Melnā tulpe

laimīgo cilvēku piemekle nelaime

Kornēlijs de - Vitts, nokārtojis ģimenes lietas, 1672. gadā ieradās pie sava krustdēla Kornēlija van - Berla.

Iestājās vakars.

Kornēlijs de - Vitts, kaut arī nebija nekāds lielais dabas skaistuma cienītājs, ar dzīvu interesi apstaigāja uzkoptos dārzus un tulpju dobes, izteikdams pateicību van — Berlam, ka tas šīs skaistās puķes nosaucis arī viņa vārdā. Viņš sarunājās ar van — Berlu laipni, tēvišķā balsī, un kad viņš aplūkoja krustdēla dārgumus, pie laimīgā cilvēka durvīm drūzmējās ziņkārīgi ļaudis, kuri savās sirdīs juta dziļu cienību.

Viss šis troksnis nepagāja secen Bokstela vērīgai ausij. Lai uzzinātu, kas notiek, viņš, nevērojot nakts vēsumu, paņēma tālskatu un uzkāpās savā novērošanas punktā.

Sākot ar 1671. — gada rudeni, Bokstela tāļskatam bija maz darba. Trauslās tulpes ziemā zem klajas debess neauga. Viņām vajadzēja istabas, kastes ar mīkstu zemi un maigu krāsns siltumu. Van - Berls pārnesa tās uz visu ziemu savā laboratorijā, kur puķes novietojās starp grāmatu kaudzēm. Istabā, kur glabājās tulpju sīpoli, viņš iegāja ļoti reti, un arī tikai tādēļ, lai Šajā telpā pa stikla lūku ielaistu retus ziemas saules starus.

Tajā ceturtdienā, par kuru mēs runājām, Kornēlijs de - Vitts, pēc tam, kad viņi kopā ar van — Berlu apstaigāja māju un dārzu, klusā balsī teica:

— Mans dēls, atlaižat kalpotājus un parūpējaties, lai mēs brīdi paliekam vienatnē.

Van - Berls palocīja galvu, tad skaļā balsī teica:

— Vai nevēlaties apskatīt manu laboratoriju?

Visi zināja, ka ieeja šajā svētnīcā mirstīgiem nav atļauta. No visa kalpotāju bara vienīgi vecā kalpone drīkstēja pārkāpt laboratorijas slieksni, lai to iztīrītu no putekļiem.

Tādēļ dzirdot laboratorijas vārdu, apkalpotāji saprata, ka jāvācas prom. Viens no viņiem, kas turēja rokā aizdegtu sveci, pasniedza to van - Berlam un deva citiem mājienu atstāt telpu.

Piezīmēsim, ka laboratorija atradās stikla telpā, uz kuru bieži vērsās Bokstela tāļskats.

Arī šovakar viņš to novēroja.

Viņš redzēja, ka aiz stikla sienām trīsēja sveces gaisma un parādījās divu cilvēku ēnas. Viena liela un svinīga, nosēdās pie galda, uz kura van — Berls nolika lukturi ar sveci.

Šajā ēnā Bokstels pazina bālo Kornēlija de — Vitta seju; viņa garie mati, ar eeliņu galvas vidū, krita pāri pleciem.

Kornēlijs de - Vitts teica van - Berlam dažus vārdus, kuru saturu Bokstels no lūpu kustībām nevarēja uztvert, pēc kam izņēma no iekškabatas prāvu, aizlīmētu aploksni. No nopietnības, ar kādu van - Berls šo aploksni saņēma un noglabāja vienā no galda atvilknēm, Bokstels saprata, ka tajā atrodas ļoti svarīgi dokumenti.

No sākuma viņam gan iekrita prātā, ka aploksnē atrodas tikko no Bengalijas vai Ccilonas atsūtītas tulpju sēklas, bet drīz viņš šo domu atmeta, atcerēdamies, ka Kornēlijs de - Vitts ar puķkopību nenodarbojās.

Un viņš atkal domāja, ka aploksnē glabājas svarīgi papīri, un katrā ziņā politiska satura.

