Aleksandrs Čaks

Balāde par ābolu smaržu

Benzīns.

Sētu un laikrakstu aroms.

Viss bulvāru garums

Dubļos tumšos kā melleņu vīns.

Splīns.

Debesis baltas kā marlis.

Es eju un skūpstu ar pazolēm ielu.

Vajag mēteli pārlikt,

Ja negribu pārejot nošķaidīt lielus.

Bet tad pēkšņi, kur uz stūra

Kādreiz rati stāv ar maizi,

Kur nāk aukstums vēss no mūra,

Un kur saule nokāpj laizīt

Brūno noteku un bruģi,

Kukaiņus un lapu pērnu,

Pēkšņi satieku es skuķi -

Mīļu, mazu, laipnu bērnu.

Viņai neliels groziņš rokās.

(Mākoņi virs namiem lokās.)

Un šai mazā, raibā grozā

Valgi, sarkani un rozā

Āboli guļ rindu rindā,

Guļ un tvīkst un smaržo vāri.

Ielu dubļos, tramu šķindā

Ko es netveru tos kāri,

Ko es kļuvis rāms un tūļīgs?

Vai man galvā prātu vietā

Sabāzti trīs salmu kūļi,

Jeb es, iemests trakā sietā,

Tieku mētāts, stumts un tramdīts,

Kā viens vecs un salauzts tramvajs?

Kamdēļ neņemu es plaukstās

Augļus apaļos un aukstos,

Augļus dzeltenos un sārtos

Un turpat kaut kādos vārtos,

Pagrabā vai sliktās trepēs

Neeju tos noēst slepen?

Kamdēļ? -

Smar˛a,

Dīvainā, valganā ābolu smarža

To neļauj man darīt.

Varbūt es nomiršu rīt jau vai parīt,

Un manas drēbes paliks par barību kodēm

Varbūt jau šodien:

Tepat uz ielas,

Uz trotuāra,

Kur vitrīnas lielas

Un kur samīta elpa guļ vāra,

Nomiršu klusi

Ar sirdi uz Daugavas pusi…

Bet tagad,

Tagad man liekas:

Mani dzeļ odzes,

Vai visas pasaules jūras man sakāpušas galvā un ļodzās,

Jeb es sūcu kādu iemidzinošu, skurbu misu:

Ābolu smarža

Valda pār pasauli visu.

Un kas man vairs riebīgās, siltās vērsmas un smakas,

Ko izvaiko durvis un akas,

Patrepju rīkles,

Asfaltu dubļainā mīkla

Un skursteņu nāsis?

Kas?

Pakārts savu savu iedomu kāsī,

Vēl miklu

Es nolasu rasu no laternu stikla

Un uzveru to savā pirkstā,

Lai rādītu citiem, kā dzirkst tā.

Sirdi,

Es pāršķeļu krūtis ar delnu,

Un izņemu laukā kā putnu.

Smiltis,

Smiltis es paņemu rokās,

Uzpūšu elpu

Un pieberu pienam kā sutnes.

Smar˛a.

Es redzu visu lietu gaitu un dzisu,

Ābolu smarža

Valda pār pasauli visu.

Smar˛a,

Dīvaina ābolu smarža,

Tu,

Kas sniedz maniem sapņiem, ko atsēsties, krēslu,

Ļaujies, ļaujies,

Lai tevi ņemu es saujās

Valgu un mīkstu kā rudens krēslu.

Un, kad es iešu pie savas mīļās viesos,

Pie miesas

Es tevi varēšu aiz pletkrekla aizlikt,

Lai viņa vairotu kvēli un kaisli.

Mīļās mute cirtīsies manī kā ābolā saldā

Un sūks;

Bet manas lūpas tad sirdi lūgs

Nomirt šai lielākā maldā.

Smar˛a,

Ābolu smarža

Valda pār pasauli visu,

Un es kļūstu kā telpa, kā telpa un visums.

Smar˛a.