,

Līdz pēkšņi zālē visas lampas dziest.

Tad nav starp puišiem vairs neviena lempja,

Kas spētu vēl bez skūpsta tālāk ciest.

Te atkal lampas iemirdzas virs galvas,

Un bungas tālāk drebot pukst kā sirds,

Un katram sejs, kas dienā bij no alvas,

Kā atdzīvojies tagad tīksmē ņirdz.

Sēd stūrī korņiks kāds no liela plosta,

Kā kapars brūns tam vēja nopūsts sejs,

Pie sāniem slēpj tam nazi plata josta,

Kaut skrandains viņš, bet skaists kā Dorians Grejs.

Grib viņam zīlēt čigāniete roku, -

Viņš pārskaities tai šņabi acīs lej.

Bet citi uzņ em visu to kā joku

Un smej.

Kāds strādnieks vecs, kas nebijis vēl mājās,

Kam katrs vakars krogā iet un nāk,

Lec skurbumā no sava sola kājās

Un kaut ko runāt, kaut ko dziedāt sāk.

Un citi veča raudulīgo dziesmu

Ar balsīm uzkampj, paceļ, tālāk nes.

Un viņu dzēst kā auļojošu liesmu

No sirdīm nespēj uzvarētājs džess.

Pie bufetes, kur sīkam veča stāvam

Milst blakus strādnieks - augsts kā ielas stabs,

Ar ormani mēs abi kopā stāvam,

Un rīklē zūd mums tik pēc šņaba šņab’s.

Te cilvēks kāds no galda ceļas stāvus,

Pēc tērpa šofers, kas uz viegliem iet,

Un, turot glāzē dziru gluži blāvu,

Mums tuvojas un, kaili smīnot, dzied:

Dzer, dzer, ormani, dzer,

Drīz tava nāve būs klāt,

Drīz tavu kulbu un ķēvi,

Un tevi

Vedīs uz Daugavu slīcināt!

Dzer!

Nobāla ormanis.

Naids

mani pārņēma.

- Ko-o-o, tu ņirgsi?! -

es šņācu.

Un,

notriecis šoferi

pēkšņi

kā glāzi zem galda,

es

uzlēcu zālē

uz krēsla kā mītiņa runātājs.

- Klusu! - es kliedzu, -

- es liedzu

runāt.

Es

gribu teikt,

es

vienu vārdu,

asu kā pļauku,

par draugu,

kas stāv man še blakus,

par savu likteņa brāli -

par ormani:

- Pilsoņi,

strādnieki,

zagļi un staigules,

beidzamais laiks,

beidzamais laiks

izbraukt vēl

ormanī lēnā,

pirms viņu kulbas,

laternas raibās

un mēteļi zilie

nav aizvesti

muzeju skapjos aiz stikliem.

Beidzamais laiks,

pirms uz stūriem

virs bruģa

nav izlikta plāksne:

- Še stāvējis ormanis. -

Pilsoņi, strādnieki, zagļi…

bet

saimnieka sulaiņi

neļāva pabeigt

man runu:

norāva rupji

kā lupatu vecu

mani no ķebļa

un

izsvieda laukā

kopā ar ormani.

Plūst atkal sejā Rīgas dzestrā elpa,

Zem kājām tumsā kaut kur ūdens urdz.

Skauj namu stāvus vienaldzīgā telpa,

Un skrejot auto nerej vairs kā kurts.

Dveš salnu pretim ielu tumšās ailes,

Un blakus dārzos klusi koki šalc,

Bet Vecpilsētas augsto torņu smailes

Kāpj debesīs kā mirdzums, tāļš un balts.

Ak, mana Rīga, vecā, sirmā Rīga,

Tu manu sirdi vienmēr augšup nes

Kā kādu pūku straujā bezdelīga, -

Tev sveiciens mans no visas dvēseles!

Uz tavām ielām mācījos es staigāt,

No taviem stabiem pāri zemei tvīkt.