Bet kādēļ van - Berlam bija vajadzīgi lādi papīri? Van - Berlam, kurš nevien pats bija politiski tāls, bet brīdināja arī citus no tās?

Skaidrs, ka papīri attiecās uz de - Vittu, kurš tautā jau zaudēja iespaidu un kuram bija kas uzglabājams. Tas bija ļoti asprātīgi! Kurš tad ies politiskus rakstus meklēt pie Van - Berla?

Ja jau aploksnē būtu puķu sēklas, van - Berls nekad nebūtu nocieties, tās neizpētījis un nenovērtējis viņu labumu.

Bet cienība, ar kādu van - Berls saņēma aploksni un noglabāja to atvilknē, runāja pārāk skaidru valodu, ar ko še darīšana.

Kad aploksne jau bija novietota, Kornēlijs de - Vitts sparīgi piecēlās, paspieda savam krustdēlam roku un gāja uz durvju pusi.

Van - Berls steidzīgi satvēra lukturi ar sveci, lai apgaismotu augstajam viesim ceļu.

Gaismas stari pamazām izdzisa stikla istabā, tad parādījās uz trepēm, tad vestibilā un beidzot uz ielas, kur ļaudis pulcējās, lai redzētu, kā Kornēlijs de - Vitts aizbrauks.

Skauģis Bokstels nebija maldījies. Aploksnē, kuru Kornēlijs de - Vitts nodeva van - Berlam glabāšanā, bija Jana dc - Vitta sarakstīšanās ar Francijas kara ministru Luvuā kungu.

Bet van - Berlam nebija ne jausmas, kas aploksnē atrodas. Viņam to neteica un viņš arī neprasīja. Vienīgais Kornēlija de - Vitta lūgums bija, lai to ik dod nevienam citam, kā viņam personīgi, vai viņa pilnvarotai personai.

Un van - Berls, kā jau redzējām, aploksni ieslēdza atvilknē, kurā glabājās dārgo tulpju sēklas.

Kad Kornēlijs de - Vitts aizbrauca, kad troksnis norimās un uguņi apdzisa, mūsu zinātnieks par aploksni vairs nedomāja. Bet jo neatlaidīgāk par to sāka domāt Bokstels. Līdzīgi piedzīvojušam lopirC viņš šajā aploksnē redzēja tālu mākoni, kurš var izvērsties vētrā un negaisā.

Tie ir tie. pavedieni, kas velkas no Dordrechtas līdz Hāgai un rada pamatu mūsu stāstam. Kas vēlas, lai seko mūsu nākošām nodajām. Mēs savu solījumu esam turējuši un pierādījuši, ka ne Janam, ne Kornēlijam de - Vittiem nav bijis tik nāvīgu ienaidnieku, kāds bija van - Berlam kaimiņa Izaka Bokstela personā.

Neskatoties uz to, mūsu puķkopis jau bija sasniedzis ievērojamas sekmes Harlemas puķu mīļotāju biedrības izsludinātās sacensības laukā: no tumšpelēkas tulpes viņam iznāca kafijas brūna tulpe, kuras vadošā attīstības pakāpe neapšaubāmi solīja vēlamo krāsu.

Tajā pašā laikā, kad Hāgā norisinājās asiņainā traģēdija, mēs van - Berlu satikām pie vienas no puķu dobēm. Viņš norāva gatavos tulpju sīpolus, kuriem vajadzēja ziedēt 1673. gadā un dot ievērojamo melno krāsu.

Un tā 20. augustā 1672. gadā, pulkstens vienos dienā, van - Berls atradās savā'laboratorijā. Atspiedies ar kājām pret galdu un elkoņus atbalstījis uz galdauta, viņš ar dziļu interesi aplūkoja trīs mazus sīpoliņus, kurus tikko bija atšķīris no citiem. Tie bija nevainojami novākti un nogatavojušies. Ja liktenis būtu labvēlīgs, tiem vajadzēja van - Berla vārdu padarīt slavenu uz laiku laikiem.

