Aleksandrs Čaks

Lūzums

Nu gribu teikt un atkal būt tāds pats,

Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.

O, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,

Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.

O, tas bij laiks, kad smiltis skart un likt

Man gribējās uz lūpām sev un pieres, -

Cik ātri mācējis es tomēr palikt slikts -

Bez senā skurbuma un vēsā miera!

Man tikai skumjas tagad galvu liec;

Sen izdzerts vīns, kas bija ieliets kausā.

Ja atplaukst pretim sarkans lūpu zieds,

Man mute, mute tomēr paliek sausa.

Nē. Gribu teikt un atkal būt tāds pats,

Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.

Jā, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,

Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.

***

Pēc gada gads. Bet tukšums sirdī savāds.

Nez vai tā mīla, pagurums vai lāsts.

Jeb nojauta, ka nav nekā vairs sava,

Bet elpā smok kaut kas vēl neatvāzts.

Es labi jūtu, kaut kur dvesmo rozes,

Bet man no loga pelēks aukstums velk.

Man stīvie pirksti papirosu groza,

Uz zobiem dūmi brūnas zeķes velk.

Es viens. Tik puķe vēl uz loga blakus.

Tik kaktā mitrums zaļš kā dīvains stāds.

Un drēbēs prasta krogus smaka,

Kur parāds nemaksāts.

Man agrāk prātā māņi bij par laimi,

Par slavu. Tagad? Klausos drūms un grīns,

Kā kādreiz blakus trinkš uz dombras kaimiņš.

Un elpā sakāpj senāk dzertais vīns.

Tu, jaunība! Kā spēju tevi pārdot

Un palikt viens un savās sāpēs skurbt.

Kas pateiks man tos nezināmos vārdus,

Kas jaunību man dotu vēlreiz šurp?

Uz loga sirma salnas plēve klājas.

Zem plakstiem lēnām svina smagums gulst.

Un dziļi rokās man zem audiem stājas

Pirms laika pulss.

Bet - nē, tā nav. Es tālu vēl no gala.

Es tikai tagad gribu īsti sākt.

Tie pārsteidzās, kas manu dzīvi dala.

Kas līdz grib nākt?

Kas līdz grib nākt? Viss plūst kā smiltis garām.

Bij dzīve man kā neaizsniedzms plaukts.

Nu pilns reiz mērs. Es zinu, kas man darāms.

Es tikai stāds, kas nevar šeit vairs plaukt.

Ar kaislu prātu, izvandītu seju,

Kā laukā izsviests, sakņupis un greizs -

Es atpakaļ uz savu zemi eju

Pie tiem, ko viegli atstājis es reiz.

Uz savu zemi, kas ar sīkām sētām,

Ar melniem ļaudīm, kuru miesa smird.

Kā suns, kas pāršauts, asiņainām pēdām

Tik turpu kunkstot velkas mana sirds.

Jūs, mazie ļaudis, kas bez jums es esmu?

Putns, kas par velti savas dziesmas kliedz.

Es jemšu rokās jūsu sāpju dvesmu,

Un no tās izplauks sarkans alku zieds.

Kur jūs - es zinu - brūna dubļu mīkla,

Kā asinis zem kājām kūp un slīd.

Jums moku asums bieži pārcērt rīkli

Un acīs trūkums tā kā lopiem īd.

Jums bieži dzērums galvas ņem no rumpja

Un trakos sapņos tā kā jūrā liek.

Un ūdens tas , kas naktīs pil no pumpjiem,

Uz klona nāk un paliek tur kā sniegs.

Bet es ar jums. Kur dzīve, tur ir baigums

Un kaislas alkas no tā brīviem būt.

Es jūsu tvanā redzu tik daudz maiga,

Kas pasaulei reiz līdzēs citai kļūt.

Mēs iesim zāli bruģa oļos saudzēt,

Ar sauli pildīt ielu rensteles.

Pirms slava nāks, būs jākrīt mums vēl daudziem.

Bet tikai nāve jaunu dzīvi nes.