Aleksandrs Čaks

Skaidrība

Es skaidri eju pretim savām beigām,

Es. Velti neticat un smīnat jūs.

Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā

Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs,

Vai viesnīcā, kur dārgas segas trepēs

Slēpj klusos soļus savās kabatās,

No ūdens stingu mani izņems slepen

Un palagu kā skūpstu pāri klās?

Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet:

Pat smarža savu ceļu noiet prot.

Lai notekās pie smakām glābjas vājie -

Es nemācīšos ubagot.