Aleksandrs Čaks

Fransuā Vijons

Stāsts par mīlu un draudzību

Draugs Fransuā! Nakts šoreiz brīnumsilta,

Un pusnskts stunda augstu tornī dim.

Aiz pilsētas uz upes pirmā tilta

Es tevi gaidīšu līdz naktī trim.

Nāc, paņem līdz sev zobenu un kausu:

Es gribu, draugs, ar tevi parunāt. -

Vējš. Tad es dzirdu, kāds man saka: - Klausu.

Es būšu klāt.

Sit dobji trīs. Trīs tumši brūnas dūjas

Man pāri galvai zilā dzelmē spurdz.

Pie tilta margas, atspiedies uz nūjas,

Es stāvu. Ūdens upē klusi urdz.

Un tikko prom ir dūju rēnā gaisma,

Man pašā priekšā iznirst veikls stāvs.

Virs viņa vējš kā vidū pārcirsts aizsmok.

Pie jostas kauss. Mirdz tumsā zobens blāvs.

Kā ogle tērpies viss līdz kaklam melnā,

Ass stars, kas pazib, iedegas un zūd.

Dreb dvēseles kā spāri viņam delnā

Un gaida saldu augumu sev gūt.

Viņš lunkans, kārs kā kaķa aste dusmās.

Kā liesma traks. Kā zvaigzne tuvs un tāls.

Zib mēles galā viņam nikna usna,

Šķēps, medus kauss un kaisla sāls.

Skurbs viņa vārds kā naktī lakstīgala.

Šalc viņa smieklos zibins, strauts un vējš.

Viņš, būdams viens bez sākuma un gala,

Kā nāve reizē garlaicīgs un spējš.

Vai izdzimums vai saulei atšķelts gabals?

Šņāc viņa asinis kā mūža mežs.

Viņš dieva prātu sevī nes un glabā

Un elles svelmi zemei virsū dveš.

Viņš skaļi smej, kad skata mani bālu.

Pēc zobena ass roku sānā sviež.

Sev uzdur mēnesi kā sārtu kāli.

To delnā met un divās daļās griež.

- Še, ņem un ēd. Šo gabalu tev dodu

Kā asinszīmi mūsu draudzībai.

Kas darāms man? Vai nākas kādu nodurt,

Vai dziesmu salikt tavai daiļavai? -

Viņš atkal smej. Ēd savu saldo šķēli.

Auss tikai gaida to, ko teikšu es.

Ar zelta nazi šķēlis dievs man mēli.

Ko prasīt var no lauztas stabules?

Es tikai noliecos un kunkstu sāpēs.

Nakts klēpi zvaigžņu dusmās zilgmē sviež.

Man draugs kā kliedziens, ilgi sirdī slāpēts,

Brūk virsū pēkšņs, mežonīgs un ciešs:

- Ja tava miesa nebūtu par sliktu

Pat apgānītam bendes zābakam,

Es tevi sacirst tūkstoš daļās liktu

Šim zobenam. -

Ar kausu pasmeļ viņš no tilta peļķi

Un tīri sārtu, pilnu smaku vēl

Triec pašā sejā man kā karstu neļķi.

Sūrst āda zaņķī. Margas kaunā kvēl.

- Nāc, - saka viņš.- Es zinu, kas mums darāms:

Es tavā vietā kāpšu, kur tai logs.

Par tevi drosmes vairāk auzas skarā.

Kapj sasniegt debesis pat nieka koks.

Dod savas drēbes. Tavas elpas muklājs -

Tas paliek tev. Tavs skats man vajadzīgs. -

Es nodrebu gurds savā stāvā tuklā:

Kaut apkārt sabruktu viss kopā sīks.

Bet pasaule guļ bezgalībā rēna,

Iet savu ceļu mirklis īss un ods.

Es trīcu kails: uz bruģa mesta ēna.

Viss atdots draugam: sapņi, miesa, gods.

