Melnā tulpe

DZIMTAS KAMERA

Ap pusnakti nelaimīgo van - Berlu noveda Hāgā un ievietoja Beitenhofas cietumā.

Rozes aizdomas bija pamatotas. Satrakotais ļaužu pūiis, atrazdams Kornēlija de - Vitta kameru tukšu, bija tā pārskaities, ka veco sargu Grifiju, ja tas nebūtu paslēpies, būtu nolinēojuši uz vietas.

Vēlāk šis naids bagātīgi izgāzās uz ceļā saķertajiem brāļiem, kuri nespēja no pilsētas izkļūt tādēļ, ka veiklais Vilhelms lika noslēgt visus vārtus.

Beidzot pūlis atstāja cietumu un tur iestājās klusums. Šo brīdi izlietoja Roze, izlīzdama no paslēptuves un aizvezdama no tās arī savu tēvu. Cietums bija tukšs.

Grifijs, vēl uztraukumā drebēdams, sekoja savai meitai. Viņi aiztaisīja vārtus, jo izrādījās, ka tie pa daļai salauzti. Bija skaidri redzams, ka še pāri gājis pūļa naids. Ap pulksten četriem atkal izcēlās troksnis. Bet tas nebija bīstams ne sargam, ne viņa meitai.

Izrādījās, ka pūlis velk uz cietuma sētu nogalināto ķermeņus, lai tos parastā vietā pakārtu. Roze atkal paslēpās. Viņa negribēja redzēt drausmīgo ainu. Pusnaktī pie vārtiem atskanēja kliedzieni. Atveda Kornēliju van - Berlu.

Kad cietuma sargs pieņēma jauno cietumnieku un izlasīja pavadrakstā tā vārdu, viņa sejā atplaiksnījās drūms smaids un viņš nomurmināja:

— Kornēlija de - Vitta krustdēls… Es jums ierādīšu dzimtas kameru. — Un apmierināts ar savu asprātību, Grifijs veda van - Berlu uz to pašu kameru, kuru nesen atstāja Kornēlijs de - Vitts.

Ceļā uz turieni tulpju audzētājs dzirdēja- nikna suņa riešanu un redzēja jaunas meitenes siluetu.

Velkot aiz sevis resnu važu, milzīgs suns izlīda no sienā iemūrētas nišas un apostīja cietumnieku, lai pazītu to, kad tam liks nelaimīgo saplosīt.

Kad iedunējās trepju kāpšļi, jaunā meitene atvēra savas istabas lodziņu, kurš atradās zem trepēm. Turēdama lampu labā rokā, viņa reizē apgaismoja ceļu kāpējiem un arī savu daiļo, sārto sejiņu, ko apņēma kupli, gaišdzelteni, lielās bizēs sapīti mati, ar kreiso roku viņa uz krūtīm aizpogāja naktsjaku, jo nejaušā van - Berla ierašanās bija meiteni iztraucējusi no miega.

Melnās trepes, kuras no augšas apgaismoja drūmais cietuma sargs, tālāk — aiz viņa domīgi soļoja cietumnieks un apakšā maigas meitenes roka ar lampu, — tas viss kopā sniedza brīnišķu skici Rembranta gleznai.

Ainu papildināja niknais suns, kura acis zvēroja, kad viņš raustīja važu un neganti rēja uz jauno cietumnieku.

Bet diezin vai arī lielākais mākslinieks būtu varējis attēlot tās skumjas un to līdzcietību, kāda atspoguļojās Rozes sejā, sekojot cietumnieka soļiem un dzirdot tēva nežēlīgos vārdus:

— Es jums ierādīšu dzimtas kameru.

Visa šī aina ilga ļoti īsu laiku. Katrā ziņā daudz īsāku, nekā tās aprakstīšana. Pēc piecām minūtēm van - Berls jau iegāja dzimtas kamerā, kura mums pazīstama no agrākā apraksta.

Grilijs tam norādīja gultu, kurā tik daudz sāpju un vaidu bija izcietis tagad jau mirušais Kornēlijs de - Vitts.

