Aleksandrs Čaks

Rekviems

Viņš gulēja pūlī uz ielas ar pakausī pāršķeltu

galvu.

Tam spīdēja svārki kā vaski un kājās bij zābaku

pāris un bikses, kas kādreiz bij jaunas.

Viņš gulēja pūlī. Bij pūlis tam apkārt kā dzīvs

ērkšķu kronis, ko nesis viņš bij visu mūžu.

Bij acis tam mēmas un tukšas kā izšautas šautenes

stobri un pelēki vaigi kā bruģis, uz kura

viņš gulēja miris.

Par velti to gaidīja saimnieks ar vekseli vecu

kā bēdas tur nomalē tālā un baigā, kur neieiet

trams pat par naudu un reti kad iemaldās

auto kā laime šai nomales dzīvē.

Par velti to gaidīja trepes un istaba ceturtā

stāvā ar gultu tik cietu un liesu kā pats

viņš un viņa ēdiens.

Par velti - viņš gulēja miris. Tam apkārt tik cieši

bij pūlis ka trūkums ap viņa dzīvi

un nāvi.

Ko gribēja viņš ar to sacīt?

Bij karsta un svelmaina diena.

Viens kroplis, viens invalīds skrandains, bij pakritis

tieši uz trepēm, kur dzīvoja bagāti ļaudis.

Vai tas tikai pagurums bija? Nē, ātra un noteikta

nāve: tam seja bij balta kā ekrāns un elpa

sen kavējās plaušās.

Viņš gulēja smagi uz pleciem. Pie nabas, kur izbeidzas

bikses, bij redzama neķītri vāja un zilgani

iebrūna miesa. Tam mute bij vaļā pret

zilgmi ka aka, kā izdzisis krāters, kas bij

līdz šim mūžīgi vēmis tik lāstus un ilgas

pēc laimes.

Uz krūtīm tam gulēja rokas kā aizgrieztas, ļeganas

virves un netīrās, smirdošās plaukstās kā komiji

skraidīja mušas. Vai santīmus tiecās vēl atrast,

ko guvis tas būtu pirms nāves?

Bars cilvēku stāvēja apkārt un neziņā grozīja

galvas. Viens minēja - glābšanas auto. - Fui, -

runāja sievas, - tas jāved uz pilsētas morgu, lai

uzsķērž. Te droši kas briesmīgi lipīgs.

- Ko muldat, - kāds ierūcās īgni, - tas trūkums

un lipīgs mums visiem. - Tad piegājis

noliecās ātri pār miroņa vīstošo seju.

- Es zinu šo vīru, - viņš teica. - Tas kādreiz pret

Bermontu kāvies. Bet tagad kopš ilgāka laika

bij mūsu naktspatversmes viesis. Es esmu šīs

iestādes sētnieks. -

Un, pašķīris pūli kā krūmus, viņš aizgāja palīgus meklēt,

ko mirušo aizvest uz morgu. Bars zēnu

tam gāja pa pēdām un vēroja viņu ar cieņu,

kā sēd viņam cepure galvā, cik lielus tas ejot

sper soļus.

Bet līķis? -Tas gulēja tālāk. Tik vājās, tik kroplīgās

kājas, kas noņemtas bij tam līdz celiem,

ar ādaiņiem uzbāžņiem galos, tas pacēlis

bija uz augšu pret pūli un bagātiem logiem kā

draudošus lielgabalstobrus. Ko gribēja viņš

ar to sacīt?