Mēs abi ejam. Ko? Viens pats viņš soļo.

Es viņam līdzi - plūdums plāns un vārs.

Pat zīme nepaliek no manis oļos:

Nes savos smieklos mani draugs mans kārs.

Klāt mīļās logs. Viņš pakāpjas un ieslīd,

Kā ieslīd smarža, pasaule un dievs.

Laiks skaita mirkļus deniņos ar piesi.

Dur ciešanas kā iesms karsts un tievs.

Ir vaļā rautais mīļās logs man liesma.

Pat akmenim, kad kalts tam gabalus

Šķeļ nost, dzimst serdē rūgta dziesma:

Es logā veros satriekts, liess, bet kluss.

Kā lauzti salmi balsti man pagalam.

Es pārdurts, izgāzts viss: kauss caurs un tukšs.

Man sirdī bezdibens grūst līdz pat spalam.

Kā baltas vistas mūži klīst un klukš.

Es gaidu. Rūgtums. Kas pret viņu akmens?

Tas izpil cauri man līdz mūžībai.

Es gaidu. Elpu sažņaudz gaiss kā sakne.

Virs galvas debess samilst dūrē baiss.

Līdz pietiek. Neiztur vairs pat mans sīkums.

Es augšā. Durvis. Vaļā. Tālāk vēl.

Nedz drauga vairs, nedz tās, pēc kā es tvīku.

Vien lakats pamests pāri segām kvēl.

Kur viņi ir? Vai sienas man to pateiks?

Tās tikai smīn. Sols, kaktā iesperts, kunkst.

Es pēkšņi redzu tā kā burvju skatē,

Kas esmu es un kas te bijis kungs!

Kur pirksti ņēma delnai iespiest nazi?

Ir driskās sarauts dārgais plīvuris.

Es metos iekšā tieši naktij prasīt:

Kur viņi ir? Grib dzert mans asmenis.

Skrien stirnai kājas. Manas tomēr ātrāk.

Viss pretī ir. Nekas. Es gūšu tos.

- Vējš, labāk ziemai glabā savas nātres,

Man tālumu no ceļa noņem nost. -

Un kur ir krogs ar zelta gaili pierē,

Tie rokā man. Es iekšā rupjš un prasts.

Tos ieraugot, mans nazis glu˛i piereibst.

Un metas virsū drēbēs sirdi rast.

Es duru ātrs, negausīgs un akls

Kā vērsis. Kliedziens. Atjēdzos. Kas tas?

Zem galda saimnieks guļ. Kur viņam kakls,

Dzer sirdi nazis mans bez atmaņas.

Kā tas var būt? Ko lai es tagad daru?

Bēgt? Apkārt pūlis mežonīgs un traks.

No galda kausus rausdams nost ar sparu,

Kliedz Fransuā, pilns vīna, skurbs un ass:

- Ja tava miesa nebūtu par sliktu

Pat bendes lielam asins zābakam,

Es tevi tūkstoš daļās sacirst liktu

Šim zobenam! -

Un skaļi smej. Ņirdz viņam mīļā līdzi.

Kas tiem vairs vīns, uz grīdas izlietais,

Kas viņiem pūlis, kaut tas arī īdzīgs:

Tie laimīgi un dzidri smej kā gaiss.

- Ej, zūdi, - sauc, - kā smiltis zūd pret vēju.

Jūs, kalpi, klausiet, kas te īsti ir.

Es jūsu krodzinieku nonāvēju.

Lai nāk tas šurp, kas arī grib vēl mirt. -

Uz galda draugs un viņa trakais zobens.

Stingst pūlis, skarba pārsteiguma mākts.

Viņš pamāj man. Kā saule draugam zobi,

Kad ļaudīm saka: - Laidiet. Viņš ir āksts. -

Kā vārti pūlis paveras. Bez māju

Es kustos turp, kur slieksnis augsts un jauns.

Tur pakrītu un palieku bez kāju:

Kā izkapts nopļauj mani naids un kauns.