— Es atradīšu melno tulpi, — teica van - Berls. — Man piešķirs simts tūkstošu florinu lielo prēmiju. Naudu es izdalīšu Dordrechtas pilsētas nabagiem un tā viss naids, kas pilsoņu kara laikā vērsās pret katru turīgu cilvēku, zaudēs savu asumu un es varēšu mierīgi turpināt tulpju audzēšanu, nebaidoties ne no republikāņiem, ne no oranžistiem. Tad man nebūs jābaidās, ka dumpja laikā Dordrechtas tirgotāji vai matroži no ostas iebruks manā dārzā un nolaupīs puķu sīpolus, lai ar tiem paēdinātu savas sievas un bērnus, kā viņi klusībā piedraudējuši, dzirdot, ka esmu iepircis puķu šķirnes par divsimts vai trīssimts lloriniem. Tas ir nolemts, es izdalīšu simts tūkstoš florinu lielo prēmiju Harlemas nabagiem. Kaut gan…

Pie vārda "kaut gan", van - Berls apklusa un sāka smaidīt.

— Kaut gan, — turpināja viņš, — būtu ļoti interesanti šos simts tūkstošus florinus izlietot mana uzņēmuma paplašināšanai, vai arī ceļojumam uz Austrumiem, uz šo krāšņo puķu dzimteni. Bet — par to labāk nedomāt. Musketes, karogi, bungas un proklamācijas, tie ir patreizējā stāvokļa kungi…

Van - Berls pacēla acis pret debesīm un apklusa.

Tad viņa skatiens atkal iegremdējās puķu kaudzēs, kuras viņam bija tuvākas par visu citu pasaulē.

Viņa domas klīda tālāk un uzbūra spilgtu nākotnes ainu, kad atrasta būs melnā tulpe.

— Kā lai nosauc šo manu pūliņu un domu augli/ "Tulipa' nigra Berloensis…" Jā, "Berloensis". Skaists vārds! Visi Eiropas puķkopji nodrebēs, kad pasauli aplidos četru rindu garš paziņojums:

— Slavenā melnā tulpe atrasta!

— Viņas vārds?

— Tulipa nigra Berloensis.

— Kādēļ Berloensis?

— Par godu viņas atradējam van - Berlam, — būs atbilde.

— Bet kas ir van - Berls?

— Tas ir zinātnieks, kurš jau atradis jaunas tulpju šķirnes: Ža nnu, Janu de - Vittu, Kornēliju un t.t.

— Kad mana tulpe uzziedēs, — turpināja van — Berls, — un nemieri Holandē būs norimuši, es izdalīšu nabagiem tikai piecdesmit tūkstošus florinu. Tā arī, liela nauda cilvēkam, kas nevienam nav parādā. Pārējos piecdesmit tūkstošus es izlietošu zinātniskiem pētījumiem. Ar šo naudu es tulpēm atradīšu smaržu. Ak, ja man izdotos izaudzēt tulpi, kura izelpotu rozei līdzīgi smaržu, kura tai piemita senāk, kad šī puķu karaliene vēl nebija pārvesta uz Eiropu! Smaržu, kura tai, droši vien piemīt tās dzimtenē — Indijā, Pompejā, Madrasā, bet jo sevišķi tajā salā, par kuru stāsta, ka tur reiz bijusi zemes paradīze un kuru sauc par Ceilonu. Kas tā būtu par slavu! Tad es tiešām labāk gribētu būt un palikt par van - Berlu, nekā par par Maķedonijas Aleksandru, Cezaru vai Maksimiliānu…

— Lieliski sīpoliņi!

Un van - Berls nogrima saldā tīksmē un sajūsmā. Pēkšņi viņa kabinetā atskanēja zvans, stiprāks, nekā parasts.

Van - Berls nodrebēja un izstiepa roku pret savām tulpēm.

— Kas tur ir?—viņš jautāja.

— Mans kungs, — atsaucās sulainis, — še ieradies sūtnis no Hāgas.