Kaut tavos krogos tikai man pirms laika

Kā ielu peļķei kaut kā neapsīkt!

Vēl pacelt gribu es kā roku balsi

Un teikt par tevi to, kas elpā trīc,

Un vārdus šos kā senu maigu valsi

Lai katra sirds ar putniem dūdo līdz…

Es dzirdu, Domā pulkstens nakti zvana,

Kaut kur uz ielas soļi dzidri klaudz.

Bet, apreibis no savu jūtu tvana:

- Uz… ielu, - saucu, - orman,- brauc!

- Tagad nav vairs, mīļais,… ielas,

Nav to māju, kur var palīksmot.

Zudis viss pēc pārgrozības lielās, -

Saka ormans, mani apskaujot.

- Tas bij tad, kad ielās cveišpenners

Valdīja, kā tagad auto valda,

Toreiz ormanis vēl nebij padzīts nerrs:

Viņam dzīve drusku likās salda.

Katram bija tad ne zirgs, bet - bilde,

Pajūgs jauns un spoži nolakots.

Toreiz, jāsaka man - gods kam gods -

Sēdās kungs un teica tikai: - Ģilde. -

Kaulēties tad neprata neviens:

Tas bij kauns, kā tagad - zagt un tērēt.

Jauki bij. Pat draņķa ratu smēre

Toreiz smaršoja kā tikko nopļauts siens.

Tad uz stūriem krievu gardovojs

Rokām neplātījās tā kā tagad,

Ja kāds steidzās, neuzbļāva: “Stoj,

Kurp tu trenksies, iznīkstošā slaka?”

Visās ielās sniegs kā krējumsiers,

Mīksts un čaugans, gulēja vēl toreiz.

Un, kad sēdās iekšā oficiers,

Es jums saku - tik uz bukas turies!

Kad pār Rīgu glaužas vakars kairs,

Studenti kā agrāk garās rindās,

Klaigājot kā zosis, nebrauc vairs

Alu dzert uz Jelgavu pie Lindes.

Tagad auto vesels milijons,

Bet tu viens uz stūra salstot kraties.

Pienāk zēns un smejas: “Ormaņson,

Cik jau ilgi zirgam astē skaties?”

Auto cēlais, nolakotais vaigs

Aizrauj visus - meiteni un zēnu -,

Straujāks, asāks kļuvis mūsu laiks,

Mēs priekš viņa esam jau par lēnu.

Mūsu svētais Daugavmalas Kristaps

Muzejā guļ arī sadauzīts, -

Kungiem neprata tāpat kā mēs vairs iztapt…

Taisnība, būs jāiet viņam līdz -

- Taisnība, tas nenāks, nenāks vairs, -

Saku es un jūtu - raso vaigs, -

Visam vecam izsmejošs un dairs

Pāri lido nežēlīgais laiks. -

- Sēsties, orman, - turpinu es gurds,

- Lēnām brauc, līdz atrod manus vārtus.

Mūsu vietā lai jau putni spurdz.

Bet es teikšu vēl šos skumjos vārdus:

Ormani mīļais,

ielstūru Don-Kihot,

tavā samtainā kulbā

es jūtos

kā bērns

ratiņos senos.

Tu

mani šūpo

maigi kā senlaiku dzeja

un nostāsti jaukie par Vecrīgas ielām.

Ormani mīļais,

tu -

skumjas par visu, kas bijis,

pilsētas beidzamais sveiciens

kūtīm un nomales pļavām.

Tevī var braukt

vēl no kapiem

vai šķiršanās grūtas

kā burvīgas sievietes tuvums.

Un, tevī sēdot,

gribas man uzrakstīt

uz tavas muguras zilās

dzejoli

jau tavam kapam.

Ormani mīļais…

Auto,

visiem tik auto,

izvird kas benzīnu zilu kā miglu,

izdod kas ˛iglu

un īdzīgu

urkšķienu, sivēnam līdzīgi…

Nezinu tiešām, kā dzejnieki lauj to!

A-u-t-o!