Aleksandrs Čaks

Asfalta vārīšana un klāšana

Katlā ar riteņiem diviem gar sāniem kā ausīm,

katlā ar ilksi vienu un garu kā pērtiķim aste,

rūsganā katlā vārījās asfalts.

Melns kā sodrēji, melns kā tuša, ka zābaku smēre

un spīdošs kā limuzīns saulē vārījās asfalts,

ļogoties katlā ka nēģeru dejā, liesmojot,

sprēgājot, pretim kā durkļi.

Vārījās asfalts, un kodīga, dzēlīga smaka graizīja

nāsis ar nažiem, sūrstēja rīklē kā hinīns.

Dūmi sirmi, dūmi melni un biezi kā sēru plīvuris

kāpa gar liepām, kas turēja lapas kā plaukstas

pret sauli un putekļu bariem, sēja elpu ar

striķiem, apvija dāmas bez kauna un sāta

un nokoda Parīzes smaržas kā peles.

Vīrs liels kā podiņu krāsns, brūns, kā pārklāts ar

firnisu, stāvēja blakus ar smeļamo kausu, lielu

kā bizona galva, un lēja kūpošo asfaltu, lēja

platos, lēzenos spaiņos no katla, katla, kur vārījās

asfalts - asfalts.

Trīs vīri, dzidri un ritmiski klaudzot uz bruģa

ar koka tupelēm, nesa to tālāk un lēja uz

trotuāra nesegto vietu.

Astoņi, rindā, uz celiem, ar mugurām veroties zilgmē,

klāja to rūpīgi līmenī vienā kā kaņepes

saspiestas, melnas un taukas uz sviestmaizes,

klāja to, pārkaisot viegli ar smiltīm dzeltēnām

kā persu safrāns, klāja, lai atdotu rīt to jau

sieviešu burvīgām kājām, ģēnija gaitai un neģēļa

lišķīgiem soļiem.

***