— Sūtnis no Hāgas? Kas viņam vajadzīgs?

— Kungs, tas ir Krakē.

— Krakē, uzticamais Jāna de -. Vitta kalps? Labi, lai viņš pagaida.

— Es nevaru gaidīt, — koridorā atskanēja nepacietīga balss, un tajā pašā mirklī istabā iedrāzās Krakč, pārkāpdams visas tradīcijas.

Van - Berlu šī nejaušība tā uztrauca, ka viņš gaiņādamies izstiepa roku un izmeta uz grīdas divus tulpju sīpoliņus, viens no tiem paripoja Makus zem galda, otrs pie kamīna.

— Velns lai parauj! — pukojās van - Berls un metās sīpoliņus meklēt. — Kas noticis, Krakē?

— Še būs, — teica Krakē, nolikdams uz galda vēstuli, blakus trešajam sīpoliņam. — Jums tā tūdaļ jāizlasa.

Pēc tam Krakē, kuram likās, ka Dordrechtas ielās notiek tāda pat gatavošanās nemieriem, kāda viņš novēroja Hāgā, pat atpakaļ nepaskatījās, aizsteidzās prom.

— Loti labi, mīļais Krakē, gan jau'izlasīsim tavu vēstuli, — teica van - Berls, noliekdamies pēc sīpoliņa. — Viens ir vesels, — viņš runāja tālāk, — redzēsim, kāds būs otrs.

Viņš to pacēla un rūpīgi apskatīja.

— Vesels, tāpat kā pirmais!

Tajā brīdī durvīs atskanēja spējš sitiens un tās atvērās ar tādu troksni, ka van - Berlam, kurš aizvien tupēja uz ceļiem un aplūkoja atrasto sīpoliņu, vaigi raustījās dusmās un uztraukumā.

— Kas tad nu atkal? — viņš kliedza. — Vai šajā namā visi prātu zaudējuši?

— Kungs, kungs! — sauca sulainis, ieskriedams istabā; viņa sejā atspoguļojās nāvīgas izbailes.

— Kas noticis? — nervozi jautāja van - Berls, kuram šie negaidītie miera traucējumi likās kā nelaimes nesēji.

— Ak, mans kungs, bēgat, bēgat ātrāk! — kliedza sulainis.

— Bēgt? Kādēļ? "

— Kungs, nams ir sargu pārpildīts!

— Ko viņiem vajaga?

— Viņi meklē jūs.

— Priekš kam?

— Viņi grib jūs apcietināt.

— Apcietināt? Mani?

— Jā, kungs, viņiem līdzi ir tiesnesis.

— Ko tas varētu nozīmēt? — jautāja van — Berls, spiezdams rokā sīpoliņus un izklaidīgi nolūkodamies uz nama kāpnēm.

— Viņi jau nāk augšā! — sauca sulainis.

— Ak, mans labais kungs, — vaimanāja vecā aukle, ienākdama istabā: — Ņemat drīzāk savu zeltu, vērtslietas un steidzaties prom.

— Bet kā tad lai es aizbēgu? — jautāja van — Berls.

— Lēcat pa logu!

— Divdesmit piecas pēdas.

— Jūs uzkritīsat uz mīkstas zemes.

— Jā, bet tur apakšā ir manas tulpes.

— Vienalga, lēcat!

Van - Berls paņēma trešo sīpoliņu un piegāja pie loga. Bet iedomājies, ka jālēc uz tulpēm, viņš nevarīgi atkāpās.

— Nē, es to nevaru.

Tajā brīdī aiz kāpju margām jau parādījās kareivju cepures.

Aukle pacēla rokas pret debesīm.

Kas attiecas uz van - Berlu, tad viņam, kā puķkopim par godu jāsaka, ka arī šajā svarīgajā brīdī visa viņa vērība bija veltīta dārgajām puķēm.

Viņš meklēja ar acīm papīru, kurā ietīt sīpoliņus, un, ieraudzījis zīmīti, kuru nolika uz galda Krakē, paņēma to, un, neievērodams, ka tā izplēsta no bībeles, ietina tajā sīpoliņus un noglabāja azotē. Tad viņš mierīgi gaidīja.

