Aleksandrs Čaks

Vai tā bij laime?

Abi

Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.

Un labi.

Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.

Plauktos

Grāmatās runājās burti,

Un putekļi,

Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.

Meitenes sirdi

Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem,

No viņas lūpām

Asinis kāpa uz mani kā smaržas.

Laime?

Vai tas bij klusums

Vai viņas acis brūnās,

Vai skūpsti, kas dusēja lūpās kā šūnās.

Laime?

Mākoņi slīdēja pāri tik zemu,

Ka valgumu paņēma līdzi no acīm

Un satvēra elpu kā putnu.

Laime?

Bet kamdēļ es nespēju aizmirsties,

Aiziet projām no visa,

No telpas,

No istabas, kurā mēs bijām,

Paklājiem.

Kamdēļ vēl pasauli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?

Laikam tamdēļ, ka vārgs vēl es biju

Un nespēju to, ko es gribu.

Un tad es sapratu labi:

Viss,

Viss, ko es tveru,

Tikai nieki.

Un laime?

Mirkli logā ieniris putna spārns,

Reibums,

Sniegs.

Un tad es sapratu labi.

Pagalmā vējš

Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,

Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,

Un kaut kur tālumā

Drūmi

Auga jau skumjas kā Monblans.