Melnā tulpe

HARLEMA

Harlema, kurā mēs pirms trijām dienām iegājām kopā ar Rozi un tagad sekojām turpat Kornēlijam, ir viena no visskaistākajām Holandes pilsētām.

Kad citas Holandes pilsētas centās spīdēt ar savām fabrikām, saviem arsenāliem, savām kuģu būvētavām un tirgotavām, Harlema noslēdzās brīnišķās puķu un koku gatvēs un dārzos.

Harlema, redzēdama, ka viņas kaimiņi: Leidena un Amsterdama, viena tiecas būt par zinātnes centru, otra par galvaspilsētu, nolēma kļūt par zemkopības, labāki sakot: dārzkopības pilsētu. Un patiesi, labi nosargāta pret vētrām un saules apsildīta, Harlema bija kā radīta augļu dārzu, koku skolu un siltumnīcu ierīkošanai.

Arī ļaudis še dzīvoja citādi. Viņu mierīgie raksturi tiecās pēc zemes darba un veselīgiem dzīves priekiem. Turpretim Amsterdamas un Roterdamas iedzīvotāji pēc savas dabas bija kustīgi, nervozi, alka ceļojumu un veikalu. Hāgā, turpretim, dzīvoja daudz politiķu un sabiedrisku darbinieku.

Leidena tātad bija zinātņu pilsēta.

Harlema bija puķu, aleju, krāšņu dārzu, mūzikas un mākslas kultivētāja.

Harlema bezprātīgi mīlēja puķes, un viņas simpātiju pirmā vietā bija tulpes.

Lai veicinātu šo puķu kultūru, Harlema pat izsludināja prēmijas. !5. maijā 1673. gadā Harlemas puķkopju biedrība izsludināja lielo godalgu par melnās tulpes izaudzēšanu.

Kad pienāca ziņa, ka melnās tulpes noslēpums gaismā celts, Harlemas iedzīvotāji, kuriem bezgala riebās karu un nemieru periods, jutās laimīgi un lepni par saviem panākumiem. Par godu Šim ārkārtīgi svarīgajam gadījumam Harlema nolēma sarīkot grandiozus puķu, deju un mūzikas svētkus, kuri paliktu atmiņā uz ilgiem gadiem.

Siem svētkiem bija arī cita nozīme. Bez melnās tulpes svinībām, kurām vajadzēja būt visu uzmanības degpunktā, svētki šķita ievērojami vēl ar to, ka viņos, kā īsts holandietis, piedalījās Oranijas princis Vilhelms. Un beidzot, pēc postošā 1672. gada kariem radās izdevība frančiem parādīt valsts vienību un spēku.

Sekojot cildenai Harlemas dārzkopju biedrības priekšzīmei, kura bija ziedojusi simts tūkstošus florinu par melnās tulpes izaudzēšanu, pilsētas pārvalde tikpat lielu summu atļāva melnās ļ tulpes svinību sarīkošanai.

Kad pienāca liktenīgā svētdiena, Harlemas iedzīvotāji līgoja īstā svētku sajūsmā, spožumā un gaišā priekā. Visu domās, jūtās un valodās dominēja brīnišķīgā melnā tulpe, pret kuru visi sajuta dziļu godbijību, nevien sievas un meitenes, bet arī sirmi vīri un jaunekļi.

Pilsētas komitejas un dārzkopju» biedrības priekšgalā bija van - Sistensa kungs, tērpies savā vislabākā uzvalkā.

Šis cienījamais pilsonis darīja visu, ko varēja, lai sava apģērba un izskata ziņā saskanētu ar ievērojamo melno tulpi. Un piezīmēsim vēl, ka tas viņam lielā mērā bija izdevies..

Viņš gāja spožās komitejas priekšgalā ar milzīgu puķu buķeti rokā.

Komitejai sekoja pilsētas zinātnisko un izglītības biedrību pārstāvji, maģistratūra, karavīri, mūižnieki un zemkopji, bet gar trotuāru malām, kā dzīva vija, locījās milzīgi skatītāju bari. Jo viņiem nebija ļauts šajā gājienā piedalīties.

Un ielas mala taču galu galā ir vieslabākā novērošanas vieta tiem, kuri grib nogaidīt, kamēr gājiens paiet garām, lai zinātu, ko teikt citiem, vai labāki sakot: ko darīt pašiem.