Viens palicis, van - Berls atlaidās gultā, bet aizmigt nevarēja. Viņa skatiens nekustoši vēroja mazo logu cietuma sienā, kurā jau iespīdēja vāja rīta blāzma.

Naktī pār Beitenhofas cietuma laukumu lāgiem aulekšoja jātnieki, bija dzirdami sardzes soļi un pazibēja lukturu gaismas Svītras.

Kad uzlēcošā saule atmirdzēja. slīpo jumtu smailās šķorēs, van - Berls piegāja pie loga, paraudzīties, vai tuvumā nav kāda dzīva dvēsele.

Laukuma galā, kur kopā saplūda pelēko ēku masa, rīta krēslā viņš saskatīja tumšas figūras.

Van - Berls atzīmēja, ka tur stāv karātavas, pie kurām karājas divi bezveidīgi, asiņaini ķermeņi.

Hāgas iedzīvotāji kārtīgi uzvilka nebendēto mocekļu asiņainos ķermeņus karātavās un uzrakstīja vinu vārdus uz liela dēla: '"Še pakārts briesmīgais ļaundaris Jans de — Vitts un viņa

nelietīgais brālis, „ kuri abi ir lieli tautas ienaidnieki un franču karaļa sirsnīgi draugi."

Van - Berls šausmās iekliedzās un lielā nervu satraukumā sāka ar kājām un dūrēm dauzīt kameras durvis. Iztraucētais un saniknotais sargs Grifijs atsteidzās ar lielu atslēgu žūksni.

Viņš atslēdza durvis un lādējās par cietumnieku, kurš viņu iztraucēja nelaikā.

— Vai jaunais de - Vitts jau traks palicis? — kliedza sargs. — Vai pats nelabais jūs apsēdis?

— Paskataties, paskataties! — teica van - Berls, vilkdams sargu pie cietuma loga. — Paskataties, ko es tur izlasīju!

— Kur tad?

— Uz tā dēļa.

Un nobālējis, aukstu sviedru pārklāts, elpu gūdams, van - Berls rādīja ar roku uz karātavām un uzrakstu.

Grifijs sāka smieties.

— Ak tā… — viņš teica. — Jūs izlasījāt… Ko lai dara, mīļais kungs, tur nonāk, kad uztura sakarus ar Oranijas Vilhelma ienaidniekiem…

— Vittus noslepkavojuši! — čukstošā, vārgā balsī teica van - Berls un nemaņā atslīga uz gultas.

— Vilti ir krituši tautas tiesai par upuriem, — teica Grifijs.

— Jūs saucat to par slepkavību, es saku, ka tas ir sods.

Un redzēdams, ka cietumnieks kritis dziļā nemaņā, sargs izgāja no kameras, aizcirta durvis un ar troksni tās aizslēdza.

Kad van - Berls atžilba, viņš bija viens. Viņš aplūkoja "dzimtas kameru" un smadzenēs tam uzausa doma, ka an viņa ceļš vedis no šejienes uz karātavām

Van - Berls bija filozofs un kristīgs cilvēks. Viņš meklēja dvēseles mieru lūgšanā. Lūdza Dievu nevien par sevi, bet arī par mirušā krusttēva un lielā pavaldoņa dvēseli. Tad sajuta apmierinājumu un gatavību mierīgi sagaidīt visu, kas varētu nākt.

Pārejot no debesu uz zemes lietām, pārliecinājies, ka kamerā viņš ir pilnīgi viens, uzmanīgi izņēma no kabatas trīs tulpju sīpoliņus un noslēpa tos kaniers vistumšākajā stūrī, zem tradicionālā akmeņa, uz kura cietumniekam noliek ēdienu.

Tik daudzu gadu pūliņi nu izgaist! Viņa noslēpums aizies kapā līdz ar viņu. Šajā cietumā nav nevienas zālītes, neviena zaļa stādiņa, neviena saules stara!

Šīs domas noveda van - Berlu dziļā grūtsirdībā, no kuras to iztraucēja neparasts notikums.

Kas tas par nolikumu?

To mēs redzēsim turpmākā nodaļā.