Ienāca kareivji ar tiesnesi.

—Vai jūs būsat doktors van - Berls? — jautāja izmeklēšanas tiesnesis, kaut labi zināja, ka tas ir viņš. Bet to viņš darīja, lai piedotu savai vizītei nopietnu un oficiālu raksturu.

— Jā, tas esmu es, van - Spennena kungs, — laipni atbildēja van - Berls, — jūs taču to labi zināt.

— Izdodat noziedzīgos papīrus, kurus jūs slēpjat pie sevis!

— Noziedzīgus papīrus? — jautāja van — Berls, apstulbis no šādas prasības.

— Lūdzu, neizliekaties pārsteigts!

— Es tiešām nezinu, van - Spennena kungs, ko jūs ar to gribat teikh

— Nu tad es jums nākšu palīgā, — teica tiesnesis: — izdodat tos papīrus, kurus janvāra mēnesī jums iedeva glabāšanā valsts nodevējs Kornēlijs de - Vitts.

Van - Berla seja mazliet noskaidrojās.

— Nu, redzat, — teica tiesnesis, — jūs sākat jau atcerēties.

— Bez šaubām, bet jūs runājat par noziedzīgiem papīriem. Tādu man nav.

— Jūs noliedzat?

— Katrā ziņā.

Tiesnesis sāka apskatīt visu van - Berla kabinetu.

— Kuru istabu jūsu namā sauc par laboratoriju ? — viņš jautāja.

— Mēs esam tieši lajā istabā, par kuru jūs jautājat, van - Spennena kungs.

Tiesnesis ieskatījās kādā zīmītē, kas gulēja pašā virsū viņa papīriem.

— Labi, — viņš pārliecināti teica: — vai izdosat man šos papīrus?

— Es to nevaru darīt, van - Spennena kungs, tie papīri nav mani. tie man nodoti glabāšanai.

— Doktor van - Berl, — bargā balsī teica tiesnesis: — valdības vārdā es jums pavēlu atvērt šo atvilkni un izdot papīrus.

Un tiesnesis ar pirkstu norādīja uz trešo atvilkni rakstāmgaldā, kas stāvēja pie kamīna.

Tā bija zīme, ka policija labi informēta. Šajā atvilknē patiesi atradās aploksne, kuru Kornēlijs nodeva glabāšanā.

— Jūs, laikam, negribat, — teica tiesnesis, redzēdams, ka apstulbušais van - Berls stāv kā Sastindzis. — Tad es pats atvēršu.

Tiesnesis izvilka atvilkni visā garumā. Pirms viņš ieraudzīja divdesmit sīpoliņus, kas bija rūpīgi sakārtoti, tad atrada arī aploksni, kura gulēja tādā pašā stāvoklī, kā bija nolikta.

Tiesnesis noplēsa zīmogu, atvēra aploksni un uzmeta kāru skatienu papīriem. Tad bargā balsī uzsauca:

— Likumsargātāja vara ir saņēmusi pareizu ziņojumu.

— Kā, —jautāja .van - Berls, — kādu ziņojumu?

— Vai zināt ko, doktora kungs, metat pie malas izlikšanos un nākat man līdz.

— Kā? Jums līdz?

— Jā, es valdības vārdā jūs apcietinu.

Oranijas Vilhelma vārdā pagaidām vēl neapcietināja.

— Mani apcietināt? — iesaucās van - Berls, — ko tad es būtu noziedzies?

— Tā nav mana darīšana, doktora kungs, par to jūs izs ka id rosāt ies ar jūsu tiesnešiem.

— Kur?

— Hāgā. .

Van - Berls neizpratnē noskūpstīja pie viņa kājām saļimušo aukli, paspieda roku raudošiem kalpiem un gāja tiesnesim līdz. Viņu iesēdināja karietē un, kā politisko noziedznieku, steidzīgi veda uz Hāgu.