Izdevu grāmatu skaistu
par mūžību, mākslu un dvēseli, izdevu, bet visi veikali asi kā viens atteicās
no manas grāmatas.
Bet vai es noskumu?
Nē!
Izdevu otru es
grāmatu -
grāmatu kvēlu
par brālību
palīdzību
cilvēces nākotni
un viņas kultūras cēlumu.
Tomēr velti
es meklēju viņu
veikala logos
starp romāniem brīnišķos sējumos,
modernām tintnīcām
un kinoskaistulēm liesām,
velti.
Un, kad es,
iegājis veikalā,
prasīju grāmatu,
savu grāmatu kvēlo,
jaunava smaršaina
kā pirmšķirīgs cigārs
ar maigu madonnas sejiņu
smaidīja:
- Kungs, te nav patversme
vai kustoņu glābšanas biedrība. -
Un tad
šinī miglainā rudeņa vakarā,
kad zem liepām uz bulvāriem
ziedu vietā
smaršoja tikai vairs
ielu meitenes
un auto drāzās no tumsas
ar divām kaistošām saulēm sev priekšā,
es,
mājās atgriezies,
norāvu zābakus, izsviezdams viņus pa logu,
pārdevu saimniecei mēteli
par savu istabu,
sēdos
un -
rakstīju darbu:
“Praktiskie padomi
valsts kases apzadzējiem,
vekseļu viltotājiem,
slepkavām,
nelaulātiem,
rakstniekiem iesācējiem,
caurkritušiem abitūrijā,
auto šoferiem un
deju nepratējiem.”
Divdesmit grāmatu magnāti
kāvās ap viņu
kā ap valsts pabalstu.
Un, kad šī grāmata iznāca,
tūkstošiem
mirdzošu
gaismas reklāmu
raidīja tautā
manas grāmatas vārdu.
Blakus
slavenām Dunlopa riepām,
Hlorodontpastai
un Hubigan brīnišķiem pūderiem
no visiem stūriem,
stabiem un vitrīnām
rēgojās pretim
jums mana seja,
šaura un liesa
pēc bezmiega naktīm
un pusdienām, ēstām tik sapņos.
Firmas
pieņemtie aģenti - kliedzēji
sauca:
- Lai dzīvo! -
Klaidoņi, skolnieki prātoja,
skatoties ģīmetnē svešā:
- Vai tas kāds jogs,
jauna badošanās ilguma rekordists,
varbūt bokseris japānis,
nākošais Dempseja pretinieks,
vai arī nenoķerts slepkava? -
Jaunkundzes dvesa:
- Ak, mūsu dvēseļu glābējs! -
Bet
viena moderna
tabakas fabrika
izlaida
no visu sliktākās tabakas
ar manu vārdu
savus labākos cigārus.