Aleksandrs Čaks

Elēģija

Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,

Ielu troksnis ausīs lēni rims,

Kad uz mūžu manas rokas saliks

Un zem plakstiem tumsa acīs grims.

Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,

Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,

Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,

Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.

Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,

Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,

Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,

Būšu es uz mūžu atšķīries…

Un nekad, nekad vairs, klusi smaidot,

Nenākšu pie viņas atpakaļ,

Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,

Visās ielās sniega kārtu kaļ.

Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā

Līdzi gaisam klejošu es viens,

Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,

Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.