Šoreiz, protams, nevarēja būt runa par Pompcja vai Cezara j triumfu. Šoreiz nekādus karavadoņus vai iekarotājus necildināja. I Šis gājiens bija mierīgs, kā avju bars un nevainīgs, kā gājputnu kāsis gaisā.

Uzvarētāji bija dārzkopji. Un Harlemas iedzīvotāji, kā patiesi puķu cienītāji, uzgavilēja dārzkopjiem.

Gājiena centrā, ar baltu samta segu pārklātu, kuras zelta bārkstis nokarājās uz zemi, četri vīri nesa melno tulpi.* Viņi visu laiku smaidīja.

Bija zināms, ka Oranijas princis ar savu roku pasniegs prēmiju ; tulpes audzētājam. Runāja, ka varbūt viņš teiks arī tautai kādu runu, kuras saturs sevišķi interesēja viņa draugus un ienaidiekus. !

Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena, lielais 15. maijs 1673. gadā. Visi Harlemas un apkārtnes iedzīvotāji novietojās skaisto ielu malās, ciešā apņēmībā šoreiz neaplaudēt vis kara vadoņiem un varoņiem, bet dabas uzvarētājiem, kuri gaisā cēluši līdz Šim noslēpumainībā tītās tulpes brīnumu.

Un ja pilsēta grib aplaudēt vai svilpt, viņa nekad iepriekš nezina, kur viņa īsti apstāsies.

Sākumā tā aplaudēja van - Sistensam un viņa buķetei, tad savām

korporācijām un sev. Un beidzot aplaudēja ari lieliskai mūzikai, kura cītīgi spēlēja katrā apstājas vietā.

Bet visu acis meklēja šo svinību īsto dvēseli, melnās tulpes noslēpuma atradēju. Ja šis varonis būtu parādījies pēc van - Sistensa lieliskās uzrunas, lauta viņu, bez šaubām, būtu apsveikusi jūsmīgāk, nekā pašu princi.

Līdz prinča atbraukšanai jāgaida vēl stundas ceturksnis. Gājienam jāapstājas vēl pēdējo reiz. Tad tas nonāks pie mērķa, kur uzcelts tronim līdzīgs paaugstinājums. Še princis paņems rokās lieliski izrotāto pergamentu un visai tautai paziņos, ka viņš, lzaks Bokstels, ir tā persona, kas gaismā cēlusi melnās tulpes noslēpumu, ka viņš, lzaks Bokstels, ir slavā cēlis Holandi, tādēļ tulpi nosauks par "Tulipa nigra Boxtella".

Lāgiem tomēr Bokstels novērsa acis no melnās tulpes un naudas maisiņa un kautrīgi ielūkojās pūlī, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav redzama frīslandietes bālā seja.

Pats par sevi saprotams, ka Šis rēgs samaitātu viņa omu, kā Barko rēgs samaitāja Makbeta dzīres.

Viņš tik daudz uztraukumu bija pārdzīvojis tulpes dēļ, viņš tik rūpīgi bija sekojis tulpes gaitām, sākot no Kornēlija kabineta līdz ešafotam Beitenhofas laukumā; no Beitenhofas līdz Levenšteinas cietiksnim; viņš tik uzmanīgi bija vērojis, kā tulpe uzdīgst, kā viņa uzplaukst Rozes guļamistabā uz loga, ka beidzot viņš apzinājās pilnīgi dabiskas tiesības uz šo puķi. Ja tagad kāds gribētu viņam tulpi atņemt, viņš citādi to nevarētu nosaukt, kā par zagli. Taču, viņa bažas šķita veltīgas. Rozi nekur neredzēja. Un tā Boksteļa prieku nekas neapēnoja.

Gājiens apstājās apaļa laukuma vidū. Milzīgie koki, kuri laukumu ieslēdza, bija izrotāti krāšņiem puķu dekorējumiem un uzrakstiem. Mūzika spēlēja. No gājiena atšķīrās jaunas meitenes, lai tulpi novietotu uz augsta postamenta, kur lai bija stāvēt blakus Oranijas pfitiča zelta krustam.

Un lepnā tulpe, novietojusies uz sava postamenta, vienā mirklī iekaroja visu sirdis. Atskanēja ilga un trokšņainu aplausu vētra, kura bija sadzirdama visā Harlemā.